Tie liepājnieki, kas vienā gadā paspējuši iemēģināt tepat vietējos Latvijas kalnus, nākamajā jau meklē kaut ko augstāku. Tāpēc sarunas par to, kur katrs ir paspējis paslēpot, ir visai populārs temats. Arī mēs – gan kolēģi no “Kurzemes Vārda”, gan citi domubiedri, kopā 7 cilvēku kompānija – saņēmāmies aizbraukt uz tālākiem kalniem. Lielākā daļa no mums – pirmo reizi. Tagad esam atpakaļ un visi kā viens piebiedrojamies citu stāstītāju teiktajam: tas bija tā vērts!

Dzīvošana – lēta un ērta

Viens bija pavisam skaidrs – negribam braukt organizētā tūristu autobusā, bet paši. Otrs – iekļauties saprātīgās izmaksās. Pirmā ideja – jābrauc uz Somiju, uz Ruku, kur viens no mūsējiem  bijis pērn. Bet tad nāca vilinošs piedāvājums – doties uz Slovākiju, uz slēpošanas kūrortu “Jasna”. Gaitis, kurš to ierosināja, tur brauc jau 8 gadus un ir nodibinājis labus kontaktus ar vietējo viesnīcu industrijā strādājošo Martu, kurai arī pašai ir naktsmītņu bizness. Un tas mums pavisam labi patīk, jo ir taču labi, ja ir kāds, kas visu pārzina.

Ceļā dodamies sestdienas rītā pulksten 5 ar septiņvietīgu džipu. Ceļš ir tāls – ap 1200 kilometru, ko pieveicam aptuveni 15 stundās. Taču, lai arī garš, tas nav nemaz tik mokošs, un pirms došanās uz Martas māju, kas atrodas pilsētiņā ar nosaukumu Liptovski Mikulāša, vēl piestājam lielveikalā, lai nopirktu produktus vakariņām un brokastīm. Pie Martas mums ir visas ērtības, un tas viss maksā 11 eiro par nakti no cilvēka. Pavisam lēta, mūsuprāt, iznāk arī iztikšana: kad sarēķinām par pārtiku iztērēto, iznāk tikai 15 eiro no cilvēka.

Tā nav kaprīze, tas ir piedzīvojums

Svētdienas rīts pienāk burvīgi saulains. No mūsu mājiņas balkona tālumā redzami kalni. Kalni arī pa ceļam uz kūrortu – līdz tam jābrauc 15 kilometru. Laukā –12 grādu sals. Zinātāji teic, ka kalnos būšot ap –20. Skan diezgan biedējoši, bet dienā gaiss ātri iesilst.

Kā jau svētdienā cilvēku daudz jau no agra rīta – pie pacēlāja sastājusies rinda. Nākamos divus rītus izbraucam vēl agrāk, lai pirmie tiktu kalna galā. Tā nav nekāda kaprīze, bet gan viens no piedzīvojumiem, kad pirmais nolaidies pa tikko sagatavoto trasi un aiz tevis paliek pirmā slēpju sliede. Elpa aizraujas no piedzīvojuma – no apkārtējā skaistuma, no svaigā gaisa un tā, ka tu viens tur lielā ātrumā traucies. Pasakaini!

Gatis ar dēlu Tomu, kas ir vienīgais snovotājs mūsu kompānijā, trasēm zina nosaukumus. Vienu no tām par Rimi iedēvējis kāds cits iepriekšējo gadu kompanjons, jo tā esot tieši tik gara, cik tālu ir no viņa mājām līdz tāda paša nosaukuma veikalam. Citu iedēvējam par Kalesku trasi – pa to var nonākt kādā krodziņā, kurā pasniedz ļoti garšīgus ceptus cūku stilbiņus.

Ir mums arī Sliņķu trase – lai nokļūtu līdz tai, vispirms jāpārvar vairākas stāvas trases un pārejas, kas ved no viena kalna uz citu. Tad jāsēžas pacēlājvagoniņā, ko tā ovālā izskata dēļ iedēvējam par olu, un aiziet – augšā! Sliņķu trase tāpēc, ka krietni gara un patīkami lēzena, lai nobraucienu sauktu par īstu atpūtu ar ātruma elementiem. Tikvien kā vienā vietā kalns tāds stāvāks. Tomēr pēdējā dienā no savas Sliņķu trases dodamies piedzīvojumā uz neskartajām zemēm. Gaitis saka: gribējis mūs tur aizvest pasakainā skata dēļ.

Ko var visu dienu darīt uz kalna?

