Vairāk nekā 20 liepājniekiem, lielākoties uzņēmuma un sporta kluba ar tādu pašu nosaukumu “Liepājas metalurgs” pārstāvjiem, augusta beigās bija iespēja pabūt ne tikai uz eirokausu spēli starp Rumānijas “Vaslui” un Liepājas galveno futbola komandu, bet arī nedaudz apskatīt otru lielāko Rumānijas pilsētu, kas atrodas valsts austrumos netālu no Moldovas robežas – seno Moldāvijas galvaspilsētu Jasus.

Arī “Kurzemes Vārda” korespondents ar fotokameru un pierakstu blociņu fiksēja Jasu pilsētas ikdienu.

Mazā arhitektūras forma, kā mēdz ko līdzīgu dēvēt pie mums Liepājā. Izturīgs metāla rāmis, uz kura vienā ansamblī apvienots soliņš ar puķu kastēm no aizmugures un sāniem un pa atkritumu urnai katrā pusē. Sēžamvieta un urnu apdare – no koka dēlīšiem, puķu kastes – no plastmasas. Šādi veidojumi izvietoti visā ielas garumā. Katram sava gaume, bet varbūt šis soliņš raisīs vielu pārdomām tiem liepājniekiem, kam ikdienā jālauza galva par līdzīgu objektu radīšanu.

Jasu iespaidīgākā celtne. Nē, tas nav nežēlīgais grāfs Vlads Drakula, kurš pirms sešiem gadsimtiem savus naidniekus sēdināja uz mieta, un viņa cietoksnis. Drakulas bijusī īstā mītne esot pilsdrupas kalnos Transilvānijā. Šī ir Jasu kultūras pils, kurā izvietoti četri muzeji: vēstures muzejs, etnogrāfiskais muzejs, mākslas muzejs, kā arī zinātnes un tehnoloģiju muzejs. Ēku, kurā ir ap 300 lielām telpām un kuras platība ir 36 tūkstoši kvadrātmetru, sāka būvēt 1906. un pabeidza 1925. gadā. To plānoja trīs arhitekti.

Bārdains rumāņu kolorīts. Atradis gružu kastē izsmēķi, viņš negribēja laist zudumā vēl pāris dūmu. Arī Rumānijā, tāpat kā Latvijā, ir viss sociālo slāņu spektrs – gan firmači ar superdārgiem automobiļiem, gan ierindas atkritumu tvertņu sanitāri. Liepājnieku rīcībā nodotā autobusa šoferis, drošs paliek nedrošs, sev pa rokai turēja beisbola nūju. Kādā brīdī par mūsu autobusa pasažieriem sāka interesēties kāds aizdomīgs tips. Atlika šoferim durvīs parādīties ar nūju rokā, un tips saprata, ka viņam jāiet.

Esot Jasu pilsētā, pārņem pretrunīgas jūtas. Vērojot daudzdzīvokļu namus ar nepievilcīgiem balkoniem, izkarinātām lupatām un netīrību, brīžiem likās, ka esam atgriezušies padomijā. Tomēr blakus guļamvagonu kvartāliem paceļas arī modernākas ēkas, kā arī vēsturiskas celtnes, arī iespaidīgi dievnami, no kuriem daudzi tiek restaurēti. Ja nebūtu bijis Čaušesku valdīšanas, vēsturisko celtņu Jasos būtu vēl vairāk. Daļa vērtīgu ēku tika nopostītas un to vietā uzcelti tipveida guļamvagoni. Un vēl kāda īpatnība. Mainot pat nelielu daudzumu valūtas pret vietējām lejām (1 leja atbilst aptuveni 20 santīmiem), maiņas punktā nepieciešama pase, turklāt darbiniece cītīgi ievada datorā mijēja pases datus.

Kamēr Latvijā un Liepājā mums nākas samierināties ar regulāru lietus pilēšanu, Rumānijā ļaudis bauda kārtīgu vasaru – plus 30 grādu. Apstādījumi tiek rūpīgi kopti, dzīvžogi glīti apgriezti un, protams, laistītas puķes.

Rumāņu jaunieši, apsēduši kāda pieminekļa pakājē, tērzē. Rumānijā vēl nebija būts un likās, ka tur ļaudis vairāk izskatīsies pēc tiem melnīgsnējiem cilvēkiem, kas mūsu Pētertirgū pārdod mellenes. Tā gluži nav. Rumāņus varētu iedalīt trīs grupās: viena daļa tiešām tā izskatās, tomēr vairums rumāņu ir ar gaišāku ādas krāsu un patumšiem (ne ogļu melniem) matiem. Bet ir arī cilvēki, kurus grūti identificēt kā rumāņus – gaišāki, slāviskāki, latviskāki…?

Pats par sevi saprotams, latviešu vīriem bija jāizmēģina arī rumāņu alus. Krogus meita sacīja, ka the best beer in Romania is “Ursus”. To tad arī nomēģinājām. Izskatās, ka lācis tīri labi pie sirds gāja arī “Liepājas metalurga” autotransporta ceha priekšnieka vietniekam Vairim Šalmam. Puslitrs alus krogā Rumānijā, pārrēķinot mūsu naudā, maksā nepilnu latu. Pie mums, kā zināms, alus jāpērk jau par pusotru. Arī papusdienot Rumānijā var nedaudz lētāk nekā pie mums.

Inta Graša teksts un foto,
“Kurzemes Vārds”