Liepājas vēsture

Pagājušajā gadā nemanāmi apritēja simt gadu Kalpaka tiltam un ūdenstornim Ģenerāļa Baloža ielā. Toties visnopietnākā uzmanība tika veltīta Krievijas zemūdeņu flotes gadsimta jubilejai, jo šai flotei pamati likti tieši mūsu pilsētā. Pašlaik apaļu jubileju, šķiet, nav. Taču daudzus, kas interesējas par vēsturi, piesaistījusi bagātīgā izstāde “Imperatora Aleksandra III osta”, kas aptver, kā minēts prospektā, Liepājas ostas vēsturi no senākajiem laikiem līdz Pirmajam pasaules karam. Tajā eksponēti arī daudzi līdz šim nezināmi fotoattēli. Un tas bija iemesls, lai vēlreiz palūkotos uz simt un vairāk gadu pagātnes notikumiem.

Diemžēl cara laiku mantojumu mēs glabājam visai pavirši. Cik daudz sagrauts pēdējos gados! Pietiek pat ar vienu ilustrāciju – paraugieties, kas palicis pāri no flotes apkalpju kazarmām teritorijā, ko liepājnieki padomju laikā pazina kā zemūdens apkalpju dislokācijas vietu un kas atrodas līdzās kanālam. Neviena netraucēti ķieģeļu ieguvēji uzsāka tur savu stahanoviešu rūpalu drīz pēc tam, kad bāzi pameta Krievijas flotes daļas un kuģu apkalpes. Tas ir ļoti bēdīgs skats. Jo šīs sagrautās sarkano ķieģeļu ēkas varēja kalpot vēl simtiem gadu, un tajās varēja iekārtot, ko vien vēlas. Tas pats jāsaka arī par namiem tagadējā Zemgales ielā un tās šķērsieliņās.

Toties vienmēr patīkami ievērot saglabāto. Par Jūras katedrāli droši vien jārunā īpaši. Tās draudzes locekļi, mācītāji un sponsori atjaunojuši tiešām daudz. Kaut gan vēl ne visu. Tagad pienākusi kārta tiltam. Nesen šo rindiņu autoram izdevās pabūt Ziemeļu mola galā. Vārda tiešā nozīmē izbrīnu izraisa tas, ka šis cilvēka roku darinājums, izmantojot, no mūsu viedokļa raugoties, visai apšaubāmas tehnoloģijas, vairāk nekā simt gadu izturējis varenās jūras stihijas spiedienu. Kā lai nenoliec galvas toreizējo celtnieku prasmes priekšā! Protams, šis tas izbīdījies, nosēdies. Taču saglabājušās metāla detaļas, pēc kurām viegli radīt priekšstatu, kā šī vieta izskatījusies pirms 110 gadiem. Gribētu to pieskaitīt pie pieminekļiem. Šādu rādītāju kļūst aizvien mazāk. Padomju laikā iesāktais mola remonts palika nepabeigts.

Vecās kartēs var redzēt, kur Karostas teritorijā dažādos laikos atradušās dzelzceļa līnijas. Viena šāda atzarojuma pēdas var pamanīt gandrīz vai mikrorajona centrā, tas šķērsoja Atmodas bulvāri un gāja pirmo fortu virzienā. Tur vēl palikuši arī vecie gulšņi. Taču nekas nav redzams pat pie bijušās stacijas. Tur pašlaik atrodas bruģēta iela.

Bet trīs saglabājušos cietokšņa lielgabalu paraugus var redzēt pieminekļa veidolā Jūras ielā.

* * *

1890.gada 15.janvārī Krievijas imperators Aleksandrs III apstiprināja Karostas izbūves projektu Liepājā. Tūdaļ pat bija norīkots arī atbildīgais par būvdarbiem – inženierpulkvedis A.Makdonalds. Lai piedalītos pamatakmens ieguldīšanas ceremonijā, pilsētā ar jahtu svītas pavadībā ieradās cars. Lai tēlaini iedomātos šo notikumu, jāmēģina iztēloties jūrmalu vispār bez jebkādiem moliem. Bija tikai no dienvidu puses mazliet norobežota ieeja Tirdzniecības kanālā, un slējās bāka, kas nokalpojusi līdz mūsu dienām.

