1925. gads. Tieši ar šo gadu būtu jāuzsāk desmitgades apraksts. Tas ir gads, kad liepājnieki pirmo reizi gatavojas svinēt lielu savas pilsētas jubileju. Pirmo reizi savā valstī. Un, kā jau tas mēdz būt lielās jubilejās, skats tiek mests gan pagātnē, gan nākotnē un apjausts, kur ar savu saimniecisko, kulturālo un sabiedrisko dzīvi šobrīd Liepāja atrodas.
Šai laikā “Kurzemes Vārdā” parādās kāda lasītāja vēstule: “Tagad no senās dzīves atlikusies tikai mirstošā pilsēta. Ko tas nozīmē, to īsti sapratīs tikai tie, kuri dzīvoja Liepājā pirmskara gados, kad kuģniecība atradās ziedu laikos, kad tirdzniecības un rūpniecības iestādes Liepājā strādāja visā sparā, kad katram no mums bija darbs un maize.”
Liepājā ir 67400 iedzīvotāju, 300. jubilejas priekšvakarā reģistrēti 1738 bezdarbnieki. Pilsētas budžeta summas ir pieaugušas no gada uz gadu, finansu saimniecībā radies deficīts. Līdzekļu tā segšanai nav. Ienākumi no nodokļiem pilsētai ir niecīgi, tie izsīkuši līdz ar saimnieciskās dzīves pagrimumu.
Īsākā laikā Liepāja ir piedzīvojusi vairākas pilsētas galvas maiņas. 1921. gada 16. janvāra domes vēlēšanās pārsvaru gūst pilsoniskais spārns un par pilsētas galvu ievēl Jēkabu Cinceli. Smagais stāvoklis saimniecībā rada nesaskaņas pilsētas pārvaldē. J.Cincelis atkāpjas. 29. augustā par pilsētas galvu ievēl Jāni Baumani, taču jau nākamā gada 27. februārī viņš no amata atsakās. 16. martā par pilsētas galvu kļūst Evalds Rimbenieks.
Jā, Liepājas 300 gadu jubileja tiešām iegadījusies smagā laikā. Tādēļ jo lielākas cieņas un pieminēšanas vērti ir liepājnieku centieni un neatlaidīgais darbs, lai atdzīvinātu savu pamirušo pilsētu.

Vai Liepājā būs kā Hamburgā?
Salīdzinājumā ar 1913. gadu kravu apgrozījums Liepājas ostā ir samazinājies vairāk nekā 12 reizes: no 81 miljona līdz 6 miljoniem pudu, bet kuģu skaits – gandrīz divas reizes. Liepāja kā tirdzniecības ostas pilsēta savu nozīmi ir zaudējusi. Pirmais pasaules karš un tam sekojošās politiskās pārmaiņas ar vairāku valstu robežām (Krievijas–Polijas, Polijas–Lietuvas, Lietuvas–Latvijas) ir sadalījušas bijušo Liepājas–Romnu dzelzceļu, kas bija Liepājas tirdzniecības svarīgākā artērija. Ir zaudēti plašie un bagātie lauksaimniecības eksporta produktu, kā arī Liepājas rūpniecības ražojumu noieta tirgus rajoni. Palikusi vienīgi Latvijas teritorija, kurā līdzās Liepājai ir Rīga un Ventspils ar savām tirdzniecības ostām.
Ja pirmajos pēckara gados Liepājas tirdzniecībā diezgan nozīmīgu vietu ieņem Lietuva, tad 1923. gadā, kad kaimiņvalstij pievieno Klaipēdas apgabalu un ostu, apstākļi mainās uz slikto pusi. Lietuva pieliek visas pūles, lai novirzītu preces uz savu ostu. Uz Klaipēdu tiek attiecināti atviegloti dzelzceļa tarifi, savukārt preces, kuras sūta pāri Lietuvas robežai uz Liepāju, apliek ar augstu izvedmuitu.
