Trešdiena, 23. jūnijs Līga
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Bērni klaiņo

Bērni klaiņo
03.04.2008 19:20

0

Atslēgvārdi

Viņi meklē mājas un vietu dzīvē

Pusaudzis no kādas rajona pamatskolas kādu dienu, ne ar vienu savos plānos nedalīdamies, iemetis somā nepieciešamākās mantas, uz šosejas nobalsojis auto un nokļuvis līdz Ventspilij. Tālāk ceļš vedis uz Jelgavas pusi, no turienes puisis plānojis doties tālāk uz Sanktpēterburgu, kur pašlaik dzīvo viņa māte. Skolas direktors puisi pārtvēris Zilupē. Līdz tam skolā nevienam pat prātā neesot varējis ienākt, ka pusaudzis, kas pagastā dzīvo pie tuviem radiem, varētu mesties tādā avantūrā.

Cits puisis, Vaiņodes internātpamatskolas 5.klases audzēknis, no skolas kājām devies uz mājām pie mātes Talsu pusē. Skolotāji viņu atraduši pie Skrundas. Naktī, lietū.

Tie ir stāsti no dzīves par bērniem klaiņotājiem Liepājas rajonā. Un tikai šie divi stāsti vien spilgti parāda, cik ciešā saitē šī problēma sasienas ar ģimeni, no kuras bērns nāk, un cik ļoti viņš grib savu, stabilu un drošu vietu šajā ģimenē.

“Manējie ir makšķernieki”

Pēdējos gadus tādu bērnu, kas vispār neapmeklē skolu, Liepājas rajonā ir apmēram 20, saka Liepājas Rajona padomes speciāliste bērnu tiesību aizsardzības jautājumos Pārsla Ivanova. Šajā mācību gadā 21. Tādu bērnu, kuri pa laikam tomēr skolā iet, ir apmēram otrtik. “Apmēram desmit no viņiem ir ārzemju bērni, kuri regulāri brauc un paliek pie vecākiem, kas strādā ārzemēs,” piebilst P.Ivanova. Starp citu, galvenokārt tie visi ir puiši.

Lielākoties laukos tie bērni, kuri neapmeklē skolu vispār, strādā. Meklē palīgdarbus vai iet līdzi vecākiem, stāsta bērnu tiesību aizsardzības speciāliste. Bet daudz ir atkarīgs arī no gadalaika. “Es smejos, ka manējie ir makšķernieki,” P.Ivanova nosmaida. Kā paliek siltāks, tā dodas uz dīķi ar makšķeri. “Bet vecākiem ir jāpamana pirmais signāls, kad bērns aiziet garām skolai, tad viņš bieži vien arī mājās neuzturas,” speciāliste nopietni turpina.

Lielākās pašvaldībās – Priekulē, Aizputē, Grobiņā, Pāvilostā – jauniešiem ir lielākas iespējas pulcēties baros. Citviet viņi vakaros sasēž autobusu pieturās. Reizēm arī tās demolē. Reizēm lieto alkoholu. Reizēm arī aizskar garāmgājējus. “Viņi meklē emocionālo piesaisti, ko viņi neatrod ne mājās, ne skolā,” skaidro P.Ivanova. “Tas vienmēr būs primārais jautājums: kāpēc viņi ir tumsā autobusa pieturā, nevis mājās. Pieaugušo gudrība būtu saprast šo bērnu aiz agresijas slēpto vēstījumu – viss, ko viņi vēlas, bieži vien ir, lai viņu pieņem. Ģimenē, skolā.”

Problēmas rodas, ja nav ko darīt

Lažas Pagasta padomes priekšsēdētāja Māra Vētra apgalvo, ka pagasta teritorijā pusaudžu klaiņošana un apreibinošo vielu lietošana nav tik izteikta problēma, ka par to būtu jārunā augstos toņos. “Protams, zināms visatļautības gars jauniešos mīt. Pati reiz esmu braukusi nomierināt jauniešus pagasta autobusā, kuri tur satrakojās. Taču īpašu demolēšanas tieksmi un narkotiku lietošanu novērojusi neesmu,” apgalvo M.Vētra.

