Nonākt Centrālāzijā – tas vien jau ir piedzīvojums. Gan cilvēkiem, kas savulaik dzīvojuši padomju valstī, kuras sastāvā bija gan Latvija, gan kopā ar citām republikām arī Kazahstāna, Uzbekistāna un Turkmenistāna, gan arī jaunākajai paaudzei, kas šīs zemes iepazīst jau kā Eiropas pilsoņi. Redakcijai bija iespēja vienu nedēļu kopā ar mūsu Valsts prezidentu Valdi Zatleru un viņu pavadošajiem ministriem, uzņēmējiem un žurnālistiem pabūt šajās trīs interesantajās un savdabīgajās zemēs.

Ikviens Latvijas iedzīvotājs televīzijas ziņu raidījumos un centrālajā presē varēja sekot līdzi šīs vizītes oficiālajiem pasākumiem, tāpēc to vairs neatkārtošu, taču ieskicēšu dažas savdabīgākās ainiņas no redzētā un dzirdētā.

Ja kaut ko celt, tad ar vērienu

Vai bieži nākas redzēt, kā top jauna pilsēta? Nē! Šīs vizītes laikā tāda iespēja bija. Astana – tā ir Kazahstānas galvaspilsēta, kas par tādu kļuvusi 1997.gada rudenī, pārņemot šo godu no iepriekšējas valsts galvaspilsētas Alma-Atas. Tur tad arī sākās Latvijas delegācijas vizīte Centrālāzijā. Starp citu, ar dižu izdomas bagātību kazahi vis nesirgst, jo Astana tulkojumā no viņu valodas nozīmē – galvaspilsēta. Skaidri un saprotami! Tāpat kā viņu zemē esošā naudas vienība tenge tā arī tulkojama – nauda. Un nav tur ko sarežģīt dzīvi!

Protams, šīs valsts amatpersonas ļoti, ļoti lepojas ar jauno pilsētu. Politiķis, viens no mūsu valsts bijušajiem premjerministriem Andris Bērziņš, kurš arī bija delegācijas sastāvā, atcerējās, ka Astanā viesojies pirms desmit gadiem. Tolaik slēgts līgums, un pilsētas vietā, kas tagad slienas baltā marmorā, granītā un zeltā, kas apliecina, ko var panākt, ja zemē iegulusi nafta un gāze, darījums noticis kādā mazā koka būdiņā. Pilsēta vēl tikai tapusi vietā, kur savulaik slējās Ceļinograda, bet apkārt – viena vienīga stepe. Pirms sešiem gadiem Bērziņš tur viesojies vēlreiz, un tad jau pilsētas vecā daļa bijusi stipri pārvērtusies mūsdienīgos vaibstos. Taču tas, ko viņš ieraudzījis tagad, pārsteidzis visos iespējamos veidos. Platas ielas, augstceltnes, parki, pieminekļi, kultūras centrs un viena no desmit pasaulē modernākajām bibliotēkām – tas un vēl daudz kas cits liecina par šīs tautas lielo vērienu.

Tiesa gan, jaunajā pilsētā nejūt ne kripatiņas personiskuma. To mūsu pavadoņi neslēpa – tā ir valsts amatpersonu, ierēdņu, uzņēmēju un citu aktīvu darboņu pilsēta. Starp citu, nesamērīgi dārga! Toties butaforiski grezna. Taču starp dārgajiem celtniecības materiāliem pat prezidenta pilī tomēr pamanām lētumu – visam pa vidu plastmasas kolonnas. Citviet dažādas celtniecības paviršības pārsteidz vai ik uz soļa. Toties pilī strādājošais preses sekretāra palīga stažieris Timurs pavisam nopietni bažīgā balsī mums pajautā – vai, mūsuprāt, šī pils nav par mazu. Ko lai atbild tādam vērienam? Vēlāk arī Valdis Zatlers šīs valsts ārkārtīgo vērienu komentēja kā vajadzību tautai apliecināties pēc apspiestības gadiem.

