“Bija smagi, galvenokārt temperatūras dēļ,” teic liepājniece Estere Urbančika, atminoties aizvadīto Eiropas čempionātu lakrosā Izraēlā. Karstums, kas daždien pārsniedzis +30 grādu atzīmi, valdījis visu čempionāta laiku. Par sasniegto 9. vietu spēlētājas ir ļoti priecīgas, ņemot vērā, ka vairākas meitenes uz Izraēlu devās traumētas. Izcīnīta arī ceļazīme uz pasaules čempionātu, kas 2021. gadā notiks ASV.

Lūdza finansiālu atbalstu

Izlasē startēja divas liepājnieces Estere Urbančika un Elīna Ruperte. Uz interviju Estere ierodas aizsmakusi – balss “nobļauta” čempionātā. “Karstums bija mokošs. Domāju, tas bija viens no faktoriem, kas mūs ietekmēja fiziski. Taču mēs ātri apradām, un citām komandām apstākļi bija tieši tādi paši.”

“Izraēlā biju pirmo reizi. Neko daudz neredzēju, mums bija cits mērķis, kāpēc braucām,” liepājniece norāda. Viņa atklāj, ka pēc katras spēles tomēr ļoti jūt kājas. “Ja nebijām laukumā, tad bijām viesnīcā ar kondicionieri. Vajag maksimāli gulēt, rehidratēt sevi un būt vēsumā, jo siltums ļoti atņem enerģiju.” Spēlētājas vienīgi divas stundas bijušas ekskursijā uz Jeruzalemi un nedaudz pludmalē, kas bijusi turpat blakus viesnīcai. “Ūdens bija silts un sāļš, un pilns ar medūzām.”

Ceļš uz čempionātu meitenēm nebija viegls. Lai nokļūtu Izraēlā, viņas vāca ziedojumus. Atsaucās arī latvieši ārvalstīs. Daļu no izmaksām lakrosistes segušas pašas. Bet tas neesot mazinājis entuziasmu godam pārstāvēt savu valsti.

“Smagi strādājām, lai aizbrauktu,” apliecina Estere,

kura ar lakrosu nodarbojas jau piecus gadus. Gatavojoties čempionātam, aizvadītas vairākas treniņnometnes un daudz stundu pavadīts, strādājot individuāli.

Kopš pievēršanās lakrosam Esterei šis bija jau trešais čempionāts. Uz jautājumu, vai šoreiz tas ar kaut ko atšķīrās, jauniete atbild: “Ar izteiktāku komandas spēli. Galvenā trenere, kura ar mums strādā jau vairākus gadus, ieviesa advancētākas, shematiskākas lietas. Katrai spēlētājai laukumā bija sava vieta, savs uzdevums. Ņemot vērā laikapstākļus un to, ka daudzas aizbrauca ar traumām, domāju, ka sasniedzām labāko rezultātu, kādu varējām.” Estere gan pati uz Izraēlu devusies savā labākajā fiziskajā kondīcijā. “Es jutos labi,” teic izlases spēlētāja pussarga pozīcijā.

“Par sasniegto esam ļoti priecīgas,” atzīst Estere. Pēdējā spēlē uzvarot Norvēģijas izlasi, kurai pirms dažām dienām bija zaudējušas, spēlētājas mājās atgriezās uz emocionāla pacēluma viļņa. “Čempionāta vidū tas bija ļoti sāpīgs zaudējums, tāpēc atriebšanās bija salda,” smaidot pajoko jauniete.

Komanda, ar kuru rēķinās

Vērot meiteņu mačus bijis aizraujoši, atzinuši kaislīgākie līdzjutēji. “Taisījām drāmas,” smaidot apstiprina Estere, jo vairāki rezultāti bija tikai ar vienu vai divu punktu starpību. Atbalstīt latvietes klātienē nebija ieradušies daudzi, taču tie, kas bija, “skaņu uzturēja”. “Tomēr ir ļoti patīkami spēlēt savējiem.” Kādā brīdī līdzjutējiem bija pievienojusies arī Latvijas vēstniece Izraēlā Elita Gavele.

Izraēlā latvietes parādījušas komandas izaugsmi, nostabilizējot Latvijas vārdu šajā sporta veidā. Tas arī bijis viens no uzdevumiem, dodoties uz čempionātu, apliecina Estere.

