“Tā tikai šķiet, ka latvieši ir maza tauta,” atbraucis no Itālijas slēpošanas kūrorta Livingo, sacīja restorānu “Pastnieka māja”, “Upe” un “Libava” līdzīpašnieks Jānis Samoilovs.

“Tur, Itālijas Alpos, latviešu valoda bija dzirdama tiešām bieži!” Viņš nesen atgriezies no ceļojuma, kurā bija devies ar speciāli organizētu autobusu kopā ar labiem paziņām un citiem slēpot kāriem latviešiem.

Tikai tu, kalns un ātrums

Jānis ar slēpošanu aizrāvies pirms gadiem pieciem, kad kopā ar savējiem, lai interesanti pavadītu laiku, aizbraucis uz “Zviedru cepuri”. Tur arī sācis slēpot. Kā tagad atceroties, ka pirmajā reizē ar pacēlāju “Zviedru cepurē” uzbraucis tikai līdz kalna pusei, un tad pirmais nobrauciens lejup. Tagad, kad jau trīs gadus pēc kārtas slēpots Alpos, Latvijas slēpošanai pielāgotie tā saucamie kalni vietas bērnu rotaļām vien šķiet. Bet – kā ir, tā jādzīvo! “Ar slēpošanu esmu krietni aizrāvies! Nemaz nevar izstāstīt, cik tas ir liels prieks un azarts! Trases augšā stāvot un tad sākot slīdēt lejup, aizmirstas it viss cits pasaulē. Ir tikai ātrums un tu pats, cenšoties kontrolēt kalnu,” stāstīja J. Samoilovs.

Slēpot viņš iemācījies pašmācības ceļā, ar slēpošanas instruktoriem darīšana neesot bijusi. Alpos gan esot šo to licis aiz auss no savu ceļabiedru mācītā.

Bezrūpīgi un vienkārši laimīgi

Tādi izskatījušies visi slēpotāji un atpūtnieki, kas ieradušies Livingo ielejā. Tā atrodas augstajos Alpos starp Šveici un Itāliju. Līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem Livingo varēja nokļūt tikai pa augstkalnu takām un vietējie dzīvoja ļoti nošķirti. Tagad ielejā ierodas pa speciāli cauri kalnam izraktu tuneli. Livingo ir viens no visaugstāk esošajiem slēpošanas kūrortiem Eiropā – tas atrodas 1800 metru augstumā.

Jānis Samoilovs līdzi ņēmis savu ekipējumu. Slēpes un zābakus varot samērā lēti izīrēt arī kūrortā. Ja esi aizbraucis uz Livingo bez nekā slēpošanai nepieciešama, visu var nopirkt uz vietas. Varbūt pārsteidzoši, bet fakts – inventāru neviens nezog. Varot savas slēpes atstāt pie kafejnīcas, pēc stundas iznākt, un tās būs turpat. Slēpotāji cits pret citu ir laipni, pretimnākoši. Ja uz kalna atgadās kāda kļūme, gandrīz katrs uzskatīs par pienākumu iespēju robežās palīdzēt un garām nepabrauks. Protams, esot ļaudis, kuri kūrortā ieradušies jaunāko modeļu slēpošanas tērpos un ar pēdējās sezonas inventāru, bet, ja arī neesi no krutajiem, par to nu nemaz nav ko bēdāt. Galvenais visiem tomēr ir prieks slēpot.

… un pacēlājā satikt paziņu

Livingo ir vairākas dažādas sarežģītības trases, un katrs atrod sev patīkamāko, piemērotāko. Kad kādurīt Jānis ar pacēlāju devies augšā kalnos, izrādījies, ka tajā pašā pacēlājā iekāpis arī viens no Liepājā labi pazīstamiem ķirurgiem, kurš uz Itāliju slēpot aizbraucis ar savu ģimeni. Tad nu liepājniekiem bijusi iespēja pabrīnīties, kā satikušies Alpos, nevis Liepājā un brīdi aprunāties.

Kā jau kalnos, gaiss bijis ļoti patīkams, sauss. Temperatūra no mīnus 6 līdz 11 grādiem. Bija pāris rītu, kad Jānim no kalna izdevies nobraukt vienam no pirmajiem, pa tā saucamo sniegu-vafeli, respektīvi, pa sniegu, kuru trasē līdzinājuši speciālie traktori un kuru vēl slēpotāji dienas gaitā nav piebraukuši. Pirmajam braukt – pavisam cita slīdēšana! Livingo trases atvērtas no pulksten 9 līdz 17. Tā kā dzīvojuši pie kalna ielejā, izejot no saviem apartamentiem, tūliņ varējuši kāpt pacēlājā un doties kalnā. Janvārī slēpošana Livingo esot jūtami lētāka nekā pavasarī, piemēram, martā, jo tad daudzi atpūtnieki izmanto iespēju apvienot divas labas lietas – slēpošanu un sauļošanos.

Protams, slēpot braukšot arī nākamgad, bet, kamēr ziema un sniegs, tikmēr nedēļas nogalēs viss skaidrs – no Liepājas prom uz kādu no Latvijas kalniem!

Daiga Lutere,
“Kurzemes Vārds”

Foto no personīgā arhīva