Pēdējā laikā, kad improvizācijas teātra māksla kļūst aktuālāka, arī Liepājā arvien biežāk satiekami vietējie improvizatori. Tas ir šovs, kura laikā visas darbības uz skatuves ir izdomātas tajā pašā mirklī, viss tiek improvizēts. Vadītājs jautā klātesošajiem idejas par kādu konkrētu vingrinājumu tematiem, ko dalībnieki uz vietas izspēlē.

Improvizācijas teātris ”Brīvais stils” Jauniešu mājā darbojas jau ceturto sezonu. To izveidojies Kristaps Gēbelis, kurš vēlējies Liepājā ieviest improvizāciju. Meklējis vietu, kur organizēt nodarbības, kad ar lielu pretimnākšanu savas telpas atvēlējusi Jauniešu māja.

Šī ir jau otrā sezona, kad ”Brīvo stilu” vada Atis Kozlovskis.

Viņš pats smej, ka pievēršanās improvizācijas teātrim bijusi visai zīmīga. ”Vienu dienu gāju gar Liepājas teātri un nodomāju, ka būtu forši kaut kur piedalīties. Pēc tam Liepājas Universitātē ieraudzīju plakātu, ka improvizācijas teātris aicina jaunus biedrus. Nodomāju, ka tā ir zīme – ir jāiet!”

Kad ”Brīvā stila” izveidotājs un vadītājs Kristaps Gēbelis no teātra devies prom, viņš novērtējis, ka Atim ir ķēriens uz improvizēšanu. ”Viņš meklēja sava amata pēcteci, tādēļ teica man, ka ja vēlos, varu iet mācīties nepieciešamās prasmes un kļūt par vadītāju,” atminas Atis. Tā viņš piekritis un sācis apgūt nepieciešamās iemaņas. Ieguvis pedagoga kvalifikāciju, izgājis kursus pie pasniedzējas Ligitas Smildziņas, kas pazīstama ar saviem teātra kursiem.

Kļūšana no dalībnieka par vadītāju, protams, Atim nav bijusi viegla. Grūtākais bijis pierast darīt to, kas nepieciešams dalībnieku izaugsmei, nevis tikai vadīt vingrinājumus un spēles, kas patīk pašam. Taču Atis atzīst, ka mācās kopā ar dalībniekiem, tādēļ viss kļūst tikai labāks.

Atis atklāj, ka dalībnieki teātrī ir gan regulāri nācēji, gan tādi, kas ierodas laiku pa laikam.  Tiesa, pasākumos uz skatuves uzstāties tiek tikai tādi dalībnieki, kas aktīvi apmeklē mēģinājumus, lai trenētu savas improvizēšanas prasmes. Dalībnieki, kam ļauts kāpt uz skatuves, ir aptuveni desmit.

Arī iemesli, kādēļ apmeklē nodarbības, dalībniekiem ir dažādas. Citi sākuši improvizācijas teātri apmeklēt, lai spētu pārvarētu savas bailes no uzstāšanās publikas priekšā.  

Jēkabs un Kristīne ir improvizācijas teātra dalībnieki jau aptuveni divus gadus.

Kristīne pirms tam dzīvojusi Rīgā un jau skolas laikā apmeklējusi improvizācijas teātra pulciņu, tādēļ bijusi ļoti priecīga, kad ieraudzījusi, ka arī Jauniešu mājās iespējams apmeklēt improvizācijas teātra nodarbības. ”Biju ļoti priecīga, taču nevarēju apmeklēt nodarbības, jo tajā laikā man bija deju mēģinājumi,” stāsta Kristīne. Taču dažādu amizantu sakritību dēļ viņai tomēr izdevās pārējiem dalībniekiem pievienoties. 

