Namu saimnieki ir dažādi

Bez īres griestiem

No šā gada 1.janvāra denacionalizētajās mājās atcelti griesti īres maksai. Teorētiski tas varētu nama īpašniekam dot tiesības noteikt tādu īres maksu, kādu viņš uzskata par nepieciešamu. Taču tas nav tik vienkārši. Vispirms nevienas institūcijas rīcībā nav precīzu datu, cik ģimeņu dzīvo denacionalizētajos namos, vēl jo mazāk zināms, kā rīkosies katrs konkrētais denacionalizētā nama īpašnieks. Bez tam, ja saimnieks vēlēsies strauji palielināt īres maksu, vai viņam izdosies par to vienoties ar īrniekiem? Jo likums paredz: kaut arī iniciatīva par īres maksas izmaiņām, visticamāk – par tās palielināšanu, nāk no namīpašnieka, tomēr nepieciešama īrnieku piekrišana.

Pēdējie likuma “Par dzīvojamo telpu īri” grozījumi ļauj situāciju traktēt šādi: ja īrnieks nepiekrīt likmes paaugstināšanai, namīpašniekam viņš jāsūdz tiesā. Daļa īrnieku, iespējams, nopriecājas, zinot, cik tiesas ir noslogotas, un paļaujoties uz to, ka process var vilkties pat vairākus gadus. Taču arī te ir sava nianse. Ja tiesa atzīs namīpašnieka prasību par pamatotu, ņemot vērā nama uzturēšanas aizvien lielākās izmaksas, tad īrniekam nāksies norēķināties par visiem pagājušajiem gadiem, kopš mājas saimnieks pieprasījis lielāku īres maksu, un tādējādi summa varētu būt iespaidīga. Bet, ja īrnieki ir pārliecināti par savu taisnību, protams, viņi var tiesāties.

Tomēr jāņem vērā, ka turpmākajos gados situāciju arvien vairāk regulēs tirgus. Ja kādam namsaimniekam ienāks prātā par dzīvošanu pussabrukušā denacionalizētajā namā prasīt 10 latu par kvadrātmetru, tad viņam jārēķinās, ka turpat blakus kāds var piedāvāt 2 latus par kvadrātmetru. Tā lielākas peļņas tīkojumos var palikt pavisam bez ienākumiem, jo no dārgā nekvalitatīvā nama būs aizbēguši līdzšinējie īrnieki un jaunus vietā nevarēs sameklēt.

Gaidot īres griestu atcelšanu, gadījušies arī apsviedīgāki saimnieki, kas jau iepriekš pamanījušies atrast apkārtceļus, kā pieprasīt no īrniekiem lielāku maksu. Kā “Kurzemes Vārdam” pasūdzējās nesen dzīvokli K.Valdemāra ielā pametušais Jurijs, viņš bijis spiests atteikties no labiekārtotā vairākistabu dzīvokļa tieši nama īpašnieces negodprātīgās rīcības dēļ. Pēc viņa vārdiem, kundze esot spīdzinājusi īrniekus, izrakstot viņiem arvien lielākus rēķinus, kuros bijuši ietverti dažādi remontdarbi un labiekārtošana, kas patiesībā nav notikuši.

“Pats biju veicis apjomīgu remontu dzīvoklī, nomainījis arī logus, bet manus ieguldījumus neņēma vērā, aprēķinot īres maksu. Gluži pretēji, saimniece atrada arvien vairāk iemeslu, lai maksu palielinātu, pat savas meitas dzīvokļa remontu ietvēra kopējā maksā.  Kad maksa jau sasniedza 70 santīmu par kvadrātmetru un bija skaidrs, ka kāps vēl, bet patiesas rūpes par māju un tās iemītniekiem nesagaidīt, metām mieru un nolēmām, ka jāmeklē cits mājoklis,” ir sašutis Jurijs. Tagad ģimene jau dzīvo citā mājā un priecājas, ka izdevies laikus pamest iepriekšējo namu, kur, pēc kādreizējo kaimiņu teiktā, tagad valdot īsts terors, ne tikai maksas celšanas ziņā, bet kādas pavecas iemītnieces dzīvoklis pat pārdots, viņu par to nemaz neinformējot. Pircēji jau nākot ar tiesas pavēstēm par izlikšanu, un vecajai sievietei nav kur palikt.