Ostas būvju celtniecības tempi pārsteidz. Turklāt tūdaļ pat radusies nepieciešamība izveidot arī sauszemes aizsardzības līniju, tas ir, cietoksni ar fortiem un artilēriju. Šo otro projektu, kuru izstrādājis inženieris ģenerālleitnants D.Zabotkins, imperators apstiprinājis 1892.gada augustā. Drīz vien izrādījies, ka bija nepareizi būvēt ostu un cietoksni līdzās pilsētai. Taču mainīt kaut ko jau bija par vēlu. Lieta tāda, ka gadījumā, ja pretinieks bloķētu Liepāju no sauszemes, tad no dažām augstienēm, kas netika ņemtas vērā, varētu pilnīgi apšaudīt gan cietoksni, gan ostu.

Imperatora Aleksandra III vārdā ostu nosauca pēc viņa nāves 1894.gada beigās.

* * *

Svarīgs bija viss. Un, protams, arī jaunais kanāls, kas tika uzbūvēts tādā pašā veidā, kādu mēs to pazīstam šodien. Radās sausie doki, remontdarbnīcas, arī mehāniskā, kalēju, liešanas, galdnieku un tā tālāk. Vislielāko no tām, kuģu remonta un būves ražotni pārsedza ar augstu stikla kupolu. To visu kopā ar kantori un noliktavām dēvēja pat par admiralitāti, un vēlāk tā kļuva par pamatu topošās kuģu remonta rūpnīcas “Tosmare” struktūrvienībām, bet sākumā tā bija vajadzīga admirāļa Z.Rožestvenska Klusā okeāna eskadras sagatavošanai, lai to no mūsu pilsētas nosūtītu uz Tālo Austrumu karadarbības zonu karā ar Japānu. Starp citu, vienā no dokiem pabeidza būvēt Krievijā tolaik lielāko kara transporta kuģi “Anadir” ar ūdens izspaidu 15000 tonnu. Un, ja nebūtu liktenīgās Cusimas, Liepājas un tās kara ostas slava nebūt nebūtu tik spoža.

1898.gada rudenī osta pieņēma pārziemošanai pirmos kuģus – eskadras bruņukuģi “Petropavlovsk”, krasta apsardzes bruņukuģi “Admiral Ušakov “, lielgaballaivu “Hrabrij” un transportkuģi “Bakan”. Tolaik ostā bija vajadzīgs ne tikai celtnieks, bet arī komandieris. Šajā amatā līdz pasaules kara sākumam sabija pieci kontradmirāļi. Ostas izmantošana kļuva par Krievijas stratēģijas sastāvdaļu nākamajā karā. Ostu šādā gadījumā bija paredzēts izmantot par operatīvo flotes bāzi un ārkārtas gadījumā pārbāzēt galvenos spēkus uz Rēveli un Monzundu.

* * *

Liepājā gatavoja pirmos kadrus jaunajai zemūdens flotei. Šeit dzima mīnu kara stratēģija, kuras pamatlicējs bija admirālis N.Esens. Šeit apmācīja arī mīnēšanas darbu speciālistus. Ar kara ostu tāpat saistīti flotes izlūkošanas un radio izlūkošanas, pelengācijas un pretinieka dezinformācijas dienesta vadītāju vārdi. Šis darbs sākās pēc tam, kad 1908.gadā uzcēla firmas “Telefunken” raidstaciju. Bet no 1906.gada oktobrī noformētās pirmās mīnu divīzijas sastāva vēlāk izauga vairāk nekā 20 Krievijas flotes admirāļu. Visi viņi bija izcilas personības.

