dziesmu un deju svētki

Aizvadītos XXIV Vispārējos latviešu dziesmu un XIV Deju svētkus kāds sauc par labākajiem, kādi jebkad notikuši. Cits atkal norāda uz trūkumiem un kļūdām, kas jānovērš līdz nākamajiem svētkiem 2013.gadā. Svētku norisi vēl nopietni analizēs gan dalībnieki, gan organizatori, taču gan Liepājas pilsētas, gan rajona pašvaldības pateicas visiem 1500 cilvēkiem, kas piedalījās svētkos, kolektīvu dalībniekiem un citiem kas gādājuši, lai liepājnieku vārds izskanētu un tiktu pamanīts.

Varam būt gandarīti ar paveikto, apstiprina arī “Kurzemes Vārda” sarīkotās diskusijas dalībnieki, kas svētkos devuši savu ieguldījumu – XXI (1993), XXII (1998), XXIII (2003) un XXIV (2008) Vispārējo latviešu dziesmu svētku Liepājas pilsētas un rajona virsdiriģents Jēkabs Ozoliņš, kamerkora “INTIS” diriģents Jānis Almanis, Liepājas rajona Kultūras nodaļas vadītāja Ilga Skābarde un vidējās paaudzes deju kolektīvu “Vērgalīte” un “Vaduguns” vadītāja Kristīne Jaunbrūna. 

Svētku atklāšanas un noslēguma koncerti

Dziesmu svētku atklāšanas koncerts plašsaziņas līdzekļos daudz pārrunāts un kritizēts gan no profesionāļu, gan no klausītāju, gan arī no pašu dalībnieku puses. Jāatzīst, ka skalus ugunij piemeta arī režisore Mirdza Zīvere pati, presē visai nievājoši izsakoties par latviešu publikas zemajām prasībām. Šo apgalvojumu gan apgāza emocionālā pacilātība nobeiguma koncertā, kam sekoja organizēta tautas sadziedāšanās līdz rīta gaismai.

 I.S.: – Par svētku māksliniecisko modeli mums paziņoja pirms četriem gadiem. Tajā laikā visi bija pārliecināti, ka tiks uzcelta jauna estrāde Mežaparkā. Un, lai to svinīgi atklātu, ieplānoja šo Dziesmu svētku atklāšanas koncertu. Iespēju iedziedāt atjaunoto estrādi deva viendabīgajiem koriem, lai godā celtu vīru un sieviešu kolektīvus. Taču rezultāts bija gluži pretējs. Un man ir ļoti žēl tieši sieviešu un vīru korus, kuri tik ļoti bija izmocījušies, mācoties dziesmas, kas nebija interesantas ne klausītājiem, ne koristiem. Pavisam pretēji bija nobeiguma koncertā, kad skanēja dziesmas, kuras koristiem patīk dziedāt. Uzreiz izdevās panākt emocionālo pacilātību, kas nepieciešama. Viendabīgie kori jutās aizvainoti un apieti, jo arī nobeiguma koncertā tiem nebija īsta uzdevuma, nebija ko dziedāt.

J.O.: – Atklāšanas koncerts tiešām dod vielu pārdomām gan koncepcijas, gan repertuāra izvēlē. Tāpat rodas jautājums – kāpēc tik liels pārsvars dots pāris komponistu dziesmām, kā arī uzaicināts tik maz diriģentu? Es arī no atklāšanas aizgāju kaut kur ap vidu un pēc tam jau skatījos televīzijā.

I.S.: – Interesanti, kad es gāju prom no atklāšanas koncerta, ļoti daudzi ar skubu steidzās prom. Acīmredzot nebija gandarījuma, tāpēc arī negribējās vēl burzīties, uzkavēties ilgāk.

K.J.: – Mēs, dejotāji, arī ģenerālmēģinājumu līdz galam neizturējām un pēc pusotras stundas gājām mājās.

J.A.: – Atklāšanas koncerta repertuārs bija ļoti neveiksmīgs, tieši jaunie dziesmu cikli dziedātājiem bija īstas mocības, nevis prieks. Turklāt tā bija totāla režijas izgāšanās. Ja atklāšanas koncertu salīdzina ar nobeiguma, tad tas bija kā diena pret nakti.