Patiesībā, cik dažādi ir namu saimnieki, tik arī īrnieki. Ir saimnieki, kuri situāciju vērtē pragmatiski, un ir tādi, kas šo īres maksas griestu atcelšanu sagaidīja ar lielām cerībām pēc pasakainas peļņas. Tāpat ir kārtīgi, daudzus gadus attiecīgajā mājā nodzīvojuši īrnieki, un ir tādi, kas pret īpašumu neizturas pienācīgi un dzīvokļus nolaiduši.

 
Medaļas divas puses

Problēma ar denacionalizētajiem namiem, to īpašniekiem un īrniekiem ir divpusēja. Lielākoties šajos namos dzīvo vecāka gadagājuma ļaudis, kuri tur pavadījuši gandrīz vai visu savu mūžu, tagad ir pensionāri un nespēj maksāt ne lielāku īres maksu, ne atrast jaunu dzīvojamo platību. Var piekrist namu īpašniekiem, kas saka, ka viņiem neesot jāuztur īrnieki un viņi nav nekāda sociālā iestāde, ņemot vērā, ka nolaisto namu saglābšanā un remontdarbos jāiegulda milzu līdzekļi, ko nekādi nevar sakrāt no līdzšinējām mazajām īres maksām. Turklāt, atdodot bijušajiem īpašniekiem viņu mājas, kaut nedaudz labota vēsturiskā netaisnība.

Pārdomās padalījās Laimonis Ratnieks, kurš savulaik bija atguvis māju. Nams viņa vecākiem atņemts 1940.gadā, pēc gada uz Sibīriju izsūtīta Laimoņa ģimene un tēvabrāļa ģimene. Tēvs gājis bojā lēģerī, bet māte ar bērniem, tāpat tēvabrālis ar ģimeni 1958.gadā atgriezušies Latvijā. Un jau kuro reizi mēģinājuši sākt dzīvi no jauna. Normālu dzīvokli rindas kārtībā tautas ienaidniekiem, protams, nepiešķīra, neuzņēma pat rindā, bet kādreizējam dzimtas namam atlika vienīgi staigāt garām un žēli noskatīties.

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ģimene māju atguva, taču tā bija katastrofālā stāvoklī, 50 gadu nebija redzējusi remontu. Īrnieki – vecas tantiņas, kas par īri var maksāt vien pāris santīmu. Arī pašam Laimonim rocība nebija liela, tāpēc pēc pāris gadiem māja pārdota. Kas tagad notiks ar īrniekiem, nav zināms. Jādomā, jaunajiem īpašniekiem, pašreizējiem biznesa veiksminiekiem, ir savi plāni, diezin vai viņus apmierinās īres maksa pat divu latu apjomā par kvadrātmetru mēnesī. Visticamāk, vecais nams tiks nojaukts un zemes gabalā uzbūvēta cita celtne. Vai likumīgais īpašnieks vainīgs, ka par 300 latiem nespēja uzturēt nolaisto namu, kur nu vēl izremontēt?

Un tomēr sava taisnība arī denacionalizēto namu iemītniekiem, jo īpaši tiem, kas mājā dzīvojuši gadu desmitiem, padomju laikos varbūt ar milzu pūlēm dabūjuši sev dzīvojamo platību. Te jājautā: ar ko gan denacionalizēto namu iemītnieki būtu sliktāki par to māju iedzīvotājiem, kuriem īpašnieki neatradās un viņi drīkstēja privatizēt dzīvokļus? Tā izveidojusies situācija, kad cietušie nostādīti pret cietušajiem, proti, gan denacionalizēto namu vēsturiskie īpašnieki, gan pašreizējie šo māju iedzīvotāji izrādījušies bez vainas vainīgie.

Situācija saasinās

Pašlaik Liepājā vispār raksturīgi, ka denacionalizēto namu vēsturiskie īpašnieki atsakās no apsaimniekošanas un pārdod tos turīgām nekustamo īpašumu firmām vai jaunbagātniekiem. Latvijā dzīvojošie īpašnieki no savām dzimtas mājām atsakās ar sāpi sirdī, jo neredz iespēju namus apsaimniekot – viņiem pašiem naudas nav, un viņi arī necer to sadabūt pietiekamā daudzumā, drakoniski palielinot īres maksu tādiem pašiem mazturīgajiem bēdubrāļiem –pilsoņiem līdzās.