Šādā situācijā dzimst iecere par Liepājas brīvostu. Lai pilsēta tiešām varētu uzplaukt, tai nepieciešamas zināmas priekšrocības, un Latvijas valdība jau 1920. gadā dod principiālu piekrišanu atvērt Liepājā brīvostu.
Pirmo reizi konkrēts jautājums par tās atvēršanu tiek izvirzīts 1921. gada sākumā, kad Liepājas biržas komiteja iesniedz valdībai projektu, kurš jau 4. februārī tiek nodots apstiprināšanai Ministru kabinetā. Tajā pašā gadā Satversmes sapulce pieņem likumu par brīvostām, kuram pamatā ir tieši Liepājas Biržas komitejas iesniegtie brīvostas darbības principi. Saskaņā ar tiem brīvosta ir noteikta teritorijas daļa ostas pilsētā, kurā atļauts ievest ārzemju preces un pēc vajadzības tās realizēt bez muitas nodevām un muitas formalitātēm. Arī preču izvietošana brīvostas teritorijā ir atbrīvota no nodokļiem. Visi brīvostas teritorijā darbojošies tirdzniecības uzņēmumi var izmantot vairākas priekšrocības. Šādi principi tika ievēroti arī Hamburgas brīvostas darbībā.
Par piemērotāko vietu Liepājas brīvostas ierīkošanai tiek izraudzīta t.s. Jaunā osta. Valdība atvēl 130 tūkstošus latu. Par šo naudu uzbūvē brīvostas žogu uz sauszemes un jūrā, kā arī ierīko pievedceļus.

Rūpes par dzelzceļu
Lai piesaistītu Liepājas ostas tranzītam Kurzemes un Zemgales lauksaimniecības rajonus, pēc vietējo fabrikantu un Liepājas Biržas komitejas vairākkārtējiem lūgumiem 1922. gada 19. jūlijā Latvijas Satversmes sapulce nolemj uzdot valdībai veikt priekšdarbus jaunas dzelzceļa līnijas būvei uz Liepāju. Tai būtu jāiet tikai pa Latvijas teritoriju. Līdz šim Latvijas dzelzceļa vilcieniem, braucot no Jelgavas uz Liepāju, ir jāizmanto 44,26 km garais atšķirīga platuma dzelzceļa posms Lietuvas teritorijā. Pamatojoties uz Satiksmes ministrijas izpētes rezultātiem, 1924. gada 15. decembrī tiek izdots likums, kurš nosaka projektējamā dzelzceļa virzienu: no Liepājas cauri Skrundai, Saldum un un Dobelei uz Jelgavu. Par būvdarbu pārvaldnieku ieceļ inženieri H.Rodi, būvi vada inženieris J.Leimanis.
Jaunās dzelzceļa līnijas posmus pakāpeniski atklāj 1927. gadā un 1928. gadā, bet visa Liepājas–Glūdas (Jelgavas) līnija ir pabeigta 1929. gada rudenī. 25. septembrī pulksten 9 no Rīgas izbrauc vilciens ar lūgtajiem viesiem. Viņu vidū valsts prezidents G.Zemgals, ministru prezidents H.Celmiņš, Saeimas priekšsēdētājs B.Kalniņš. Nokavējoties gandrīz par stundu, jo “visās stacijās ceļā notiek apsveikšanas”, pulksten 15.40 vilciens ierodas Liepājā. Te to gaida četri līdz pieci tūkstoši liepājnieku. Pēc svinīgā mielasta vakarā pulksten 20 vilciens un viesi dodas atceļā. Visa dzelzceļa būve ir maksājusi 23 miljonus latu, tā kopējais garums ir 179,4 km, tajā izmantotas 12550 tonnas sliežu.
Jaunajam dzelzceļam ir liela nozīme ne tikai kā iekšējās satiksmes ceļam. Pa to uz neaizsalstošo Liepājas ostu var novirzīt arī vairākas Padomju savienības dzelzceļa maģistrāles. Dzelzceļš nodrošina arī Kurzemes vidienes pagastu un pilsētu saimniecisko uzplaukumu.

