Ceturtdiena, 3. decembris Raita, Jogita, Evija
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Pārmest tiltu laikam pāri

Pārmest tiltu laikam pāri
06.12.2006 18:23

0

Atslēgvārdi

Liepājas skartie 
Māris Rungulis uz savu dzimto pilsētu bija atbraucis tikties ar skolēniem, saviem lasītājiem. Līdzi viņam bija arī jaunākā stāstu grāmata “Zaļā menca”, uz kuras vāka ir ilustrācija – Brīvības iela un ar bultu atzīmēts nams, kurā savulaik bērnības gadus pavadīja Māris. Grāmatas vāks un vairākas ilustrācijas veidotas pēc Liepājas fotomākslinieka Pētera Jaunzema fotogrāfijām. Bet tā nav vienīgā Māra Runguļa grāmata, kuras darbība norisinās Liepājā, vienalga, nosaukta tā vārdā vai ne, taču aprakstītajā vidē var atrast līdzības ar to, kurā auga un veidojās nākamais izdevniecības direktors, bērnu grāmatu un žurnālu izdevējs un rakstnieks.

Mūsu sarunas laikā Māris Rungulis ik pa laikam atgriezās bērnībā, jaunības gados un Liepājā, atzīstot, cik svarīgs ir dzīves pats agrākais laiks.

Vai literāro darbību esat sācis jau skolas gados?
– No pirmās līdz vienpadsmitajai klasei – vidusskolas beigām – mācījos 5.vidusskolā. Savu pirmo dzejoli uzrakstīju skolas laikā, un, kā jau tas visbiežāk notiek ar jauniem cilvēkiem, tas bija dzejolis par pirmajām jūtām. To publicēja pilsētas laikraksts, kuru toreiz sauca “Komunists”. Tajā laikā literārās lappuses veidoja dzejniece Nora Kalna, viņa izvēlējās vienu no manis atnestajiem pantiem un publicēja to ar ievadvārdiem.
Varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu metis lielākus vai mazākus lokus ap pilsētas laikrakstu, ko tagad sauc “Kurzemes Vārds”. Lai gan no šejienes esmu prom vairāk nekā divdesmit sešus gadus, iegriežoties redzu, ka vēl tagad pusi no redakcijas kolektīva pazīstu vaigā. Un tad liekas, ka pārrāvuma nemaz nav bijis.

Vai Liepājas laiks jums deva zināmu atspērienu turpmākajai dzīvei un darbam Rīgā?
– Faktiski nozīmīgākā dzīves daļa, arī radošā, man ir saistīta ar Liepāju. Te es arī apzinājos, ko dzīvē vēlos darīt. Kaut vai tas, ka, te dzīvodams un strādādams, savam diplomdarbam, beidzot Latvijas Valsts universitātes žurnālistikas neklātienes studijas, arī izvēlējos ar Liepāju saistītu tēmu. Diplomdarba nosaukums bija – “Liepājas laikraksta “Komunists” nozīme Jāņa Petera, Olafa Gūtmaņa un Egona Līva daiļradē”. Iespējams, esmu vienīgais, kas analizējis šo rakstnieku jaunrades iesākuma posmu, kas saistās ar Liepāju un tās laikrakstu. Manuprāt, tieši pateicoties Liepājas avīzes literārajām lappusēm, Latvija var lepoties ar daudziem labiem rakstniekiem un dzejniekiem.

Bet pašam? Kā sākās tieši radošais darbs?
– Protams, arī manā rakstnieka biogrāfijā nozīmīga vieta ir tieši dzimtajai pilsētai un tās laikrakstam. Faktiski arī es te esmu sācies. Jo Liepājas avīzei vienmēr bijusi liela nozīme kultūras dzīvē – gan mazākā, gan lielākā mērā dažādos laikos tā sekmējusi un analizējusi jaunrades procesus. Arī teātrī, arī izstāžu zālēs. Es pats divus gadus strādāju avīzes Kultūras nodaļā par korespondentu. Esmu bijis Liepājas Literātu apvienības vadītājs. Pirms es vēl darbojos redakcijā kā štata darbinieks, toreizējā redaktore Dzidra Andiņa nodibināja tādu kā literāro ārštata nodaļu, to vadīju, mēs veidojām literārās lappuses, kurās lielākoties publicēja pilsētas un tuvākās apkārtnes rakstnieku darbus.

