Jautāts, par ko tevi citi varētu iemīlēt, grupas “Cacao” bundzinieks un vokālists, Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķis Andris Ērglis pieticīgi bilda, ka viņa balss dēļ. Taču tie, kas gados jauno mākslinieku pazīst ilgāk, droši vien piebilstu, ka citu simpātijas viņš ātri iegūst arī sava smaida, atvērtības, vienkāršības un labā humora dēļ. Reiz kādā intervijā Andris atzina, ka ir īsts purpeklis. Iespējams. Taču lielākoties viņš sastopams labā omā.

Tāds vokālists bija arī pagājušajā sestdienā, kad kopā ar vēl pieciem tenoriem no apvienības “Bonaparti.lv” “Eirovīzijas” nacionālajā dziesmu konkursā izpildīja dziesmu “Questa Notte” itāļu valodā un plūca uzvaras laurus. Tautai jāpazīst savi varoņi, tāpēc  piedāvājam ekspresinterviju ar mūsu pilsētas lepnumu.   

– Kā kļuvi par bonapartu?
– Man piezvanīja Guntars Račs un pajautāja, vai negribu piedalīties vienā interesantā projektā – “Bonaparti.lv”. Piekritu uzreiz, jo man interesants šķita kolektīvs. Tad uz Liepāju tika atsūtīts skaņdarbs, lai es varētu iedziedāt savu partiju. Studijā arī pirmo reizi dzirdēju dziesmu “Questa Notte”. Protams, tā man iepatikās. Pirmais, kas saistīja uzmanību, bija tas, ka dziesma ir itāļu valodā. Manuprāt, itāļu valoda ir viena no muzikāli pateicīgākajām. Ne velti visi ar mūziku saistītie termini ir itāļu valodā.      

– Pateicoties kam proti dziedāt kā tenors?
– Pirmkārt, es neesmu tenors. No mums visiem sešiem bonapartiem par tādu varētu uzskatīt tikai Andri Ābelīti. Es esmu baritons, kas velk uz tenoru. Otrkārt, par dziedāšanas prasmi esmu pateicīgs savai skolotājai Guntai Škaraveckai no Jaunlutriņu pamatskolas, kas no sestās līdz devītajai klasei mani nepārtraukti trenkāja. Mēs dzīvojām vienā mājā – es pirmajā stāvā, bet viņa trešajā. Un katru otro dienu viņa man lika dziedāt. Pamatskolas laikā es piedalījos konkursā “Ko tu proti?” un guvu labus panākumus.

– Kas vēl tavā ģimenē nodarbojas ar mūziku?
– Tēvs, māte un vecaistēvs, kurš tagad jau ir aizsaulē. Manā ģimenē neviens nav kritis uz ausīm. Profesionāls mūziķis gan bija tikai vecaistēvs. Mamma un tētis īsu brīdi mācījās mūzikas skolā. Dažreiz tēvs ar māsu kopā vēl uzspēlē kādā ballītē.

– Kāpēc izvēlējies būt mūziķis?
– Skolas laikā es biju dilemmas priekšā – kļūt par sportistu vai mūziķi. Jo tolaik aktīvi sportoju, Saldus Sporta skolā trenējos vieglatlētikā un spēlēju basketbolu. Protams, bija panākumi, taču daudz labāk man veicās kā dziedātājam. Abas nodarbes nevarēju apvienot, tāpēc bija jāizlemj, kam dot priekšroku. Savu izvēli nenožēloju, jo esmu viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kuri var darīt to, kas patīk, un ar to vēl pelnīt naudu.

– Pašlaik ar sportu esi uz tu vai jūs?
– Uz tu. Katru otrdienu ar citiem Liepājas mūziķiem un dīdžejiem spēlējam basketbolu.

– Kāpēc no visiem mūzikas instrumentiem priekšroku devi tieši bungām?
– Bērnībā pie brokastu, pusdienu vai vakariņu galda ņēmu rokās nazi un dakšiņu un situ pa šķīvi. Vecāki teica: “Tas dienās būs bundzinieks”. Maz būdams, gāju tēvam līdzi uz viņa grupas mēģinājumiem un, kad muzikantiem bija pauze, sēdos pie bungām. Mans pirmais skolotājs bija tēva grupas biedrs Andris Liņķis. Tā kā Aizputes Mūzikas skolā nemācīja spēlēt bungas, sāku apgūt klavieres. Trīs gadus nomācījos, bet man šausmīgi nepatika, tāpēc špannēju no nodarbībām. Vēl es gribētu iemācīties spēlēt ģitāru.

– Labāk dziedi vai spēlē bungas?   
– Ja aizeju uz kādu sarīkojumu un dzirdu, ka bundzinieks slikti spēlē, tad gribas sēsties pie bungām. Savukārt, ja dzirdu, ka vokālists slikti dzied, tad gribas kāpt uz skatuves un pašam to darīt. Vispār es labāk dziedu, bet tas nenozīmē, ka pārstāšu spēlēt bungas.

– Priekšroku dod “Bonapartam” (brendijs) vai kakao?
– Godīgi sakot, man “Bonaparts” ne visai garšo. Kakao iedzeru dažreiz. Labāk izvēlos tēju ar citronu. Pa retam arī ko stiprāku.

– Par kādiem nopelniem sev pie krūtīm varētu piespraust ordeni?
– Pagaidām ne par kādiem. Esmu pārāk jauns un vēl neesmu sasniedzis paša izvirzītos augstos mērķus. Kad to būšu izdarījis, pateikšu.