Sapnis par Nineshammu
Divdesmito gadu beigās tiek lolota liela un vilinoša iecere izveidot jūras prāmju satiksmes līniju starp Nineshammu Zviedrijā un Baltijas jūras austrumu krastu, reizi nedēļā prāmim dodoties uz Liepāju, bet divas reizes nedēļā uz Rēveli. Projekta autors ir Nineshammas ostas direktors E.Andersons. Nineshammas osta, kas izbūvēta 20. gadsimta sākumā, bija veidota tranzītkravu pārvadāšanai starp Zviedriju un Krieviju. Šī projekta īstenošanu bija izjaucis Pirmais pasaules karš. Tagad, izraugoties Liepāju, iecere paredz veidot tālāk tiešo dzelzceļa satiksmi caur Rīgu uz Maskavu.
Prāmja būves projekts tiek izstrādāts Malmē. Prāmja paredzamais tilpums ir 2300 tonnu, uz tā var novietoties 25 preču vagoni. Satiksmes nodrošināšanu būtu jāveic Zviedrijas–Baltijas satiksmes akciju sabiedrībai. Tās dibināšanas kapitāla summa ir viens miljons zviedru kronu. Paredzēts, ka pārējo kapitāla daļu nodrošinās Igaunija un Latvija. Diemžēl ieceri neļauj īstenot tieši šī kapitāla sagādes grūtības.

Darbnīcas, rūpnīcas, fabrikas
Latvijas Republikas sākuma gados, kā arī vēlāk ievērojamākais rūpniecības uzņēmums Liepājā bija Kara ostas darbnīcas. 1919. gadā darbnīcas bija pārņēmusi Latvijas Finansu ministrija, paplašinot to funkcijas. 1922. gada sākumā Kara ostas darbnīcas pārveido par valsts uzņēmumu un par tā valdes priekšsēdētāju ievēl Jāni Ķerpi. Uzņēmums ir izveidots par mašīnu fabriku un kuģu remontu rūpnīcu, kur atrodas divi 600 pēdu garie doki, lielākie Baltijas jūrā, un viens mazais peldošais doks. Kara ostas darbnīcas veic lielākus pasūtījumus kara resoram, būvē Satiksmes ministrijas pasūtītos preču un pasažieru vagonus, tramvaja vagonus Rīgai, būvē Rīgas pontonu tiltu, tvaika katlus Rīgas pilsētas elektrostacijai, būvē metāla konstrukcijas Kalpaka tiltam Liepājas kara ostā. Uzņēmumā ražo arī plaša patēriņa izstrādājumus.

Liepājas drāšu fabrika, otrs lielākais pilsētas uzņēmums, savu darbību atjauno 1920. gadā kā Ziemeļu–vakaru mehāniskās un būvētavas fabriku akciju sabbiedrība. 1923. gadā tiek veikta lietuves paplašināšana, uzceļot cepli čuguna kausēšanai un piectonnīgo Simensena krāsni. 1925. gadā pārbūvē stiepļu spiestuves elektrisko iekārtu un veic elektriskās centrāles modernizāciju, bet 1929. gadā pārbūvē velmētavas rupjo līniju, piemērojot to sliežu velmēšanai un pārbūvē sliežu apstrādes nodaļu.
Liepājas ādu fabrika AS “Korona” ir viens no lielākajiem šīs nozares uzņēmumiem valstī. 1926. gadā “Korona” nopērk vecāko ādu rūpniecības uzņēmumu Baltijā – 1793. gadā dibināto, 1909. gadā atjaunoto Gaudedera zoļādu fabriku Jelgavā. Abās fabrikās nodarbināti ap 200 strādnieku, gada apgrozījumam sasniedzot trīs līdz četrus miljonus latu. 1927. gadā fabrikā atver moderni iekārtotu lakādu ražošanas nodaļu. Akciju sabiedrības “Korona” dirketors rīkotājs ir ievērojamais Liepājas komersants Kārlis Lasmanis. Par uzņēmuma direktoru viņš strādā jau kopš 1913. gada. Ilgu laiku K.Lasmanis ir Liepājas fabrikantu apvienības priekšsēdētājs, vēlāk arī Liepājas Biržas komitejas priekšsēdētāja biedrs.
