Rīta pastaiga

Otro mēnesi liepājniekiem laikrakstus un žurnālus piegādā ne tikai “Latvijas pasta”, bet arī abonēšanas centra “Kurzemes Vārds” pastnieki. Un šajā laikā viņiem ir bijis ne mazums piedzīvojumu. Tāpēc vienrīt “Kurzemes Vārds” bija redakcijas tipogrāfijā jau pulksten puspiecos, lai kopā ar abonēšanas centra vadītāju Sigitu Benhenu un preses piegādes vadītāju Andru Bīskapu uz pāris stundām iejustos pastnieku lomā. Piedāvājam saviem lasītājiem doties šajā rīta pastaigā kopā ar mums.

Pulkstenis ir 4.21, kad ierodamies redakcijas tipogrāfijā, kur šķiro avīzes: gan “Kurzemes Vārda”, gan citu, ko ik rītu kāds no šoferīšiem atvizina no Rīgas. Preses šķirotāji Antonija Kļava un Aivars Ķupis, kas vienlaikus ir arī viens no šoferiem, kuri sašķirotos laikrakstus un žurnālus nogādā pastniekiem dažādos pilsētas mikrorajonos, darbu sāk jau pustrijos. Viņi sašķiro tikko nodrukāto “Kurzemes Vārdu”, un tad klāt jau ir mašīna no Rīgas.

Antonija savulaik arī pati strādājusi par pastnieci Zaļajā birzē. Viens no viņas spilgtākajiem piedzīvojumiem saistīts ar kādu suni, kas bija mājas sargs Sūkņu ielā. Sākumā bijis varen nedraudzīgs un pastnieci sagaidījis ar niknām rejām. “Bet pamazām es viņu pieradināju. Ņēmu līdzi cepumus un iebaroju,” Antonija stāsta savus paņēmienus. Bet viņas kolēģei gan klājiem plānāk – kāds dusmīgs vilku sugas mājas sargs Saldus ielā viņai reiz saķēris roku un saplosījis pirkstiņu.

Pagaidām šo nepilno divu mēnešu laikā, par laimi, vēl tādu negadījumu nav bijis. Sigita mudina – jāspļaujot pār kreiso plecu, lai nebūtu arī.

4.26. Kamēr tērzējam ar Antoniju, pastniece Ingēra Dreijere savu avīžu kraviņu nostiprinājusi velosipēda bagāžniekā, pārsējusi ar plēves gabaliņu, lai avīzes āra mitrumā nesamirktu, un dodas ceļā – viņai ir plašs iecirknis pilsētas centrā. Citiem pastniekiem uz mikrorajoniem preses izdevumus nogādā pieci šoferi. Vienam šorīt gadījies aizgulēties. Nav viegli katru rītu būt darbā jau puspiecos. Un tā sešas reizes nedēļā.

4.37. Arī mēs dodamies ceļā.

4.41. Pie mājas Toma ielā 7/20 sastopam Ingēru. Viņa rāda – šī māja ir no tām, kurās pastkastītes ir briesmīgā stāvoklī. Daudzām nav durtiņu, tādēļ pēc noteikumiem tur avīzes nemaz nevarētu likt. Bet ko lai dara? Kad jāiznēsā Liepājas domes izdotais laikraksts “Katram Liepājniekam”, tas jāliek visās pastkastītēs. Arī tajās, kuru nav… Daži mājas iedzīvotāji gan uzlikuši savas individuālās pastkastītes.

Nākot ārā, durvīs saskrienamies ar šīs mājas 45.dzīvoklī mītošo Ojāru Drulli. Viņš ir patiešām dusmīgs par mājā notiekošo. Vīrietis tajā dzīvo trīs gadus, un regulāri kāds izsit ārdurvju stiklu un kāpņu telpu logus. Viņš rāda ar finieri aiznagloto logu – tas vairākus gadus stāvējis izsists. Labi, ka nesen ielikta koda atslēga ārdurvīs, bet lielas jēgas neesot – kas te nāk un iet, viņš nezina, bet troksnis ir visu laiku. Un arī pastkastītes kāds regulāri lauž. Viņa paša uzliktā arī salauzta. “Ko lai dara?” viņš jautā. Un atmet ar roku: “Te nav iespējams normāli dzīvot!”

