Patieso stāstu sērija, no kā varam gūt mācību turpinās. Šoreiz stāsts par pērn nepilngadīgo liepājnieku Kārli, kurš gribēja labi izklaidēties, bet balle beidzās policijā. Šis ir stāsts ar laimīgām un pat smieklīgām beigām, kā atzina pats stāsta varonis.

Izklaidējās kā lielais

Pērn Kārlis bija ciemos pie drauga Jelgavā svinēt dzimšanas dienu. Tad puisis vēl nav bijis pilngadīgs. “Liekas, ka ir ļoti forši – vecāki nav klāt, var darīt to, ko vēlies,” vaļsirdīgs ir Kārlis, iesākot stāstīt savu lielo piedzīvojumu, ko nekad mūžā viņš neaizmirsīšot.

Naktsklubā iekļuvuši bez dokumentu pārbaudes. Izbaudījuši visas piedāvātās tusiņu ekstras, kā tās dēvē pats stāsta varonis. “Svinējām, kā pienākas – draugam palika 18 gadi. Viens otram tik uzsaucām vienu alkoholisko dzērienu pēc otra, dejojām, atkal iedzērām, uzpīpējām arī. Bija ļoti jautri, un reibumu nemaz nemanīju, lai gan nebiju izdzēris maz,” Kārlis atceras tusiņa notikumus. Uz rīta pusi pašķīrušies – daži aizgājuši mājās, citi kopā ar meitenēm gājuši ballēties tālāk. Ballēties gribējis arī Kārlis. “Kopā ar vienu citu puisi un divām meitenēm gājām uz citu klubu – ir taču jāizbauda viss! Gribēju ballēties kā lielais, pierādīt, ka to varu,” savu ballītes mērķi paskaidro Kārlis.

“Reibuma nogurums” ņēma virsroku

Kārlis juties noguris. “Vispār jutu, ka ilgi nevarēšu izturēt. Tagad zinu, ka toreiz vajadzēja iet uz drauga mājām gulēt,” savu lielāko kļūdu nosauc Kārlis. Gājuši pa pilsētas centru… un pa ceļam radies soliņš. “Ieraudzīju soliņu. Radās nepārvarama vēlme nedaudz apsēsties un atpūsties,” vēl nenojauzdams turpmākos notikumus, Kārlis apsēdies… Ielaidies snaudā! Viņš pamodies no tā, ka viņu kāds purinājis un uzsaucis: “Puika, mosties! Pietiks gulēt!” Jaunietis domājis, ka viņu modina draugi, bet…

“Atvēru acis – nobijos ne pa jokam! Likās, ka reibums pat izgāja vienā momentā!” savas emocijas neslēpj puisis. Modinātāji bijuši divi policisti. Meitenes un otrs puisis nekur nebija manāmi. “Kāds asprātis man bija vēl uzsedzis virsū manu sporta jaku, ko es nesu rokā,” smej Kārlis, kurš tajā brīdī mēģinājis atcerēties, kas patiesībā notika un pirmais, ko spējis pajautāt: “Cik pulkstenis?”. Policisti diezgan lielā nopietnībā sacījuši, ka pulkstenis ir septiņi rītā, puisi aicinājuši doties līdzi. “Tajā brīdī man bija bail, jo biju taču nepilngadīgs!” pie šāda atzinuma nonācis jaunietis, kuram tagad liekas, ka policisti toreiz nav varējuši novaldīt smieklus.

Negaidīti laimīgās beigas

Kārli nogādāja policijā. “Tajā brīdī jau iztēlojos, ka tagad mani turēs atskurbtuvē, ziņos maniem vecākiem, lai viņi atbrauc savāk mani,” savas bailes atstāsta nu jau pilngadību sasniegušais jaunietis. “Saglabāju drosmi un nedomāju tēlot mazu bērnu – ja jau gribēju tēlot lielo – tad līdz galam! Tādēļ godīgi izstāstīju notikušo,” tā Kārlis par šo situāciju. “Mani nopratināja smuka policiste,

kura pēc mana stāsta noklausīšanās teica: “Mazais, ej tagad pie sava drauga uz mājām un izgulies. Varam piedāvāt palikt tepat, uz dīvāna.” Kārlis tagad šo situāciju uzskata par kuriozu. “Teicu, ka tas vairs neatkārtosies,” toreiz vēl “nepilngadīgais puisēns”, kā pats sevi sauc Kārlis, apsolījis gan policistiem, gan sev.

“Tagad zinu mēru ballītēm un arī alkoholam, jo tas varēja beigties ļoti slikti. Jāatzīst, ka man ilgi bija ļoti bail, ka to kāds neuzzina, jo nevienam par to nestāstīju,” viņš atzīstas, ka otrreiz ko tādu negribētu piedzīvot. “Nebūtu bijis dzēris, nebūtu šī notikuma. Un nebūtu mācības visam mūžam,” saka Kārlis, kurš tagad var ballēties droši, bet – zinot mēru.