– Nemaz jau nav tik viegli pulcināt ap sevi radošas personības, kas katra ar savu raksturu un reizēm, ko nevar noliegt, arī ambīcijām. Kā tas jums, tolaik vēl gados jaunam cilvēkam, izdevās?
– Autori jau ir ieinteresēti, lai viņu darbus drukā. Literāts jau var attīstīties tikai tādējādi, ka viņam ir, kur savus darbus parādīt, jo kā gan citādi tie var nonākt pie lasītāja? Tolaik savā diplomdarbā es minēju tikai trīs rakstniekus, bet Liepājā un tās laikrakstā jau sākušies daudzi literāti – manis jau minētā Nora Kalna, arī Viktors Lagzdiņš, Ēriks Hānbergs, Ēriks Kūlis, Leons Spinga, Monika Zīle, Edvīns Tauriņš, Dagnija Dreika, Sandra Vensko… Te nu uzskaitīt varētu vēl un vēl. Savus pirmos tulkojumus avīzē drukājis arī Vinifreds Kraučis. Bet, veidojot literāras publikācijas, nereti nākas saskarties ar reālu situāciju, ka ne jau viss no tā, kas ir iesniegts, ir arī drukājams. Praksē pats esmu piedzīvojis dažādas situācijas, pat līdz asiem strīdiem, jo ne jau katrs autors bez iebildumiem piekrīt, ka viņa darbi nav publicējami, vai īsināmi, vai kā citādi pārveidojami.
Tajos gados savus iesācēju literāros darbus vēlējās publicēt arī ne viens vien Pedagoģiskā institūta students. Piemēram, daudz diskutēt par literatūru un dzīvi iznāca ar tagadējās akadēmijas profesoru Edgaru Lāmu, kas tolaik bija gudrs, bet ļoti principiāls students. 

– Tāds nodaļas vai apvienības vadītāja darbs zināmā mēra prasa organizatora dotības. Bet dzejnieks – tas atkal, pēc manām domām, ir vairāk radoša personība, kurai ir visai svešas tādas konkrētas lietas. Kā to visu var apvienot vienā cilvēkā – vadīt un radīt?
  – Konkrētas situācijas cilvēkus jau uz daudz ko piespiež. Man dzīves laikā vairākās redakcijās ir iznācis darboties gan kā nodaļas vadītājam, gan atbildīgajam sekretāram un galvenajam redaktoram. Tagad arī apgādā manas funkcijas ir tādas ļoti prozaiskas. Ko mūsu laikos nozīmē izdevniecības direktors? Tas ir cilvēks, kas daudz nodarbojas ar naudas piesaistīšanu. Es rakstu projektus, domāju par mārketingu un mūsu izdevumu – bērnu žurnālu “Zīlītes” un “Eža” – izplatīšanu, līgumiem utt. Tāds reāls, praktisks darbs. Bet līdztekus tam turpinu arī rakstīt grāmatas bērniem un pusaudžiem.