4.46. Kopā ar Ingēru esam pie mājas K.Ūliha ielā 39/41. Pagalms patumšs. Vai pastniecei nav bail? “Nē!” viņa moži atsaucas. Un iesaka – ja kāds grib saglabāt labu veselību, lai iet strādāt par pastnieku. Kas tad tur tik labs? “Svaigs gaiss, pastaigas, kustības – vārdu sakot, sports un par to vēl naudu maksā!” viņa dzīvespriecīgi smejas. Par baidīšanos neesot ne domas. Viņa pagriež muguru un rāda savu virsjaku: “Redziet, te ir mūsu abonēšanas centra logo. Ja cilvēki redz, ka tas ir pastnieks, tā ir svēta lieta, pastnieku nedrīkst aiztikt.” Un neesot arī īsti no kā baidīties. Labi, staigā bezpajumtnieki. Bet Ingēra jau atkal laiž vaļā savus dzīvespriecīgos smieklus: “Tie ir tik aizņemti ar savām apgaitām, ka viņiem nav laika uz mani pat skatīties.” Andra piebilst, ka varbūt nedrošāk ir sestdienas rītos, kad piedzērušies jaunieši nāk mājas no klubiņiem. Viņa reiz kārtīgi nobijusies, kad viens tāds gulējis uz abonēšanas centra kāpnēm.

Ingēra paslavē K.Ūliha ielas 39./41.nama iedzīvotājus un māju apsaimniekotājus. Te ierīkotas jaunas pastkastītes, kurās viegli ielikt avīzes. Un mājas ārdurvīm ir koda atslēga. To kodu gan pastniekiem jāatceras daudz.

4.52. Vītolu ielā 22/26. Pastkastītes atrodas nelielajā telpā starp ārdurvīm un vēl vienām durvīm. Telpā tumšs. Ingēra mēģina atvērt otrās durvis, aiz kurām ir gaisma. Bet, lai aizsniegtu pastkastītes un vienlaikus turētu atvērtas durvis, – rokas par īsām. Jāņem talkā kājas. Sigita smejas: “Pie mums var apgūt arī akrobāta trikus!” Ingēra sameklē lukturīti. Ja tas aizmirsies mājās, uzspīdina gaismiņu no mobilā telefona. Šīm kastītēm ir kāda problēma – to spraudziņa, pa kuru ievietot avīzes, ir tik šaura, ka divas kopā salocītas iekšā neiet. Jāliek pa vienai, bet tad atkal avīzes tur iekšā saburzās. Šī nav vienīgā tāda māja Liepājā. Bet Ingēra tikmēr vēl pastāsta, ka, tā staigājot rīta agrumā, pazīstot gandrīz vai katru kaķi un zinot, no kuras kāpņu telpas tas ir. Un zinot pat, kurā dzīvoklī tajā laikā, kad viņa ies garām mājai, zvanīs pulkstenis. “Patiešām interesants darbs,” viņa vēlreiz saka.

4.58. Vites iela virzienā uz Peldu ielu. Labi, ka braucam ar mašīnu un nav jāiet kājām, jo te tumšs kā peklē. Ielas apgaismojums nedeg. Kā pastnieks lai nenolauž kaklu un kā lai atrod vajadzīgo pastkastīti? Andra saka: tādu ielu un māju pagalmu Liepājā ir bezgala daudz. Apbraukāsim vēl dažas līdzīgas vietas.

5.04. No Ezera ielas iegriežamies Pļavu ielā. Apkārt tumša nakts. Kaut kāda gaisma te vismaz spīd no uzņēmuma “Liepājas papīrs” ēkas. Bet ne jau tam iela jāapgaismo! Spīdīgā vestē pretī nāk sētnieks. Ja pastnieks vēl tumšo ielu kaut kā pievārē, paspīdinot lukturīti, interesanti, ko dara sētnieks, lai tumsā ielu noslaucītu?

5.09. Privātmāja Saldus ielā. “Te ir tā vieta, kur suns sakoda mūsu pastniecei Spodrai pirkstu,” rada Andra. Kamēr mēs tur grozāmies, visapkārt vareni sasaucas apkārtnes suņi. Kā tie cilvēki tādā troksnī var gulēt?

5.15. Privātmāja Nīcas ielā. “Atrodiet nu pastkastīti,” mudina Andra. Meklējam, bet nekā – nav! Andra smaida. Un tad parāda – tā viltīgi iemeistarota apmēram 10 centimetru platā spraugā starp māju un ieejas vārtiņiem. Un tās atveri nosedz koka līstīte. Radoša pieeja! “Jā!” saka Andra. “Pastāvīgais pastnieks zina, kā to atrast, bet, ja gadās saslimt, aizvietotājam gan grūti.” Tomēr nav kur piesieties – kastīte viegli pieejama un ērta.