“Komandas uz mums vairs neskatās kā uz iesācējām, bet gan kā uz lakrosa valsti. Ja ne uz tādu, kas var cīnīties par pirmajām vietām, tad tomēr saredz spējīgu komandu, ar kuru jārēķinās.

To apliecina mūsu gūtās piecas uzvaras.”

Vērot spēlētājas, kuras ar lakrosu nodarbojas jau kopš sešu gadu vecuma, vienmēr sagādājot baudu. “Skaties finālu un redzi, ka spēlei ir pavisam cits ātrums arī tehniskā ziņā. Viņas ir saaugušas ar nūju, var izdarīt teju visu,” apbrīnu neslēpj liepājniece un bilst: “Bet es neteiktu, ka esam tālu no tā. Pašas esam augušas, un arī fiziskajā ziņā ir pielikts. Starpība ir tā, ka citās valstīs ir simtiem kandidātu uz to vienu vietu izlasē. Mums cilvēku ir tik, cik ir, nav no kā īsti izvēlēties. Tajā brīdī, kad skolās, augstskolās būs iespēja spēlēt, domāju, ka mēs pat ļoti spētu konkurēt ar tām valstīm, kurās lakrosam ir dziļas saknes. Tas ir apbrīnojami, ka tik īsā laikā esam tik daudz iemācījušās!”

Priekšstats, ka iekļūt lakrosa izlasē varbūt ir vieglāk, jo spēlētāju skaits Latvijas ir mazāks, nekā citos populāros sporta veidos, ir mānīgs. “Protams, proporcionāli ir vieglāk iekļūt izlasē, jo spēlētāju ir mazāk, bet tas nemaina faktu, ka ir jāiegulda liels darbs, jāattīsta savas prasmes un jābūt konkurētspējīgam,” uzsver jauniete. “Nav svarīgi, no kuras pilsētas nāk sportot gribētājs, galvenais ir spēlētāja prasmes.”

Attīstīties palīdz entuziasms

Šobrīd Latvijā ir tikai trīs meiteņu komandas – divas Rīgā un viena Gulbenes novadā. Kā izdodas noturēt un uzlabot kvalitāti, ja nav iekšējo līgu, kurās sacensties? “Ir turnīri, kuros ik gadu piedalāmies. Lieldienu brīvdienās Jelgavā bija pārbaudes turnīrs,” Estere pastāsta, kā slīpē prasmes.

“Mūsu komūna ir maza, bet esam tik ļoti tajā visā iekšā, ka jūtamies kā viena ģimene.

Uz sacensībām braucam ne vairs sevis vai valsts dēļ, bet drīzāk to cilvēku dēļ, kuri pašaizliedzīgi iesaistījušies un kuros ir degsme turpināt, neļaujot iesāktajam iznīkt.” Estere novērojusi, ka entuziasms palīdz attīstīties. Arī izlases komandu galvenokārt veidojušas spēlētājas, kuras ar lakrosu nodarbojas gadiem ilgi.

“Nav tā, ka nevienu šis sporta veids neinteresē,” skaidro liepājniece. “Ir, kas atnāk un pamēģina. Bet ne vienmēr ir motivācija palikt. Īpaši tad, ja pirmajā reizē kaut kas neizdodas. Vajag nelielu piespiešanos, jo, kad tev aiziet, vari bumbiņu noķert, – degsme rodas. Manuprāt, lakross ir kaut kas kolosāls. Ātra, aizraujoša spēle plašā laukumā.”

Ļoti gudrs sporta veids

Estere nenoliedz, – lai arī lakross Latvijā ir vairākus gadiem, tas nav masveidīgs, šobrīd ir ļoti daudz dažādu sporta veidu. “Klāsts ir plašs. Varbūt finansiāli ir vieglāk “pacelt” citus sporta veidus. Lai gan nekas daudz nav vajadzīgs, lai spēlētu: nūja, buči un kape. Citiem patīk, ka ir iekšējā konkurence, līgas. Mums tas tik ļoti nav. Bet par piesaisti ir jādomā. Atrast gados jaunākus cilvēkus nav viegli, ja viņus personīgi nepazīsti. Ja ņem kādu, ko pazīsti, ir vieglāk viņam palīdzēt komandā iedzīvoties. Bet mums jau draugi ir maksimāli iesaistīti – kam patīk, tam patīk, kam nē, tam nē.”