Šajā ziņā viņa slavē Lažas internātpamatskolas kolektīvu, kurš protot aizraut un nodarbināt bērnus konstruktīvām lietām. “Viņiem tur ir brīvie mikrofoni, mākslinieciskās darbnīcas un vēl daudz kas cits. Tas novērš bērnu vēlmi darīt kaut kādas muļķības. Un uzskatu, ka problēmas rodas tikai tad, ja bērnam nav ar ko nodarboties. Tad viņš meklē vēlmi izpausties kaut kur citur – tusiņos un tamlīdzīgi, kas tad arī noved pie bēdīgām sekām,” norāda M.Vētra.

Viņa par aplamiem nosauc dažādos Ministru kabineta noteikumus un citus normatīvos aktus, kas aizliedz skolēniem mācību iestādēs veikt jebkādu darbu – pat tāfeles tīrīšana ir aizliegta. “Mēs savos bērnu aizsardzības centienos esam aizgājuši par tālu, un nu jau šī aizsardzība veicina visatļautību. Laukos bērni vienmēr ir palīdzējuši elementārās lietās, kaut vai malku ienesuši, un tam nav nekāda sakara ar verdzisku bērna darbaspēka izmantošana. Darbs ir audzināšanas sastāvdaļa. Tas bērnu mobilizē nepostīt to, ko viņš pats ir sakārtojis, un papildus tam viņš ir nodarbināts. Bet, ja viņam nekas nav jādara, tad atliek vairāk laika visādām muļķībām,” uzskata M.Vētra.

Siltums jauniešus izvelk ielās

Kāda sabiedrībā pazīstama aizputniece, kura vēlējās palikt anonīma, pauda, ka vēsā laikā Aizputē valdījis klusums. Taču pašlaik, kad sāk palikt siltāks, jaunieši atsākuši tusēties pilsētas ielās, īpaši daudz un bieži viņi pulcējoties centrālajā laukumā. Tam gan ir savs loģisks izskaidrojums, jo atšķirībā no lielākām pilsētām Aizputē nav klubu, kur viņiem pulcēties. Taču jauniešu pulcēšanās vēlme ir nepārvarama, tāpēc viņi paši savu vietu atrod. Dzirdēts gan neesot, ka kāds garāmgājējs būtu cietis no jauniešu uzbrukumiem. Ir dzirdēts tikai par viņu konfliktiem savā starpā. “Bet vienalga, piemēram, pagājušajā vasarā vakara stundās iet tur garām nebija omulīgi, un es vislabāk caur pilsētas centru pārvietojos automašīnā. Domāju, ka šogad būs vērojams tieši tas pats,” domā aizputniece.

Kas attiecas uz demolēšanu, viņa novērojusi, ka parasti kaut kas tiek salauzts tieši pēc ballītēm, kad apreibušie puiši nolaiž tvaiku. Alkohols, protams, arī tiek lietots. Jo nu jau, piemēram, 12.klases audzēknis ir pilngadīgs un tiesīgs veikalā iegādāties grādīgos dzērienus, tad un aliņi un sidriņi ballītēs tiek lietoti uz nebēdu. Aizputniece pieļauj, ka gan jau kāds iekampj arī kādu tabletīti, taču izteikta narkotiku lietošana Aizputē gan neesot novērota.

“Kuros laikos tad vidusskolēni nav šņabi dzēruši?” smejot saka viena no Aizputes vidusskolas absolventēm, kura drīz jau pabeigs studijas augstskolā. Viņa atceras, ka skolā gan bijuši alkohola lietošanas gadījumi. Piemēram, Žetonu vakarā daži audzēkņi sadzērušies, un skolotājas tāpēc bijušas piktas. “Bet mēs taču toreiz jutāmies tik lieli! Ko mums kāda učene var aizrādīt!” tā brīža izjūtas atceras absolvente. Par būtisku problēmu viņa gan to neuzskata, jo “kam tā galva ir, tam tā dzeršanas kāre pāriet”. Protams, ir arī tādi, kuri nodzeras, taču tas atkarīgs no paša cilvēka. Katrā ziņā absolventei neesot ziņu, kā kāds no viņas bijušās klases būtu nodzēries.