Tālāk dodamies uz Velnciemu. Pa ceļam redzam, kā pamazām mostas pilsēta.

5.28. Pagalms pie mājas O.Kalpaka ielā 107. Vēl pirms dažiem mēnešiem te bijis tumšs kā peklē, bet tagad pēc lielajiem remontdarbiem apgaismojums pagalmā atjaunots. Tas gan vēl nav pie 101.mājas. Pastnieki sūkstās – tur grūti ko saskatīt. Bet tur pat vēl apgaismojuma stabu nav, tā ka tik drīz diezin vai gaisma parādīsies. Sigita stāsta: kad iepazinusi reālo situāciju pilsētā gan par pagalmu, gan kāpņu telpu apgaismojumu, viņa sazinājusies ar namu pārvaldēm. “Gods un slava, bet tur sastapu saprotošus cilvēkus, daudzviet situācija uzlabota, un tas ir svarīgi ne tikai mūsu pastniekiem, bet uzlabo arī kopējo situāciju pilsētā,” viņa paslavē namu pārvaldēs strādājošos.

5.33. Šķēdes iela 15. Dodamies pagalmā. Tik tumšs, ka gandrīz vai jātausta, kur likt kāju. Bet pastniekiem avīzes jānogādā no sētas puses, tā kā apiet šo tumšo vietu nav iespējams. Turklāt pagalmā rit rakšanas darbi. Lielākais šķērslis gan iežogots, bet visapkārt izrakņāts tā, ka nezini – ja liksi nākamo soli, noturēsies kājās vai būsi gar zemi. Vai tad remontdarbu laikā kāds dežūrapgaismojums nav jānodrošina? Sigita ir pārsteigta – neesot domājusi, ka situācija ir tik tumša, un sola, ka nākamreiz nakts pastaigā aicinās līdzi pašu domes priekšsēdētāju – lai redz, kā liepājniekiem jādzīvo! Andra vēl tikai apstiprina jau iepriekš teikto: tumsa valda ļoti daudzos iekšpagalmos.

Tālāk mūsu ceļš ved uz Zaļo birzi.

5.48. Talsu iela 41. Kāpņu telpa gan apgaismota, pastkastītes labi saskatāmas, bet ko tas dod – lielai daļai durtiņas izlauztas, bet tām, kam ir, tās nav slēdzamas. Kāpnēs sastaptā īrniece stāsta, ka te dzīvojot nesen un nekādas avīzes nepasūtot, pa pastu nāk tikai rēķini. Bet kastītei durtiņas vaļā. Līdzīga situācija arī blakus mājā – Talsu ielā 43.

5.58. Lēņu ielā 7 – agrākā mazģimeņu kopmītne. Tā ir māja, kuru visi ekspedīcijas dalībnieki atzīstam par šās nakts atradumu. Palielais laukums, kurā atrodas pastkastītes, pilnīgi tumšs, lai gan gaitenī apgaismojums ir un jo īpaši spilgts tas ir telpā, kurā atrodas elektrības uzskaites skapīši. Interesanti zināt, kāpēc tie naktī tik spoži jāapgaismo? Bet pastkastītes! Patiesībā veidojumus, ko tur ieraugām, par tādām nemaz nevar nosaukt. Lielākoties palikuši tikai karkasi, pārējais viss salauzts. Atrodam vēstules ar rēķiniem no uzņēmuma “Lattelecom”, “Elektrons”, parādrakstu no firmas “Lindorff OY”, paziņojumu no Pašvaldības policijas un citus – tie vai nu salikti vienā kaudzē, lai katrs iedzīvotājs meklē savējo, vai skaisti kā skatlogā izvietoti tukšajās kastēs. Briesmīgs skats! Andra atceras, ka reiz kāda inteliģenta kundze, šīs mājas iedzīvotāja no 1.stāva, lūgusi, lai viņas avīzes iesviež balkonā. Sunītis pastnieku pamanīja, ierējās, un saimniece savāca pienesumu.

