Sibīrijas bērns

“Kad pienāk 14.jūnijs, ik gadu dvēsele savādi saraujas čokurā,” saka Silvija Gotfrīdsone. Viņa pati šo baiso datumu nav piedzīvojusi, bet ar to saistīta jo cieši. Sibīrijas bērns.

Viņai atvērt acis šai pasaulei bija lemts tālu no Latvijas, Krasnojarskas apgabala Jeņisejskā 1950.gada 17.novembrī. Uz Latviju atvesta 1955.gadā.

Silvija Gotfrīdsone bija likteņa nolemts bērns. Viņas dvēselīte līdz brīdim, kad varēs šai zemē parādīties, ilgi meklēja cilvēkus, kam uzticēties, kas viņu sargās, lolos, audzinās, mīlēs. 

Tie izrādījās Laimons Zīvarts un Emma Lakstīgala. Liepājas zēns un Ventspils puses sieviete. Abi aizrauti svešumā. Laimons Zīvarts ar varu, Emma Lakstīgala savam mīļotajam cilvēkam pati labprātīgi līdzi devusies. Nē, viņi nebrauca kopā. Bija jāpaiet vairākiem smagiem gadiem, līdz viņi satikās. Un ne pie romantiski vīstošām rozēm, ne pie nenokopta brokastgalda. Bet kādā nabadzīgā kolhozā Jeņisejas krastā. Bet varbūt, arī uz pašas Jeņisejas. Tagad to precīzi neviens vairs nepateiks, jo nu jau abi tur, kurp dvēseles atgriežas, uz zemes pabijušas. Abi tajā kolhozā dzīvoja barakās, kur pa nakti mati pie sienas piesala, abi kala āliņģus biezajā Jeņisejas ledū, abi ledainā ūdenī salā nomērdētām nejūtīgām rokām no tīkliem ņēma ārā zivis, plaukstas uz ledus dzelkšņiem līdz asinīm sadurdami. Abi paslepus kādu zivi steigšus, turpat uz ledus jēlu apēda, vairīdamies, ka tik ļauna acs neredz un priekšniekiem nenosūdz. Kādu aiz pufaikbiksēm paslepus aizslidināja, lai vakariņu pavalgs iznāk. Un abi aiz noskrandušajām drēbēm, aiz bada izmērdētajām augumiem, viens otrā ieraudzīja cilvēku ar siltu sirdi, un saprata, ka labāk šajā nolemtības ceļā būt divatā. Ka būs balsts viens otram. 

Šodienas acīm raugoties, viņu vēlme precēties šķiet neprāts. “Tikai nenokārt galvu. Nekad. No visnelādzīgākā stāvokļa izeju var atrast,” tā savulaik Emmu uzrunāja Laimons. “Tikai vajag darīt visu, ko vien var izdarīt. Es ticu liktenim. To, kas lemts, katram ir jāizbauda,” tā viņš sacīja arī vēl dažus gadus pirms mūža izskaņas. Ar mazliet rezignētu humora pieskaņu, kā jau cilvēks, kurš dzīves vērtību līdz mielēm sevī izsāpējis.

Laimonam toreiz aiz muguras bija skaista bērnība, kas pārtrūka, Liepājas ģimnāzijas izlaiduma balli nesagaidījušam, tajā  naktī, kad abus kopā ar mammu Annu Zīvarti, Silvijas omīti, izrāva no mājām, lai vestu uz Sibīriju. Aiz muguras bada gadi. Un pats šausmīgākais, kas vien viņa uztverē varēja būt – mātes arests. Ilgus gadus neviens nezināja, kas ar viņu noticis. To Laimons nevarēja piedot nevienam. Viņa skaistā, elegantā mamma, Liepājas aizsardžu priekšniece, kuras modes preču veikalā iepirkās elegantākās dāmas, kura pati brauca uz Franciju un Vāciju pēc precēm, tika apcietināta un nošauta! Tikai par to, ka tajā Sibīrijas kolhozā, kur bija nometināta, bija aizstāvējusi kādu sievieti, kas bērna slimības dēļ nebija izgājusi darbā.

Emmai toreiz aiz muguras bija mīlestība, kurai viņa uzupurējās, neapjauzdama, ka viņas upuris ir velts, ka viņu jau stacijā nošķirs no drauga, ka viņu nekad vairs neredzēs, jo viņš tāpat kā daudzi 1941.gadā izvestie latviešu vīri tiks nobendēts kādā no Gulaga nāves nometnēm.

Bet viņi abi bija jauni. Un gribēja dzīvot par spīti apkārt valdošajam postam. Iespējams, ka Laimons Emmā saskatīja kaut ko no savas mātes Annas Zīvartes. Silvija atceras, ka arī mammai paticis būt eleganti ģērbtai, spīdēt sabiedrībā. Viņa pamanījusies uz katru Liepājas teātra izrādi sev uzšūt jaunu kleitu un nopirkt jaunas kurpes. Bet toreiz, Sibīrijā, Emmai kā brīvprātīgajai un sirds slimniecei, kuras veselība bija sabeigta smagajos meža darbos un zvejojot, visžēlīgi ļāva apmesties pilsētā. Pirmā pilsēta, kur viņa dabūja šuvējas darbu, bija Karaula. Tur abi sarakstījās. Vēlāk pārcēlās uz Jeņisejsku. Tur vispirms pasauli ieraudzīja mazais Lāčplēsis. Emmas veselība bija tik trausla, ka mazulītis piedzima pirms laika. Bērnu saņēmēji teikuši: “Diez vai uz Latviju tiks.” Vecāki par spīti tam cerībā latvisku spēka vārdu ielikuši. Lāčplēsis nomira, tikai mazliet pasaulē pabijis.

Silvija pieteicās pēc tam.

Viņas agrās, kā pati saka, pirmās bērnības atmiņas ir kā mozaīka, kurā atsevišķi stikliņi spīguļo, bet kopaina paliek miglā: tētis Jeņisejskas tirgū pārdod radioaparātu, lai būtu par ko nopirkt biļetes mājupceļam; Jeņisejas krastā liela divstāvu koka māja, adrese – Komjaunatnes ielā 27 (vēlāk, kad Zīvarti jau atgriezušies Liepājā, arī kādu laiku nācies dzīvot Komjaunatnes ielā 27); plata, plata upe, kam otra krasta neredz; pie upes dārzs, kurā aug kartupeļi (tos izsūtītie iemācīja vietējiem stādīt); kāds satrakojies zirgs, kas dārziņu izbradā; kaimiņi – pavecu, labsirdīgu krievu pāris, sieva garā kleitā ar priekšautu, drāniņa galvā, māca mazajai Silvijai dziedāt krievu dziesmas un dejot krievu dejas; kaimiņu krievu krāsns, plaukti, kur malas noklātas cakainām sedziņām, gulta ar milzum daudz spilveniem, kurā mazajai Silvijai kārojas iegulties (reiz esot atļauts); auklīte, septiņus astoņus gadus veca krievu meitene, kas ar viņu spēlējas; kāda baisa nakts, kad visus izrauj no gultām briesmīgs troksnis, bet vecāki paķer Silviju, nes uz kaimiņiem, apgulda uz lielās krievu krāsns (bandīti pa mājām klejojuši, laupīdami un cilvēkus slepkavodami, acīmredzot, 1953.gada vasaras kriminālieslodzīto brīvlaišana); pirms tam nekad nebaudīta brīnumaina vistas vai tītara gaļas garša mutē, kad pirmo reizi, 1953.gadā, mamma uz Latviju brauca, radiem Silviju parādīt; potēšana bērnu silītē – pusi no šokolādes konfektes, kas bija solīta par neraudāšanu, apēd pati aukle; savs piens, ko nekad nedzēra ne mamma, ne tēvs; sava lupatu lelle un skaidām piebāzts zaķītis un lācītis; milzīgā Maskavas dzelzceļa stacija, otro reizi mājup braucot.

Bērnības tālums aiznesis līdz arī lielu daļu atmiņu par pirmajiem gadiem Latvijā, kā viņa saka – otro bērnību. Silvija atceras mazu, zemu istabiņu, iespējams, kādā zvejnieku radu mājā Ventspils pusē, jo Liepājā, slēgtajā zonā, vecākiem neļāva apmesties. Tad Grobiņa. Vienistabas dzīvoklītis Ventspils šosejas malā. Bērni, kas Silviju nesauca īstā vārdā, bet apsaukā par Duņu, jo viņa nerunā latviski. Saprot, ko saka, bet nerunā, jo Sibīrijā tikai krieviski vien runājusi: vecāki ar viņu runājuši latviski, viņa atbildējusi tikai krieviski – fenomenāli baigs maza bērna zemapziņas instinkts, ka krieviski runāt ir labāk. Lielās briesmas – sviests, ko lika ēst. Bļāvusi, asarām šķīstot, ka neēdīs, ka grib savu margarīnu, kāds bija Sibīrijā. Acīmredzot to vecāki paši nebija atļāvušies ēst. Bet to, tāpat kā daudzas citas lietas, kas un kāpēc notika Sibīrijā, viņa saprata tikai vēlāk. Tāpat kā to, kāpēc pie viņiem uz Grobiņu vasarās vai ik svētdienu sabrauca viesi, kas lielākoties citu neko nedarīja, kā tikai dziedāja. Tautas dziesmas, ziņģes, Sibīrijas dziesmas. Tikai vēlāk ar jau pieauguša cilvēka prātu Silvija saprata, ka ciemiņi lielākoties bija bijušie izsūtītie. Ka viņiem bija svarīgi kopā būt, savu bēdu izdziedāt. Ka viņi tāpēc tik maz runāja un pārdzīvoto tik reti pieminēja, lai viņa, Silvija, bērns, netīši dzirdēto kādam neizstāstītu, lai atpakaļ uz Sibīriju neaizsūtītu.