1914.gada 1.augustā sākās karš, un jau nākamajā dienā vācu kreiseri “Augsburg” un “Magdeburg” apšaudīja Liepāju ar lielgabaliem. Pēc tam ar ostas komandiera kontradmirāļa A.Zagorjanska-Kiseļa rīkojumu priekšostas vārtos nogremdēja tur esošos zemessūcējus un vācu tvaikoņus. Taču ostā esošās zemūdenes turpināja veikt savus pienākumus līdz 1915.gada aprīļa vidum. 17.aprīlī Esens pavēlēja atstāt Liepāju. Sākās jauns posms ostas un pilsētas vēsturē.

* * *

Tilts pāri kanālam Karostā – laba piemiņa par pagājušā gadsimta sākuma celtniekiem. Starp citu, vēl pirms tā uzbūves satiksme pāri jau izraktajam kanālam notika pa vieglo pontonu tiltu, kas nokalpoja vairāk nekā piecus gadus. Tā vietu tagad var noteikt pēc alejas kanāla ziemeļu krastā, kas atzarojas no Atmodas bulvāra līnijas ar lēzenu pieeju ūdenim. Un kaut gan mūsdienās tehnika pavirzījusies uz priekšu septiņjūdžu soļiem, paveikt ko līdzīgu tagad – tilta ilgstoša remonta laikā – nav pa spēkam. Jādomā, nav naudas. Bet cara valsts kase varēja atļauties ne tikai to.

Tilts ir sava laika tehniskās domas piemineklis. Tā radīšanā piedalījies Aleksandrs Gistavs Eifelis (1832–1923) – slavenā Parīzes torņa autors. Viņš veicis pirmās būves skices. Agrāk par to nekur netika ziņots – atklājums pieder laikraksta “Čas” korespondentam Igoram Vatoļinam, kurš strādāja kopā ar minētās izstādes autoriem. Pēc Eifeļa uzmetumiem 1903.gadā Pēterburgā izgatavots tilta projekts, bet tā konstrukcijas darinātas Brjanskas metāllrūpnīcā. Par īpašu sasniegumu uzskatīja to, ka tiltu varēja izgriezt piecās minūtēs. Bet tagad visi ar nepacietību gaida tā atjaunošanu pēc pērnā gada neiedomājami muļķīgās avārijas. Protams, tilts nenodrošinās visas mūsdienu prasības, īpaši celtspējas jomā. Interesantus datus brošūrā par Karostu min Gunārs Silakaktiņš par tilta izmēģināšanu un tā nodošanu ekspluatācijā 1906.gada jūlijā.

Uz jaunā tilta novietoti astoņi tramvaja vagoni. Šim nolūkam nedaudz uz laiku pagarināts sliežu ceļš. Tiem, kuri atceras tramvaja maršrutu pa O.Kalpaka ielu līdz tiltam, atzīmēsim, ka cara laikā tā galā nebija riņķveida apgrieziena. Līnija beidzās ar parastu strupceļu, tādēļ nebija vajadzības ierīkot pārmijas. Pēc tam tiltam pāri pārbrauca smagie ormaņi, lauku artilērijas lielgabali ar apkalpēm, to šķērsoja karavīru vienības, kas gāja solī. 19.augustā tiltu iesvētīja Jūras katedrāles garīdznieks. Būves garums – 132 metri, vidējais posms ir 64 metri.

* * *

Mūsdienu Karostu būvēja ar vērienu. Jau 1898.gada vidū bija izrakts gandrīz viss kanāls, ierīkots viens no dokiem un izbūvēta vesela rinda darbnīcu, ostas un pārtikas noliktavas, vairāki virsnieku flīģeļi, divi hospitāļa paviljoni, pulvera pagrabi, pirts.