– Kā gadījās, ka pametāt Liepāju un aizgājāt uz galvaspilsētu? Vai tāpēc, ka tur ūdeņi plašāki?
– Toreiz situācija bija citādāka, nekā ir tagad. Tolaik visas izdevniecības bija tikai Rīgā. Pret jaunajiem autoriem, kas ar saviem manuskriptiem pirmo reizi ieradās galvaspilsētā, izturējās, maigi sakot, diezgan piesardzīgi. Viņus, jāteic, vērtēja pat kritiskāk nekā, piemēram, rīdziniekus. Un es sapratu: ja gribu saistīt savu dzīvi ar tekstiem, ar literatūru, man Liepājā trūks iespēju turpināt šo darbu. Īpaši tāpēc, ka biju jau sācis darboties ar bērnu literatūru. Tad gadījās tā, ka laikraksts “Pionieris”, kas toreiz bija vienīgā bērnu avīze Latvijā, izsludināja bērnu stāstu konkursu, kurā ieguvu balvu. Un viss pavērsās tā, ka mani tur uzaicināja strādāt par Literārās nodaļas vadītāju. Tas viss manī radīja ilūziju, ka nu varēšu turpināt strādāt tikai savā specializācijā. Tā es 1979.gadā ar grūtu sirdi izšķīros pamest Liepāju, pārcēlos uz Rīgu un sāku strādāt Preses namā.

– Jūsu pirmie literārie darbi jau droši vien nebija domāti kā bērnu literatūra. Kā pievērsāties tieši tai?
– Nē, ja tu cilvēks dzejoļus sāc rakstīt sešpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā, deviņdesmit procentos tie ir par mīlestību.  – m rakstniekiem un dzejniekiem. Arī mans pirmais dzejolis bija tādu nepiepildītu jūtu un alku pilns. Jā, katram vecumam ir savas raksturīgas īpatnības.
70.gadu sākumā Liepājā literārā dzīve bija ļoti piesātināta, un bieži mūs, Literātu apvienības autorus, aicināja uz skolām. Tā es (tolaik apmēram divdesmit gadu vecs) kopā ar pieredzējušiem literātiem, tādiem kā dzejnieks Olafs Gūtmanis, gāju un braucu uzstāties. Es mazajiem klausītājiem lasīju savus pirmos, romantisku jūtu apdvestos dzejoļus, bet jutu, ka tie tā īsti, līdz galam netika saprasti. Tad tik man nāca atklāsme, ka bērniem vajag ko pavisam citu. Jo loģiski, ka atšķiras taču uztvere, piemēram, vienpadsmit un sešpadsmit gadu vecumā. Un, domādams, kā veiksmīgāk uzstāties, es apzināti uzrakstīju dažus tādus vienkāršotus dzejoļus par bērniem saprotamām lietām (vēlāk gan tos krājumos neesmu iekļāvis). Un pēkšņi jutu, ka, dzirdot šos dzejoļus, zāle atdzīvojas. Tātad tie nonāca līdz klausītājiem! Tad es nopietni sāku pētīt bērnu literatūru, lasīt bērnu grāmatas, ko neesmu pārtraucis arī vēl tagad. Tā sākās rakstīšana tieši konkrētam adresātam – bērniem.

– Stāsti, pasakas?
– Sākumā tie bija dzejoļi. Tos rakstot, arvien vairāk jutu, ka man patīk sižeti, fabula, folklora, patīk sulīgas detaļas, patīk stāstīt. Bet dzejā to pagrūti īstenot, jo latviešu pēckara dzejas tradīcijai nav tik raksturīgi sižetiski dzejoļi. Pretēji kā krievu literatūrā, kur ļoti populāri ir rīmēti stāsti bērniem. Turklāt vēl manā jaunības posmā latviešu pieaugušo dzeja bija pilna ar smalkām asociācijām, mājieniem.
Kad es ar vienu kāju jau biju Rīgā, iznāca mana pirmā dzejoļu grāmata “Rasas pilieni”, tai recenziju uzrakstīja kritiķis no Saldus – Valdemārs Ancītis, kurš, kā atceros, teica apmēram tā: “Ir piedzimis jauns dabas dzejnieks.” Par to es biju ļoti pārsteigts, un, ar reālu aci pārlasot savu veikumu, tiešām pārliecinājos, ka man, pilsētas puikam, bezmaz katrā dzejolī ir iekļauti dabas tēli, kas latviešu bērnu dzejai vispār ir raksturīgi. Tagad es atkal, pēc daudziem gadiem, esmu apmetis vienu loku, un nu esmu redaktors vienīgajam latviešu bērnu žurnālam par dabu “Zīlīte”. Domāju, cik tas ir jocīgi, ka es tādā netiešā veidā līdz tam esmu nonācis. Ne apzināti gājis, bet nonācis tur, kur labi jūtos. 