Kas attiecas uz narkotiku lietošanu, absolvente smej, ka acīmredzot nav kontaktējusies ar īstajiem kadriem, tāpēc šādas informācijas nav. Taču viņa pieļauj, ka gan jau kādā kompānijā zālīte tika uzvilkta. Taču izteikti tas tiešām Aizputes jauniešu vidū neesot bijis.

Liepājā uz skolu neietu

Apsverot jautājumu, kas īsti ir ielas bērni rajonā, Vaiņodes internātskolas sociālās pedagoģes Aelita Matute un Anda Ceirule saka: var teikt, ka arī šeit viņi ir uz ielas, jo viņi nav ģimenē.

Internātskolā drīkst mācīties tikai bērni no ģimenēm, kam piešķirts maznodrošināto statuss. Ja tāda statusa nav, par mācīšanos un uzturēšanos šeit ir jāmaksā. Sociālās pedagoģes atzīst, ka šādu bērnu, par kuriem maksā, kļūst vairāk. Ar katru gadu vairāk šeit mācās arī bērni no Liepājas. “Jo te ir cita vide, nav to kārdinājumu,” saka A.Matute. Viņas klasē tādi bērni ir divi. Viens no viņiem Vaiņodē sekmīgi mācās jau otro gadu, bet pilsētā nomainījis četras skolas, klaiņojis. Otrs ir vienīgais bērns labi situētā ģimenē. Skolā zemākā atzīme – 6. “Es viņam jautāju: bet kāpēc tu neej Liepājas skolā? Viņš atbild, ka zina – tur uz skolu neies, tur aizies kaut kur citur,” stāsta pedagoģe.

Vaiņodē ir mazāk skolēnu, skolotāji var bērniem veltīt nesalīdzināmi vairāk uzmanības. Uz internātskolas bāzes izveidots ģimenes atbalsta centrs, kura mērķis – palīdzēt internātskolas bērniem. “Viņiem visiem ir vajadzīga speciālista palīdzība,” saka A.Ceirule. “Un ne vienmēr mēs varam to sniegt skolā.” Tādos gadījumos bērni uz mēnesi tiek ievietoti šajā centrā, speciālisti paralēli sadarbojas arī ar vecākiem, sociālajiem dienestiem. “Nav nozīmes strādāt tikai ar bērnu,” uzsver pedagoģe.

Vaiņodes Internātskolas pedagogi novērojuši, ka rajona pašvaldībās daudz aktīvāk sākuši strādā sociālie darbinieki, cenšoties neielaist problēmu tik tālu, lai bērns būtu jāsūta uz Vaiņodi. “Turklāt pagastā kaimiņi palīdzēs, atbalstīs, arī atbalsta ģimeni nepieciešamības gadījumā atrast daudz vieglāk,” saka A.Matute. “Bet pilsētā uz vienu sociālo darbinieku ir daudz vairāk ģimeņu.”

Barveži pārbauda robežas

Vaiņodes internātpamatskolas direktors Reinis Ulberts piebilst, ka skolas pedagogi pašvaldību sociālos darbiniekus vienmēr aicina: ja pašvaldībā redzama potenciāla problēma, tad jāparedz uz priekšu, kā tā varētu attīstīties, un, ja vajag, bērns uz Vaiņodes internātskolu jāsūta jau laikus. “Vislielākās mums ir 5. un 6.klase. Tad skolās vairs nekādi ar viņiem galā nevar tikt, ar vecākiem arī neko nevar iesākt, bet pēc likuma bērniem ir jāmācās. Tāpēc skolā un pašvaldībā nolemj: sūtīsim viņu uz internātskolu. Viegls risinājums, vai ne?” ar ironiju vaicā A.Matute. Nereti ir gadījumi, kad uz 7.klasi atnāk septiņpadsmit gadu vecs jauneklis, jau pilnīgi izveidojusies personība, notrinies pa datorsaloniem, pamēģinājis alkoholu.