Mēs arī tagad lepojamies ar Svētā Nikolaja Jūras katedrāli, kas ir vislielākā pareizticīgo katedrāle Liepājā. Derētu vēlreiz kaut vai īsi pastāstīt par tās izveidošanu. Katedrāles projektu sagatavoja pazīstamais Pēterburgas arhitekts Vasilijs Kosjakovs. Citāts no bukleta, kas izdots par godu simtgadei: “Katedrāle atrodas uz augstas betona pamatnes, kas apdarināta ar somu granītu un smilšakmeni, sienas būvētas no sarkaniem ķieģeļiem  un apdarinātas ar dzeltenajiem figūrķieģeļiem, kas veido interesantu ornamentu. Centrālo kupolu apjož četri mazāki, kas simbolizē Jēzu Kristu četru apustuļu evaņģēlistu lokā. Centrālo altāri, tāpat kā visu katedrāli, iesvētīja par godu Nikolajam Brīnumdarim, kuru jūrnieki kopš seniem laikiem uzskata par savu debesu aizgādni. Četrus katedrāles frontonus rotā uzraksti no svētajiem rakstiem un ikonas ar zelta mozaīku, kuras darinātas Sanktpēterburgas darbnīcās…”

Būvējot katedrāli, V.Kosjakovs pirmo reizi pielietoja monolītās betona liešanas metodi, kas viņam ļāva balstīt griestus uz sienām bez papildu balsta kolonnām un tādā veidā palielināt katedrāles ietilpību. Tajā satilpst līdz pusotram tūkstotim cilvēku.

Svinīgā katedrāles pamatakmens ieguldīšana datēta 1901.gada 31.maijā un tajā piedalījies lielkņazs ģenerāladmirālis Aleksejs Aleksandrovičs. Sīks ceremoniāla apraksts ar pamatdēļu uzstādīšanu rāda, ka līdz tam brīdim jaunceltnē jau šis tas bijis paveikts. Siena bijusi jau vairāku metru augstumā. Tādēļ ticamos avotos celtniecības sākums datēts ar 1900.gadu. Tajā pašā dienā pieņemti ekspluatācijā arī doki. Pirmais zvans zvanu tornī parādījies 1902.gada oktobrī.

Bet katedrāles svinīgā pieņemšanā, kas notika 1903. gada 22.augustā, pilsētā ar ģimeni un lielu svītu ieradās imperators Nikolajs II. Viņš palika apmierināts ar redzēto un izrādīja oficiālu imperatora labvēlību ostas komandierim kontradmirālim A.Ireckim un lielai virsnieku grupai, kas tā vai citādi piedalījās darbā. Piešķīra arī ordeņus. Piemēram, ar Vladimira II pakāpes ordeni apbalvoja Makdonaldu, ceturtās pakāpes – inženierpulkvedi Korsakeviču. No izstādes materiāliem izriet, ka Nikolajs II mūsu pilsētu apmeklējis pavisam 12 reižu. Ar jahtu un pirmā ranga kapteiņa uniformā.

Kad mēs tagad atzīmējam sekmīgus atjaunošanas darbus katedrālē un sakām, ka paveikts vēl nav viss, tad ar to domājam vismaz divus faktorus: ir jāatbrīvo no betona kupola iekšējais pārsegums – droši vien līdz ar to nedaudz mainīsies arī akustika – jāieklāj katedrālē sākotnēja melnbaltā flīžu grīda. Tikai tad pagātnē pagaisīs atmiņas par bezdievīgo padomju klubu laikmetu.

* * *

Pie arhitektūras pērlēm pieder arī virsnieku sapulču nams, kas tagad atrodas Jūra spēku Mācību centra slēgtā teritorijā. Taču šis apstāklis nav šķērslis. Ekskursijas pamatoti nenotiek tādēļ, ka pat ēkas tuvumā nav garantēta apmeklētāju drošība. Kādas tikai fantāzijas pēdējos gados nav saistītas ar šīs lieliskās celtnes likteni! Vajadzīga liela nauda. Un jo vairāk nogaida, jo lielāka nauda vajadzīga.