Šis tas jau prātā palika: mammas stāsts, kā ar lāci no viena krūma avenes ēdusi; tēva mūžīgais joks un jautājums, cik māju var vienā naktī no guļbaļkiem uzcelt, un smiekli, kad sarunu biedrs nav sapratis, ka runā par polāro nakti; abu atmiņas, kā skujas ēduši, lai no cingas nenomirtu; nostāsti, kā tēva laiva apgāzusies, tikko nenoslīcis, bet galvenais, visa mēneša pārtika dzelmē palikusi, kā citi izsūtītie savu mazo maizes kancīti ar viņu dalījuši, kā Olafa Gūtmaņa mamma mierinājusi Laimonu pēc mātes aresta; kā taigā kokus izsūtītie gāzuši; kā vecie liepājnieki stāstīja, kā sarkanarmijas virsnieks, kas pēc ģimenes izvešanas iemitinājies Zīvartu mājā Uliha ielā 38, sētā dedzinājis no plauktiem izņemtās grāmatas, lai paša lietas būtu kur nolikt.

Grobiņas vidusskola, kur pirmās četras klases pabeigtas. Nesapratne, kāpēc viņai vecāki neļauj stāties pionieros. Jā, un paciņas ar balzamu un citiem Latvijas kārumiem, ko vēl ilgus gadus vecāki sūtījuši uz Jeņisejsku tam labestīgajam krievu pārim, kas viņiem savulaik bija palīdzējis. Svētdienas rīti, kad pirms brokastīm mamma izņēma Bībeli un lasīja. No tās daudz nav sapratusi. Turklāt skolā mācīts, ka baznīca ir kaut kas slikts, un tāpēc mājās iznākusi asa vārdu pārmaiņa. Bet viņa saka: “Tā bija forša bērnība. Tā bija Grobiņa, tas bija mežs, kā pavasarī ar plikām kājām sākām skraidīt pa mežu, tā rudenī beidzām. Mēs zinājām, kur ir ogas, kur sēnes, katru koku, katru egli, kurā var uzkāpt…”

Vēlāk dzīve kā dzīve. Kā daudziem. Strādājusi daudzviet. Audusi šalles “Daiļradē”, apstrādājusi dzintaru, ratiņrūpnīcā konstruktoru birojā rasējusi, par šuvēju Sadzīves pakalpojumos, kad darbs tika zaudēts un dzīve pēc vīra nāves sagāja grīstē, kad Liepājā nav spējusi uzturēties, bijusi istabene Londonas viesnīcā un bērnu aukle Šveicē. Tagad, dzīves jēgu meklējot, jau divus gadus studē Starptautiskajā dziedniecības akadēmijā. “Līdz vīra nāvei biju ļoti labi materiāli nodrošināta, biju sieviete, kurai nebija problēmu,” Silvija atceras, “pēc tam biju kā no laivas izmesta – vai nu grimsti dibenā, vai mācies peldēt.” Vīrs, Leons Gotfrīdsons, bijis kuģa mehāniķis. Meita Sintija jau mācījusies Rīgā.

 Jā, Atmodu pieņēmusi kā gaidītu. “Zemapziņā biju saglabājusi informāciju par Latvijas laikiem, ko, iespējams, dzirdēju agrā bērnībā,” Silvija Gotfrīdsone saka. “Kad pirmo reizi 25.martā Rīgā notika sēru gājiens uz kapiem, abi ar vīru bijām tur. Biju pie institūta, kur Liepājā sāka plīvot pirmais Latvijas valsts karogs. Mums mājās visus gadus glabājās tas mazais. Zīmulī sarullētu Latvijas karodziņu tēvs bija paņēmis līdzi uz Sibīriju, izglabājis caur gadiem un atvedis atpakaļ.”

Bet šodien viņa dosies uz Centrālkapiem. Kā ik gadu 14.jūnijā. Un noliks ziedus pie piemiņas akmens padomju varas upuriem. Tie būs omītei Annai Zīvartei, ko viņai nebija lemts satikt šaisaulē, brālītim Lāčplēsim, arī tēvam Laimonam Zīvertam. Jo viņam citas kapavietas nav. Viņš licis savus pelnus izkaisīt jūrā, teikdams, ka tā būs kopā ar savu māti, kuras kapavietu nezina, un dēliņu. Un iespējams, ka viņš vēlējās būt arī kopā ar tiem vairākiem desmitiem aiz Polārā loka mirušajiem likteņa biedriem, ko kādā drausmīgā ziemā Kazancevā, kad nevienam nebija spēka sasalušajā zemē kapu izrakt, krāva kaudzē uz Jeņisejas ledus, un kurus pavasara palu straume aiznesa okeānā.

1941.gada 14.jūnijā padomju vara bez apsūdzības uzrādīšanas, bez tiesas sprieduma piespiedu kārtā 426 lopu vagonos uz Krieviju izveda 15081 Latvijas cilvēku. Tajā skaitā 524 liepājniekus, 968 Liepājas apriņķa iedzīvotājus, 28 aizputniekus un 403 Aizputes apriņķa cilvēkus.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Silvija Gotfrīdsone: “Zemapziņā biju saglabājusi informāciju par Latvijas laikiem.”

Anna Zīvarte vēl Liepājā.

Zīvarti Sibīrijā – Laimons, Silvija un Emma. 1953.gads.