– Kādai pilsētai esi piederīgs?
– Piedzimu Aizputē, līdz piektajai klasei dzīvoju Kazdangā, vēlāk ar ģimeni pārcēlāmies uz Saldu, pēc tam atnācu uz Liepāju. Pašlaik uzskatu sevi par liepājnieku, lai gan šīs pilsētas iedzīvotāji bieži pārtop par rīdziniekiem.  Nesaku, ka tas nenotiks arī ar mani. Daudzi mani mēģina aizvilināt uz galvaspilsētu. Tagad vairāk sanāk dzīvot mašīnā nekā kādā pilsētā, jo bieži jābraukā no Rīgas un Liepāju.

– Ar ko grupas “Bonaparti.lv” puiši ir labāki par “Cacao” dalībniekiem un otrādi?
– Bonaparti ir aktīvāki, un starp mums visu laiku uzdzirkstī melnais humors. Mēs cits citu ik pa laikam tā labsirdīgi apceļam, bet neviens par to neapvainojas. Savukārt kolēģis Jānis Strazds no grupas “Cacao” ir viens no maniem labākajiem draugiem, uzticības personām, un tas jau daudz ko nozīmē.

– Ko jaunākais bonaparts iemācījies no saviem gados vecākajiem biedriem?
– Mēs cits no cita kaut ko mācāmies. Es no viņiem esmu iemācījies, ka nevajag visu uztvert pārāk nopietni.

– Ja būs jāizvēlas – grupa “Cacao” vai “Bonaparti.lv”, ko darīsi? 
– Tā nebūs, ka nevarēšu apvienot dalību abās grupās. Katram no bonapartiem ir vēl savi projekti, no kuriem neviens negrasās atteikties. Un kāpēc lai es to darītu?

– Ko tu proti pateikt itāliski?
– Questa Notte.

– Un ko tas nozīmē?
– (Zvana un to jautā Roberto – I.G.) Šonakt. Starp citu, es pie Roberto mācos itāļu valodu. Gatavojoties starptautiskajam “Eirovīzijas” dziesmu konkursam, esam sākuši apgūt arī somu valodu. 

– Brīdis, kad esi juties kā zvaigzne?
– Ne gluži kā zvaigznei, bet ļoti pacilājoša sajūta bija tad, kad kopā ar Robertu Velsu septembrī uzstājos Ķīpsalas hallē. Es izdarīju visu to labāko, ko varēju, un skatītāji ar savu attieksmi parādīja, ka viņi atzinīgi novērtē manu sniegumu.

– Vai ņem vērā kritiku?
– Protams, kaut arī ne vienmēr tā patīk. Arī pats esmu ļoti paškritisks. Ja manas domas sakrīt ar citu izteikto vērtējumu, tad jāatzīst, ka kritika bijusi pamatota.

– Vairāk atbilsti sliktā vai labā puiša tēlam?
– Vairāk laikam labajam, bet, kā ikvienam cilvēkam, arī man ir savas sliktās īpašības.

 – Ar kādu talantu bez iepriekšminētajiem vēl esi apveltīts?
– Pavāra. Man patīk gatavot dažādus ēdienus. Laika trūkuma dēļ tagad diemžēl sanāk to darīt retāk.

– Vai vāc preses izdevumus, kuros rakstīts par tevi?
– Nē. Nav tam īpaši atlicis laika un neuzskatu, ka to vajadzētu darīt. Ja Raimonds Pauls vāktu visus izdevumus, kuros pieminēts, viņam noteikti būtu vajadzīga vēl viena kārtīga istaba.

– Par ko tevi var iemīlēt citi?
– Par manu balsi. Vairāki cilvēki atzinuši, ka nav iemīlējušies tieši manī, bet manā balsī.

– Vai fanes jau klaudzina pie tavas mājas durvīm?
– Paldies dievam, vēl ne!

– Kādā jomā tu vēl gribētu izpausties?
– Nevaru uzreiz tā pateikt. Mūziķiem jau sanāk izpausties dažādi, kā aktieriem, kā vakara vadītājiem. Nevar tikai uziet uz skatuves un kaut ko nobļaut.

– Kā atgūsti spēkus?
– Guļot.

– Kad mēs dzirdēsim kādu tevis komponētu dziesmu?
– Jau ir bijusi tāda iespēja. Kad darbojos grupā “Berm”, mēs izpildījām dziesmas “Skumjā dziesma” un “Es mīlu tevi”, kurām es sakomponēju melodiju, bet Jānis Strazds uzrakstīja tekstu. Pašlaik neatliek laika komponēšanai. Dažreiz kaut kas iekrīt prātā, bet aizmirstu pierakstīt, un pēc laika melodija pazūd no atmiņas.

– Par ko visvairāk raizējas 22 gadus vecs mūziķis?
– Pateicos, bet esmu 24 gadus vecs. Daudzi domā, ka esmu jaunāks nekā patiesībā. Kā jau katru cilvēku arī mani dažreiz nomāc veselības problēmas. Man diezgan ātri pieķeras dažādas slimības. Un ja esi slims, nevari strādāt un nevari pelnīt naudu.

– Tuvākajā laikā paredzētais sarīkojums, uz kuru interesenti var doties tevi atkal skatīt vaigā?
– Piektdien Rīgā piedalīšos starptautiskajā konkursā “Sony Jazz Stage”. Starp septiņiem vokālistiem – konkursantiem būšu vienīgais vīrietis. Izpildīšu dziesmu “I am just Jigalo”.

Mūsu pilsētas bonapartam Andrim Ērglim būs jāiekaro starptautiskā “Eirovīzijas” dziesmu konkursa skatītāju sirdis.

Inita Gūtmane,
“Kurzemes Vārds”