Laikā, kas atvēlēts pilsētas nelielai apskatei, parunājoties ar vietējiem iedzīvotājiem, pavisam nejauši sastopam arī pensionāri Gaļinu. “Mana mīļā Latvija, mana mīļā Rīga un Jūrmala!” viņa iesaucas, uzzinājusi, no kurienes esam. Viņai Latvijā esot daudz radinieku, pati savulaik Jūrmalā strādājusi. Tagad gan vairs aizbraukt nevarot – pārāk dārgi. Televīzijas reportieri mazliet provocē: “Bet jums taču bagāta valsts, jums ir nafta un gāze.” “Bet kas man no tā,” viņa atmet ar roku.

Šī saruna nekādi nepatīk mūsu pavadonei Misurai, kas izrādās drošības dienesta pārstāve, un viņa dikti sapiktojas par tādu cilvēku iztaujāšanu. Saprotam – baidās, ka pateiks ko tādu, kas neatbilst oficiālajai nostājai. Nākamajā dienā Misura nomainīta, mūs pavada puisis no Ārlietu ministrijas – kolēģe esot apslimusi. Var jau būt, bet varbūt vienkārši netika galā ar mūsu uzraudzīšanu un to uzticēja citam.

To, kā šajās zemēs darbojas drošības dienests, izjutām ik uz soļa, bet jo īpaši Turkmenistānā, kur nebija atļauts pat iziet no viesnīcas. Viens no turienes drošībniekiem gan taisnojās – tas tāpēc, ka esam oficiālās delegācijas sastāvā, tomēr šajā valstī ir skaidri noteikts, kas un kurā virzienā cilvēkiem jādomā, par valsts prezidenta kritizēšanu var nonākt pat cietumā, tāpēc labāk nemaz nemēģināt.

Vieni izliekas, ka pārdod, otri – ka pērk

Skaidrs, ka mūsu prezidenta galvenais uzdevums bija tikties ar visu trīs valstu prezidentiem, lai pārrunātu dažādus valstij svarīgus jautājumus, bet pa vidu, protams, katra valsts centās arī parādīt labāko, kas tai rādāms. Un kā nu šajās valstīs bez Austrumu tirgus? Skaidrs, ka tas jāredz. Iepriekš noskaidrojam, ka tas darbojas līdz pulksten 17, taču prezidentam iespēja to apskatīt tikai ap 18. Tas nav nekāds šķērslis!

Tie, kas bijuši īstā Austrumu tirgū, ātri vien saprata, kas tur notiek. Ja normāli tam ir jāmudž no skaņu, smaržu un kņadas pārbagātības, tad šajā reizē neko no tā vis ieraudzīt neizdevās. Toties pirmie piebraukušie ieraudzīja pie letēm rātni garlaikojamies preču pārdevējus, visus ietērptus vienādi zaļos priekšautos. Kā vēlāk noskaidrojām, tie no rīta izsniegti. Akurātās rindās uz galdiem salikti trauciņi ar spoži nopulētiem āboliem, bumbieriem un citiem augļiem. Tikpat glītos groziņos – rozīnes, rieksti un citi kārumi. Visiem klāt akurāti vienādas cenu zīmes, kādas vispār nav nevienā Austrumu tirgū, jo normāla iepirkšanās tajos notiek, kaulējoties un vienojoties par cenu. Vienā stūrī sapulcējušies vīri melnos uzvalkos, arī garlaikojas. Taču, ieraugot, ka ierodas pirmā automašīna ar atbraucējiem, tirgus atdzīvojās. Zaļi tērptie pārdevēji nadzīgi metās pie galdiem kārtot preces, tikmēr malā stāvošie melni tērptie stāvi metās iepirkties un diskutēt ar pārdevējiem.