I.S.: – Jā, toties pēc nobeiguma koncerta visi dzīvojās pa estrādi un negribēja braukt prom vēl agri no rīta. Es patiesi priecājos par Priekules dziedātājām, kas izbaudīja dziedāšanu līdz četriem rītā, droši vien bija arī citi. Nedrīkstēja pakļauties tiem, kas čīkstēja par mājāsbraukšanu, jo to vajadzēja izbaudīt.

J.A.: – Mēs, “INTIS” dziedātāji, nemaz negājām prom no estrādes. Sasēdāmies kopā ar “Laika” dziedātājiem, gājām tikai uzdejot un nācām atpakaļ.

I.S.: – Un patiesībā es šā koncerta un sadziedāšanās laikā sajutu tādu sargājošu jumtu pār Mežaparku, tādu mistisku saikni. Viss lietus pirms koncerta un bezvējš pēc tam. Visa pozitīvā dziedātāju enerģija palīdzēja radīt šo unikālo auru.

J.O.: – Lai gan lietus vai, precīzāk sakot, celtnieku neizdarība mums tomēr varēja smagi iegriezt, jo koncertā bija tehniskas problēmas ar skaņu un to dēļ arī man tiek adresēti pārmetumi. Labi tomēr, ka viss tā beidzās.

I.S.: – Bet vispār liepājnieki vēl pamatoti var palepoties, ka šajos svētkos bija ļoti daudz Liepājas komponistu darbu. Agra Engelmaņa, Jāņa Lūsēna, Zigmara Liepiņa, Selgas Mences, Andra Kontauta, Ulda Marhilēviča, Ērika Ešenvalda un arī Imantu Kalniņu zināmā mērā varam pieskaitīt pie liepājniekiem. Man tikai žēl, ka atklāšanas koncertā neviens, izņemot Zigmaru Liepiņu, neiznāca pie koristiem, kad tos aicināja. Arī nobeiguma koncertā Imants Kalniņš neparādījās.

J.A.: – Koru karos šogad skanēja vesels birums ar Andra Kontauta dziesmām koriem, turklāt daudzas bija pirmatskaņojumi. Koriem ļoti patīk Kontauta dziesmas dziedāt, tās ir melodiskas un interesantas. Arī koru karos žūrija bija tās atzīmējusi, jo ne tikai Liepājas, bet arī Ventspils un citi kori dziedāja Andra Kontauta dziesmas. 

Svētku organizācija

Daudz diskusiju publiskajā telpā ir arī par svētku organizāciju, un vislielākos pārmetumus reģionu pārstāvji izsaka par to, ka svētku sarīkojumu programma bija nepārdomāta un vairākiem kolektīviem nācās uz Rīgu braukt divas reizes. Tātad divkārt bija jāmaksā par transportu un degvielu, ļoti sarežģīta bija naktsmītņu un ēdināšanas jautājumu sakārtošana. Tagad jau visas grūtības ir aiz muguras, taču ierosinājumu nākamajiem svētkiem netrūkst. 

I.S.: – Kopumā no organizatoriskā viedokļa svētki ir izdevušies, lai gan sagatavošanās posmā prasīja milzu darbu un atbildību arī no darba grupas Rīgā un arī rajonu koordinatoriem. Bija, protams, dažādas organizatoriskas kļūdas un problēmas. Piemēram, identifikācijas kartes bija ļoti nozīmīgs dokuments, un diemžēl mums bija arī gadījums, kad cilvēks līdz Dziesmu svētku beigām netika pie kartes, kas ir vairāk nekā nepiedodami. Bet tās nebija lielas briesmas, lai gan ar karti varēja bez maksas braukt sabiedriskajā transportā un tikt par brīvu muzejos, to varēja aktivizēt un nepieciešamības gadījumā izmantot kredītu 100 latu apmērā.