Toties bieži vien bez ceremonijām ar savu senču namiem rīkojas aizjūras vai aizokeāna mantinieki, kuri, bēgļu gaitās savulaik nonākuši turīgākā sabiedrībā, nespēj un arī negrib iedziļināties šejienes sarežģītajā situācijā un seko tikai kapitālisma principiem – meklē lielāko izdevīgumu un peļņu. Cīnīties ar šejienes īrniekiem, censties pa latam paaugstināt īres maksu un namu atjaunošanā ieguldīt kaut ko no savas kabatas viņi nav ieinteresēti. Tā lielākā daļa savulaik denacionalizēto namu tiek pārdota. Bet īrnieki lai meklē jaunu jumtu virs galvas.

Tieši tā tikko noticis arī ar kāda Rožu ielas nama iemītniekiem, kuriem iznācis saskarties ar mežonīgā kapitālisma dīvainajām izpausmēm īpašumu tirgū. Viena no nama īrniecēm Gundega pastāstīja, ka vecā īpašniece Kanādā iepriekš solījusi: kamēr viņa dzīva, nekādu problēmu īrniekiem nebūšot. Tā arī visi mierīgi dzīvojuši, maksājuši īri, lai būtu par ko namu uzturēt. Taču tad ap 90 gadu vecajai Kanādas kundzei acīmredzot izdevīgu piedāvājumu izteikuši vietējie biznesmeņi, un māja pārdota.

Interesanta bijusi vietējos pircējus pārstāvošā advokātu kantora rīcība – vispirms nama īrniekiem ticis piedāvāts namu izpirkt pašiem, taču, nolīgstot savus juristus un sākot interesēties par darījumu sīkāk, cilvēki pārsteigti uzzinājuši, ka māja jau pārdota. Tātad gribēja to pārdot divreiz un nopelnīt dubultā, viņi secina. Īrniekiem solīta kompensācija 1000 latu apjomā, lai atvieglotu nākamās mītnes atrašanu, taču jaunu dzīvokli par to nopirkt, protams, nevar. Bet nama pārvaldniecei, kura te dzīvojusi jau daudzus gadu desmitus, it kā solīts sameklēt un nopirkt vietā dzīvoklīti. Taču, zinot iepriekšējās mahinācijas, neviens tam īsti netic. Tā sanāk, ka vēl viens cilvēks vienkārši tiks izlikts uz ielas.

Šķiet, vislielākā atbildība par situācijas noregulēšanu namīpašumu jomā būtu jāuzņemas valstij. Pagaidām gan izskatās, ka politiķi lēmumu pieņēmuši, bet par nopietniem risinājumiem nav padomājuši, atstājot visu pašplūsmā, tādā veidā radot pamatu daudziem konfliktiem un sarežģījumiem. Lai mīkstinātu pārejas posma problēmas, bija jāparedz lielākas kompensācijas īrniekiem, kas spiesti pamest denacionalizētās mājas, kā arī pašvaldībām vairāk jārūpējas par sociālo māju celtniecību, kurās izvietot maksātnespējīgos, un aktīvāk jāmeklē iespēja piedāvāt strādājošajām ģimenēm dzīvokļus no pašvaldības dzīvojamā fonda.

Arī aģentūras “Mājoklis” reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Gailis piekrīt: “Pēdējos gados maznodrošinātie liepājnieki, kuri dzīvoja pašvaldības fonda namos, pakāpeniski pārcēlās uz mazākas platības dzīvokļiem, kā arī namos ar nepilnu labierīcību klāstu. Līdztekus tam cilvēki pameta arī saimnieka pārvaldē esošos namus, un Pilsētas dome viņiem palīdzēja, bet šajā ziņā varētu vēlēties lielāku aktivitāti. Diemžēl vērojams arī zināms iedzīvotāju inertums. Vēl ne visi no tiem, kuriem pienākas pašvaldības palīdzība dzīvokļu maksas un komunālo pakalpojumu jomā, to pieprasa un saņem.”

