Pirmdiena, 27. janvāris Ildze, Ilze, Izolde

“Willow Farm” bija, ir un būs

“Willow Farm” bija, ir un būs
Foto: Publicitātes
04.11.2014 07:00

liepajniekiem.lv

Atslēgvārdi

Grupas
“Willow Farm” nosaukums liepājniekiem visticamāk komentārus neprasa,
jo šī apvienība ar Emīlu Dreiblatu priekšgalā muzicē jau divdesmit gadus.
Sarunā ar portālu Emīls atceras grupas dibināšanas laiku, pastāsta arī par brīžiem,
kad licies – grupas pastāvēšana ir beigusies, kā arī atzīst, ka jaunākais
albums “Filma ar laimīgām beigām” ir par mīlestību.

Šis
ir grupas 20. dzimšanas dienas gads. Kādas ir sajūtas atskatoties uz šiem
aizvadītajiem gadiem?

To,
ka tuvojas jubileja, apzinājos jau labu brīdi, bet, kad
apskatījos mājās saglabātā avīžu izgriezumā, ka patiešām 1994.gada februāra
sākums ir pirmais brīdis, kad grupas “Willow Farm” nosaukums parādās
afišā, tā mazliet jocīgi paliek, jo saprotu, ka tas kaut kādā mērā ir aizņēmis
vairāk nekā pusi no manas nodzīvotās dzīves. Ir savādi,
jo,
protams, nevar salīdzināt to Emīlu, kāds biju
1994.gadā
un to, kāds esmu šobrīd.

Laiks
nav pagājis nemanot, jo mums ir vesela virkne dažādu atskaites jeb pieturas
punktu – sākot jau no daudzajām sastāva maiņām, daļa no kurām notikušas
piespiedu kārtā dažādu skumju un pat traģisku notikumu dēļ, citas vienkārši ir
loģiskas
laika ritējuma sekas. Tā nu sanācis, ka tas, ko esmu darījis šajā mūzikas jomā,
to es divdesmit gadu garumā esmu saucis par “Willow Farm”. Vesela
virkne cilvēku, kas ir piedalījušies šajā avantūrā un ir palīdzējuši visu šo
gadu garumā,
ir nākuši, gājuši un mainījušies. Bet pēdējos astoņus gadus grupas kodols ir
stipri vien nemainīgs – basģitārists Uldis Nolmanis un ģitārists Aleksandrs
Krasavins laikam arī būs visilgāk grupā nospēlējuši, neskaitot mani. Arī Māris
Zīlmanis, mūsu bundzinieks, jau labu laiku,
pirms kļuva par stabilu pamatbundzinieku, spēlēja perkusijas, zvaniņus u.c. Šis
sastāvs mums beidzot ir tāds ilgtermiņa, pirms tam gan ir gājis visādi.

Bet
šie gadi bijuši raibi un labi. Ne brīdi nav tā, ka
baigi gribētos nožēlot un teikt, ka vajadzēja darīt savādāk. Darījām tā, kā
mācējām,
kāda bija saprašana konkrētajā brīdī. Mēs maināmies
jebkurā gadījumā,
ar katru dzīves notikumu un vēlreiz atkārtošos: es
šobrīd ne tuvu neesmu tas cilvēks, kas toreiz, pirms divdesmit gadiem, to visu
uzsāka.

Grupas
sastāvs vairākkārt mainījies, bet vai tu, dibinot grupu, paredzēji, ka tā
izdzīvos tik ilgi? Un vai ir bijuši brīži, kad liekas – šoreiz tas ir viss?

Momenti
attiecībā uz beigšanu bijuši vairāki, bet, atbildot uz jautājuma
pirmo daļu,
– nē,
sākotnēji man nebija ne mazākās nojausmas, par ko tas viss izvērtīsies. Es
vēl mācījos vidusskolā, kad sāku meklēt cilvēkus, kas vairāk vai mazāk domā
līdzīgi,
kā es, ar kuriem varētu mēģināt kopā spēlēt. Mēs pamēģinājām uzspēlēt ballītes
skolā, un jau toreiz pārējie dalībnieki nāca un gāja. Kādu laiku
pirmajā sastāvā, kas pat vēl nebija “Willow Farm”, bija mirklis, kad
Fēlikss Ķiģelis spēlēja bungas atsevišķos koncertos. Tur bija raibu raibās
lietas un cilvēki, bet tas bija dikti interesanti.

Tad,
kad tas viss sāka veidoties un izkristalizēties par “Willow Farm”,
likās forši, domāju: paspēlēsim trīs, četrus gadus. Patiesībā es
tajā laikā nedomāju vispār par nākotni, man 2000. gads likās kaut kas tāls un
neaizsniedzams. Septiņpadsmit, astoņpadsmit gadu vecumā drīzāk vieglāk ir domāt
par to, kas ir mūžība, nekā par to, kas notiks pēc nedēļas.