Mēģinājums radīt īstu tirgus atmosfēru tomēr vārgs un izrāde tā īsti neizdevusies. Tomēr mums interesanti. Prezidents ar kundzi Lilitu kautrīgi apstaigā galdus, parunājas ar pārdevējiem un nobeigumā saņem dāvanā meloni. Tikmēr citi izmanto reto mirkli, lai ko iegādātos. Un, protams, kaulējas, lai gan to izdarīt nav grūti – pietiek cenu nosaukšanas brīdī ieturēt ilgāku pauzi, kad pārdevējs jau atmaigst, sakot – jūs taču esat mūsu viesi, jums nekas nav jāmaksā. Pavisam šķērmi ap dūšu – neesam nekādi nabagi vai zagļi. Un maksājam, gan štātes pēc tomēr pakaulējoties. Interesanti! Tikmēr citi jau ievērojuši – pie pārdevējiem, kas bijuši visdāsnākie pret viesiem, pieiet tie paši melnie vīri un noskaita naudiņu. Visticamāk zaudēto starpību. Iepērkamies lēti, iegādātais patiešām garšīgs. 

Kājas plati un kontrolfoto

Daudzi mūsu tautieši savulaik vēl padomju gados apceļojuši šīs eksotiskās zemes. Tiem, kas tolaik bijuši Turkmenistānā, gan varētu būt milzīgs kultūršoks, nonākot tās galvaspilsētā – tā tagad ir baltā marmorā veidotu augstceltņu pilsēta, kuru agrākais padomju pilsonis noteikti nepazītu. Šīs pārvērtības notikušas pēdējo astoņu, desmit gadu laikā, kad pie varas bija iepriekšējais prezidents. Un, lai gan, kā uzzinām no pastāstiem, cilvēki laukos, un ne tikai tur, dzīvo lielā trūkumā, viņiem tomēr daudz kas ir dots bez maksas. Valsts ir bagāta ar gāzi, tāpēc tā visiem par velti. Arī naftas krāns ir vaļā, un visiem, kam ir sava automašīna, 120 litru benzīna mēnesī pienākas bez maksas. Ja ar to nepietiek, par litru jāmaksā aptuveni 6 santīmi. Maize maksā ap 11 santīmu kukulītis, bet gaļa – ap 1,5 lati par kilogramu. Vidējā alga valstī esot ap 200 dolāru, lai gan lielai daļai iedzīvotāju jāiztiek vien ar 30 zaļajiem. Taču stāstītāju versijas ir atšķirīgas, bet pašiem pārliecināties par to nav iespējams – mūs stingri sargā, un arī Turkmenistānas tirgū, kas gan nav nekāds Austrumu tirgus un stipri vien līdzinās Rīgas Centrāltirgum, drīkstam ieskatīties tikai vietējo drošībnieku stingrā apsardzībā. Neko darīt – ja tā, tad tā! 

Galu galā mūsu virsuzdevums ir būt klāt Latvijas prezidenta tikšanās reizēs gan ar visu trīs valstu prezidentiem, gan citviet. Un, protams, būt šo valstu prezidentu pilīs ir gana interesanti, jo tās ir tik atšķirīgas. Drošības priekšnoteikumi visur stingri – līdzi drīkst ņemt tikai mantas, kas iepriekš pieteiktas: diktofonu, fotoaparātu un televīzijas ļaudis – arī filmēšanas aparatūru. Pārējais jāatstāj autobusā. Kazahstānas prezidenta Nursultana Nazarbajeva pils Astanā ar zilu kupolu redzama jau pa gabalu – tā atrodas plaša lauka vidū un apkārtnē kociņi vēl tikkai ieaugas, lai gan tos nekādus mazos nestāda – gandrīz trīsmetrīgus.

Tikmēr visstingrāko pārbaudi piedzīvojam Taškentā, dodoties pie Uzbekistānas prezidenta Islama Karimova. Pils visai patālu no pilsētas centra, to ieskauj pamatīga ķieģeļu un metāla paaugstinājumu sēta ar kārtīgiem metāla vārtiem. Pa vienam mūs sauc iekšā, kājas – plati, rokas izstieptas un vispirms iztaustīšana, tad foto un filmēšanas tehnikas pārbaude – ieslēdzam aparātu, izdarām kontrolfotogrāfiju, bet televīzijas operatoru stieptos statīvus pārbauda vēl ar suni – vai tikai tur nav kas noslēpts.