J.A.: – Ļoti labi bija arī tas, ka svētku norises vietās ar šīm kartēm varēja norēķināties, ja gribēja vēl kaut ko papildus apēst vai iedzert. Mēs ar draudzeni visus centra muzejus izstaigājām. Un kopumā tas ir ļoti labs risinājums, tikai bija arī grūti kartes nosargāt, jo stiprinājumi bija ļoti neizturīgi un kartes viegli krita ārā, par to vajadzētu padomāt. Taču atteikties no šādām bankas izgatavotām identifikācijas kartēm noteikti nevajadzētu, arī kredīta dēļ un visu citu piedāvājumu dēļ, ko tās sniedza dalībniekiem.

I.S.: – Ja runājām par citām organizatoriskām lietām, tad milzu nozīme šogad bija atvēlēta transporta novietošanas jautājumiem. Pēdējā nedēļā pirms svētkiem ar biroja Transporta grupu sazinājāmies divas reizes dienā, saskaņojot autobusu izvietošanas lietas svētku norises vietās. Protams, dejotāji, iespējams, ir neapmierināti, ka viņiem šoreiz bija jārēķinās ar 10 minūšu gājienu no “Daugavas” stadiona līdz Vārnu ielai, kur stāvēja rajona autobusi, tomēr es pati pārliecinājos, ka katram bija garantēta vieta un vismaz nebija jābraukā un jāmeklē, kur atstāt autobusu.

Atsevišķs stāsts ir par transporta izmaksām, jo es uzskatu, ka tā ir vairāk nekā nekaunība no transporta uzņēmumu puses –par braucienu uz Dziesmu svētkiem prasīt 350 latu dienā, jo īpaši tādēļ, ka vairāk par 60 kilometriem dienā nenobraucu pat es, kurai vajadzēja pārvietoties no vienas skolas uz citu, no stadiona uz Mežaparku. Tātad autobusi nobrauca ievērojami mazāk, un šādām summām nebija pamata. Tā ir milzu nauda pie tā jau lielajām izmaksām pašvaldībām, kas saistītas arī ar to, ka vairāki kolektīvi uz svētkiem brauca divas reizes.

J.O.: – Par to, ka tas nav pareizi, mēs runājām jau vairākus gadus iepriekš virsdiriģentu sanāksmē, bet toreiz bija citas degvielas cenas, un mums teica, ka tas būšot pat lētāk, nekā palikt visu nedēļu Rīgā. Mēs, vairāki Liepājas kori, gan izvēlējāmies nebraukāt divas reizes un palikām skolā, kas nemaz nebija tik slikti, jo dalībnieki varēja izbaudīt svētkus – aiziet uz papildu koncertiem, visādiem tirdziņiem un muzejiem. Tas arī, protams, pašvaldībai kaut ko izmaksāja, bet vismaz nedzenājām cilvēkus turp un atpakaļ. Bet tiem, kas nevarēja dabūt atvaļinājumu, protams, vajadzēja braukāt.

I.S.: – Turklāt viens ir finansiālais aspekts, bet otrs ir arī tāds emocionāls pārrāvums starp šiem koncertiem, kas nebija pareizi. Bet svētku mākslinieciskā koncepcija tika izveidota jau pirms četriem gadiem un tur neko nevarēja mainīt arī tad, kad sākām par to skaļi runāt Tautas mākslas centrā. Bet emocionālajai pacilātībai un kopības izjūtai, kas veidojas arī ārpus estrādes, tas ļoti traucēja.

J.O.: – Turpinot par māksliniecisko koncepciju – šajos svētkos bija ļoti daudz un daudzveidīgu koncertu, kur katrs varēja sevi parādīt un arī dalībniekiem bija, ko apskatīties. Un tas bija ļoti labi. Bet, komentējot dalībnieku viedokli, ka tāda tautas sadziedāšanās, kā tas notika Mežaparkā, Dziesmu svētku laikā būtu jārīko vairākas dienas, es nevaru piekrist. Jo ar tiem burziņiem ir ārkārtīgi bīstami, jo jau tā bija jādzird, ka atklāšanas koncerta mēģinājumos, kamēr sievas dziedāja, vīri tukšoja blašķītes un pēc koncerta beigām nevarēja no skatuves noiet. Arī pagājušajos Dziesmu svētkos jaunieši pēc koncerta “Skonto” stadionā vienkārši ālējās estrādē, nevis dziedāja. Turklāt nakts sadziedāšanās jau tik un tā bez īpašas organizēšanas notiek skolās, uz ielām un visur kur. 