Bet,
runājot par beigu sajūtas tuvumu, ir bijuši vairāki tādi traki brīži. Visspēcīgākais tāds
punkts un arī garākā pauze bija 2001. gada beigās, kad pēkšņi un negaidīti pēc
īsas un smagas slimības nomira mūsu ģitārists Raimonds Girvičs. Paaicinājuši
citu ģitāras meistaru palīgā, decembrī vēl
nospēlējām pāris koncertus, kas bija sarunāti, jo tajā laikā mums bija aktīva
koncertdarbība, bet janvāra pirmajās dienās savācāmies, apsēdāmies pie galda un
nospriedām, ka pārējiem ir citas idejas, kā varētu spēlēt un
darīt kaut ko tālāk. Man uz to brīdi vispār vairs nebija
nekādu ideju un tad arī bija garāka pauze līdz 2003. gada vasarai, kad atkal
sākām lasīties kopā.

Vēl
pirms tam palielāka pauze bija 1997. gadā, kad arī visi tie cilvēki, ar
kuriem es kopā biju kaut ko darījis, paklīda katrs uz savu pusi un faktiski tas
bija brīdis, kad mēs ar bundzinieku bijām palikuši divi vien. Bet abas šīs
reizes impulss kaut ko darīt tālāk nāca nevis no manis paša, bet no citiem
cilvēkiem. 1998. gadā impulss nāca no jau pieminētā Raimonda, kurš teica –
sadabūsim pārējos klāt. Sadabūjām, nokomplektējām un tā arī spēlējām līdz
brīdim, kad Raimondam bija lemts pamest šo pasauli. Un tad otrajā reizē, 2003.
gadā, iniciatīva nāca no grupas “Tumsa” basģitārista Jāņa Daugaļa,
kurš teica, ka grib spēlēt kopā. Tā laika periods faktiski arī ir iemūžināts
pirmajā internetā pieejamajā albumā “Puisēni no
zvaigznēm”.

Zinu,
izklausās iedomīgi, bet tā tas nemaz nav domāts, tomēr pēdējos gadus esmu
sapratis, ka “Willow Farm” – tas faktiski esmu es un cilvēki, kurus
sev piesaistu. Es saprotu, ka man jāuzņemas atbildība un jābūt šī te sarīkojuma
centrā. Tas, ko es sev piesaistīšu, ar mani arī notiks, un
ir noticis tas, ka pēdējos astoņus gadus mums ir foršs, stabils ansambļa kodols
ar ko kopā strādāt. Nupat jau ir divi albumi sastrādāti, bet to,
kas notiks tālāk, es šobrīd nemāku
pateikt.

Kādas
ir spilgtākās atmiņas, kas tev saistās ar grupu?

Pirmās
labās atmiņas ir par 1995. gada vasaru, kad mēs vienas nakts laikā
“Rietumu Radio”, toreiz vēl “Radio FM 102”, ziņu dienesta
telpā ierakstījām sešas demo dziesmas un aizsūtījām uz festivālu/konkursu
“Sinepes un medus” Madonā un pēc mēneša atgriezāmies no turienes ar
Medus balvu kabatā un vēl virkni balvām par aranžējumiem, labāko
pūšaminstrumentu izmantošanu, labāko bundzinieku utt. Bet toreiz mēs absolūti
nemācējām šo iegūto pamatu izmantot.

Ļoti
spilgta un forša bija 2001. gada vasara, kad tiešām daudz spēlējām, tā bija arī
pēdējā vasara kopā ar Raimondu. Spēlējām Rīgai 800 koncertā Daugavmalā uz lielās
skatuves, spēlējām lielākās un mazākās vietās, daudz braukājām apkārt un tā
kopābūšana, dzīvošana kopmītnēs, viesnīcās palikusi
labā atmiņā. Tā bija laba rokenrola vasara.

Jāsaka,
ka pēdējā laikā man arvien vairāk patīk darbs studijā, kur
varu lēnām, mierīgi knibināties. Pēdējie albumi
tapuši pie Egīla Meža, viņš ir cilvēks ar ko man un pārējiem ir labi saprasties
un tur mēs labi jūtamies. Viss balstās sajūtās – rokenrola un pārbraucienu
sajūta man plikusi labā atmiņā, tā sajūta, kad tu uzkāp uz skatuves pēc
galvenās balvas, arī ir laba, kā arī sajūta, kad tu lēnām un mierīgi strādā
studijā. Man patīk pats radīšanas process, un brīdī,
kad viss ir gatavs, es jau sen skatos kaut kur tālāk.

Grupas
mājaslapā rakstīts “Mums ir svarīgs vārds, reizēm pat svarīgāks par
mūziku”. Kādēļ jums ir svarīgs vēstījums, ko nododat caur savām dziesmām?