Bērni kļūst agresīvāki, neiecietīgāki, savtīgāki, tendences novērojusi ACeirule. “Viņi šeit atnāk nikni uz visu pasauli. Drūmi, dusmīgi, īsti ielas bērni. Turklāt viņi mēdz pēc dabas būt negatīvie līderi, barveži.” Speciālisti tur saskata nopietnu draudu – slēptu depresiju, kas bērnu vidū izplatās aizvien vairāk. Un šādi bērni diezgan agresīviem līdzekļiem pārbauda robežas, cik tālu attiecībā arī pret skolotājiem, citiem pieaugušajiem viņi var iet. “Bet, runājot viens pret vienu, viņi atklājas pavisam citādāki un ļoti labsirdīgi,” tūdaļ turpina pedagoģe. “Un mums ir svarīgi viņu pieņemt tādu, kāds viņš ir, nevis tādu, kāds viņš izrādās citiem.” Vienmēr ir iespēja mainīties, ir pārliecinātas skolotājas. Tiesa, te nav runa par gadījumiem, kad bērnam tiešām ir attīstības problēmas un nepieciešama psihiatra palīdzība. “Bet katram bērnam šai pasaulē ir sava vieta,” stingri pārliecināts arī R.Ulberts.

Vaiņodē cenšas lauzt stereotipu

Vaiņodes internātskolas direktors un pedagoģes uzsver, ka tas ir sabiedrībā izveidojies stereotips vēl no padomju laikiem, ka internātskola ir sods, ka tā atstāj zīmogu uz visu dzīvi.

“Pie mums mācās arī paaudzēs. Un tas ir slikti,” nopūšas A.Matute. Internātskolas pedagogi pārliecināti, ka viņu uzdevums ir mainīt priekšstatus par šo mācību iestādi, censties skolā modelēt tādu ģimeni, kādu bērns kādreiz varētu vēlēties pats sev. “Lai ķēde neturpinātos,” uzsver R.Ulberts. Tāpēc Vaiņodē mēģina lauzt arī to agrāko laiku tradīciju, kad bērni internātskolā vārījās savā sulā cauru gadu. Tagad notiekot daudz lielāka informācijas aprite, dažādi pasākumi, priekšlasījumi, no kuriem iegūt dzīvē praktiski izmantojamas zināšanas.

Piemēram šonedēļ tur ar jauniešiem tikās kristīgās organizācijas “Dzīvības vērtība” pārstāves no Rīgas, lai stāstītu par abortiem un to sekām. Sadarbībā ar organizāciju “IMKA Latvija” notiek arī nodarbības motivācijas programmā. Jaunieši arī mācās, kā sevi pasniegt darba tirgū. “Mēs mācām: kā tu pats sevi pasniegsi, tā tevi arī uztvers,” ļoti nopietni saka A.Ceirule.

No internātpamatskolas klaiņojumos bērni nedodoties. Pa laikam notiekošie bēgšanas mēģinājumi esot vērtējami citādi. “Iedomājieties, cik lielām jābūt ilgām pēc mājām, lai bērns tumsā un lietū dotos kājām uz Talsiem,” saka R.Ulberts. Pedagogi apgalvo: jebkurā laikā, kad bērns sailgojas pēc mājām, viņš var iet pie skolotājiem un to teikt, un kopīgi tiks meklēts risinājums. Tiesa, reizēm skolēnu mērķis ir drusku aizklīst, lai atrastu, ko iedzert. Un tad atnākt atpakaļ. Kas zina, vai lielāku kaifu šajos gadījumos dod alkohols vai brīvības garša.

Pie vajadzības vaiņodniekus konsultējot arī Liepājas Pašvaldības policijas un Priekules Pašvaldības policijas darbinieki. “Bērnam ir jāiemācās, ka par pārkāpumu saņem sodu,” saka R.Ulberts.

Pozitīvie Īrijas stāsti

“Mūsu pieredze rāda, ka no skolām aiziet tie bērni, kuri nespēj mācīties. Pieaugušie saka: viņi ir izlaidušies un slinki. Bet vai viņi tādi piedzima?” P.Ivanova aicina vecākus atcerēties 1.klases 1.septembri, kad ar jaunu somu plecos, jauniem sapņiem un cerībām bērns gāja uz skolu. Būtiski un interesanti būtu noķert to brīdi, kad kaut kas notiek un bērns iekšēji salūst, kad viņš skolā atklāti vai slēpti tiek iedalīts neveiksminiekos. P.Ivanova uzsver arī to, ka mācību slodze ir liela un ne vienmēr programmas ir pārdomātas. “Izglītības sistēma jau nepiedāvā variantus – visiem viss ir jāspēj!”