Deju lielkoncerts “Izdejot laiku”

Šie XIV Deju svētki ievērojami atšķīrās no iepriekšējiem kaut vai ar to, ka dejotāji skatītājiem piedāvāja trīs dažādas deju programmas. Vispirms valsts labākie kolektīvi atskatījās uz latviešu dejas un horeogrāfijas vēsturi koncertā “Deju svētkiem – 60”, tad atsevišķu programmu “No sirsniņas sirsniņai” piedāvāja ziņģu cienītājiem, un nepalikām arī bez lielkoncerta “Izdejot laiku” ar krāšņiem deju rakstiem, raitiem soļiem un gandrīz 14 tūkstošiem dejotāju, ko klātienē diemžēl varēja noskatīties uz pusi mazāk skatītāju.

K.J.: – Man šie bija jau trešie deju svētki, tomēr salīdzināt tos nevaru, jo vienos biju dejotāja, pirms pieciem gadiem braucu kā kolektīva vadītāja, bet šoreiz jau man bija jārūpējas par diviem kolektīviem.

Ja salīdzina tieši deju lielkoncertu, tad šogad ļoti neizdevies bija tā fināls. Gribējās kādas uzrunas, labu vārdu, kaut ko, kas emocionāli pieliktu punktu. Koncerts beidzās ar lielu burzmu uz laukuma, lai gan zvaigznītes bija ļoti skaistas, tomēr dejotāji nevarēja atrast savus vadītājus, vadītāji – dejotājus, un tādā sajukumā visi noburzījās no laukuma nost. Skatītāji nesaprata un nenovērtēja arī tautas padoma un gudrības sargātājus, kas stāvēja pie ugunskuriem, daudzi pat nepamanīja, ka tur bija kāds uznācis. Arī skaistā puišu deja notika pilnīgā tumsā. Skatītājiem vispār pietrūka informācijas uz lielā tablo, jo programmiņas tumsā nemaz nevarēja izlasīt.

Zīmējumi, protams, bija ļoti skaisti, taču virsvadītājiem derētu padomāt, vai svarīgākais ir raksts vai pati deja. Dažbrīd dejotājiem nācās izskriet zīmējumu, nevis dejot, un tāpēc viņi nejutās kā dejotāji, bet kā sportisti. Zīmējums nevar būt pašmērķis, iespējams daudz ko vienkāršot, lai dejotāji nemocītos, bet varētu izdejot, izjust un izbaudīt deju un gūt gandarījumu. Arī virsvadītājam ir jāredz savas kļūdas un jālabo tās mēģinājumu laikā. Citādi nav jēgas gadiem mācīties un precīzi izdejot dejas. Dejotāji, protams, centās un izdarīja, bet kvalitātes nebija.

I.S.: – Bet vilnītis Kurzemes deju laikā tomēr bija ļoti skaists!

K.J.: – Jā, ideja nebija slikta, bet to varēja uztaisīt lēnāku. Man bija meitene, kas vilka to līniju, un viņa lēca aulēkšiem, lai varētu paspēt. Vai tas ir vajadzīgs?

Un vēl ir svarīgi tas, ka dejotāji nevar izbaudīt dejotprieku kopā ar citiem, jo vairums dejo koncertā tikai dažas dejas un pārējā laikā spiežas pie žoga, lai kaut ko redzētu. Mēs, piemēram, uz koncertu braucām daudz vēlāk, jo tik un tā līdz vienpadsmitiem neko nedarījām. Varēja taču uzlikt kādus pāris lielos ekrānus, lai arī dejotāji varētu noskatīties koncertu.