Liepājas saimnieciskajā vidē savas stabilas pozīcijas ir arī vairākiem salīdzinoši nelieliem uzņēmumiem. 1922. gadā harmoniju ražošanu Liepājā uzsāk J.Bokums. Instrumenti gūst plašu mūzikas speciālistu atzinību, ar tiem apgādā daudzas mācību iestādes, biedrības, draudzes, tās spēlē pilsētnieku dzīvokļos. Bokuma harmonijas spēlē Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis, Jānis Kreicbergs.
Jau 1919.–1920. gadā velosipēdu ražošanu atjaunojusi T.Antonišķa darbnīca. Uzņēmums ir viens no retajiem, ko dibinājuši paši liepājnieki. Tas atrodas Līvas laukuma tuvumā un tam, kā arī pašai produkcijai tiek dots Līvas nosaukums. Dažādo Latvijas valdības muitas ierobežojumu dēļ velosipēdu noieta tirgus ir relatīvi neliels. Taču arī tas nekavē fabrikā ražot līdz pat 1000 velosipēdu gadā.
1928. gada novembrī pilsētas īpašumā pāriet pilsētas elektrostacija jeb elektriskā centrāle. 1929. gadā tiek uzsākti jaunās elektrostacijas būvdarbi. tai ir atrasta piemērota vieta ostmalā, kur ogles var pievest tieši no kuģiem. Jaunās elektrostacijas ēku ceļ ar tādu aprēķinu, lai tajā varētu novietot 4 tvaika katlus un 3 tvaika turbīnas. Tvaika katlus izgatavo Kara ostas darbnīcās. Pirmā posma izbūve ir pabeigta 1930. gada sākumā, uzstādot vienu katlu un vienu turbīnu ar 2500 kilovatu lielu jaudu. Elektrostacijas pilna jauda ir paredzēta 12000 kilovatu liela. 1930. gada 10. janvārī sekmīgi izmēģināja jaunos kabeļus, bet 28. janvārī pirmo reizi iedarbina turbīnu. Jaunās iekārtas vienas kilovatstundas strāvas ražošanai opatērē uz pusi mazāk ogļu. Līdz ar to ir pamatotas cerības, ka strāvas tarifi samazināsies.

Būves izklaidei
1923. gadā vecais siļķu brāķis Zāģeru laukumā pārtop par cirku: “No ostmalas puses tiek ierīkotas trīs ieejas. Bez tam izbūvēts publikai plašs un ērts foajē, kas cirkos ir neparasti.” Ēka spēj uzņemt 1000 apmeklētāju, neparedzētos gadījumos var izmantot 15 rezerves izejas. 1924. gada 3. septembrī “pie izpārdota cirkus nama” notiek atklāšanas izrāde. Direktors Priede iedzen pirmizrādes naglu – demonstrē priekšnesumus ar 20 dresētiem zirgiem.
1928. gadā pārmaiņas piedzīvo liepājnieku iecienītā atpūtas un izklaides vieta Kūrmāja. Tās vecā estrāde ir kļuvusi par mazu. Neapmierina arī akustika. Martā Liepājā ierodas viens no autoritatīvākajiem Latvijas arhitektiem, etnogrāfiskā brīvdabas muzeja pamatlicējs universitātes docents Pauls Kundziņš. Kopā ar vietējiem speciālistiem viņš apskata Kūrmājas dārzu un estrādi. Maijā laikraksti ziņo, ka būvobjekts ir gatavs. Būvdarbus ir paredzēts pabeigt līdz 1. augustam, tāpēc celtniecība notiek arī nakts stundās. 2. augustā jaunās estrādes atklāšana “ir saviļņojusi visu atsaucīgāko Liepajas sabiedrības daļu”, bet 5. augustā jaunajā estrādē pulcējas 1. Lejaskurzemes dziesmu svētku dalībnieki.

Skolu lietas
Tautas padomes 1919. gada 8. decembrī izdotais likums ir noteicis obligātu skolas apmeklēšanu ikvienam bērnam vecumā no 6 līdz 16 gadiem. Likums paredz sešklasīgu, visiem obligātu pamatskolas izglītību. Līdztekus pamatskolām tiek veidotas arī vidusskolas, kā arī vidējās speciālās mācību iestādes.
1919. gada 1. septembrī mācības bija uzsākusi Liepājas reālģimnāzija. Tā atrodas bijušās sieviešu ģimnāzijas ēkā. Sākotnēji skolā ir 13 klases: 11 krievu, 1 vācu un 1 latviešu. 1920.–1921. mācību gadā skolu vada skolotājs J.Priede. Klašu skaits jau sasniedz 18, no tām 7 ir latviešu ar 237 skolniekiem, 9 krievu un 2 vācu. 1921. gadā, saduroties ar finansiālām grūtībām, Liepājas pilsēta nodod reālģimnāziju valsts pārziņā. No šī laika tā saucas Valsts Liepājas vidusskola. Par direktoru ieceļ cand. maht. J.Pērkonu. 1921. gada 1. septembrī Valsts Liepājas vidusskolā mācības sākas jau 19 klasēs: 13 latviešu un 6 krievu. No 1928. gada skolu vada J.Švānbergs.
1920. gada 18. septembrī Liepājā savu darbību uzsāk otra vidējā tehniskā skola Latvijā – Valsts Liepājas teehnikums. Tās pirmais direktors ir inženieris J.Jansons. Ierosinājums dibināt tehnikumu ir nācis no Liepājas inženieru savienības un pilsētas valdes darbiniekiem. Pirmajā gadā tehnikumā mācības uzsāk 95 audzēkņi divu nodaļu – mehāniskās un komercnodaļās – četrās klasēs. Tehnikumā strādā 14 pasniedzēji. 1925. gadā audzēkņu skaits ir pieaudzis līdz 400. Mācības notiek 8 tehniskās un 7 komercklasēs. Tehnikuma telpās Vilhelmīnes ielā 4 kļūst par šauru, tādēļ komercnodaļa pārceļas uz bijušās Biržas komitejas komercskolas ēku Ūliha ielā 5. 1926. gadā, J.Jansonam aizbraucot uz ārzemēm, par tehnikuma direktoru kļūst A.Kupics.
1926. gada rudenī pirmais mācību gads Liepājas labdarības biedrības namā iesākas Mākslas amatniecības skolai. To vada mākslinieks H.Aplociņš. Uz 50 audzēkņu vietām pieteikušies 150 pretendentu. Skolas četrās nozarēs, kuras apzīmē ar nosaukumu koks, māls, krāsa un šķiedra, pirmām kārtām tiek domāts par tautas mākslas tradīciju turpināšanu un mācību programmas balstās uz nopietnām tautas mākslas studijām. Par pasniedzējiem šeit strādā Liepājā plaši pazīstamas radošas personības kā lietišķās mākslas speciālists J.Sudmalis, gleznotāja N.Drapče u.c. Pēc bijušo kazarmu pārbūves Alejas laukumā 18 ēka tiek piemērota skolas vajadzībām. 1927. gadā Liepājas mākslas amatniecības skola uzsāk mācības jaunās telpās.
1929. gada 25. septembrī Liepājā atklāj komercinstitūtu. Tajā pieteikušies 118 studentu, vairumā sveštautieši. Institūts darbojas K.Valdemāra ielā 35 un gatavo komercspeciālistus ar augstāko izglītību. Sākotnēji tas atrodas Biržas komitejas aprūpē, un tajā strādā gan vietējie, gan Latvijas universitātes mācību spēki, kā arī pasniedzēji no praktiķu vidus.
1929. gadā tiek atvērta arī Liepājas jūrskola ar kuģu vadītāju un mehāniķu nodaļām, bet tā paša gada augustā Jūrniecības departaments apstiprina Liepājas zvejniecības skolas skolas projektu. Tā ir pirmā šāda skola Latvijā un projektu ir sagatavojis jūrskolas direktors M.Grotiņš. Skolā uzņem jauniešus no 15. gadu vecuma ar pamatskolas četru klašu izglītību.