Pašlaik Liepājā nav ne sieviešu, ne vīriešu komandas. Taču tolaik, kad vēl bija, Estere nodarbojās ar vieglatlētiku un par pievienošanos lakrosistiem pat nedomāja. “Vieglatlētikā jutos ļoti laimīga. Taču, kad pēc vidusskolas pārcēlos uz Rīgu studēt, treniņus pārtraucu. Gadu varēju iztikt bez sporta, bet tad meklēju, ko varētu darīt. Ienāca prātā lakross. Man ļoti laba draudzene to spēlēja un pasauca līdzi. Treniņi bija divas trīs reizes nedēļā. Studijām netraucēja, un tā es paliku.”

Augustā lakrosistēm ir atelpas brīdis, lai ar septembri atkal uzsāktu treniņus. Ikviena interesente aicināta pievienoties. “Arī tad, ja tā būs pirmā saskare ar sportu,” iedrošina Estere. “Komandā ir vajadzīgi dažādi cilvēki. Ja tu savu lietu vari izdarīt labi, tu vari būt labs palīgs.” Liepājniece uzskata, ka lakross ir ļoti gudrs sporta veids. “Trīs cilvēki ir uzbrukumā, trīs – aizsardzībā, trīs pa vidu, – uz laukuma vari salikt daudz dažādu personu. Un, ja tu gudri izdomā, kādu uzdevumu katram no spēlētājiem uzdot, nospēlēt var ļoti augstvērtīgi.”

Elīna Ruperte: “Pirmais, bet ne pēdējais”

“Ar lakrosu nodarbojos nepilnu gadu. Uzsākot mācības Skotijā, nolēmu pamēģināt kādu jaunu sporta veidu, jo pirms tam visu savu bērnību biju spēlējusi basketbolu. Skotija bija īstā vieta, lai pamēģinātu lakrosu, jo tur tas ir ļoti populārs. Tā kā sports man nebija nekas svešs, apgūt lakrosu bija daudz vieglāk.

Visvairāk mani piesaista tas, ka šis sporta veids ir ļoti dinamisks un ātrs. Man patīk šāda veida sporta veidi, tādēļ, manuprāt, varēju tik viegli tajā iejusties. Nekad nevar paredzēt, kurš būs uzvarētājs, pat, ja ir liels vārtu pārsvars vai deficīts, vienmēr vēl var uzvarēt vai zaudēt.

Man patīk tas, ka katrai meitenei uz laukuma var atrast vietu: ja proti labāk apieties ar nūju – vari spēlēt uzbrukumā, turpretī, ja vairāk patīk skriet, vari būt pussargs, kā arī, ja spēj pārskatīt laukumu, vari spēlēt aizsardzībā.

Man ir neizsakāmi liels prieks, ka meitenes mani pieņēma un ļāva pārstāvēt Latvijas godu Izraēlā. Eiropas čempionāts man un mūsu komandai ir devis milzīgu pieredzi un pašpārliecinātību. Lai arī tur nokļūt nebija viegli un spēlēt, šobrīd joprojām jūtu gandarījumu par mūsu paveikto. Esmu lepna, ka 18 spēcīgas meitenes spēj savākties kopā un paveikt, ko lielu un nozīmīgu Latvijas vārdā. 

Manuprāt, 9.vieta, ir ļoti liels sasniegums, bet jāturpina augt un uzlabot mūsu sniegumu, jo 2021.gadā plānojam braukt uz Pasaules čempionātu ASV. Es turpināšu spēlēt un trenēties Skotijā, lai turpmākos čempionātus varu pierādīt sevi vēl vairāk, jo šis lakrosā bija mans pirmais lielais starptautiskais čempionāts, bet noteikti ne pēdējais.”

Uzziņai

“Eiropas čempionāts 2019”

– 2019. gada Eiropas čempionāts lakrosā sievietēm no 15. līdz 25. jūlijam notika Netanijā Izraēlā.
– Čempionātā startēja 16 spēcīgākās Eiropas komandas.
– Latvijas izlases komandu vadīja galvenā trenere Grečena Lasda, treneres palīgi Takers Hollanders, Reičela Lasda, fizioterapeite Inga Seņkāne.
– Latvijas izlase septiņās spēlēs guva piecas uzvaras.
– Latvijas izlases augstākais sasniegums ir 8. vieta 2015. gada Eiropas čempionātā, kas norisinājās Čehijā.