Vai varat saskaitīt, cik grāmatu sarakstīts?
– Skaitliski to uzreiz pateikt grūti tāpēc, ka man iznākušas gan paša rakstītas grāmatas, gan esmu apkopojis un izdevis bērnu folkloru (spoku stāstus, skaitāmpantus, ķircināmpantus), arī bērnu jaunradi – pasakas un dažādus stāstus iz bērnu dzīves. Kopā būs kādas trīsdesmit, četrdesmit grāmatas. Šajos gados esmu strādājis gandrīz visos žanros, izņemot vienīgi lugu rakstīšanu. Daudz laika aizgājis, bērnu folkloru vācot. Vārdu sakot, tādā veidā esmu atdevis bērniem to, kas pieder viņiem pašiem, bet no dažādiem novadiem nācis. Jo šajā laikā, kamēr strādāju Rīgā, tiekoties ar lasītājiem, Latviju esmu izbraukājis krustām šķērsām. Dzīvojot Liepājā, iespējams, ka man nebūtu bijis tādas izdevības. Toties divas no manām pēdējo gadu grāmatām – “Sirsniņsalas” un “Zaļā menca” – tās būtībā ir tādas, ar Liepāju diezgan cieši saistītas grāmatas. “Zaļā menca” – tur izlasāmi 15 reāli stāsti, kuriem pamatā ir arī reāli notikumi, kas risinājušies laikā, kas mūsdienu bērniem liekas tik tāls – piecdesmitie un sešdesmitie gadi.

Tiekoties ar skolēniem, es pārliecinos, cik viņi par tām dienām maz zina. Kaut vai vakar Liepājā, runājot ar 6.vidusskolas zēniem un meitenēm, redzēju, kā viņi, gatavojoties šos stāstus ilustrēt, daudz ko bija prasījuši vecākiem. Piemēram, kas īsti bija tie pionieri un kā tajos uzņēma. Tāpēc esmu priecīgs, ka ar savu grāmatu varu pārmest laikam pāri tādu kā tiltu, lai tagadējie bērni saprot to, kas ir bijis un noticis nebūt ne tik tālā pagātnē, jo citādi daudz kas no mūsdienām vienkārši nav saprotams un uztverams. Pretējā gadījumā vecāku un vecvecāku laiks nepāriet bērnu laikā, bet vienkārši pazūd. It kā vecāki vispār nebūtu dzīvojuši! Kad māksliniece Agija Staka pēc apgāda “Zvaigzne ABC” pasūtījuma gatavojās ilustrēt “Zaļo mencu”, viņa, Rīgas meitene, runājās ar mani par Liepājas detaļām un faktūrām. Tad es zvanīju uz redakciju un lūdzu Pēteri Jaunzemu (liels paldies fotogrāfam!) uzņemt kādas pilsētas bildes paraugam, lai māksliniecei reālā vide nebūtu gluži jāizfantazē. Un tad, lūk, izrādījās, ka lielākā daļa no manas bērnības koka namiņiem Ūdens, Ķēžu, Miltu un Grāvja ielā jau ir nojaukti. Laiks tos noslaucījis uz neatgriešanos. Tāpat kā daudz ko citu.
Savukārt par to vidi, kas atainota garstāstā “Sirsniņsalas”, es vēlējos uzrakstīt jau sen, jo liela daļa manas bērnības pagājusi ezermalā pie Zirgu un Atteku salas. Turklāt uz pēdējas salas dzīvoja viena mana klasesbiedrene, un man tas tolaik šķita ļoti aizraujoši – dzīvot pilsētā un tajā pašā laikā uz salas. Arī šī zudusī Liepājas vide daļēji ir aprakstīta grāmatā. Notikumi tur gan pavisam citi. Mūsdienīgi un sāpīgi.

