Un tieši šajā brīdī tiek ielikts pamats tā turpmākajam stāvoklim.

Paradokss slēpjas tajā, ka lielākā daļa vizuālo defektu, kurus īpašnieks sāk pamanīt pēc gada vai diviem, nav ”laika” rezultāts. Tas ir pirmo 90 ekspluatācijas dienu rezultāts.

Kļūda Nr.1. ”Tas taču ir jauns – tātad viss ir kārtībā”

Automobiļa rūpnīcas krāsojums ir tehnoloģiski sarežģīts un ārkārtīgi precīzs process. