Ziemas prieki turpinās, un tos var baudīt dažādi. Dažs, “nobruņojies” līdz ausīm, kļūst par zivju biedu, cits svaigā gaisā uzspēlē hokeju, bet vēl kāds ļaujas ledusburāšanas aicinājumam. Jā, arī ziemā iespējams burāt, un mūspusē ir entuziasti, kas to dara visai regulāri. Kaut arī vismaz Latvijā vēl šādu vaļasprieku nenosauksi par ļoti populāru, tas tomēr strauji kļūst aizvien masveidīgāks.

Ne velti pašlaik Rīgas Ķīšezerā risinās pasaules čempionāts, kurā Liepāju godam pārstāv Jānis Preiss, pagaidām atrodoties kopvērtējuma pašā augšgalā.

Lielākoties ar ledusburāšanu nodarbojas tie paši vindsērfingisti, kas vasarā šķeļ viļņus jūrā. Kā atzīst entuziasti, slidināšanās pa ledu esot labs treniņš, gatavojoties jaunajai vasaras sezonai. Starp citu, manevrus uz ledus ir krietni vieglāk izpildīt nekā uz ūdens. Turklāt, ja šis vaļasprieks ir ieinteresējis kādu adrenalīna meklētāju, tad droši varu teikt, ka ziemas burāšanā jūs to atradīsit, jo, braucot pateicīgos laika apstākļos, var sasniegt pat vairāk nekā 50 kilometru stundā lielu ātrumu.

Tagad ziemas burātāji savu varbūt pat nedaudz ekstrēmo vaļasprieku bauda divējādi – vieni līdzīgi kā kaitbordā ķer vēju, izmantojot pūķi, bet otri liek lietā buru, kas piestiprināta dēlim ar slidām. Savulaik tepat Liepājas ezerā bija manāms vēl cits braucamrīks, kas, visdrīzāk, bija ledusjahta, taču pēdējos gados tās vismaz mūspusē ir izzudušas. Šī vaļasprieka baudīšana ir stipri atkarīga no laika apstākļiem, jo ir nepieciešams ne tikai ledus, bet arī tā sauktais kailsals, jo pa sniegu nekāda braukšana nesanāk.

Miks Kuncītis,
“Kurzemes Vārds”

Liepājniekam Jānim Preisam burāšana ir dzīvesveids, un viņš ar to nodarbojas gan ziemā, gan vasarā.