Reiz viņa no Liepājas un Rīgu devusies kā līdzbraucēja svešiniekiem pēc internetā atrasta sludinājuma. Braucot automašīnā pasažieri sākuši runāt par jauniešu iespējām Liepājā, kad priekšā sēdošais puisis teicis, ka ir taču Jauniešu māja. ”Teicu – jā, tur taču tad improvizācijas teātris. Taču nevaru to apvienot ar dejām. Izrādījās, ka tas čalis bija teātra vadītājs Kristaps Gēbelis. Viņš teica, ka varu apmeklēt teātri arī tikai ceturtdienās, kad man ir brīvs laiks!” Tā viņa pievienojusies ”Brīvajam stilam” un ir viena no divām teātra meitenēm.

Savukārt Jēkabs apmeklējis Jauniešu māju un ieraudzījis informāciju par improvizācijas teātri un izlēmis par to vairāk painteresēties pie vadītājām. Tā viņš noskaidrojis, ka gaidāms teātra šovs Ziemassvētku ballē, kuru puisis devās apmeklēt. ”Man sāka iepatikties tas, ko viņi darīja. Apmeklēju Kristapa rīkoto meistarklasi un pēc tam jau sāku apmeklēt mēģinājumus,” stāsta Jēkabs.

Tiesa, dalībnieki mainās visai bieži, jo citi maina dzīvesvietas, skolas, darbu citi vairs neietilpst noteiktajā vecuma kategorijā līdz 25 gadiem, tādēļ jauniem dalībniekiem teātris ir atvērts visu laiku. Arī šovu laikā Atis atnākušos informē par iespēju piedalīties, tādēļ bieži vien jauni dalībnieki pievienojas tieši pēc šoviem.

Mēģinājumu laikā dalībnieki strādā gan pie tēlu, telpas veidošanas un spējas improvizēt, gan ātri reaģēt.  Arī idejas vingrinājumiem mēdz mainīties, reizēm tās tiek aizgūtas arī no citiem improvizētājiem.

”Mēs visi ar improvizēšanu nodarbojamies tāpēc, ka tā ir mūs sirds lieta vai arī izaicinājums sev, tādēļ pašiem ir ļoti interesanti to izdarīt. Protams, ir mīļākas spēles un tādas, uz kurām ne visi vēlas iet,” stāsta Kristīne.

Dalībnieki sāk smieties par dziedāšanas spēlēm, kuru laikā uz vietas dalībniekiem jāizdomā dziesmas par kādu konkrētu tēmu. ”Ne visi tur vēlas piedalīties. Varbūt mums vajadzētu arī vokālās nodarbības?” smej Kristīne.

Jautāti, vai vairāk vēlas radīt jautrību sev, vai apkārtējiem, dalībnieki atbild, ka improvizācijā vienam bez otra neiztikt. ”Ja mēs redzam, ka publikai patīk, kļūst vieglāk un to darīt. Un ja mums pašiem nepatiktu tas, ko darām, diez vai mums vispār sanāktu.”

Pat tad, ja pirms mēģinājumiem vai šoviem dalībniekiem ir slikts garastāvoklis, tad pēc iesildīšanās viss pagaist. ”Arī uzkāpjot uz skatuves, sajūtas kļūst labākas,” atzīst Atis. Arī cīņa ar uztraukumu ir dažāda. Jo vairāk dalībnieki par uzstāšanos domā, jo vairāk satraucas. Ir gadījies, ka pēkšņi  nākas kāpt uz skatuves un uzstāties. ”Tad nav bijis laika uztraukties un galu galā viss sanāk ļoti labi,” stāsta Jēkabs.

Dalībnieki ir vienisprātis, ka pozitīvisms, ko iegūst teātra ietvaros, ir ļoti liels ieguvums. ”Neatkarīgi no tā, kas noticis pa dienu, tu atnāc uz mēģinājumu un tā ir pilnīgi cita pasaule – tā ir atelpa no visa,” uzskata Kristīne.

”Pasmieties ir veselīgi,” saka Atis: ”Muļķības improvizācijas teātrī gadās bieži. Arī kļūdīties teātrī drīkst!”