Ir bērni, kuriem vecāki brauc vai vecvecāki iet pakaļ uz skolu visu sākumskolas laiku, bet ir tādi pirmklasnieki, kuri pēc stundām mājup droši soļo vieni. Skaidrs, ka noteikti pienāks brīdis, kad skolēns uz mājām ies viens pats. Kā tam sagatavot savu atvasi?

Likumā un dzīvē

“Bērnu tiesību aizsardzības likuma” 24. pantā norādīts, ka vecākiem ir pienākums (kā mājās, tā ārpus tām) bērnu līdz septiņu gadu vecumam neatstāt bez pieaugušā uzraudzības.

Turklāt brāļi un māsas (vai citi bērni) mazākos drīkst pieskatīt tikai tad, ja paši sasnieguši vismaz 13 gadu vecumu.

Likuma burts ir viena lieta, bet kas vecākiem un vecvecākiem tiešām būtu jādara, par ko jāparūpējas, lai bērnu sagatavotu patstāvīgai dzīvei.

Psihologi un bērnu tiesību speciālisti norāda, ka ļoti svarīgi ir radināt atvasi pie patstāvības, veicināt viņā drošības izjūtu un pārrunāt dažādus iespējamos nestandarta gadījumus, situācijas, nevis kādu rītu pēkšņi paziņot: “Tagad tu esi liels, un no šodienas mājup no skolas tu iesi/brauksi viens pats!”

“Savējos vienmēr esmu audzinājusi tā, ka viņi jau kopš mazotnes man brunčos neturējās. Ja kaut kur gāju, vienmēr pastāstīju, kurp dodos un cik ilgi būšu prom.

Manuprāt, ar bērniem daudz ko var sarunāt, tikai abām pusēm droša sirds ir tad, ja tiek turēti solījumi un pārrunātas visas neskaidrās lietas,” stāsta četru bērnu mamma Ginta Dreimane-Odiņa.

“Ja pēc vecākajiem bērniem uz skolu gāju kājām, tad jaunākos mājās vedu ar automašīnu. Ar trešo dēlu pirms viņa pirmās klases sākuma jau augustā vairākas reizes no mājām aizsoļojām līdz skolai un atpakaļ. Pirmās nedēļas viņu vedu uz skolu un arī sagaidīju, bet tad pienāca brīdis, kad viņš paziņoja: “Iešu viens pats!” Sarunājām, ka uztaisīsim izmēģinājuma gājienu. Viņš ies, bet es no attāluma sekošu un vērošu, kā viss notiek. Tāpat arī darījām ar meitu. Kad nonācām pie mājām, jautāju, kādas bija sajūtas, kas šķita grūtākais. Mani galvenie ieteikumi: telefonam jābūt somā, nevis rokās. Ejot visu laiku jābūt vērīgam un uzmanīgam, it sevišķi šķērsojot ielu. Vēl sarunājām, ka tad, kad bērns būs atnācis mājās, viņš man piezvanīs. Sākumā mammai nav viegli, zinot, ka mazais mājās nāk viens pats. Sirds tomēr ir tāda – nedroša, bet vēlāk jau pieņem, ka viss būs labi,” pieredzē dalās G.Dreimane-Odiņa.

Padomi:

Pie patstāvības mazais jāradina laikus.

Atgriežoties no prombūtnes, ar mājās palikušo atvasi jāpārrunā, kā bērnam gājis, kā viņš juties viens pats.

Bērnam mājās jājūtas droši un jāprot sevi nodarbināt ilgāku laiku. Protams, vecākiem jāpiedāvā varianti, ko mazais varētu darīt, esot viens pats.

Priecājies un atbalsti, ka dēls vai meita kaut ko spēj izdarīt bez pieaugušā klātbūtnes!

Radināt nākt vienam pašam mājās no skolas jāsāk gaišā laikā. Jāpārrunā, kopā ejot, jāizpēta, pēc kādām zīmēm, norādēm vadīties, kā šķērsot ielas.

Ļoti labs kopīgs treniņš: mazais no skolas mājup dodas kopā ar vecāku vai vecvecāku, bet viņam piedāvā uzņemties vadību un vecāku pārvest mājās.

Tikai tad, kad pieaugušais vairākkārt pārliecinājies, ka bērns visu apguvis un uz ielas jūtas droši, var atļaut nākt mājās vienam.

Vēl variants, ka vispirms vecāks skolnieciņu sagaida netālu no skolas un abi iet mājās kopā. Tad tikšanos norunā pie ielas krustojuma, vēlāk jau tikšanās vietai attālumu palielina vēl lielāku.

Ja bērnam jābrauc sabiedriskajā transportā, jānorunā, ka pirms kāpšanas, piemēram, tramvajā, dēls vai meita piezvanīs. Vienam no vecākiem visu laiku jābūt sazvanāmam!

Gan vecākiem, gan bērniem jāpārrunā savas bažas, kas ceļā uz mājām šķiet visgrūtākais, visbīstamākais un raisa bailes. Tad kopā vēlreiz jāveic viss mājupceļš, īpašu uzmanību pievēršot bīstamajām vietām (krustojumu šķērsošana u.c.).

Bērnam jāprot ne tikai atslēgt mājokļa durvis, bet arī jāzina ārdurvju (vai signalizācijas) kods, jāprot durvis aiz sevis aizslēgt.

Lieliski, ja atvase no galvas zina vecāku vai vecvecāku telefona numurus. Ja ne, tiem jābūt pierakstītiem un vienmēr pieejamiem.