Gādājot par mazajiem un pavisam mazajiem dzīves pabērniem, 1926. gadā Liepājā atver Zīdaiņu namu. Tajā mazuļi uzturas līdz trešajam dzīvības gadam, kad viņus vai nu pieņem ģimenēs, vai pārved uz bērnu namu.

Muzikālā Liepāja
1922. gads Liepājas skatuves mākslas vēsturē ir iegājis ar ļoti nozīmīgu notikumu – Liepājas operas dibināšanu. Tas notika pēc Liepājas dramatiskās biedrības iniciatīvas, saņemot atbalstu no valdības, Latvijas Kultūras fonda un pilsētas valdes. Kā dziedoņi, tā orķestra mūziķi pulcējās 15. augustā. Ar šo dienu sākās Š.Guno operas “Fausts” mēģinājums. 22. septembrī jau ir tik tālu, ka var notikt pirmizrāde. Pirmajos darba gados operas vadību uzņemas dr.E.Ekšteins, kurš savu prasmi ir apliecinājis, vadot Liepājas latviešu teātri. Operas mākslinieciskais direktors līdz 1925. gadam ir diriģents A.Pārups. “Faustam” seko “Traviata”, “Jevgeņijs Oņegins”, “Karmena”, “Rigoleto”, “Seviļas bārddzinis”. Nākamajā sezonā ir 7 jauniestudējumi. 1923. gada 5. oktobrī Liepājas opera svinīgi atzīmē simto izrādi. Liepāja iepazīst M.Vētru, A.Priednieku, tolaik vēl bez skatuves vārda Kavara”, H.Cinku–Berzinsku u.c.
Valdības un Kultūras fonda finansiālo atbalstu opera saņem līdz 1927. gadam. Pašvaldība to atbalsta, piešķirot telpas par brīvu, bet no 1928. gada – atlaižot izpriecu nodokli. kad Liepājas dramatiskā biedrība pārdzīvo materiālas grūtības, operu tālāk vada Liepājas latviešu biedrība, bet sākot ar 1928. gada rudens sezonu, to pārņem Liepājas operas biedrība. No A.Pārupa operas māksliniecisko vadību pārņem diriģents B.Ķušķis.
Lai modinātu sabiedrībā interesi par klasisko mūziku, kā arī veicinātu tās izpratni, pēc Liepājas jūrmalas labierīcības biedrības vadošo personu ierosinājuma 1927. gadā nodibina Liepājas filharmoniju. 3. aprīlī pilsētas teātrī notiek tās atklāšanas koncerts, bet 15. jūnijā diriģenta T.Reitera vadībā sākas filharmonijas simfoniskā orķestra koncertu sezona Kūrmājas koncertdārzā. Pirmajā sezonā, kas ilgst līdz 27. augustam, tiek sarīkoti 69 koncerti, tos apmeklē ap 80500 klausītāju. Nākošajā sezonā notiek filharmonijas kora izveidošana. Šeit lieli nopelni ir operas diriģentam B.Ķuņķim. 100 dziedātāju lielais koris savu pirmo koncertu sniedz 1929. gada 2. martā.
Liepājas filharmonijas kora un orķestra koncerti ne tikai pievērsa liepājniekus klasiskās mūzikas vērtībām, bet bija arī vērā ņemams pasākums Liepājas kūrorta popularitātes veicināšanai.
1922. gada 21. maijā tiek nodibināta Liepājas konservatorija, kas sniedz iespēju muzikālo izglītību iegūt jebkuram interesentam. 26. novembrī Kūrmājas koncertzālē tā uzsāk savu darbību. 1924. gadā to reorganizē un turpmāk ar nosaukumu “Liepājas tautas konservatorija” tā darbojas Liepājas latviešu biedrības paspārnē. Konservatorijā ir divas dziedāšanas, divas klavieru, vijoles spēles, čello, ērģeļu un pūšamo instrumentu klases.