Savukārt Turkmenistānas prezidents Gurbanguli Berdimuhamedovs mitinās baltā pilī, kas atrodas pašā Ašhabadas centrā. Tā esot celta pirms trim gadiem vēl iepriekšējā prezidenta laikā, un dzirdam tādas runas, ka tagadējais prezidents gatavojoties to jaukt nost un celt jaunu – pārāk veca jau esot. Starp citu, šeit ir vienīgā vieta, kur preses konferencē, kas notiek pēc abu pušu prezidentu sarunām, žurnālisti drīkstēja uzdot divus jautājumus, Uzbekistānā – vienu.       

Šampanietis par pusotru miljonu un smēķēšanas aizliegums

“Tas ir jāņem!” ieraugot Turkmenistānas galvaspilsētas Ašhabadas viesnīcas bāra cenu listē šampanieti par vienu miljonu septiņsimt trūkstošiem vietējo naudaszīmju – manatu, izskaitļojam: mūsu naudā tas ir ap 50 latu. Par velti gan nav, bet, kad atkal baudīsi šo dzirkstošo dzērienu par vairāk nekā pusotru miljonu? Orientēties šajā naudas haosā ir gandrīz neiespējami. Tomēr vietējie stāsta – nākamgad būšot naudas reforma. Jāatzīst gan, ka mazliet bijām šim pārsteigumam sagatavoti jau Taškentā, kad viesnīcas valūtas maiņas punktā, apmainot 20 dolāru, saņēmām pretī ar gumiju sastiprinātu pamatīgu vietējās naudas žūksnīti – vairāk nekā 40 tūkstošus sumu. Un kasieres piebildi: mainiet tikai tik daudz, cik varēsit iztērēt, jo atpakaļ mēs nemainām. Lai samaksātu par vakariņām, uz četriem iztērējam 60 tūkstošus. Lielākā naudaszīme – tūkstotis. Skaitām nu!

Tiem, kas paredzējuši doties uz Turkmenistānu, var noderēt padoms, ka šajā zemē smēķēt atļauts tikai un vienīgi viesnīcā. Ja to darīs uz ielas, var nonākt pamatīgās nepatikšanās – sākumā sods ap desmit, divdesmit dolāriem, bet, ja cilvēks šai netikumā pieķerts atkārtoti – pat līdz 90. No vietējiem uzzinām – tā nav bijis vienmēr. Šo likumu izdevis iepriekšējais prezidents Saparmurats Nijazovs, kurš gan savulaik bijis ļoti kaislīgs smēķētājs, taču, kad to atmetis, nolēmis, ka visai tautai jādzīvo veselīgi. Toties abās pārējās valstīs šajā ziņā nekādu ierobežojumu. 

Vainags Kārlim Ulmanim, piemiņa arī citiem upuriem

Vizītes pēdējā diena sākas ar pārsteigumu – lai gan paredzēts doties uz parlamentu, uzzinām, ka esam ceļā uz hipodromu. Zirgi – tā ir lieta, ar ko turkmēņi ārkārtīgi lepojas. Zirgu audzēšanas tradīcijas šajā valstī ir tik senas, ka viņi paši smejas – turkmēnis ir dzimis zirga mugurā. Otrā pasaules kara laikā gan vairāk nekā 20 tūkstoši šo dzīvnieku paņemti kara vajadzībām un pēckara gados bijis jāiegulda milzums pūļu sugas saglabāšanā. Mūs pavadošais drošībnieks stāsta – turkmēnis savā viesmīlībā ir gatavs dalīties ar visu, izņemot savu ieroci, sievu un zirgu. Un, atgriežoties mājās, viņš vispirms apkopj zirgu un tikai tad dodas atpūsties pats. “Tas tāpēc, ka par turkmēni parūpēsies sieva, bet par zirgu neviens cits bez viņa paša,” mūsu drošībnieks atkal skaidro.

