9. maijā kinoteātris “Balle” kādu brīdi bija cilvēku pilns. Tur bija gan aktieri, gan topošie filmu veidotāji, gan Liepājas 1. ģimnāzijas skolēni un citi liepājnieki.

Bet galvenā persona šajā pulkā bija Pēteris Rozītis. Jo uz ekrāna demonstrēja viņa filmu “Reiņa dzīvoklis”, un to noskatīties viņš bija aicinājis cilvēkus, kas bija palīdzējuši tai tapt.

Ar esošajām zināšanām nepietiek

Mācoties Liepājas 1. ģimnāzijā, Pēteri Rozīti ietekmējis skolotājas Kristīnes Rozes aicinājums rakstīt stāstus. Viņu un vēl dažus audzēkņus šī nodarbe tik ļoti aizrāvusi, ka skolēni pedagoģes vadībā sākuši regulāri pulcēties un rakstīt sacerējumus. Kad 12. klasē bijis nopietnāk jāapsver, kādu profesiju nākotnē izvēlēties, Pēteris atcerējies savu aizraušanos ar stāstiem. Kā šo talantu varētu likt lietā un pelnīt naudu? Nē, par rakstnieku Pēteris negrasās kļūt! Viņš nospriedis, ka šīs iemaņas tikpat labi var noderēt, veidojot filmas. Un liepājnieks pēc māsas ierosmes devies uz Baltijas Filmu un mediju skolu Tallinā, pārliecināts, ka labāk ir vienreiz pamēģināt un kaut vai izgāzties, nekā visu mūžu pēc tam nožēlot, ka pietrūcis drosmes.

Pēteris apzinājies, ka ar svešvalodām viņam īsti neveicas, tāpēc vidusskolas pēdējā klasē ņēmis privātstundas angļu valodā. Tālredzība un pūliņi atmaksājušies. Kaut arī vairāki no skolotājiem paši bija sākuši mācīties tikai pusmūžā un izrunas dēļ studentiem sagādājuši ne vienu vien jautri brīdi, tomēr bez labas angļu valodas prasmes citas valsts augstskolā mācīties nevar.

Pašlaik Pēteris studē maģistrantūras 1. kursā, vēl viņam atlicis gads, līdz kārotais dokuments būs kabatā. “Pirmos gadus pēc studijām es diezin vai saistīšu ar Latviju,” prāto jaunietis. Visticamāk, liepājnieks dosies prom no Baltijas valstīm, tikai vēl nav zināms, uz kurieni. Taču to, ka viņš papildinās zināšanas, nevis metīsies darba meklējumos, to jau tagad varot droši apgalvot. “Jo par visu šo filmēšanas lietu, vai tā ir saistīta ar filmām vai televīziju, ir pamatīgi jāmācās. Tas, ko esmu ieguvis pašlaik, lai gan studēju augstskolā, ir tikai tāds iesācēja līmenis,” ir atskārtis Pēteris. Jaunietis interesējies, kur Latvijā var iegūt zināšanas par filmu veidošanu, bet no citu stāstītā sapratis, ka mūsu valstī nevar iemācīties itin visu, kas saistīts ar jaunākajām tehnoloģijām, jo, pēc Pētera teiktā, cilvēki, kas nodod jaunajiem savas zināšanas, nedomā inovatīvi, daudzi dzīvo stereotipu žņaugos.

Veltījums draugiem, kas nepieviļ

Bet tagad atgriezīsimies pie stāstiem. Skolas laikā Pēterim neesot bijis problēmu rast ierosmi stāstiem. Bet, kad dzīvē pienācis brīdis un ideja tam bijusi ļoti nepieciešama – tā neesot devusies rokā. Respektīvi jaunieša diplomdarba uzdevums bijis veidot īsfilmu, bet viņš ilgi nav spējis izdomāt, par ko tā varētu būt Pagājuši vairāki mēneši, diplomdarba iesniegšanas termiņš ātri tuvojies, bet filmēšanas darbi tā arī neesot sākti. Un tad kādu dienu treniņa laikā (Pēteris nodarbojas ar vieglatlētiku) mūza viņu apciemojusi. “Es sapratu, ka vēlos taisīt filmu par draugiem, draudzību. Kaut ko pozitīvu. Riebjas tie gadījumi, kad draugs draugam iedur dunci mugurā. Man vienmēr ir bijuši lieliski, izpalīdzīgi draugi. Tiem arī veltu šo filmu,” saka Pēteris.

32 minūšu garā filma stāsta par Reini, kuram, pēc Pētera domām, dzīvoklis ir pēdējais solis uz patstāvību. Taču viņa draugi un mūžīgais sāncensis Viktors, kurš arī kāro pēc šā dzīvokļa, liek puisim saprast, ka viņam ir jāzaudē dzīvesvieta, lai varētu atbrīvoties no savas lielākās rakstura vājības – nesavaldības.

Pēteris stāsta: “No paša sākuma man bija skaidrs, ka filmēšu Liepājā, jo esmu liepājnieks. Manuprāt, ir daudz interesantāk skatīties filmu, kuras darbība risinās savās mājās, nevis kur citur.” Filmā redzamas daudzas liepājniekiem tuvas un labi zināmas vietas – Ezerkrasts, Reģionālā slimnīca, Svētās Annas baznīcas apkārtne, Rīgas Tehniskās universitātes filiāle “Laumas” rajonā, 1. ģimnāzija un krogs “Zutis”.