Sākot ar 1928. gadu, visi Kurzemes kori pulcējas Liepājā savos svētkos – Lejaskurzemes dziesmu svētkos. Šo svētku ierosinātāja un organizētāja ir Liepājas filharmonija. Ar tās atbalstu tiek noorganizēti pavisam četri Lejaskurzemes dziesmu svētki.

Avīžniecība
Iznākošo laikrakstu skaita ziņā Liepāju pārspēj vienīgi Rīga. Visvairāk laikrakstu iznāk 1923. gadā – 11, 1927. gadā to ir 10, 1929. gadā – 9, bet 1930. gadā – 6, no kuriem četri ir latviešu valodā, pa vienam krievu un vācu valodā. Populārākais dienas laikraksts ir “Kurzemes Vārds”. Turpina iznākt viens no vecākajiem Latvijas laikrakstiem, 1824. gadā dibinātais “Libausche Zeitung”. Iznāk sociāldemokrātijas laikraksts “Strādnieku Avīze”. Īsu brīdi, no 1922. līdz 1923. gadam, tiek izlaists dr.E.Ekšteina vadītais “Kurzemes Vēstnesis”.
1925. gadā katoļu mācītāja J.Ozoliņa vadībā sāk iznākt nedēļas avīze “Māras Vēstnesis”, 1927. gadā nedēļas laikrakstu “Jaunais Rīts” sāk izdot Zemnieku savienības darbinieks K.Cīrulis, bet ar 1929. gada 11. novembri savu darbību atjauno pirmskara gados iznākušais bezpartejiskais nedēļas laikraksts “Liepājas Atbalss”.

Senatnes sargs
1922. gada 26. oktobrī nodibinās viena no daudzajām Liepājas biedrībām – Kurzemes muzeja biedrība. Par savu galveno uzdevumu tā izvirza ‘nodibināt Liepājas muzeju, publikai un studijām pieietamu, ar etnogrāfisku, arheoloģisku, dabas zinību, vēstures, mākslas un citām nodaļām. Krāt un apkopot visādus muzejam noderīgus priekšmetus un uzņemties vispārēju mākslas un senatnes pieminekļu aizsardzību Kurzemē”. Par muzeja mantzini ievēl skolotāju un mākslinieku J.Sudmali. Tālāk tieši viņa spēks un uzņēmība ir noteicošā Liepājas muzeja izveidē.
Sākot ar 1924. gada 30. novembri uz bijušās pilsētas 8. pamatskolas ēkas Alejas laukumā parādās uzraksts “Pilsētas muzejs”. Tā desmit zālēs zem viena jumta turpmākos desmit gadus mājos visu to biedrību krājumi, kuri Liepājā nodarbojas ar vēstures liecību vākšanu un saglabāšanu. Tieši tāda ir Pilsētas valdes prasība, piešķirot šo ēku muzeja iekārtošanai. Katra trijās telpās savus krājumus izstāda Kurzemes muzeja biedrība, Vācu Liepājas senatnes biedrība, Liepājas latviešu mākslas veicināšanas biedrība, viena zāle ir atvēlēta skolotāju arodbiedrības muzejam. Eskponātu kopējais skaits sasniedz 15 tūkstošus. Galvenās rūpes par muzeju uzņemas Kurzemes muzeja biedrība. Liepājas muzejam katru gadu 1000 līdz 3000 latu lielu atbalstu sniedz Latvijas kultūras fonds.
1929. gada vasarā muzeju apmeklē Dr.M.Valters un raksta: “Ÿ šīs rindās lai atļauts man vērst visu vērību uz vienu pasākumu, kas var likt pamatus darbībai Latvijas senatnes, tautas mākslas, etnogrādijas un folkloras pētījumiem. Ne vien pētījumiem, /../ vēl vairāk par pētījumiem tajā ierādāma redzama vieta pašai kultūrai, tautai, tās domām, lai tik bieži lietotais jēdziens par nāciju un nācijas garīgo spēku iegūtu arī saturu. Uz šīm domām pamudina Liepājas muzejs.., te iesākts liels darbs.”