“Bet, ja problēma ir, bērns neiet uz skolu, klaiņo, mēs izskatām visas iespējas,” saka speciāliste. Piemēram, Limbažu rajonā ir bērnu attīstības centrs “Zīles”, kuri uzņēmušies drosmīgu soli – pieņemt pie sevis no visas Latvijas tos bērnus, ar kuriem, vienkārši sakot, nekur vairs netiek galā. Tukuma rajona Vānē asociācija “Dzīvesprieks”, kur māca dzīves prasmes caur darbu. “Tikai tā jau var iemācīties dzīves filozofiju – iesējot vienu sēkliņu un skatoties, kā no tās izaug kāposts vai burkāns, ko likt galdā.” Liepājas rajons arī šīs iespējas izmanto.

P.Ivanova neslēpj, ka viņas praksē netrūcis arī bērnu, ar kuriem mēģināts šā un tā, bet skolā viņi pēc 6. vai 7.klases tomēr tā arī nav atgriezušies. “Līdz viņi sasniedz 18 gadus un aizbrauc uz mūsu mīļo Īriju. Un tas jau ir vairāku bērnu stāsts no dzīves,” P.Ivanova iesāk. “Viņi te jau ieguvuši slikto bērnu zīmogu, pamēģinājuši atkarību izraisošas vielas. Bet, pabijuši Īrijā, atgriežas un saka: izrādās, tur ir pavisam citādāka dzīve un citādāki cilvēki!” Jo šeit viņi no apkārtējiem bija saņēmuši tikai nosodījumu. “Mums bija viens īsts razbainieks, no kura baidījās visa mazpilsēta. Tagad viņš ir Īrijā, viņam ir ģimene, pilnīgi cita dzīve. Tā ka man ir labie stāsti par Īriju!” Tā ir tendence – uzlikt zīmogu. Kādas vairs bērnam var šeit būt iespējas, piebilst P.Ivanova.

Pašlaik rajonā esot tikai viens gadījums, ko varētu pievilkt pie tā, ka vecāki strādā ārzemēs, bet bērni klaiņo.

Ģimenei ir jābūt pašai galvenajai vērtībai. Tas jāsakārto valsts līmenī, par to pārliecināti visi speciālisti, ar kuriem runājās “Kurzemes Vārds”. Arī tāpēc, ka, nesakārtojot šo sociālos jautājumus, valstij būs lieli izdevumi.

Vienam mainoties, otrs mainās līdzi, uzsver pedagogi. R.Ulberts min, ka var sākt ar bērnu, ierādot viņam, ka ir arī citas iespējas, ne tikai tas, ko redz mājās. P.Ivanova rosina sākt ar vecākiem, kuriem ir iespējas izglītoties, piemēram atbalsta grupās. Tādas iespējas rajonā ir, tās meklējamas pie pašvaldību sociālajiem darbiniekiem, arī pie pašas bērnu tiesību aizsardzības speciālistes.

No pedagogu atziņām

– Visā pasaulē bērnu agresija, izaicinoša uzvedība kļūst jaunāka – problēmas, kas agrāk bija raksturīgas agrīnajā pusaudža vecumā, tagad vērojamas pie pirmklasniekiem.
– Ne vienmēr sabiedrība pietiekamu vērību pievērš tai kultūrai, kas bērnus no ģimenēm iesūc ielās, kārdinot ar spožumu un troksni, piemēram, diskotēkām.

Dina Belta,
Viktors Ulberts,
“Kurzemes Vārds”

Autobusa pieturas ir vietas, kur jaunieši bieži iestrēgst pusceļā starp mājām un skolu.

Reinis Ulberts cenšas veidot jaunu pedagogu komandu un mainīt Vaiņodes internātpamatskolas tēlu.

Aelita Matute un Anda Ceirule ir pārliecinātas: ne vienmēr bērni uz ielas ir tikai mājas apstākļu dēļ, iemesls var būt arī konflikts ar vienaudžiem, ar skolotājiem.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz