Līdz “Summer Sound Liepāja” 2012 atlikušas 7 nedēļas un turpinot tuvāk iepazīties ar festivālā gaidāmajiem māksliniekiem, “Summer Sound” piedāvā grupas “Sulk” un “The Happy Endings”.

Aptuveni pirms 30 gadiem bija laiks, kad pār pasauli valdīja adīti džemperi, audio kasetes, matu lakā piesūcinātas frizūras un britroks, raksta “Summer Sound” festivāla pārstāvis . Eltons Kūns. Vecāka gadagājuma cilvēki šo laiku atceras kā deviņdesmitos. Lai arī šis laiks jau sen kā pagājis un to īsto sajūtu iespējams notvert tikai caur veciem ģimenes foto un videokasetēm ar tik pat veciem videoklipiem. Kā tas ir ar visiem jau aizgājušies laika posmiem, tie ar laiku mēdz atgriezties. Kaut arī pēdējā laikā varam ievērot straujo kasešu, adīto džemperu un aizvēsturisko frizūru popularitātes pieaugumu, ja tā padomā, tad  britroks patiesībā nemaz nekur nebija pazudis. Tas ir klusībā audzis un attīstījies un kaut arī ar visu to augšanu un attīstīšanos nekur tālu nav ticis, tas pavisam noteikti ir ap sevi sapulcējies pavisam konkrētu un izlasītu  fanu loku.

Pirmajā mirklī šķiet, ka “Sulk” ir kāda deviņdesmito veterāngrupa, kura pārdzīvojusi savas slavas zenītu un visu citu, ko vien var pārdzīvot, un kuras fanu loks lielākoties sastāv no pusmūža krīzes nomocītiem bezdarbniekiem. Bet tad, kad Tu uzzini to, ka “Sulk” ir dibināta 2011. gadā un neviens vien mūzikas žurnālists to jau paspējis nosaukt par grupu, kura ir gatava savam “2012. gada tuvplānam”, viņi no veterāngrupas kļūst par grupu, kas izklausās pēc veterāngrupas. Un tas nepavisam nav slikti.

Grupas pirmsākumi ir visai miglaini, bet zināms tas, ka viņi nāk no Londonas. Tāpat kā tas ir ar citām lielām metropolēm, arī Londonā ir vietas, kurās laiks šķietami apstājies. Lai arī kur tādas vietas nebūtu atrodamas, “Sulk” pavisam noteikti ir no turienes. Lai arī jauni, “Sulk” dalībnieki spēlē mūziku par kuru liela daļa mūsdienu pusaudžu nemaz nav dzirdējuši. Tiesa, britroks un shoegaze (žanrs, kura nosaukumu šķiet vēl līdz šai dienai latviski iztulkot nevienam nav izdevies) savu popularitātes zenītu diez vai jebkad pārspēs, bet tas pasaulē ir atstājis aiz sevis tādus mūzikas milžus kā Blur, Oasis, The Verve un arī kalpo par iedvesmu daudziem 21. gadsimta muzikālajiem grupējumiem kā “Sulk”.

Pirmās asociācijas izdzirdot kādu no šīs grupas skaņdarbiem saskaita kopā “The Stone Roses”, “The Verve”, “The Black Angels” un tad izrēķina vidējo aritmētisko. “Sulk” mūzikās netrūkst sapņainu, efektiem piesātinātu ģitāru (kuras brīžiem dzied šķietami skaļāk par vokālistu), bungu partiju, kas ir tikpat neizlēmīgas, cik meitenes, kas īsti nevar izvēlēties ko šodien vilkt mugurā un kopējās atmosfēras, kas tā vien atgādina par jaunības dienām. Varu minēt, ka ikdienā šo grupu droši vien klausās visai konkrēts fanu pulks, kuru muzikālos atskaņotājus piepilda mūzikas, kas ļoti iespējams vecāka par viņiem pašiem. Bet, tas nenozīmē to, ka tiem, kuriem nav nekā kopīga ar britroku vai shoegaze nebūtu jāredz šīs grupas uzstāšanās. Tieši otrādi, es pat teiktu, ka visiem būtu jāredz šīs grupas uzstāšanās. Muzikāli kvalitatīvi, brīžiem improvizēti, brīžiem precīzi aranžēti priekšnesumi vienmēr ir baudāmi. Turklāt, man ir spēcīgs pamats aizdomām, ka “Sulk” festivāla apmeklētājiem sagādās tieši ko tādu.

Kaut arī tur atrodams teju tāds pats angļu valodas  akcents un abas šīs vietas reiz atradušās vienas impērijas paspārnē, Melburna pavisam noteikti nav Londona. Līdz ar to, šajā pilsētā dzimusī rokblice “The Happy Endings” pavisam noteikti nav “Sulk”. No pavisam drošiem avotiem man zināms, ka Austrālijā grillēšanas un alus dzeršanas sezona ir teju gadu gara un līdz ar to arī var secināt, ka lielu daļu sava laika daudz austrāliešu pavada… Grillējot garneles un dzerot alu. “The Happy Endings” dalībnieki nav izņēmums. Viņi paši stāsta, ka brīvās improvizācijas muzicēšanas sesijas dārza ballītēs kļuvušas arvien garākas, līdz brīdim, kad viņi jau varējuši saukties par grupu. Muzikāli visi atšķīrušies – kamēr viens grupas dalībnieks izjusti baudījis klasisko džezu, citi dauzījušies apkārt ar metālu savos atskaņotājos. Kaut arī katrs no “The Happy Endings” biedriem jau bijis kāda muzikālā grupējuma dalībnieks, puiši nolēmuši izveidot vienu lielu, apvienojošu blakusprojektu. Un ne par gluži vienkāršu balkusprojektu, bet gan par “The Happy Endings”. Kaut arī ar viņiem un viņu karjerai pavisam noteikti nav beigas, priecīgi viņi ir. “The Happy Endings” ir grupa, kas paguvusi izdot divus studijas albumus un nospēlēt teju jau 100 koncertus tūres ietvaros iekš un ārpus Austrālijas robežām, tajā skaitā paviesojoties arī Latvijā.

Paši The Happy Endings izklausās kā viņu pašuiedvesmas avotu kokteilis – kaut kas starp “Red Hot Chili Peppers”, “Foo Fighters”, “The Killers” u.c. Grupas arsenāls ir pārpildīts ar daudz lipīgiem meldiņiem, ģitāru solo, šķietami nenomierināmu vokālistu un citiem ieročiem, kas viņu uzstāšanos padarīs skaļu un pamanāmu.