Izmaiņas vizītes programmā par labu hipodromam radušās tikai iepriekšējā vakarā, taču redzētais ir tā vērts – paraugdemonstrējumi, kas mijas ar parādi, kurā jātnieku rokās plīvo latviešu un turkmēņu karogi. Šī tauta ar saviem zirgiem patiešām lepojas, un uzplaukumu šī nozare piedzīvojusi iepriekšējā prezidenta laikā, kam šie dzīvnieki bijusi īpaši tuvi. Pat prezidenta pilī sienas rotā zirgu fotogrāfijas, un piemineklis ar zirgiem uzstādīts arī pilsētas centrā, tie ieraugāmi arī iepriekšējā prezidenta muzejā.

Laika trūkums gan rodas pēc zirgu apskates, kad viesmīlīgie saimnieki vēl nolēmuši mūsu prezidentu un viņa svītu bagātīgi pamielot. Citiem tikmēr vairāk nekā stundu ilga garlaicīga nīkšana karstajā saulē, kas sasniedz 30 grādu karstumu. Toties kompensācija – brīnišķīgās kalnu ainavas. Tomēr jau ir skaidrs, ka programma aizkavējusies un paredzētajā laikā mājās nebūsim. Taču, ko tas vairs maina.

Pirms mājupceļa vēl stundu ilgs lidojums līdz Turkmenbaši – pilsētiņai, ko padomju laikos pazinām kā Krasnovodsku, taču šīs valsts iepriekšējais prezidents to pārdēvēja vārdā, kādā tauta sauca viņu. Turkmenbaši – visu turkmēņu tēvs. Un kāpēc ne, ja reiz tāds režīms? Tēvs gan tik ļoti rūpējās par savu tautu, ka aizliedza tai skatīties baletu un cirku – tas neatbilstot turkmēņu cilvēku vajadzībām. Tagadējais prezidents, kuram drīz šajā amatā apritēs divi gadi un kurš, starp citu, bijis iepriekšējā prezidenta zobārsts (ideāla karjera – K.P.), nākot pie varas, gan šīs mākslas tautai atdevis, kā arī atļāvis internetu, ko pilnīgi nav atbalstījis viņa priekšgājējs. Tāpēc tauta saka: šis prezidents ir demokrāts. Taču arī šis demokrāts, līdzīgi savam priekšgājējam, nedod iespēju tautai aizmirst sevi vaigā – uz lielākajām ēkām, plakātiem pilsētā un citur arī mūsu valsts vizītes pārstāvjus pārvadājošajās automašīnās uz paneļa rotājas prezidenta ģīmetne. Šajā sakarībā arī mērenu šoku piedzīvoja mūsu prezidents – nevienam nepaslīdēja garām plakāts, kuru visi ieraudzījām, braucot no lidostas uz viesnīcu. Tur vairāku metru augstumā līdzās Turkmenistānas prezidenta bildei tikpat cēli rotājās arī Valda Zatlera portrets. Pārvarējis pirmo šoku, prezidents noteica: “Nu, arī tā šī tauta saprot viesmīlību.”

Turkmenbašī pilsētā pēc milzīgā naftas produktu pārstrādes rūpnīcas apskates un iepazīšanās, kā šajā kalnu un zemaino līdzenumu apvidū pie Kaspijas jūras top vērienīgs atpūtas komplekss, kura vienīgā priekšrocība būs iespēja laiski gozēties daudzajās baltajā viesnīcās, peldēties baseinos un piedalīties citās izklaidēs, piedzīvojam patiešām emocionālu brīdi. Iebraucot ar kuģīti jūrā, ūdenī tika nolaists ziedu vainags sarkanbaltsarkanā krāsā, godinot ceturto Latvijas prezidentu Kārli Ulmani. Vainags viņam, bet cieņa visiem šī režīma upuriem, kuru atdusas vietas nav zināmas – tā piemiņas brīdī uz kuģīša sacīja Zatlers.

