26 gadus vecā Eva Krastiņa tikai nesen sevi atzinusi par īstu liepājnieci. ”Kaut arī Liepājā dzīvoju četrus gadus, es pirms tam šeit studēju, bet biežāk braukāju uz savām mājām Saldus pusē. Man Liepāja sākumā nepatika. Tagad gan – ļoti! Negrasos šo pilsētu pamest!”

Eva bērnībā televīzijā ieraudzījusi Britinju Spīrsu un sapratusi, ka arī viņa grib būt pasaulē slavena dziedātāja. ”Tā tie nereālie sapnīši velk uz priekšu,” nosmej mūziķe.

Skolotāja – draugs

Evas dzīve ir mūzikas apvīta. Tūliņ atkal atsāksies mācību laiks, kas liek arī viņi atgriezties skolā – Eva ir skolotāja. Kaut arī vienmēr sapņojusi kļūt par dziedātāju, gan viņa pati, gan ģimene sapratuši, ka nodarboties tikai ar dziedāšanu būtu pārdroši. ”Tā nu es nolēmu – kļūšu par mūzikas skolotāju un visi būs priecīgi!” Kad Eva Liepājas Universitātē apguva mūzikas skolotāju programmu, viņu atradušas dažādas iespējas.

”Patiesībā visa mana ikdiena ir mūzika. No rītiem es nestrādāju, varu izgulēties, taču gandrīz katru dienu no pulksten 14 līdz 22 vakarā es mācu mūziku citiem.” Viņa Liepājā ”Yamaha Mūzikas skolā” gan bērniem, gan pieaugušajiem māca klavierspēli, kā arī palīdz iepazīt mūziku Grobiņas novada Skolēnu interešu centra un Grobiņas Mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem. ”Es nezinu, vai visu mūžu būšu skolotāja, bet es ļoti vēlos saistīt savu dzīvi ar mūziku.

Tiesa, laikam skolēni mani uzskata vairāk par draugu, nekā autoritāti. Tas reizēm sagādā problēmas, kad, piemēram, stundā vajag ieviest kārtību. Bet tajā pašā laikā – es ar skolēniem daudz varu sarunāt.”

Bērni Evu uzlādējot. ”Ir dienas, kad kaut kas nav kārtībā, diena nav iesākusies labi, bet es aizeju uz skolu un bērni ir tik pozitīvi, ka es no viņiem uzlādējos. Strādājot skolā, nekad nav divu vienādu dienu.”

Viņai ir ļoti svarīgi, lai bērni apgūtu to, kas viņiem patīk, tādēļ viņa skolā atļaujas improvizēt. ”Es daudz izmantoju interneta resursus, mūsdienu mūziku, lai viņiem būtu interesanti. Ja bērni vēlas apgūt kādu dzirdētu hitu, taču es apzinos, ka tas ir ļoti grūts, es tāpat ļauju to darīt, palīdzu, jo vairākkārt ir pierādījies, ka to, kas bērnus ļoti interesē, ir vieglāk apgūt.”

Arī strādājot ar pieaugušajiem, viņa palīdz apgūt mūsdienīgus skaņdarbus. Sākotnēji Eva baidījusies, kā būs – vai pieaugušie vispār ņems galvā jaunāku meiteni, kas māca klavierspēli.

”Nu ar pieaugušajiem strādāt patiesībā ir visinteresantāk. Viņi jautā to, kas interesē. Ja man pašai kaut kas ir piemirsies, tas ir iemesls atsvaidzināt zināšanas,” priecājas skolotāja.

Eva pati arī aizvien apgūst sevis pilnveidošanu. ”Sev pašai laika atliek tikai nedēļas nogalēs. Sākotnēji gribēju darīt to, kas man patīk un tikai piestrādāt par skolotāju. Nu viss ir sanācis otrādi – darbs pārņem sākotnējo ideju. Taču es arī mācos, jo man ne tuvu nešķiet, ka visu protu.”

Dziesmā vērtīgākais – vārdi

Kad Eva bijusi maza, bērnudārza audzinātāja viņai likusi dziedāt daudzos koncertos. ”Pēc bērnudārza viņa vecākiem teica, ka man noteikti ir jāiet mūzikas skolā – tā arī notika. Man visu laiku ļoti patika klavierspēle, bet citu mācību priekšmetu dēļ pat gribēju skolu pamest, tādēļ pēc pamatskolas sapratu, ka nevēlos tālāk mācīties akadēmisko mūziku.”

Sākotnēji Evas ģimene vēlējusies, lai viņa turpina mācības mūzikas vidusskolā. Kad Eva pieņēmusi lēmumu to nedarīt, ģimene bijusi ļoti atbalstoša. ”Šobrīd ģimene ļoti cieš no mana laika trūkuma, jo pārāk reti tieku viņus apciemot, taču tik un tā – viņi mani atbalsta,” priecājas mūziķe.

Četrus gadus Eva ir arī soliste grupā ”Formatless”, kas ir mūziķa Ivara Sudmaļa ideja. ”Mēs visus šos gadus strādājām studijā, ierakstījām mūsu pirmo albumu latviešu valodā, taču šobrīd strādājam pie albuma angļu mēlē.”

Ari viņa pati raksta savas dziesmas, mūziku. ”Tās ir visparastākās latviešu dziesmas,” Eva raksturo savu mūziku.

”Tā ir ļoti vienkārša un pat salkana mūzika. Arī kopā ar savu kādreizējo klasesbiedru aizvien rakstām dziesmas. Bet mēs to nedarām tādēļ, lai tās ierakstītu, vai ar kādu konkurētu – mēs kopā rakstām sirds mūziku, lai saglabātu izjūtas un pakavētos mirklī.”

Pirmos dzejoļus Eva sarakstījusi pamatskolas laikā. ”Tad arī parādījās kaut kādas pirmās sāpes, pārdzīvojumi, kad ir visvieglāk ko uzrakstīt. Šķiet, ka no milzīga prieka esmu uzrakstījusi tikai vienu dziesmu, un arī tās teksti patiesībā ir visai skumji,” viņa smej.

Eva pati klausās dažādu žanru mūziku, taču galvenais, ko viņa vērtē dziesmās, ir to vārdi. ”Es kādreiz nesapratu, kādēļ cilvēki klausās smago mūziku, kur visi kliedz, bet tad es iepazinos ar tekstiem un sapratu, ka tajos ir ļoti dziļi vārdi. Tagad es klausos dažādu mūziku – gan smago metālu, gan popmūziku un džezu.”

Bez mūzikas Evu interesē arī rokdarbi, kam neatliekot gana daudz laika. ”Brīvai laiks man ir ļoti reti, tādēļ es dusmojos, jo man arvien mazāk laika atliek šūšanai. Viss aiziet ēnā. Ja ir kādi svarīgi pasākumi, es skrienu, pēdējā mirklī šuju kleitu. Taču mūzika vienmēr ir prioritāte. Kādreiz man likās, ka līdz šim vecumam es būšu iztrakojusies un ar mūziku neko vairs negribēšu saistīt, taču ir pretēji – man šķiet, ka tikai tagad manī viss atveras.”