MP3 pleijerī lejupielādētā Vīnes klasika, ērtas kurpes, ceļvedis un sabiedriskā transporta biļete bija pareizā izvēle, kad šopavasar devos uz Vīni.

Cik tad mums to saulaino dienu šogad bijis, bet man četras tādas izdevās piedzīvot tieši Vīnē, turklāt, tā kā brauciena pamatmērķis bija konferences apmeklējums, visu brīvo laiku biju nolēmusi pavadīt svaigā gaisā. Un saspringtā budžeta dēļ ar azartu ņēmos baudīt visu, ko varu dabūt par brīvu, bet Vīnes gadījumā tas ir ļoti daudz.

Tā kā ierodos Vīnē svētdienā, tad tūlīt pēc iekārtošanās viesnīcā netālu no Rātsnama, kur notiek konference, eju pastaigāties – kur deguns rāda jeb precīzāk Šoteringa virzienā. Apskatu iespaidīgu smilšakmens baznīcu ar ažūru torņu smailēm, kas ir celti par godu imperatoram Francim Jozefam, precīzāk, par viņa izglābšanos, kad kāds ungāru drēbnieks savulaik mēģinājis to nogalēt. Vēl viens objekts, kurā izlemju uzkavēties ilgāk, ir universitātes kopmītnes. Vairāki ēku korpusi, savienoti ar neskaitāmiem iekšpagalmiem, kuros netrūkst ne kafejnīcu, kur iedzert alu, ne zālienu, lai turpat paklātu sedziņu un noliktu savas grāmatiņas. Pārsteidzošākais, ka studenti šeit patiešām cītīgi mācās. Atvainojiet, bet man tūlīt prātā nāk Liepājas Universitātes sistēma, kur neviens nav pierunājams kaut ko darīt tā sauktajās brīvajās dienās, jo tad jau puse kursa devusies uz mājām. Bet, ja godīgi, šāda vide laikam taču rosina mācīties. Vismaz man šeit ļoti gribas atkal pārtapt studentē. Pati 1365. gadā dibinātās universitātes ēka atrodas kādu kvartālu tālāk, un tās pagalmā izlikti slavenu profesoru krūšutēli. Atrodu Zīgmundu Freidu, bet citus gudriniekus patiešām neatpazīstu.

Šoreiz mazāk uzmanības veltu Muzeju rajonam, jo to jau esmu apskatījusi, kad Vīnē biju pirmo reizi. Un toreiz arī izmantoju izdevību, kas ir reti kurā valstī: muzeju apmeklējums žurnālistiem ir par baltu velti. Tagad atkal eju uz Tautas parku un izstaigājusies apmetos uz kāda soliņa apēst pāris līdzpaņemtās sviestmaizes. Turpat netālu ir arī milzīgā parlamenta ēka ar grieķu un romiešu vēsturnieku figūrām tās priekšā un kaujas ratiem uz jumta. Pie tās fotografēju slavenos pajūgus, kuros tūristi var vizināties kā augstmaņi. Bet atpakaļ uz viesnīcu dodos tieši gar Donavas kanālu, kur vīnieši laiski sauļojas, rotaļājas ar bērniem un suņiem, lasa un uztur veselīgu dzīvesveidu skrienot.

Nākamās dienas vakarā izvēlos apskatīt Svētā Stefana domu pašā Vīnes centrā, Ebreju laukumu un slaveno Albertinu – muzeju, kur allaž aplūkojamas mākslas šedevru ekspozīcijas. Šēnbrunnas pilī ir ļaužu pilns, un kafejnīcā pie slavenās Palmu mājas ir tikai pāris brīvu galdiņu. Pa ceļam vēl pāris greznu baznīcu, kuru nosaukumus necenšos noskaidrot – vienkārši baudu to, ko redzu. Starp citu, te man jāatzīstas, ka nemaz nenožēloju, ka esmu nopirkusi sabiedriskā transporta biļeti, kas man ļauj jebkurā vietā sēsties tramvajā, kāpt autobusā vai braukt ar metro. Šādi brīvais laiks tiek pavadīts daudz lietderīgāk. Kad esmu nogurusi, apsēžos kādā parkā uz soliņa un atpūšos, lai vēlāk dotos tālāk.

Trešajā dienā izvēlos aizbraukt līdz Frīdensreiha Hundertvasera namam. Patiesībā vienu mākslinieka arhitekta īpašo namu jau esmu redzējusi, braucot uz vīna darītavu pašā Vīnes nomalē. Pēc Sv. Stefana doma varenības un dievam veltītās greznības šis nams ir kā pļauka Dieva sejā, bet tieši ar to mākslinieka veikums piesaista uzmanību. Tūristu nama apkārtnē ka biezs, un tāpēc ar izpratni lasu īrnieku lūgumu viņus netraucēt, sak, mēs te vienkārši dzīvojam. Kad pie ārdurvīm pamanu kādas psihoterapeites izkārtni, tad gan apsmejos – iespējams, ka šī patiešām ir labākā vieta, kur apjaust, ka tavas dīvainības nemaz nav nekādas dīvainības. Atpakaļ braucot, no malas apskatu arī slaveno Prāteru – populārāko atrakciju parku ar milzīgu panorāmas ratu.

Es, iespējams, varētu nosaukt jums vēl kādus pazīstamus un ievērības cienīgus apskates objektus, ko Vīnē redzēju, bet mans mērķis patiešām nebija dokumentēt visu, ko esmu redzējusi, bet vācu valodas neprašana liedza uzzināt ko vairāk. Kopā ar jauniešiem pakavējos pie kādas baznīcas un vēroju viņus uzmērām ēku. Pēc pirmklasniekiem, ko iepriekš redzēju Tautas parkā fotografējot strūklaku un atzīmējot darba lapā vēl vienu atrastu objektu, es saprotu, ka mācību stundas Vīnē var būt patiešām aizraujošas. Un man nez kāpēc liekas, ka tikpat aizraujošas tās varētu būt arī Liepājā, jo nesakiet man, ka tikai Vīne ir izpētes vērta.

Prombraukšanas dienā izvēlos braukt uz Belvēderi, un, kad apsēdusies uz pils kāpnēm, pusdienoju, saprotu, ka esmu piedzimusi īstajā laikā. Redziet, Savojas prinča Eižena vasaras rezidence ar divām pilīm kalna nogāzē un milzīgo franču stila parku vairākos līmeņos tikai tagad ir pieejama arī mums − vienkāršiem avīžniekiem, skolotājām, studentiem vai kantoru darbiniekiem. Vīne no šejienes redzama kā uz delnas, un tā patiešām ir viena no skaistākajām pilsētām, kurā gribas atgriezties! 

Uzziņai
No lidostas uz pilsētas centru visātrāk var nokļūt ar ātrvilcienu “CAT”, bet lētāk būs izmantot S7 līnijas vilcienu (tas gan kursē retāk).
Sabiedriskā transporta biļete 72 stundām – 13,6 eiro.
Sacher kūka un Vīnes kafija – no 5 eiro.
Albertina muzejā rudenī būs apskatāma Pablo Pikaso darbu kolekcija “Miers un brīvība”.

Anda Pūce,
“Kurzemes Vārds” 

Foto no interneta

Slavenais Hundertvasera nams ikvienu pievelk ar savu ačgārnību.