Mums, lielākajai daļai no atbraucējiem, kas pieraduši slēpot tikai pa Sabiles Zviedru cepuri vai Tukuma puses Milzkalnu, pirmie skati, ceļoties ar sešvietīgo pacēlāju aizvien augstāk un augstāk, liek izbrīnā palikt mutei vaļā. Lai gan kalnos ir būts, šis ir pavisam kas cits, kad tu tā krietni augstu virs zemes šūpojies vaļējā vagoniņā un, paskatoties uz leju, instinktīvi atspiedies atpakaļ sēdeklī.

Abās malās piesnigušas egles, kas vairāk atgādina masta priedes – tik garas un taisnas. Un kalna gals, kas šķiet tik tālu. Bet, pagriežoties atpakaļ – sniegotas virsotnes, piesniguši meži nepārskatāmā tālumā un spoža, spoža saule. Pat tie, kas te bijuši jau vairākkārt, lietišķi secina, ka tik labs laiks reti kad gadās. Mums esot paveicies, ka tāda ir pirmā diena.

Un tad jau esam kalna galā. Pirmo reizi lielajos kalnos. Skatiens pa labi, skatiens pa kreisi, un aiziet! Pirmo reizi laižam pa lēzenāko trasi – viss jāiepazīst pamazām. Stāvākā vietā drošības labad piebremzēju – svešā vietā tomēr jābūt uzmanīgam. Vīrieši uzņem ātrāku tempu. Trases te daudz un katra citādāka. Slēpotāji zina, ko nozīmē zilā, sarkanā vai melnā. Pirmā ir vienkāršākā, un tā pa pakāpītei augšā. Atzīšos – arī otro reizi vēl braucu pa to pašu zilo. Daļa no mūsējiem jau pāriet uz citām. Tomēr gods kam gods – jau pirmās dienas beigās esam pieveikuši arī melno trasi.

Runājot ar paziņām, kas jau gadiem ilgi dodas uz lielajiem kalniem dažādās valstīs, man nebija skaidrs viens: ko var visu dienu darīt uz kalna?  Vai tad neapnīk? Tagad saprotu – laiks paiet neiedomājami ātri. Parēķināsim – ja viens tāds kārtīgs nobrauciens kopā ar visu pacelšanos līdz tuvākajai virsotnei ilgst aptuveni 15 minūtes, cik tad nobraucienu stundā iznāk? Ja gribi tikt uz citu kalnu, jāveic pārbraucieni uz citiem pacēlājiem vai jāmēro ceļš pa pāreju.

Lai arī nopietnas traumas uz kalna nebija, divreiz šajās trijās dienās aiztraucās ātrā palīdzība ar mirgojošām bākugunīm. Turpat pa trasēm katru dienu pārvietojās glābšanas patruļas puiši ar medicīnas somām uz muguras. Bet kādam slēpotājam, kas laikā kalnu pārejā nebija izbraucis līkumu, palīgā aiztraucās sniega motocikls. Puisis bija noslīdējis lejup pa graviņu.

Pārsteigumi un atklāsmes

Kā jau pirmajā reizē, netrūka pārsteigumu. Pirmais no tiem –kā tik ātri var nogurt kājas? Pa Zviedru cepuri brauc divas stundas, un nekā, bet tur jau pēc pāris nobraucieniem augšstilbos griež kā ar nazi! Taču nav ko brīnīties, jo nobrauciena garumi te pilnīgi citi. Pirmā trase, ko ņemam, ir 3700 metru gara. Un tad vēl klāt nāk sasprindzinājums.

Bet pats galvenais mērķis – augstākā virsotne Čopoks (2024 metri). Lai tajā nokļūtu, ir jābrauc ar trim pacēlājiem. Laiks nedaudz nomācies, un noskaņojums tāds viegli kareivīgs – it kā dotos misijā. Ja to izpildīsim, zinu, ka būs pamatīgs gandarījums. No apakšas nemaz Čopoku nevar redzēt, to neredz arī tad, kad esam jau pacēlušies ar pirmo pacēlāju 1491 metra augstumā. Un tikai tad, kad ar otro jau tuvojamies 1843 metru atzīmei, ieraugām tādus dīvaini apsalušus stabus – tie esot vecā pacēlāja balsti. Izskatās kā zvaigžņu karos – tik spocīgi.