“Kopā filmēšanas process ilga tikai deviņas dienas,” saka Pēteris. Filmēšana nav aizņēmusi daudz laika arī tāpēc, ka uzaicinātie aktieri pārzina savu arodu un piecieta neprofesionālā režisora kļūdas. Galvenajā lomā ir Latvijas Kultūras akadēmijas 4. kursa students, topošais aktieris Artūrs Putniņš. Pēteris stāsta, ka Artūrs ir redzams titullomās visās mazajās īsfilmiņās, kuras viņš vai draugi no kursa veidojuši studiju laikā. “Mums ar Artūru sakrīt domu gājiens, un viņš ir talantīgs,” vēl argumentēja Pēteris. “Artūrs arī ieteica sazināties ar Liepājas teātra aktieri Ingusu Kniploku un uzaicināt filmēties. Vēl pieaicināju aktierus Jāni Dreiblatu un Ainu Kareli. Vēl daļa aktieru nāk no Liepājas 1. ģimnāzijas skolnieku vidus, piemēram, Liene Jēkabsone, Jānis Ķīnasts un Toms Ozols,” uzskaita topošais filmu industrijas pārstāvis.

“McDonalda” nauda izglāba

Lai radītu filmu, Pēteris iesniedzis pieteikumus daudziem privātiem uzņēmumiem, diemžēl rezultāts bijis neveiksmīgs. “Par laimi, kaut gan par laimi to nesauktu, es kādu vasaru biju Amerikā un, strādājot “McDonaldā”, nopelnīju vairākus simtus dolāru, kurus biju pietaupījis. Par šo naudu arī daļa filma tapusi,” teica Pēteris. Protams, izmaksas būtu bijušas daudz lielākas, ja augstskola saviem studentiem neļautu visu nepieciešamo aparatūru izmantot par velti un aktieri nebūtu ar mieru strādāt bez maksas. “Aktieriem uzreiz pateicu, ka man nebūs naudas, ko viņiem samaksāt par darbu. Bet, tā kā Latvijā gandrīz vispār neko nefilmē, aktieri labprāt izmēģina spēkus šajā jomā. Par to esmu ļoti pateicīgs.”

 Pēteris ir gandarīts par to, ka aktieri, jūtot, ka topošais filmu veidotājs vēl nav skaidrībā par dažādām lietām un viņu māc šaubas, tomēr to skaļi nav norādījuši. Jā, kļūdu bijis daudzas, to arī Pēteris pats saprot. “Lielākā kļūda bija tā, ka es uzņēmos pārlieku daudz darīt pats – biju gan producents, gan režisors, gan scenārists. Un vēl biju šoferis, jo vienīgais no komandas orientējos Liepājā. Vienam visu noteikti nekad nevajag darīt. Kļūdas pēc tam ir redzamas arī filmā,” neslēpj Pēteris. Jāpiebilst, ka, neskatoties uz mīnusiem, par “Reiņa dzīvokli” Pēteris piecu ballu sistēmā nopelnījis četras.

 Jaunietis uzskaita arī ieguvumus no filmēšanas. “Labākais bija tas, ka mēs kā grupa ļoti turējāmies kopā, nebija tā, ka cits ar citu būtu gatavi kauties. Visu laiku valdīja pozitīva atmosfēra. Novēroju, ka aktieri savā startā ļoti sadraudzējās,” priecājas Pēteris. “Vēl svarīgi tas, ka ļoti daudz iemācījos. Kārtējo reizi nācu pie atziņas: jo vairāk visu esi pārdomājis iepriekš, jo labāk veicas filmēšanas procesā un jo labāks ir iznākums. Nedrīkst doties uz iedomāto filmēšanas vietu un tikai tad sākt domāt, ko īsti filmēt. Tas ir lieki iztērēts laiks un nauda. Bet, lai šī mācība iesakņotos, bija vajadzīgas šīs uguns kristības.” Pēteris atklāj, ka vasarā viņam esot doma ar kursabiedriem veidot vēl kādu īsfilmiņu un tad visu darīt pareizi, pēc noteikumiem.

Bet pašlaik Pēteris vēl saņem atsauksmes par filmu “Reiņa dzīvoklis”. Viņš ir ļoti gandarīts, ka pēc tās noskatīšanās kinoteātrī “Balle” no daudziem saņēmis atzinīgas atsauksmes. “Man galvenā doma bija radīt ko tādu, ko cilvēki gribētu skatīties, nevis kaut ko pārlieku māksliniecisku, no kā cilvēks neko nesaprot un nespēj izbaudīt,” apgalvo Pēteris. Viņš neslēpj, ka nākotnē vēlas veidot komerciālas filmas – kino, kas domāts masai. “Ja pie manis atnāktu kinokritiķi un pateiktu, ka tas, ko esmu radījis, ir kaut kas riebīgs, degradējošs, un tomēr redzētu, ka no kino zāles iznāk 130 cilvēku, kas ir pārsmējušies, es zinātu, ka visu esmu izdarījis pareizi,” uzskata Pēteris.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”

Pagājušajā sestdienā kinoteātrī “Balle” pirmizrādi piedzīvoja Pētera Rozīša (no labās) filma “Reiņa dzīvoklis”, kurā redzami aktieri Jānis Dreiblats, Aina Karele un skolniece Liene Jēkabsone. Ja vien ir interese, jaunietis ir gatavs to demonstrēt arī citviet.