Mūsu vecajos jaunajos namos

Mēs esam pieraduši teikt: jaunie nami. Ar to saprotot dzīvokļu fondu, kas uzcelts padomju varas pēdējās desmitgadēs. Tāds ir dzīvojamo namu masīvs “Laumas” rajonā, Ezerkrastā, Dienvidrietumu rajonā un vēl atsevišķi nami centrā. Šie dzīvokļi novecojuši ne tikai atpalikušo projekta risinājuma jomā. Galvenais, ka tie ilgus gadus netika pienācīgi ekspluatēti, netika remontēti, tādēļ tagad biežākas kļuvušas dažāda veida avārijas, radušās problēmas biedrībām, kas pārņem namus savā apsaimniekošanā, daudzas likstas izraisīja pasākumi energoefektivitātes paaugstināšanai, daļēji siltummazglu ierīkošana. Un būtu loģiski no šo nesakārtoto namu iemītniekiem iekasēt mazāku maksu. Tā, starp citu, arī bija deviņdesmito gadu sākumā. Domas dalās jautājumā, kas šādā situācijā ir lēti, bet kas – dārgi. Piemēram, Rīgā tagad visi ir noraizējušies par gaidāmo īres maksas paaugstinājumu no 14,8 santīmiem līdz 24 santīmiem par kvadrātmetru. Dīvaini, bet mēs varam vienīgi pasmīnēt: kādēļ viņi par to satraucas? Mēs jau sen esam sasnieguši viņu rītdienas līmeni, taču par to klusējam. Mūsu temata virsraksts vienu otru, iespējams, šokēja. Tādēļ sacītais jāpaskaidro.

Pagaidām vēl tiek uzskatīts, ka Liepājā maksa par tā dēvēto nama apsaimniekošanu ir 24 santīmi no kvadrātmetra. Izņemot gadījumus, kad atsevišķos namos maksu paaugstināja vai nu paši īrnieki, vai arī to noteica biedrības. Taču namu pārvaldes sāka iesniegt Sabiedrisko pakalpojumu regulatoram aprēķinus maksas paaugstināšanai konkrētos namos saskaņā ar iesniegtajiem sarakstiem. Pamatojums – negatīvā bilance, tas ir, trūkst naudas. Tikai Karostā un Tosmarē runa bija par visu dzīvokļu fondu. Katrā priekšlikumā bija minēti situācijas apspriešanas temati. Tas ir, iedzīvotāji varēja izteikt savu viedokli, iesniegt priekšlikumus no apakšas. Tomēr nevienas atsauksmes ne uz vienu no projektiem nebija! Sak, tur labāk par mums zina. Kaut gan piemēram, attiecībā uz O.Kalpaka ielas 109.namu vajadzēja iesniegt priekšlikumu veikt nama vecākā atklāto pierakstījumu pārbaudi. Protams, tas neietilpst regulatora funkcijās, taču tā darbinieki uz šā iesnieguma pamata varētu lūgt Pilsētas domi nosūtīt iesnieguma pārbaudei savus revidentus.

Regulatora priekšsēdētājs Artis Rimma pēc pēdējā “Jaunliepājas” iesnieguma izskatīšanas, sacīja, ka sarakstā minētajos namos apstiprināta maksa tikai 29 santīmi par kvadrātmetru, tā ir mazāka par pieprasīto. Turklāt viņi ņēmuši vērā tikai inflācijas procesu. Viss pārējais atzīts par nebūtisku, jo, nosakot iepriekšējo tarifu, namu pārvalde iesniegusi dažādus plānus savu namu pilnveidošanai tuvākajos gados. Taču neviens no tiem netika īstenots. Tātad, šķiet, viss ir loģiski. Tiesa gan, paliek vēl viens jautājums: kādēļ O.Kalpaka ielas 109.nama iedzīvotāji ir pakļauti inflācijai, bet kaimiņos esošā 103.nama iemītnieki – nav?

Pilsētas domes juristi un namu pārvaldes apgalvo, ka namos, kuros privatizēti itin visi dzīvokļi, maksu var paaugstināt bez regulatora. Un šī prakse jau ieviesta. Īpaši daudz par to bija sašutuši pagājušā gada vasarā, kad viens otrs pēkšņi sāka saņemt paziņojumus ar skaitļiem, kas pārsniedza pat vienu latu par metru. Un šeit, lūk, jautājums gudrajiem juristiem: kādēļ privātā nama īrniekam būtu jānoslēdz ar saimnieku līgums par maksu uz līdzīgiem principiem, tas ir, ņemot vērā kompromisu starp abām pusēm, bet ar namu pārvaldi šādam iedzīvotājam līgums nav jāslēdz vispār? Neviens par to nav ieminējies. Iznāk, ka ne visi ir vienlīdzīgi likuma priekšā? Vai arī kāds vēl joprojām turpina ignorēt tirgus attiecības un situāciju var kaut kā labot? Ir par ko palauzīt galvu.

Kirils Bobrovs,
Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”

Šeit dzīvokļi dārgi, taču neviens neizrāda sašutumu.