6.11. Izbraukājam vēl klusās privātmāju ieliņas. Zemes ceļš, dubļi, bedres un tajās ūdens – tādu Zaļajā birzē netrūkst. Ploču iela – labi, ka vismaz ir apgaismojums. Tā pati Antonija, kas tagad šķiro avīzes, šajā ielā sadraudzējās ar jau minēto suni. Un reiz Antonija šajā mikrorajonā kādā pagalmā atradusi mirušu cilvēku. Brr, nepatīkami! Sigita piebilst – pastnieki daudz ko ierauga pirmie.

Ceļa līkums, kur Ploču ielu nomaina Sūkņu iela, tumšs un neapgaismots. Un pagarš. Neomulīgi vienam staigāt tādā nomalē nakts melnumā.

6.22. Vērgales ielā 1. Pagalmā sastopam pastnieci Dagmāru. Viņa stāsta, ka pastniekam dažkārt jānoklausās iedzīvotāju dusmas. Kaut vai par to, ka cilvēks nevēlas, lai viņa pastkastītē liek avīzi “Katram Liepājniekam”. Negrib, un viss! Bet man ir jāliek, saka Dagmāra. Ko darīt? “Likt!” saka Sigita. “Nākamajā dienā visas avīzes izmētātas pa visu kāpņu telpu,” saka pastniece. “Es lasu kopā.” – “Tas tāpēc, ka pastkastītes stāv vaļā,” secina Andra. Un uzslavē Karostas namu pārvaldi, kas sakārtojusi pastkastītes mājās Turaidas ielā 8, 12, 18, Atmodas bulvārī 4 un citās.

Pulksten 6.40 atgriežamies vietā, kur sākām savu ceļojumu. Darbs ir padarīts! Andra saka, ka šajā darbā neviena diena nav līdzīga otrai. Viņai vēl jāsavāc preses izdevumi, kas jānes uz abonēšanas centru, bet Sigita dodas mājās saposties jaunajai darba dienai. Rīts ir pienācis, un abonēšanas centra “Kurzemes Vārds” klienti savas avīzes šodien ir saņēmuši. Ja būs kāds misēklis gadījies, viņi zina, ka var zvanīt uz centru un ātri vien visu nokārtos.

Zināšanai

– Pastnieki preses izdevumus un citus sūtījumus drīkst ievietot tikai un vienīgi pastkastītēs. Viņiem ir aizliegts tos likt durvju spraugās, zem paklājiņiem un tamlīdzīgās vietās.
– Lai pastnieki savu darbu varētu veikt kvalitatīvi, pastkastītēm ir jābūt aizslēgtām un uz katras jābūt labi saskatāmam dzīvokļa numuram.
– Lai pastniekiem būtu droši darba apstākļi, ielām un daudzdzīvokļu māju pagalmiem, kā arī māju kāpņu telpām, kurās atrodas pastkastītes, ir jābūt apgaismotām.

Abonēšanas centrs “Kurzemes Vārds” veic preses izdevumu agro piegādi, jo uzskatām, ka laikraksti un žurnāli ir jālasa pie rīta kafijas, lai uzzinātu dienas jaunumus gan Liepājā, gan arī Latvijā un pasaulē. Katru nekvalitatīvi piegādāta preses izdevuma gadījumu risinām nekavējoties. Zvaniet mums pa tālruni 3480578.

SIGITA BENHENA,
abonēšanas centra “Kurzemes Vārds” vadītāja

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

Pēc mūsu novērojumiem, visbriesmīgākās pastkastītes ir Zaļā birzē, Lēņu ielā 7. Ja tās vispār var nosaukt par pastkastītēm. Ja kāda māja šeit redzamo var pārspēt, lūdzu, ziņojiet!

Trīs mājas netālu cita no citas, un trīs dažādas situācijas pastnieces Ingēras Dreijeres apkalpojamā teritorijā. Toma ielā 7/20 – pēc noteikumiem kastītē, kurai nav slēdzamu durtiņu, avīzes nemaz nedrīkst likt, bet, ko lai dara. K.Ūliha ielā 39/41 – jaunas pastkastītes un gaišs gaitenis. Vītolu ielā 22/26 – pastkastītes spraudziņa tik šaura, ka visu sūtījumu uzreiz nevar tajā ievietot, avīzes jāliek pa vienai.

Pagalms pie mājas Šķēdes ielā 15. Viss izrakāts, apkārt tik tumšs, ka pastnieks nevar justies droši, vai, liekot nākamo soli, neiekāps kādā bedrē un nebūs gar zemi.

Pastniek, sargies!

Video skaties šeit:
>>>