I.S.: – Ja salīdzina deju koncertu ar koru koncertu, tad tomēr par maz atzinības tika kolektīvu vadītājiem. Ja Mežaparkā visus diriģentus nosauca, tad deju kolektīvu vadītāji iznāca, nostājās laukuma malā un pat nepagriezās pret skatītājiem. Neviens nepateica, ka tie ir vadītāji. Un deju koncertā katastrofāli trūka informācijas. Ja runājam par koncerta finālu, tad ar deju “Mīl katrs baltu maizes riku” nevarēja gribēt panākt kaut kādu emocionālu pacilātību. Tā vienkārši ir cita rakstura deja, un te bija iespēja koncerta mākslinieciskajiem vadītājiem un režisorei kopīgi koriģēt programmu tā, lai šī emocionālā pacilātība tomēr būtu arī dejotājiem.

K.J.: – Pirms pieciem gadiem mums uzrunu teica Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, un tas lika sajusties īpaši. Prezidents Valdis Zatlers bija klāt koncertā, un arī viņa uzruna nebūtu bijusi lieka. Vismaz paldies dejotājiem un skatītājiem! 

Koru kari – varēšanas virsotne

Nozīmīga vieta Dziesmu svētkos ir konkursiem. Mēs varam lepoties ar godalgotām vietām pūtēju orķestru un vokālo ansambļu konkursu finālos, kur panākumus guva Kazdangas pūtēju orķestris un vokālais ansamblis “Gaismiņa”, tāpat arī tautas tērpu skatē, kur balvas saņēma nīcenieki. Koru karos piedalījās četri Liepājas kolektīvi, bet godalga šogad nevienam netika. Pēc jebkuras sacensības neizbēgami seko karstas savstarpējas apspriešanās un arī apkārtējo vērtējums. Ja koris nav iekļuvis pirmajā trijniekā, tad daudzi domā – re, kā nepaveicās. Bet vai tā gluži ir?

J.O.: – Pirms svētkiem bija uzrakstīts plāns un precīzi grafiki, kā Liepājas pilsētas un rajona koriem gatavoties kopmēģinājumiem, skatēm, pusfinālam. Tas arī tika precīzi īstenots. Pēc rezultātiem redzējām, ka pilsētas kori nodziedāja labi, un tad arī mums pateica, ka visi pilsētas un rajona kori būs Dziesmu svētku dalībnieki, bet četri Liepājas kori izvirzīti koru kariem. Tas bija ilgs un grūts darbs manā uzraudzībā, un to mēs paveicām godam. Robeža pielaidei konkursam bija 44,5 punkti, tos šoreiz nesasniedza rajona kori, toties veseli četri no pilsētas.

Ja kāds runā, ka, redz, neviens koris neiekļuva pirmajās trijās vietās, tad jāatgādina vēlreiz situācija. Piemēram, Latvijā ir vairāk nekā 20 vīru koru, bet finālā tika tikai četri. Starptautiskas žūrijas vērtējumā pirmo vietu neiedeva nevienam. Tas nozīmē, ka žūrijas prasības bija ārkārtīgi augstas. Tātad ne tuvu nav par ko kaunēties vai pārmest, ka liepājnieki nav dabūjuši kādu augstāku vietu. Bet “Laiks”, “INTIS”, “Atbalss” un “Aija” bija tur – starp pašiem labākajiem Latvijā, kur ir ap 350 koru! “Laiks” teica – mēs esam ļoti lepni, jo esam tūlīt pēc Rīgas koriem pirmie Latvijā. Jānis var pastāstīt, kā gāja karos, jo pats tajos piedalījās.

J.A.: – Mēs ar “INTI” ļoti gatavojāmies, strādājām katru dienu no rīta līdz vakaram. Man iznāca ar kori daudz strādāt arī kā diriģentam. Jāsaka liels paldies mūsu mākslinieciskajai vadītājai Ilzei Valcei, viņai tā bija liela fiziska slodze, jo, kā zināms, Ilze ir bērniņa gaidībās, taču sagatavoja kori finālam ļoti augstā līmenī. To visu zinot, vienkārši mute paliek vaļā, jo  viņai taču ir arī otrs koris – “Atbalss”. Kad Universitātes Lielajā aulā mēs, abi kori, viens otru noklausījāmies, bijām vienādās domās, ka esam nodziedājuši ļoti labi. To, ka priekšā būs Rīgas kori, jau zinājām tāpat. Svarīgi, ka žūrijā bija viena stila piekritēji – ziemeļnieki vien: Norvēģija, Zviedrija, Igaunija, Lietuva, Latvija. Nebūtu bijis slikti, ja būtu arī kāda slāvu vai spāņu zemes pārstāvja. Tomēr, lai cik labi arī mēs dziedātu, mēs nevaram uzvarēt Rīgas korus…

