Trīs meitenes nokļūst Francijā – kas var būt vēl labāks?
Parīze…  Apskati sākām ar nelielu pastaigu. Pirmajā vakarā iecerējām doties uz Orsaju, bet nokļuvām tur precīzi līdz ar slēgšanu, tāpēc atkārtoti izmēģinājām laimi pēc pāris dienām un nebūt nenožēlojām – pateicoties Mistera Bīna filmai, sākām ar visiem labi zināmo gleznu, turpinot ar Van Gogu un Gogēnu un beidzot ar masku kolekciju, kura iedvesa šausmas gandrīz ikvienam to skatītājam.  

Garo ceļu – aptuveni 20 metro pieturas vienā virzienā – uz Mormatāņu muzeju, mērojām divas reizes, lai aplūkotu Monē gleznas. Tad nu, lūk, abas reizes muzejs bija slēgts! Mēs neatradām norādes par to, kā tas nākas, arī muzeja interneta mājas lapā nebija norāžu par šīm izmaiņām, tādēļ devāmies tālākās gaitās un nolēmām, ka atstāsim Monē daiļradi citai reizei.

Ikviens cilvēks, aizbraucot uz Parīzi, apmeklē Eifeļa torni. Un kāds tur brīnums, ja šī metāla konstrukcija ir tik grandioza? Parīzē bijām decembrī, un tas bija manāms arī laikpstākļos, tādēļ nešķita vilinoša doma stāvēt ļoti garā rindā pie liftiem. Izeja viena – kāpt ar kājām. Patiesībā tas tikai izklausās spocīgi, reālā situācija ir šāda: līdz 2.stāvam ir vien 668 pakāpieni (kuri nav jāskaita, tie uzrakstīti uz katra pakāpiena) un tālāk jādodas ar liftu. Pašā augšā – neaprakstāmi, satriecoši skati uz visu pilsētu. Brīnišķīgi!

Viena no obligātajām lietām, kas jāizdara esot Parīzē, ir jānogaršo viņu gatavotais fondī. Taču atklājās pārsteidzošs fakts – parīziešiem nav ne jausmas, kas tāds  “fondī” tāds ir! Tīrā franču valodā pēc tā taujājām aptuveni 20 smalkās iestādēs, taču visi nesapratnē rādīja lielas acis. Jāatzīst, ka ļoti gribējās apēst kaut ko Francijai raksturīgu, turklāt gandrīz visās pavārgrāmatās pie franču ēdienu sadaļas minēts šis kulinārijas brīnums, bet – nekā! Vien pašās ceļojuma beigās, kad devāmies apskatīt izslavēto “Mulenrūžu”, netīšām atradām kafejnīciņu, kurai uz logiem lieliem burtiem uzlīmēts šis sakrālais vārds – “foundue”. Tā, pavisam nejauši, mēs tikām pie izslavētā, visā pasaulē zināmā franču ēdiena, kas Francijas sirdī atrodams vien izredzētajam.

Pēdējā vakarā devāmies uz Luvru. Izslavēta visā pasaulē, tāpēc nedrīkst neapmeklēt! Pasakainas gleznas, brīnišķīgas skulptūras, tik daudz visa kā, ka galva reibst! Pēc brauciena secinājām, ka jaunības maksimālisms piemīt mums visām, jo gan “Moulin Rouge”, gan Mona Liza izmēros izrādījās mazākas, nekā bijām iedomājušās. Secinājām, ka masu mediji rada aplamu priekšstatu par lietām un notikumiem! Nu kā iespējams viss tas, kas parādīts filmā “Mulenrūža”? Pārsteidz, cik neuzkrītoša ir šī ēka ar dzirnaviņu uz jumta. Nosmejam, ka filmas režisori noteikti būs ņēmuši talkā maģiju vai tumšās zintis, šaubu nav.

Man, kā sabiedriskā transporta izmantotājai, ļoti spilgti iekrita acīs parīziešu (tieši parīziešu, nevis francūžu, jo īstu francūžu gan Parīzē nepavisam nav daudz) uzvedība sabiedriskajā transportā. Cilvēki tur ir mierpilni, salīdzinot ar mūspuses rītu un pēcpusdienu haosu un neprātu. Cilvēki brauc no pieturas uz pieturu, mierīgi sēž vai stāv, un tikai brīdī, kad metro apstājas, dodas no tā ārā. Vai nebūtu pasakaini, ja arī mūsu ikdienā iezagtos šāds neliels, bet patīkams miers?

Patiesībā Parīze ir brīnišķīga – Eifeļtornis, Triumfa arka, Orsaja, Luvra, Svētās Sidrs baznīca, Parīzes Dievmātes katedrāle, Elizejas lauki, Monmartra – šis skaistums aizgrābs ikvienu, kurš jebkad šo pilsētu apmeklēs. Gribētos vien piebilst, ka mēs īsti neieraudzījām Parīzi kā mīlestības pilsētu. Jādomā, ka tas ir tikai laika jautājums, jo pārējiem tūristu miljoniem, kuri tur ik gadu attopas, nevar taču rasties nepareizi priekšstati.

Mēdz sacīt, ka Parīze jāapciemo visos gadalaikos, tāpēc noteikti tur atgriezīsimies!

Foto no personīgā arhīva