Īsti profesionāļi pārdevēji tiešām retums

Brīvdienās, dodoties iepirkties, iznāca staigāt pa vairākiem veikaliem pilsētas centrā un arī iegriezties divos lielākajos tirdzniecības centros. Zīmīgi, ka vairākās vietās pie veikala durvīm bija piestiprinātas papīra lapas ar uzrakstu “Aicinām darbā pārdevējas”. Arī avīzē lasot sludinājumus, var pārliecināties, ka ļoti bieži tiek meklēti šās profesijas pārstāvji. Vai pavisam drīz nepienāks laiks, kad īsti profesionāļi pārdevēji tiešām būs retums? Kāda tad šobrīd situācija Liepājā?

Meklēju darbu. Eksperiments

Izvēlējos divus pagājušās nedēļas laikrakstus “Kurzemes Vārds” un pārskatīju sludinājumu sadaļu “Aicina darbā”. Izvēlējusies vairākus tālruņu numurus, ķēros pie zvanīšanas. Pārdevēja vajadzīga mēbeļu veikalā. Darbs maiņās, no pulksten 10 līdz 19, jāstrādā arī svētdienās. Pusdienas laika nav, jo pārdevējas viena otru piesedzot. Atalgojums – 65 santīmi par katru darba stundu. Parēķināju, ka darba dienā var nopelnīt 5 latus un 85 santīmus.

Nākamais piedāvājums – darbs jaunā veikalā tirdzniecības centrā. Cik noprotams pēc sarunas, pārdevēji jau sameklēti, bet darbiniece labprāt tiktos ar mani un pārrunātu iespējamo sadarbību nākotnē. Jāstrādā būtu no pulksten 10 līdz 21. Atalgojums pusotra simta latu.

Pārdevēju meklē pārtikas veikals. Tā pārstāve grib uzzināt, vai vispār kādreiz esmu par pārdevēju strādājusi un cik man ir gadu. Šķiet, manis nosauktais pusgads pārdevējas darba pieredzes nebūtu par šķērsli, lai es tiktu pieņemta. Iemācīšot, parādīšot. Darba laiks – jāstrādā divas dienas pēc kārtas katru dienu 14 stundu, tad divas dienas brīvas. Par atalgojumu veikala darbiniece runāšot tad, kad satiksimies. Saku, ka mani laika ziņā šāds darba grafiks neapmierina un sadarbība droši vien nesanāks.

Vēl viens piedāvājums. Attieksme laipna. Jā, vajagot pārdevēju rūpniecības preču veikalā. Darba laiks – 3 dienas jāstrādā pa 12 stundām, 3 dienas brīvas. Atalgojums apmēram 140 latu un vēl papildus desmit procenti no pārdotās summas.

Tā stāstu par saviem darba meklējumiem varētu turpināt. Kas šķita zīmīgi? Veikali ieinteresēti meklē darbiniekus, un, lai arī dažviet kandidāti jau sameklēti, par kadru atlasi atbildīgais tomēr aicināja satikties un aprunāties. Kā noprotams, nav mazsvarīgs cilvēciskais aspekts un pretendenta novērtēšana aci pret aci. Tad arī gadījumā, ja uz laiku tiksi atstāts uz rezervistu soliņa, vari cerēt uz pieņemšanu darbā, ja būsi par sevi atstājis labu iespaidu.

1.secinājums. Pārdevēju trūkst. Labu pārdevēju ļoti trūkst.

Veikalā ieiet slēptais pircējs…

Lai situāciju izzinātu no pircēja puses, kāds Liepājas dižveikals organizē akciju, kuras galvenais varonis ir slēptais pircējs. Proti, persona, kas ar veikala administrācijas ziņu tēlo parastu pircēju, bet viņa patiesais uzdevums – pēc noteiktiem kritērijiem vērtēt pārdevēju darbu un attieksmi pret pircēju. Aicinājām dalīties gūtajos iespaidos kādu vīrieti, kurš piekrita šim eksperimentam un iejutās pircēja eksperta lomā. Ne viņa vārds, ne veikalu nosaukumi netiks minēti, jo akcija vēl turpinās. Taču pāris nedēļu laikā jau gūti noturīgi iespaidi.

Lūk, ko pircējs pastāstīja: “Sapratu, ka viena lieta, ja veikalā ieej vienkārši savās ikdienas gaitās, meklējot vajadzīgo preci. Citādi, ja pārdevēju uzlūko ar daudz kritiskāku aci. Bēdīgi, bet mans secinājums: mēs, pircēji, viņiem neesam vajadzīgi. Vairākas reizes bija tā, ka kādā no tirdzniecības centra veikaliem biju vienīgais pircējs, kurš tiešām gribēja iepirkties, bet no pārdevējas puses pret mani uzmanības nekādas. Vai nu viņa kārto plauktos preces, vai garlaikoti sēž, vai pļāpā ar kolēģēm. Reiz gadījās ieiet veikalā, kas bija atvērts un – bez nevienas pārdevējas! Īsta zagļu paradīze! Tā tur grozījos minūtes piecas, kamēr ieradās pārdevēja, lai… uzmetot man paviršu skatienu, pie kases papļāpātu ar līdzatvesatajiem paziņām, nevis lai pienāktu pie manis un palīdzētu izvēlēties preci.

Lai arī vērtējumu par savu pircēja darbu vēl pilnīgi nevaru atklāt, man radies iespaids, ka tikai attiecīgi trīs no desmit veikalos strādājošiem pārdevējiem var tiešām nosaukt par sava darba profesionāļiem. Domāju, ka katram pircējam, kurš vēlas savu naudiņu atstāt konkrētajā veikalā, ir svarīgi, kā pret viņu izturas pārdevējs. Vai kā pret personu, kuru labāk redz ejam vai kuru apkalpo, slēpjot nepatiku, vai izturoties laipni un ieinteresēti.”

2.secinājums. Profesionāli pārdevēji – trīs no desmit.

“Man patīk mans darbs”

– tā atzina viena no saldumu veikala “Serenāde” pārdevējām. Šajā veikalā četras darbinieces strādājot jau kopš tā atvēršanas – deviņus gadus. Darbs esot zināms un arī pie slodzes pierasts. Patīkot strādāt ar cilvēkiem. Pārdevējas saka, ka bez patikas šo darbu darīt nevarot, jo tad grūti kā pašām, tā pircējiem. Pārdot var dažādi. Veikala saimniekam noteikti svarīgi, lai pircējs atgrieztos atkal un tieši pie viņa. To lielā mērā var panākt tikai pārdevējs.

Ko vēlas pārdevējas? Apjautājot vairākos veikalos strādājošās darbinieces, aina veidojas diezgan vienkārša, jo prasības, šķiet, nav neizpildāmas. Drīzāk pieticīgas. Vajadzētu algu, kas tiek paaugstināta atbilstoši inflācijai, un laipnu darba devēja attieksmi. Jā, vēl noteikti īsākas darba stundas, jo pēc desmitās jau paliekot grūti apkalpot pircējus. Arī svētku dienās veikaliem varētu būt krietni īsāks darba laiks, jo pircēju maz.

Kāda rūpniecības preču veikala pārdevēja Rita sacīja: “Esmu sieviete vidējos gados. Par pārdevēju strādāju gadus desmit. Tagad pēc nodokļu atvilkšanas algā saņemu 110 latu. Bet kur tad skriešu? Veikals zināms, darbs ierasts, bērni paaugušies. Vīrs pelna, pa abiem iztiekam. Es vienkārši negribu staigāt un meklēt citu veikalu. Jaunie cilvēki gan ilgi vienā vietā neturas. Vai nu brauc peļņā uz ārzemēm, vai, labāku darbu meklēdami, staigā no vienas vietas uz citu. Jaunībā jau to var atļauties. Bet ne mēs, kas pusmūžā…”

3.secinājums. Ir pārdevēji, kas savu darbu dara no sirds. Liela daļa no viņiem savu prasību ziņā visai pieticīgi.

 
Staigātāji, gājēji, vienaldzīgie

“Labu, profesionālu pārdevēju tiešām nav daudz,” skumji atzīst kāda veikala vadītāja. Viņai ir vērā ņemams darba stāžs un pieredze tirdzniecībā. Arī viņa lūdza savu vārdu neminēt. Sacītais neskanēja sevišķi optimistiski. Vadītāja pastāstīja, lūk, ko. Aizvien vairāk jūtams, ka trūkst cilvēku, no kuriem izvēlēties darbiniekus vakantajām pārdevēja vietām. Vadītāja to saista ar daudzu jaunu cilvēku došanos peļņā uz citām valstīm.

Liela daļa no tiem, kas piesakās darbā, strādāt grib, bet viņus neinteresē izaugsmes, pilnveidošanās iespējas. Salikt preces plauktos – jā, bet tikai nekādu lieku pienākumu, uzdevumu, jaunu iemaņu apgūšanas, piemēram, apgūt kasieres darbu. Attieksme rāda: “Galvenais – nepārpūlēties!” Vēl sliktāks variants – cilvēki, kurus neinteresē ne darbs, ne izaugsme, taču, ja strādājošo trūkst, nākas pieņemt arī tādus.

Daudzi nav apmierināti ar algu. Jā, tās nav lielas. Mēnesī tiek nopelnīti no 120 līdz 140 latiem. Vadītāja uzskata, ka daļai labi nebūs nekad, neskatoties uz to, ja, piemēram, atalgojumu palielinās katru pusgadu. Vienkārši – algas lielums neietekmē attieksmi pret darbu. Ja nesmaidi, neveido saskarsmi ar pircēju, saņemot 100, tad neveidosi to arī par 200 latiem. Jo vienkārši nav iekšā.

Staigātāji nāk un iet. Ir arī šāda pārdevēju kategorija. Nevar noliegt, ka katrs sev vēlas un izvēlas vietu, kur labāk maksā, kur stabilas sociālās garantijas un, kā jau tirdzniecībā, dažādi bonusi. Taču esot atsevišķa cilvēku kategorija, kas ceļo no veikala uz veikalu vieglākas dzīves meklējumos. Tieši –  vieglākas dzīves. Jo kāpēc, piemēram, strādāt par 100 latiem un visu darba dienu cilāt preču kastes un kārtot veikala plauktus, ja citā vietā par to pašu summu var tikai stāvēt aiz letes un neko nedarīt?

“Nevar pārdevēju ne ar kādiem spaidiem piespiest smaidīt un būt atvērtam, laipnam ar pircēju, ja šāda attieksme nesēž pašā cilvēkā. Taču apkalpojošā sfēra nu reiz ir tā nozare, kur kontakts ar klientu ļoti svarīgs,” saka pieredzējusī veikalniece. “Vadītājs nevar stāvēt blakus katram pārdevējam, mudinot to smaidīt vai būt laipnam. Manuprāt, apkalpošanas kvalitātei ir tendence samazināties. Cieš pircēji. Katrā profesijā ir jābūt savām talanta iezīmēm. Pārdevējam – veikalnieka talantam.”

Kādu risinājumu redz veikala vadītāja? Viņasprāt, jau nokavēts tas laiks, kad algas bija būtiski jāpaaugstina tiem pārdevējiem, kas tiešām ir speciālisti savā profesijā. Tad varbūt tik daudzi čaklie, centīgie, strādāt gribošie nebūtu devušies peļņā svešatnē. Taču arī vēl joprojām nav par vēlu paaugstināt algu tiem, kas palikuši, strādā ieinteresēti un savu darbu dara godprātīgi. Darba devējiem par to nopietni jādomā.

4.secinājums. Profesionāls darbinieks darba devējam jānovērtē ar atbilstošu atalgojumu. 

Mīts. Pārdevējs – vienkāršs darbs

Tas diemžēl ir mīts, ka pārdevēja profesija nu reiz ir tā darbības sfēra, kurā nekas īpašs nav jāprot. Tikai labi jāizskatās, stāvot aiz letes. Tad būtu jāpadomā, vai pie tāda pārdevēja jūs gribētu iepirkties? Lielās tirdzniecības firmas regulāri saviem darbiniekiem rīko mācības, jo pārdevējam ne tikai jāpazīst pārdodamā prece, bet arī jāprot strādāt ar jaunākajām tehnoloģiskajām iekārtām, jāskaita nauda un galu galā –  jāveido saskarsme ar pircēju. Tieši tas – pats svarīgākais. Jau minētā veikala vadītāja sacīja: “Ja cilvēkam ir dabas dots pārdevēja talants, – lieliski, un tāds tālu tiks. Tālu tiks arī tas, kuram būs liela vēlēšanās un interese apgūt šo profesiju.”

Aizvien biežāk dzird runājam, ka darbaspēka trūkuma dēļ arī tirdzniecībā varētu tikt pieņemti darbā iebraucēji no citām valstīm. Ja arī tā notiks, tad ne jau viņi būs tie, kas stāvēs aiz letes un kontaktēsies ar pircējiem. Tas nebūs iespējams valodu nezināšanas dēļ. Taču preces plauktos viņi liks gan.

5.secinājums. Labam pārdevējam ir jābūt ne tikai ar talantu, bet arī ar profesionālām zināšanām.

Daiga Borska,
“Kurzemes Vārds”