J.O.: …jo lielā pilsētā ir lielāka dziedātāju izvēle un iespējas. Mēs Liepājā un rajonā strādājam ar tiem, kuri mums ir. Turklāt jebkurā konkursā valda arī zināms subjektīvisms. Ja no vienas pilsētas tiek četri kori uz koru kariem – tas ir ārkārtīgi augsts rādītājs. Viens vai divi punkti šurp vai turp – tas nav noteicošais. Ņemsim par piemēru latviešu tenisistu Ernestu Gulbi, kurš starp tūkstošiem spēlētāju pasaules labāko rangā ir tur kāds 41. Mēs esam sajūsmā un, protams, to vērtējam par ļoti augstu sasniegumu. Lai gan citos mērogos, bet tāpat ir vērtējams arī Liepājas koru starts koru karos. Tā kā mēs varam būt ārkārtīgi lepni. Tāpat kā mēs lepojamies ar tiem liepājniekiem, kas ar ļoti labiem panākumiem turpina dziedāt Rīgas koros.

J.A.: – Kad ar kori aizbraucam uz starptautiskiem konkursiem, arī tur mūs novērtē augstu. Esam spējīgi konkurēt. Vēl man nepatīk tas, ka netiek ievērots koru karu nolikums. Turpmāk tam vajadzētu pievērst lielāku vērību. Faktiski nedrīkstētu pieļaut, ka daži kori pārsniedz noteikto laiku, bet, piemēram, “Kamēr…” pat pārsniedza divas reizes. Nolikumā rakstīts arī tas, ka korim nedrīkst būt vairāk par četriem algotiem darbiniekiem, bet vienam otram Rīgas korim ir pat seši!

J.O.: – Jebkurā dzīves nozarē ir tā, ka ne visi ir vienādā situācijā, taču konkursā visiem koriem ir jānodrošina vienādas iespējas. Lai gan Rīgas koros ir daudz studentu, kuri pēc sesijas beigām var dziedāt augām dienām, kamēr mums cilvēki uz mēģinājumiem nāk pēc darba, ja vien tiek. Bet mēģinājumos Mežaparka estrādē ir otrādi – tur rīdziniekus satikt nevar, jo viņiem, redziet, ir darba diena un nav laika mēģināt. Viņi saģērbjas un augstprātīgi atbrauc tikai uz koncertiem.

I.S.: – Koru konkursā noteikti vajadzētu padomāt par Grand Prix, kā tas jau kādreiz bija, un tad viss būtu normāli. 

Par kordziedāšanu skolās

Dziesmu svētku laikā Valsts prezidents Valdis Zatlers rosināja domu skolās pārskatīt mūzikas izglītības programmas un vairāk uzmanības pievērst dziedāšanas stundām. Ir pazīmes, ka ar katriem nākamajiem Dziesmu svētkiem pašu dziedātāju kļūs aizvien mazāk. Plašsaziņas līdzekļos jau izvērsusies diskusija par šo jautājumu.

 J.O.: – No pirmās līdz devītajai klasei ir mūzikas stundas, profesionāli skolotāji, tāpat ir arī kori un dažādi ansamblīši. Tātad no valsts puses teorētisks atbalsts ir, bet tur nav organizatoriskās kārtības. Jo viss atkarīgs no skolas vadītājiem un skolotāju attieksmes. Mūzikas stundu nav vidusskolā. Ja arī būtu, vai būs, kas to mācīs? Skolotāji nav gatavi strādāt tās dažas stundas, jo neko nevar nopelnīt. Tāpat nav materiālās bāzes, bez kuras nevar arī dziedāšanā. Bērniem mājās ir moderna aparatūra un tehnika, viņi bieži vien zina vairāk nekā paši skolotāji. Tagad ir tā, ka vidusskolas beigšanas atestātā pēc izvēles liek vai nu atzīmi par kordziedāšanu, vai mākslas vēsturi. Skolēni, protams, izvēlas kultūras vēsturi, kas neprasa tādu piespiešanos. 

