Pēdējos sešus gadus divdesmit gadu vecā riteņbraucēja Andža Flaksa dzīvē galvenais ir treniņi un sacensības. Viens no Latvijas labākajiem jaunajiem riteņbraucējiem atklāj, no kā šajā sportā ir vislielākais kaifs, kas ir visgrūtāk un par ko jūtas gandarīts.

Ar sportu Andžs sācis nodarboties, kā pats stāsta, pirms desmit gadiem. Iesākumā braukts ar vecotēvu uz Aizputi slēpot. Fiziskās formas uzlabošanai skriets kopā ar riteņbraucēju Daini Žuburu. Pamēģināta arī tenisa spēle, taču pēc vairāk nekā gada bumbiņas sišana tā arī nav gājusi pie sirds.

Riteņbraukšana esot iepatikusies pamatskolas laikā, kad sporta skolotājs un riteņbraucējs Kārlis Kandēvics pēc stundām organizējis riteņu pulciņus un uzaicinājis arī Andžu. Ar to arī viss sācies. Vēlāk Kuldīgas sporta skolā vietu komandā piedāvājis riteņbraukšanas treneris Agris Kimbors. “Dzīvojos pa Kuldīgu, pa nometnēm, piedalījos sacensībās pusotru gadu,” par riteņbraukšanas pirmsākumiem stāsta sportists. Vidusskolas laiks aizvadīts Murjāņos. Tur dzīvots sportistu kopmītnēs, dienas pagājušas mācoties un trenējoties, pabeigta Murjāņu ģimnāzija. Pēc tam dunalcnieks iestājies Latvijas Universitātē, lai mācītos matemātiku un statistiku, pat ticis budžetā, bet drīz vien atskārtis, ka mācības apvienot ar sportu neizdodas. “Kamēr vēl jauns, kamēr varu pabraukt, tikmēr braukšu,” izvēli par labu riteņbraukšanai pamato sportists.

Kā jebkurā sportā, arī riteņbraukšanā gadoties pa traumai. “Bieži notiek saķeršanās. Ar ragiem saāķējas kopā vai uz rata uzkaras,” par starpgadījumiem sacensībās stāsta sportists. Taču ir arī jaukākas lietas, bez kurām brauciena laikā neiztikt. “Svarīgi arī ēst sacensībās. Ja piecas stundas jābrauc, tad pēc stundas apēdu folijā ietītas mīkstās vafeles ar ievārījumu. Uz brauciena beigām ēdu ogļhidrātu želejas,” stāsta Andžs, piebilstot, ka sacensību laikā noteikti jādzer ūdens.

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 21.maija numurā.
 #kvards-20110521-12#