“Mana mamma bija skolotāja. Es viņai apsolīju, ka vienu dienu nostrādāšu skolā,” atminas tautas deju metodiķe, latviešu valodas skolotāja Eva Krētaine. 

Tagad Evas lielākā ikdienas daļa aizrit strādājos Liepājas Bērnu un jaunatnes centrā, skolā un rūpējoties par viņas trīs atvasēm.

“Kad uzsāku maģistra studijas, man bija jāiziet pedagoģijas prakse skolā, kur arī aizkavējos – šobrīd esmu latviešu valodas, literatūras skolotāja, kā arī klases audzinātāja. Es cenšos sabalansēt darbu un mājas, kas reizēm ir sarežģīti, īpaši svētku laikā,” stāsta liepājniece. “Parasti visiem ir svētki, cilvēki dodas baudīt koncertus, bet tiem, kas svētkus rada, tas ir aktīvākais darba laiks.”

Izveido pieredze

Eva jau kopš bērnības šaubījusies, ar ko vēlas saistīt savu nākotni. “Man vienmēr tuva bijusi gan latviešu valoda un literatūra, gan kultūra un latviešu tautas dejas. Es nekad nezināju, kā to apvienot, taču tagad tas ir izdevies. Diezgan veiksmīgi, jo manā dzīvē ir gan valoda, gan deja, bet es aizvien neesmu sapratusi, kurš no abiem man ir tuvāks.”

Strādājot divās darba vietās, Eva vienmēr cenšas interešu izglītībā un skolā iegūto savā veidā sasaistīt. Piemēram, kādreiz viņa 8.-9.klašu skolēnus iesaistījusi arī koncertu rīkošanā – viņi pat rakstījuši scenārijus, integrējot to ar mācību procesu. “Savienoju to ar tēmu par drāmu, lugu, stāstu uzbūvi. Savukārt interešu izglītībā varu ieviest kompetenču pieeju.”

Evai pašai bērnībā skolā nav gājis viegli. “Sākumskolas skolotāja mani principā norakstīja. Atceros, ka mamma par to ļoti pārdzīvoja, raudāja, jo viņai, esot pedagogam, tika pateikts, ka no manis skolā nekas nesanāks. Man bieži vien skolā bija grūti tieši emocionālā ziņā – gāja vaļā dažādi “kašķi”. Es zinu, cik grūti var būt pamatskolā, tādēļ es ar bērniem cenšos runāt vairāk par sajūtām, lai viņi justos labi. Protams, es viņiem saku, ka latviešu valoda un literatūra ir visa pamats, bet viņi man atbild, ka tā jau saka visi skolotāji, ka viņu priekšmets ir svarīgākais,” smej skolotāja.

Tad, kad liepājniece vadījusi tautisko deju pulciņus, viņa bijusi prasīga, jo zinājusi, ko grib sasniegt. “Uz to bija jāiet – vai ar rāšanos, vai pa labam, bet visu izdarījām, lai būtu skaisti. Tā kā es esmu metodiķe, manam pulciņam, iespējams, bija jāizjūt sava veida spiediens, jo viņiem bija jābūt labākajiem. Kā es varu rādīt piemēru citiem, ja mans pulciņš nav labākais kvalitātes ziņā?”

Lai bērni justos labi

Jautāta, cik liela nozīme ir skolotājam, viņa brīdi apdomājusies atzīst: “Man šķiet, ka skolotāja profesija ir ļoti būtiska, jo viņam ir jāveido visas pārējās profesijas. Es nezinu vai tas, ka esmu laba vai slikta skolotāja, var ietekmēt skolēna turpmākās nākotnes izvēles, bet domāju, ka varu veidot labākas atmiņas par skolu, tīri cilvēcīgi palīdzēt, būt atbalsta personāls, salmiņš, pie kā pieturēties.”

Viņas audzināmajā klasē nereti gadās pa kādam noslēpumam, kuru dēļ arī vecāku acīs skolotājai nācies palikt vainīgai, cenšoties aizstāvēt bērnus. “Es uzskatu, ka ne vienmēr viss ir vecākiem jāzina, ja tas nav nekas bīstams, traks, svarīgs. Piemēram, klasē jau rodas mīlas trijstūri un puiši sakaujas par kādu meiteni… Domāju, ka bērni par savām simpātijām negribēs visu vecākiem stāstīt, tad tas tiek atrisināts un paliek starp mums,” stāsta Eva. Viņasprāt, tas skolā veido uzticības apli.

“Es gribētu, lai bērni jūtas skolā droši, jo viņi zina, ka es palīdzēšu. Man šķiet, ka tas ir tas augstākais mērķis, kuru gribu sasniegt, nevis iemācīt perfekti latviešu valodā salikt komatus, vai literatūrā izprast dzejas uzbūvi, mākslinieciskos izteiksmes līdzekļus. Pasaule aizrit ļoti lielā steigā. Mēs pārāk daudz visur skrienam, cits no cita tik daudz prasām, ka pietrūkst cilvēciskuma apstāties, pajautāt otram, vai viss ir kārtībā. Tas ir tas, kas man pašai skolas laikā būtu bijis svarīgi – lai kāds pajautā, vai tu jūties labi, vai nevajag palīdzību, lai veidotu ko vairāk par to, kas ir tikai skolotājs vai tikai skolēns.”

Skolotāja un mamma

Arī Evas bērni dejo, tādēļ viņi bērni bieži iet mammai līdzi uz darbu, zina, ko viņa dara. Tāpat mācību ziņā viņa sevi uzskata par stingru mammu. “Arī mājās, kad bērni man atrāda, ko ir iemācījušies dejās, es mēdzu norādīt uz kļūdām. Brīžiem esmu viņiem arī skolotāja, taču cenšos to samērot, lai nepazustu tā mammas loma. Tas jau ir svarīgākais, jo skolotājas viņiem ir citas – mans uzdevums ir būt mammai un atbalstīt.”

Viņa uzskata, ka visgrūtāk ir bērniem iemācīt dejot pareizi un darīt to ar izpratni. “Tagad simtgades laikā tautiskums, zīmes tika iezīmēts visur – pat aprocītēs, dvieļos, ziepēs… Visur. Skolotājiem ir būtiski iemācīt, kas ir šīs zīmes un kādēļ tādas izmanto. Arī dejā ir ļoti svarīgi veicināt motivāciju, lai vairotu prieku. Bet mācīt arī to kultūras vērtību. Piemēram, bērnam vajadzētu izskaidrot tautastērpu valkāšanas kultūru. Ir forši, ja Jāņos ar ģimeni varam uzvilkt tautastērpus, taču vēl foršāk ir iemācīt, kā ejot uz skatuves, saviesīgā pasākumā to pareizi nēsāt, kā pareizas bizes pīt. Skolotājs var likt bērnam iemīlēt deju. Arī es jūtu, ka no Liepājas iznāk talanti, kas deju izjūt kā savu aicinājumu.”