I.S.: – Tie ir objektīvie apstākļi, bet viss pieminētais tomēr nevarētu būt par iemeslu, lai atrunātos, ka mēs nevaram dziedāšanu mācīt. Ir jādara viss iespējamais – ja ne šajā mācību gadā, tad nākamajos. Un es būtu gribējusi, lai arī prezidents būtu nevis vispārīgi runājis par dziedāšanu, bet konkrēti par koriem vidusskolās. Jo, piemēram, Liepājas rajonā nebija neviena skolas kora, kas pat tikai uzdrošinātos pretendēt uz dalību šajos Dziesmu svētkos. Lai gan pieteikties varēja visi. Par kordziedāšanas attīstību vidusskolās ir jādomā valdības, ministriju līmenī.

J.A.: – Tieši tā! Kordziedāšanai ir jābūt.

J.O.: – Pēc diviem gadiem ir Skolu jaunatnes dziesmu svētki, bet, ja kādreiz mums Liepājā bija kori gandrīz katrā skolā, tad tagad vairs tikai 1.ģimnāzijā un Draudzīgā aicinājuma 5.vidusskolā.

J.A.: – Bet te ir arī otra puse. Ja pieņem darbā diriģentu, kas nāk tikai ar kori strādāt, tad viņš neko nevar nopelnīt.

J.O.: – Samērā nedaudzās skolās valstī vadītāji lietas ir sakārtojuši tā, ka diriģents saņem normālu algu, un tad viņš arī var normāli strādāt. Tas ir tikpat grūts darbs, kā jebkurš cits. Un ir jābūt motivācijai to darīt, tas nevar būt tikai pienākums. Neviens skolotājs nestrādā ar 70 bērniem reizē un tāpēc viņam jāmaksā par vienu stundu vismaz seškārtīgi, jo tā ir arī milzīga slodze.

J.A.: – Vēl grūtāk ir darbu uzsākt, izveidot kori un kaut ko tam iemācīt. Diriģents papildus strādā pat kā audzinātājs. Bet, ja sakārto atalgojuma lietas, var kaut ko paveikt. Spilgts piemērs ir “Hansabankas” koris, kurš izveidots pirms dažiem gadiem bankas darbiniekiem. Tur diriģenti un kormeistari saņem normālu algu, un ko mēs redzam? Koris tagad ir viens no labākajiem valstī.

Anda Pūce, Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

UZZIŅAI

Dziesmu un deju svētku koncertu translāciju atkārtojumi Latvijas televīzijā paredzēti:
19.jūlijā plkst. 12 – atklāšanas koncerts “Dziedot dzimu, dziedot augu”;
19.jūlijā plkst. 22.35 – deju lieluzvedums “Izdejot laiku”;
23.jūlijā plkst. 21.15 – koncerts “Veltījums tautasdziesmai”;
26.jūlijā plkst. 13.35 – sakrālās mūzikas koncerts;
26.jūlijā plkst. 21.55 – nobeiguma koncerts “Latvija – Saules zeme”;
30.jūlijā plkst. 21.15 – deju koncertuzvedums “No sirsniņas sirsniņai”;
2.augustā plkst. 12.10 – Simfoniskās mūzikas koncerts.

Jēkabs Ozoliņš: “Samērā nedaudzās skolās valstī vadītāji lietas ir sakārtojusi tā, ka diriģents saņem normālu algu, un tad viņš arī var normāli strādāt.”

Jānis Almanis: “Koru kariem ļoti gatavojāmies, strādājām katru dienu no rīta līdz vakaram.”

Kristīne Jaunbrūna: “Dejotāji nevar izbaudīt dejotprieku kopā ar citiem, jo vairums dejo koncertā tikai dažas dejas un pārējā laikā spiežas pie žoga, lai kaut ko redzētu.”

Ilga Skābarde: “Svētku māksliniecisko koncepciju izveidoja jau pirms četriem gadiem, un tur neko nevarēja mainīt arī tad, kad sākām iebilst.”