Es
pieļauju, ka tas nācis no manis un tas ir mans uzskats. Šādu mūziku spēlējot,
vienlīdz svarīga ir gan mūzika, gan tekstuālais vēstījums. Iespējams,
tas ir tāpēc, ka man jau bērnībā ļoti patika literatūra un es vēl joprojām ļoti
daudz lasu un rakstītais un runātais vārds man liekas svarīgs. Varbūt arī
tādēļ, ka man ir gadījies satikt labus cilvēkus, kuri
spējuši man palīdzēt iedziļināties patiešām labos rokmūzikas tekstos un tādu
pasaulē ir gana
daudz. Arī tepat Latvijā ir mūzika ar patiešām ļoti labiem tekstiem.

Liktenis
mani saveda kopā ar žurnālistu Ingus Bērziņu, kurš tolaik
būdams vēl gana jauns, bet radošs cilvēks, rakstīja dziesmu
tekstus un dalīja tos apkārt saviem draugiem; to
pulciņā iekļuvu arī es. Mani fascinē viņa valoda, redzējums un sāku izmantot
arī viņa rakstītos tekstus. Pēdējos divos albumos
teksta ziņā viņa un mans ieguldījums ir pusi uz pusi. Tā mūzika, ko mēs
spēlējam nav blūzs, kur vārdam nav īpašas nozīmēs, tur ir pilnīgi cita sajūta –
spriedze ģitārā, skumjas dziedātāja balsī vai kaut kas tāds, ka tekstam vairs
nav nozīmes. Savukārt tajā, ko mēs darām, gribas apvienot muzikālo daļu ar
tekstuālo. Neesam arī Bobs Dilans, kurš var trinkšķināt trīs akordus uz riņķi
un savā nazālajā balsī faktiski deklamēt savus dzejoļus, viņš arī ir viens no
piemēriem, kam dziesmu teksti ir kā pasaka. Bet, acīmredzot,
es nejūtos tik spēcīgs, lai tikai ar mūzikas palīdzību varētu paust pilnīgi
visu, kā tas izdodas, piemēram, Ludvigam van Bēthovenam. Ne tuvu nepretendēju
uz kaut ko tamlīdzīgu.

Kāds
ir vēstījums, ko jūs esat centušies ielikt jaunajā albūmā “Filma ar
laimīgām beigām”?

Tas
ir veidojies kā stāsts un šis stāsts, protams, ir par mīlestību, par
attiecībām, par cilvēkiem un to, kas notiek ar mums. Tur ir gan Ingus Bērziņa
pienesums un viņa piedzīvotās un izdzīvotās lietas, ko viņš ir ietērpis vārdos,
gan manas un pārējo grupas dalībnieku emocijas, ietverot tās savās instrumentu
partijās, vienalga vai tā būtu ģitāra, bungas. Tās visas ir sajūtas ar kādām mēs
dzīvojam, mīlam, dusmojamies, šķiramies, sūtam visus “rudzupuķes
lasīt”. Tas lielā mērā ir stāsts par mīlestību un laimīgām beigām.

Mīlestība
vienmēr ir ar laimīgām beigām pat, ja tā ir nelaimīga mīlestība, jo agrāk vai
vēlāk tās beigas pienāk un sākas kaut kas jauns. Tad, kad ir sācies kaut kas
jauns, tu jebkurā gadījumā uz to, kas ir bijis, vari atskatīties un secināt, ka
beigas bijušas laimīgas. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Es pieturos pie
pārliecības, ka visu, kas ar mani notiek, es pats sev piesaistu un pats to radu
sev apkārt. Acīmredzot ir bijis kāds iemesls, kāpēc esmu radījis tos notikumus,
kas ar mani notikuši, pārējiem ir tieši tāpat, tad mēs visi sanākam kopā un ar
šīm sajūtām radām mūziku.

Esam
runājuši par pagātni, bet vai jums ir redzējums par to, ko vēlaties paveikt
nākotnē?

Ir
tā, ka šobrīd gribas mazliet atpūsties, bet nekāda lielā atpūta nesanāks, jo ir
paredzētas vairākas aktivitātes saistībā ar albuma
iznākšanu. Plānojam vairākās vietās mazus pusakustiskus vai gandrīz akustiskus
pasēdēšanas, padziedāšanas un parunāšanas vakarus, kuru gaitā mēs varētu
iepazīstināt liepājniekus un ne tikai liepājniekus ar jauno albumu.
Ir doma arī par vienu lielāku koncertu, kas varētu notikt klubā “Fontaine
Palace”, bet šobrīd vēl nevaru nosaukt konkrētu
laiku.

Bet attiecībā uz tālākiem plāniem negribu skriet
notikumiem pa priekšu. Šobrīd mums jāpabeidz līdz galam tas, ko esam
iekustinājuši ar šo te skaņu ripuli.

Sadarbībā ar

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēlu failus un novieto tos šeit. (Foto jābūt JPG formātā, max 5MB)