– Atgriešanās Liepājā – tā ir reāla vai staigāšana pa savu dzimto pilsētu domās?
– Vairāk jau pastaiga pa jaunības un bērnības vietām domās. Jo, gadiem ejot, aizvien vairāk nāk klāt pienākumu un aizvien mazāk iznāk laika atgriezties fiziski. Man gan tās saknes ar Liepāju vēl joprojām ir palikušas, te dzīvo māsa Inta un citi radinieki. Garstāsts “Sirsniņsalas”, kurā pilsēta gan nav nosaukta vārdā, vienīgi galvenajai varonei dots Liepājai zīmīgs vārds – Līva, man nesusi pēdējo gadu lielāko gandarījumu. Grāmata tulkojumā nupat izdota Lietuvā, pagājušajā gadā tā arī bijusi pati populārākā un visvairāk lasītā Latvijas bērnu bibliotēkās. Šo nomināciju nosaka Lauku bibliotēku atbalsta biedrība. Tad vēl Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra lasīšanas veicināšanas programmā “Lasi un piedalies bērnu žūrijā!” astoto un devīto klašu grupā “Sirsniņsalas” ieguva pirmo vietu. Es kā autors par to saņēmu lielu šokolādes pūci, ko tā arī nevaru saņemties apēst. Tādējādi šī grāmata, kas vistiešākā vaidā sākusies Liepājā, ieguvusi daudzu Latvijas meiteņu atsaucību. Es arī apzināti to rakstīju meitenēm, domājot par viņu problēmām un augšanas grūtībām, jo man pašam mājās ir meita.

– Cik svarīgi ir tas, ka bērnu rakstniekam pašam aug bērni?
– Mani bērni gan jau ir pieauguši. Dēls Jānis beidzis Rīgas Stradiņa Universitāti, kurā studēja politoloģiju, meita Madara tikko absolvēja angļu vidusskolu un studē vadības zinības Rīgas Tehniskajā universitātē. Protams, rakstniekam ir svarīgi, ka viņam ir atvases, kas labāk atsvaidzina paša bērnības notikumus. Bet faktiski bērnība katram cilvēkam ir vispiesātinātākais posms, vislielākais pārdzīvojums, kas mūžā dots. Bērnība – tieši pirmie desmit, divpadsmit dzīves gadi – dod tik ļoti daudz materiāla, piedzīvojumu un pārdzīvojumu, ka to viena cilvēka mūžam pilnīgi pietiek. Atliku likām pietiek. Dziļākā būtībā bērnu rakstniekam nemaz nav jābūt tētim vai mammai. To pierādījusi arī literatūras vēsture. Rakstnieks visa sava mūža laikā pat nespēj uzrakstīt visu, savā bērnībā piedzīvoto. Man faktiski ir divas akas, divas glabātuves, no kurām es visu mūžu esmu smēlis: tā ir bērnība, un tā ir Liepāja. Un liekas, ka es nespēšu visu pieredzēto uzrakstīt. Lai kā arī gribētu!

Vizītkarte
Māris Rungulis

Izdevniecības “Zaļais circenis” direktors.
Žurnāla “Zīlīte” galvenais redaktors.
Bērnu rakstnieks.
Liepājnieks pašos pamatos.
Beidzis 5.vidusskolu.
Savu pirmo dzejoli “Kadiķu ogas” publicējis pilsētas laikrakstā “Komunists”, kura redakcijā vēlāk strādājis no 1977. līdz 1979. gadam.
Studējis žurnālistiku Latvijas Valsts universitātē.
Izdevis un sarakstījis vairāk nekā trīsdesmit grāmatu bērniem un pusaudžiem.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Šobrīd aktuāli

Seko mums

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz