Kad cilvēkbērnam ir sasāpējusi problēma, viņš mēģina par to runāt un atrisināt kopā ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem – vecākiem. Taču, kur palīdzību meklē tie, kam mamma un tētis nevelta pietiekami daudz uzmanības un lūgumam atsaka, aizbildinoties ar laika trūkumu vai uzskatot to par mazsvarīgu lietu? Bieži atbalstu sniedz darbinieki, kas sastopami mācību iestādēs, – klases audzinātājs, sociālais pedagogs un skolas psihologs.

Viņu kopējais darba rezultāts ir pozitīva skolas vide, iecietīgas savstarpējās attiecības gan starp skolēniem, gan skolēniem un mācībspēkiem. Kādas ir biežākās problēmas, ko nākas risināt sociālajiem pedagogiem, portālam pastāstīja divi šīs profesijas pārstāvji – Jana Pāvila-Šmite (J.Čakstes Liepājas pilsētas 10.vidusskola) un Jānis Daugalis (Liepājas 1.ģimnāzija un Liepājas Centra pamatskola).

Par risināmajiem jautājumiem

Jana par sociālo pedagogu strādā jau četrus gadus, tāpēc sarunā ar portālu skaidri formulēja amata pienākumus: “Mēģinu noskaidrot, kāpēc skolēns neattaisnoti kavē stundas, strādāju ar nesekmīgajiem un viņu motivēšanas programmu, iesaistos dažādu konfliktsituāciju risināšanā, palīdzu 5.klases skolēniem adaptēties skolas vidē, izlemju, kam piešķirt brīvpusdienas un, protams, vienkārši aprunājos ar skolēniem.” Taču tas nav viss. Gan Jana, gan arī Jānis sadarbojas ar dažādām bērnus sargājošām institūcijām – bāriņtiesu, ģimenes atbalsta daļu, policiju u.c. iestādēm. Nereti viņi dodas arī audzēkņu dzīvesvietas apsekošanā, lai noskaidrotu, piemēram, kāpēc viņi ilgstoši neierodas skolā, vai lai pārliecinātos, vai patiešām nepieciešams piešķirt brīvpusdienas. “Darbības spektrs ir ļoti plašs,” visu uzskaitot, īsi noteica Jana. Lai arī lielākoties diena paiet vienā skrējienā, neapstāties palīdz rezultāts – gandarījums par to, ka ir paveikts labs darbs.

“Man nepatīk lietot vārdu “problēma”, es to uztveru kā jautājumu, kas jāatrisina,” stingri sacīja Jānis, kad apspriedām ar skolēniem saistītas lietas – dažādus attiecību modeļus, attieksmi, sadzīviskās konflikta ainas utt. Vai ikdienā darba ir daudz? “Katru dienu ir ko darīt un kas obligāti jādara. Citreiz vairāk, citreiz mazāk, taču nav identisku dienu un nav dienu, kad nebūtu ar kādu jāaprunājas,” sacīja Jānis, kas šajā profesijā strādā jau devīto mācību gadu. “Pats galvenais ir skolēnam pateikt, kur es atrodos un ka ar mani var runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, ka neesmu augstāks par viņu,” pēc šāda principa ik dienu strādā Jānis. Taču, protams, nenolaižoties līdz “ei, tu!” līmenim. “Gribas, lai mani uztver nevis kā kādu, kas māca dzīvot un kas norāda, kā būtu jādara, bet kā konsultantu. Es nevaru uzspiest savu viedokli, jo katrs cilvēks ir pats. Turklāt necenšos nodarīt pāri bērniem, sakot, ka viņi ir slikti,” sacīja Jānis.

Bērnu uzticību iegūst pamazām

“Parasti 5.klases skolēni ir ļoti ziņkārīgi. Pēc iepazīstināšanas ar sevi viņi parasti atnāk un pārbauda, vai patiešām esmu tur, kur teicu. Arī 6. un 7.klases skolēni pret mani ir atvērti un atsaucīgi, taču 8. un 9.klases skolēni kaut kā negrib draudzēties un dalīties savās pārdomās,” secinājusi Jana. “Un, jā, tad ir vidusskolēni. Ar viņiem savukārt var runāt gluži kā ar pieaugušajiem cilvēkiem. Viņiem ir svarīgs ne tikai pašu, bet arī mans viedoklis, tāpēc bieži apspriežam arī valstī notiekošos procesus.”

Bet Jānim šķiet, ka tas, cik skolēns atvērts citam cilvēkam, ir atkarīgs tikai no viņa paša. “Nevaru konkrēti pateikt, kuras vecuma grupas man vai psihologam ir “labvēlīgākas”. Šobrīd ar 6.klases skolēniem runājam par attiecībām, un viņi ir ļoti atvērti,” sacīja Jānis. Turklāt audzēkņi ir ļoti dažādi – ir gan tādi, kas pie sociālajiem pedagogiem atnāk paši, un, kā sacīja Jana, dažbrīd nākas pat palūgt uzgaidīt vai atnākt kādu citu reizi, jo kabinets ir aizņemts, un ir tādi, kurus atved klases audzinātājs. “Otros mēģinu iedrošināt un pārliecināt, ka pie manis var nākt aprunāties un izskanējusī informācija paliks tikai starp mums, tā ir konfidenciāla,” kategoriski noteica Jānis.

Kā iegūt bērnu uzticību? “Parasti pasaku, ka neesmu galvas tiesu augstāk, ka esam vienlīdzīgi un ka jebkuru problēmu varam izrunāt kā draugs ar draugu. Cenšos būt pretimnākošs, un tas palīdz,” sarunā ar portālu atklāja Jānis. “Un jautājuma atrisināšanai metode ir pavisam vienkārša – izrunāšanās, un tālāk vēroju audzēkņa skolas dzīvi un to, vai kas mainās.”

Arī Jana sacīja, ka uzreiz draudzība starp viņu un skolēnu neizveidojas. Viņam nepieciešams pārliecināties, vai var uzticēties. “Šeit palīdz arī mans vecums, tas, ka esmu jaunāka, rada līdzvērtīga sarunu partnera sajūtu. Uzskatu, ka sarunā ar skolēnu jāiztiek bez moralizēšanas un padomu uzspiešanas. Man nepieciešams atrast to īsto atslēdziņu, ar ko atslēgt durvis uz bērna draudzību,” tēlaini izsacījās Jana. “Turklāt ir svarīgi, lai no manis nebaidās.”

Jānis ikdienā strādā plecu pie pleca ar skolas psihologu, un viņš uzskata, ka tas ir labākais jautājumu risināšanas modelis – mācību iestādē ir nepieciešami abu profesiju pārstāvji, tādējādi iespējams vienam otru papildināt. “Psihologam ar skolēnu ir dziļākas savstarpējās attiecības, arī pielietotās metodes mums atšķiras. Savus darbības lauciņus esam sadalījuši,” noteica Jānis. Turklāt tādējādi uz lietām iespējams palūkoties no divu cilvēku skata punkta, un dažkārt tas palīdz atrisināt kādu jautājumu daudz labāk un efektīvāk.

Pastkastīte anonīmajām vēstulēm 

Kādas problēmas galvenokārt rodas skolēnu vidū? “Tās ir dažādu konfliktsituācijas, kas izpaužas kā nesaskaņas, strīdi, agresija, kaušanās, apsaukāšanās. Taču par pozitīvākām lietām – savstarpējām simpātijām starp zēniem un meitenēm – ir maz,” ievērojusi Jana. Savukārt Jānis teica, ka tādas vienas nav. “Viss ir atkarīgs no situācijas,” atzina sociālais pedagogs. Taču viņš apstiprināja, ka vairums no tām veido savstarpējās attiecības starp skolēniem, kas var rasties par jebko – izskatu, apģērbu, izturēšanos utt. Taču pedagogs ir konstatējis vēl vienu interesantu lietu: “Ja palūkojos atpakaļ laikā, kad sāku strādāt skolā, un salīdzinu, kas ir mainījis, varu teikt, ka, piemēram, neattaisnoti stundu kavējumi un uzvedības problēmas sākas daudz jaunākās klasēs. Pirmajās klasēs vēl ne, bet, kad bērni iejutušies skolas dzīvē, tad jau tas sāk parādīties.”

“Tieši šobrīd, uzklausot skolēnus, redzu lielu problēmu – vecāki ar saviem bērniem runā maz vai nemaz. Taču ar viņiem ir jāstrādā daudz. Un to viņi meklē un atrod pie manis. Bērns vienkārši ienāk kabinetā, aiztaisa durvis, pasēž un nedaudz papļāpā ar mani par to, kas viņam svarīgs. Un šis mazais laika sprīdis skolēnam ir nozīmīgs,” nopietni piebilda Jana.

Interesanti, ka Janai pie kabineta ir pastkastīte, kurā bērni var iemest anonīmu vēstulīti, lūdzot palīdzību vai norādot uz kādu problēmu vai sāpīgu jautājumu. Taču, kā konstatējusi Jana, šogad kastīte nav tik pilna kā citus gadus. Iespējams tādēļ, ka šo funkciju veiksmīgi aizvietojis interneta portāls draugiem.lv. Jāpiebilst, ka anonīmās pastkastītes ir vairākās Liepājas skolās un, kā sacīja, Jānis, tās būs un pastāvēs arī turpmāk.