Izkāpjot no pacēlāja un paskatoties apkārt, pirmo reizi šajās dienās mazliet jūtu bailes. Turklāt no Čopoka virsotnes strauji tuvojas migla. No zinātājiem dzirdam, ka vismaz pagaidām tur augšā nelaidīs. Migla tuvojas strauji, tāpēc jādomā par tikšanu lejā. Ar kalniem nevar jokot, pret tiem ir jāizturas ar cieņu, un kalni nav tā vieta, kur izrādīt pārdrošību un pārspīlētu varonību. Ja ir bail, tad nevajag nevienam neko pierādīt. Katrā ziņā, Čopok, mēs tevi vēl satiksim! Bet kalniem paldies par to, ka te tu, cilvēks, uzzini arī šo un to par sevi. Kaut vai par savām bailēm un ko ar tām darīt.

Varbūt tomēr meklēt tualeti

Tā nav tikai slēpošana līdz spēku izsīkumam. Ja esi piekusis, jebkurā apstāšanās vietā līdzās pacēlājiem ir kafejnīcas un krodziņi, kuros piedāvā tēju, kafiju, karstvīnu un arī ko stiprāku. Noprovējām arī vārītu kukurūzu ar sāli un, pārbraucot Liepājā, atklājām, ka tādu var nopirkt arī “Rimi”. Turklāt jau vārītu.

Bet atgriežoties vēlreiz uz kalna, kāds mazliet pikants vērojums. Skaidrs, ka ikvienam tur garajās stundās savajagas nokārtot dabiskās vajadzības. Jāmeklē vien speciālā mājiņa. Daži slēpotāji, taisnības labad gan jāatzīst – vīrieši, nolēmuši to lietu kārtot vienkāršāk. Kāpēc kaut ko meklēt, ja var pabraukt nost no trases, paiet dziļāk eglītēs, un lieta darīta! Tikai tur sagaida pārsteigums. Kā čurātājs no trases nost, tā līdz ceļiem vai padusēm mīkstajā sniegā iekšā. Tad nu labi, ja ir kāds līdzbraucējs, kurš pastiepj pretī slēpju nūju un palīdz no sniega gūsta izkārpīties. Tādus gudriniekus redzējām ne vienu vien.

Jau ierodoties Slovākijā, zinājām, ka gribēsim izbaudīt vēl kaut ko no turienes jaukumiem. Paspējām pagulēt termālajos baseinos. Tāda mazliet nereāla sajūta – laukā –3 grādi, krīt viegls sniedziņš, un mēs guļam zem klajas debess karstā ūdenī.

Uzziņai

– Jasna ir lielākais un populārākais kalnu slēpošanas kūrorts Slovākijā, Zemo Tatru daļā.
– Kūrorta dominante ir 2024 metru augstais Čopoka kalns.
– Jasnā ir pieejama ziemas inventāra īre un serviss. Ir kafejnīcas, naudas maiņa, suvenīru un sporta preču veikaliņi, kā arī slēpošanas skola. Ir autostāvvietas un sabiedriskais transports – autobuss, kas regulāri kursē starp Jasnu un Liptovski Mikulāšu.
– Slēpotāju nokļūšanai līdz trasēm darbojas 1 vagoniņš, 5 krēslu pacēlāji un 11 trosu pacēlāji, kas visi kopā stundas laikā apkalpo vairāk nekā 16 tūkstošus cilvēku.
– 14 trases kalnu slēpošanas nobraucieniem, kopgarums – 42 200 metru.
– Mums katram šis ceļojums izmaksāja 200 latu.
– Tiem, kam bija savs inventārs, par pacēlāju trīs dienām bija jāmaksā 87 eiro. Inventāra noma – slēpes, zābaki un nūjas – izmaksāja 54 eiro uz 3 dienām.
– Sīkāku informāciju var meklēt internetā www.jasna.sk.

Plašāk par ceļojumā piedzīvotajiem pārsteigumiem un atklāsmēm, kā arī situācijām lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 6.marta numurā Kristīnes Pastores publikācijā.

Esam pirmie pie pacēlāja, lai pirmie tiktu kalnā – tā nav kaprīze, bet piedzīvojums, kad vari traukties lejā pa vēl neskartu, tikko sagatavotu trasi. Bildē trūkst vienīgi Paula, kurš fotografē.

Slēpošanas trases un pacēlāju ceļi ierīkoti starp augstām, augstām eglēm.

Pasakaini skaisti kalnu skati no jebkuras vietas, kur vien apstājies. Slīpie stabi trases malās ir sniega pūtēji – ja pietrūkst dabīgā baltuma. Šogad tā noteikti netrūkst arī Slovākijā.

Toms jau pirmajā dienā tika Čopoka virsotnē. Tālumā redzamās virsotnes ir Augstie Tatri, bet aiz Toma muguras esošie spocīgie veidojumi ir apsarmojuši vecā pacēlāja balsti.