Uz kino pēdējā laikā iets bieži. Pēdējoreiz – pagājušās nedēļas nogalē uz filmu “Kā klājas Morganiem?” ar Hjū Grāntu un Sāru Džesiku Pārkeri galvenajās lomās.

Šajā stāstā ne tik daudz par filmu, kā par iešanu uz kino, kādu nu to redzu.

Jau verot kinoteātra durvis, atnācēju apņem krēsla, jo apgaismojums gaužām vājš. Pirms seansa pie kases rindā tikai pāris cilvēku. Kasiere strādā raiti, un pagūstu vien nodomāt: “Labi, ka vairs nav jāstāv tik ļoti garā rindā kā uz filmām “Rūdolfa mantojums” vai “Avatars”!” Ja esi uz seansu atnācis kādu brīdi pirms sākuma, vienīgā vieta, kur uzkavēties, ir plašais un krietni tumšais foajē. Apgaismota tikai kafejnīcas zona. Meklējot atbildi, kādēļ kinoteātra telpās tik tumšs, nāk prātā divi varianti. Pirmais. Apgaismojums tik pieticīgs, jo tāds ir kāda izdomātais stils. Otrais, kas man šķiet reālāks, – tiek taupīta elektroenerģija. Tas saprotami, bet neuztraucieties. Kinoteātra tualetēs ar apgaismojumu viss kārtībā! Ja foajē pie galdiņiem būtu vismaz viens gaismas akcents, telpa noteikti nešķistu tik drūma.

Arī Liepājas kinoteātra “Balle” kafejnīcā jau kopš tās atvēršanas brīža nopērkams kinomīļa komplekts – popkorns un dzēriens, ko drīkst ņemt līdzi zālē. Kas lai to zina, kur un kad šī tradīcija sākusies (pieņemu, ka Amerikā), taču man, atvainojiet, nav skaidrs, kādēļ filmas skatīšanās būtu jāapvieno ar popkorna graušanu? Vai vizuālais un audiālais efekts kļūst spēcīgāks, ja tam pievienojas arī gastronomisks baudījums? Mani novērojumi liecina, ka to skatītāju skaits, kuri kinozālē ierodas ar ēdamo un dzeramo rokās, pēdējā gada laikā būtiski samazinājies. Nav jau brīnums, jo, iegādājoties pašu mazāko popkorna paciņu un mazāko limonādes glāzi, vienai personai jāšķiras no 1 lata un 25 santīmiem. Gandrīz tikpat, cik maksā kinobiļete. Ja kāds izvēlas pašu lielāko tilpumu traukus, tad par saldo popkornu jāmaksā 1 lats un 80 santīmu un par litru limonādes 1 lats un 60 santīmu.

Dodamies uz kinozāles ērtajiem krēsliem. Palicis īss brīdis pirms seansa sākuma. Aizņemta tikai ceturtā daļa vietu. Atmiņā nāk nu jau nojauktā, kādreiz Liepājā modernākā kinoteātra “Liepāja” lielā zāle. Tur mēs, pārdesmit ļaužu, būtu kā saliņa okeānā un šādos mīnusos kā tagad nosaltu pēc pirmajām 15 minūtēm! Mazā zālē tomēr omulīgāk.

Nezinu kā citi, bet es, gaidot, kad dzisīs gaisma, vienmēr piedzīvoju to sajūtu, kuru varētu nosaukt par brīdi pirms. Kāda būs filma? Vai interesanta? Cik daudz būs reālā, cik izdomātā? Kādas izjūtas un pārdzīvojumus tā raisīs? Tas ir brīdis pirms nokļūšanas pasakā, kurā kļūsti par liecinieku svešām dzīvēm, kaislībām un piedzīvojumiem. Tad dziest gaisma. Vispirms rāda vairākas reklāmas filmām, kas pēc laika būs redzamas kinoteātrī. Šīs reklāmas parasti veidotas visai ekspresīvi un pat pārspīlēti, lai izceltu asākos, asprātīgākos, interesantākos mirkļus. Lai nu kā, bet tās tomēr palīdz izvēlēties, kuru filmu gribēšu redzēt un par ko būšu gatava maksāt savu naudu.

Ja filma šķiet saistoša, tas nozīmē, ka vismaz divas stundas ir iespēja dzīvot paralēlajā pasaulē, pilnībā aizmirstot, piemēram, par piesnigušajām ielām, komunālo pakalpojumu rēķiniem un par to, ka kaut kas jānopērk vakariņām. Tu sēdi tumšā zālē, kā noburts skaties ekrānā un esi ar viņiem. Ar tiem aktieriem, kas konkrētajā filmā spēlē savu varoņu dzīves. Un netraucē pat tas, ka iepriekš skaidri nojaušams, kādas būs beigas konkrētajai filmai. Parasti visparedzamākās tās ir amerikāņu kino produkcijai.

Bet par Morganiem runājot – ar viņiem viss būs labi. Ja kāds pāris jūt, ka attiecības sākušas šķobīties un tām derētu neliels remonts, nebūtu par ļaunu aiziet uz šo kino un pašpikot, kā savas problēmas risina Hjū Grānta un Sāras Džesikas Parkeres varoņi. Vai arī, ja attiecībās problēmu nav, filma “Kā klājas Morganiem?” varētu likt padomāt, kā līdz problēmām nenonākt. Lai gan… Vislabāk izskolo tikai tie grābekļi, uz kuriem esam uzkāpuši paši, ne jau kino redzētie.

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”