Muzejā ir vienīgā mākslas izstāžu eksponēšanai piemērotā zāle Liepājā. Šeit Liepājas publikai tiek piedāvātas mākslas izstādes, kas rosina izkoptas gaumes veidošanos, palīdz atbrīvoties no provinciālisma un sekluma. Pašiem māksliniekiem tā dod iespēju pakāpeniski pilsētas kultūras dzīvē ieņemt arvien redzamāku vietu. Jau muzeju atklājot, viņi vienojas kopējai izstādei: 20 mākslinieki ar 150 gleznām. Šeit notiek A.Cīruļa un J.Jaunsudrabiņa darbu izstādes, šeit, sākot ar 1927. gadu, vienmēr gaidīts un atbalstīts ir neparastais un savdabīgais Jūrmalciema talants – koktēlnieks M.Pankoks.

Rosība kapsētu klusumā
Jaunajā valstī rūpējas par savu varoņu piemiņas pienācīgu iemūžināšanu. 1922. gadā Liepājas Varoņu kapu komiteja uzaicina speciālistus izstrādāt pieminekļa metu Brīvības cīņās kritušajiem latviešu karavīriem Ziemeļu kapsētā. Projektu piemineklim saagatavo arhitekts K.Bikše. 1923. gada vasarā Liepājas Brāļu kapu piemiņas celšanas komiteja nolemj uzsākt pieminekļa celšanas darbus inženiera Zonnberga vadībā. Masīvā kalto granīta bluķu obeliska celtniecību pabeidz tēlnieks J.Miesnieks.
1924. gada 18. novembris liepājniekiem ir divkārši svētki: Latvijas valsts proklamēšanas diena un brīvības cīņās kritušo karavīru pieminekļa atklāšanas diena. Šajā dienā nav aizmirstas arī ciņās kritušo ģimenes, atraitnes un bērni. Viņu atbalstīšanai ziedotas prāvas naudas summas. Pats piemineklis pilnveidojas laika gaitā. 1928. gada jūnijā obeliska priekšpusē tiek iestrādāta bronzas plāksne ar tekstu, bet aizmugures bronzas bareljefs pēc J.Sudmaļa meta atliets Liepājas kara ostas darbnīcās 1931. gadā.
1929. gada augustā pēc septiņus gadus ilgušiem darbiem beidzot ir iesvētīti Liepājas centrālie kapi. Tajos apbeda visu konfesiju mirušos, izņemot ebrejus. Īpaša vieta ierādīta t.s. bezticībniekiem. Tas ir uzkalniņš, kura priedēs, kā vēstī nostāsti, pēc 1905. gada esot kārti Liepājas cietuma politieslodzītie. Un turpat arī apbedīti.

Personības
Kārlis Lasmanis, ievērojams Liepājas komersants un rūpnieks, ādu fabrikas “Korona” direktors–rīkotājs. Ilgus gadus ir Liepājas fabrikantu apvienības priekšsēdētājs, Liepājas Biržas komitejas priekšsēdētāja biedrs. Pēc viņa ierosinājuma, lai segtu pilsētas 300 gadu jubilejas svinību izdevumus, 1925. gada 23. jūlijā iznāk Liepājai veltīts pastmarku komplekts – Latvijas pastmarku 25. izlaidums, kurā ir 5 pastmarkas. To vērtībā ietvertas piemaksas par labu Liepājas pilsētai.

Nikolajs Sudmalis, Liepājas pilsētas sekretārs, kopš 1920. gada darbojas kā Liepājas Biržas komitejas un Liepājas pilsētas valdes pārstāvis Rīgā, aizstāvot valsts iestādēs Liepājas pašvaldības un pilsētas saimnieciskās intereses. Ir viens no pilsētu savienības dibināšanas iniciatoriem. Līdzdarbojas dažādās valsts iestādēs un Saeimas komitejās, ir vairāku likumprojektu autors. No 1924. gada ir Latvijas aerokluba valdes priekšsēdētājs.

Jānis Gintners