Virsnieku sapulces ēku projektēja kā kara ostas štābu. Projekta autors bija Pēterburgas arhitekts Stefans Gaļenzovskis, inženierrisinājumus veica J.Bļizņjanskis. Pirmo pamatakmeni ieguldīja 1898.gada martā, ar pārtraukumiem objektu būvēja līdz 1907.gadam. Pirmos viesus prezentācijā pieņēma ostas komandieris kontradmirālis Ivans Grigorovičs. Vēlāk viņš kļuva par jūras ministru. Pēc boļševiku apvērsuma nokļuva Rietumos. Iespaidīga un emocionāla bija viņa pīšļu pārvešana uz Pēterburgu 2005.gada jūlijā. Kādēļ gan tur nevarēja piedalīties arī kāds Liepājas pārstāvis? Šajā namā notika lepnas virsnieku balles un koncerti. Uzstājās lieli muzikālie talanti. Virsnieku sapulču nams vairākkārt pārbūvēts. Ilgu laiku tas bija padomju jūras kara hospitāļa sastāvdaļa, kas ietekmēja telpu pārplānošanu.

S.Gaļenzovskis projektēja vēl arī tā dēvēto divu admirāļu namu, kas pazīstams arī kā Kolčaka nams, Kolčaks komandēja pirmo mīnu divīziju 1915.gadā. Šo namu var pazīt arī tagad, kaut gan tas arī ticis pārbūvēts.

*  *  *

Sava vēsture ir arī manēžai. Šo būvi var ieraudzīt katrs, braucot pa Zemgales ielu. Saglabājušās tikai sienas, un vairāk nekas. Manēžu būvēja 1903.–1904. gadā kopā ar katlumāju un elektrostaciju, kā arī vingrošanas zāli, ko nojauca 1997.gadā. Tai bija skārda jumts uz vieglām kniedētām konstrukcijām. Līdz Pirmajam pasaules karam manēžā notika vecākā virsnieku sastāva jāšanas treniņi, kā arī matrožu vingrošanas nodarbības. Bet 1913.gadā, kad atzīmēja Romanovu dinastijas 300 gadu jubileju, šeit sarīkoja svētku pusdienas – vienlaikus pie galdiem sēdās 4000 cilvēku! Ēka diemžēl cietusi Otrā pasaules kara gados, un pēc tiešās nozīmes to vairs neizmantoja.

Kaut kas tika darīts tās konservācijai, taču cerību, ka to vēl jebkad reāli izmantos, paliek aizvien mazāk.

* * *

Lai kur arī neiedziļinies, visur pārsteidz vismodernāko zinātniski tehnisko izstrādājumu pielietojums. Bet, ja papētām medicīnisko dienestu un hospitāļa iekārtojumu, tad arī šeit viss balstījās uz pēdējiem atklājumiem. Savulaik rakstu ciklu par šiem tematiem pie mums publicēja ārštata korespondents Vladimirs Dedjuļins. Viņš skrupulozi vāca visus datus par imperatora Aleksandra III ostas medicīnisko dienestu. Atrada pat dzīvus lieciniekus. Tagadējā liepājnieku paaudze zina, kur atradās hospitālis pēckara gados. Taču pirmie šīs ēkas izmantoja vācieši, kuri ieņēma pilsētu 1915.gadā. Pēc tam nāca liesmainais 1941.gads. Sākumā hospitāļa paviljonu komplekss atradās tur, kur tagad ir Lazaretes, Invalīdu, Virssardzes, Turaidas ielas. Šīs ēkas tikpat kā nav saglabājušās. Hospitālis tika veidots kā flotes medicīniskā dienesta paraugiestāde. 1904.gadā tajā bija uzstādīts mūsu pilsētā pirmais rentgena aparāts. Bet medicīniskais personāls piedalījās sanitārajos manevros kopā ar kuģu personālsastāvu.

Kirils Bobrovs,
“Kurzemes Vārds”

Zemūdene “Akula” pie Liepājas krastiem.

Jūras apskalotie nocietinājumi.

Zemūdenes apkalpju kazarmu paliekas. 2002.gads.

Vēruma signālzīme pie ieejas Karostas kanālā.