Tieši šī vieta Kaspijas jūras krastā bijusi pēdējā, kur Ulmanis redzēts dzīvs un ir pat nofotografēts. Vēstures fakti rāda, ka Krasnovodskā viņš nokļuvis ar kuģi kopā ar citiem politieslodzītajiem, kurus bijis paredzēts tālāk sūtīt uz Sibīriju. Ulmanis saslimis un ievietots vietējā cietumā, kur arī, pēc aculiecinieku stāstītā, nomiris. Aculiecinieku stāstītais vēstī arī to, ka cietumā mirušie apglabāti šīs pilsētas vecajos kapos. Teorētiski tur jābūt arī Ulmaņa pēdējai atdusas vietai, taču vismaz līdz šim, lai arī veikti vairāki izrakumi, tas nav apstiprinājies. Varbūt, ja būtu atļauts pārrakt visu kapsētu, izdotos atrast Ulmaņa mirstīgās atliekas, taču šāda iespēja praktiski nepastāv. Pirmkārt, tur ir virsapbedījumi un, otrkārt, cik ētiska būtu šāda rīcība, turklāt, kura tauta gan ļautu tā izrakāt savu kapsētu. Tomēr savulaik skandalozais politiķis Zīgerists šajos kapos ierīkojis simbolisku piemiņas vietu Ulmanim, kuru, sagaidot mūsu prezidentu, šīs pilsētas vadītāji apjozuši ar iežogojumu un pielikuši pie krusta pat Ulmaņa bildi. Taču, lai piemiņa būtu saprotamāka, Turkmenbaši mērs Valdim Zatleram apsola, ka piemiņas zīmi K.Ulmanim uzstādīs pilsētas parkā.

Un tad jau vizīte ir galā – paliec sveika, Centrālāzija!

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Autores foto

Divu gadu laikā Astanā iepretī prezidenta pilij taps Latvijas uzņēmēja un viņa Kazastānas partneru veidots uzņēmums “Lido-Ertek” (tulkojumā pasaka – K.P.), kurā ik dienas plānots pabarot ap 20 tūkstošiem izsalkušo. “Lido” šefs Ķirsons priecājas, ka šis projekts ir ļoti izdevīgs, jo pagaidām Astanā nav tautas ēstuvju. Šī kompleksa celtniecībā vietējie meistari atkal pierāda, ka nav sīkumaini – vajadzīgs tilts pār vietējo upi? Būs! Un, lai ūdens netraucētu tilta būvniecībai, kamēr tas top, upi aizber, atstājot tikai dažas caurtekas – nav ko niekoties ar sīkumiem. Kad tilts būs gatavs, upi atkal atraks. Diezin ko par šādu manieri teiktu pie mums?

Sarkanbaltsarkans vainags Kaspijas jūrā pie bijušās Krasnovodskas krastiem Turkmenistānā – piemiņa Latvijas ceturtajam prezidentam Kārlim Ulmanim. Te viņš pēdējo reizi redzēts dzīvs.  

Paredzētā senāta apmeklējuma vietā Ašhabadā vizītes pēdējā dienā Valdis Zatlers ar kundzi Lilitu hipodromā varēja noskatīties paraugdemonstrējumus ar zirgiem un vēlāk arī šos dzīvniekus pabarot ar burkāniem.

Astana – Kahazstānas jaunā galvaspilsēta. Mākslīgs veidojums stepē – tādu to redzēja daudzi no Latvijas delegācijas. Toties viņiem ir nafta, gāze un līdz ar to arī nauda, lai īstenotu savus grandiozos projektus.

Tādi dzīvojamie nami, kuros dzīvokļu platība ir ap 300 kvadrātmetru, tagad slejas Ašhabadā. Vietējais drošībnieks sacīja – atbrauciet pie mums pēc desmit gadiem, un visa pilsēta būs tikai baltā marmorā. To ved no Itālijas. Un vēl šajā pilsētā ir milzum daudz dažādu strūklaku, mākslīgo ūdenskritumu un tamlīdzīgas rotaļas ar ūdeni kā apliecinājums valsts bagātībai.

Pirms ēšanas.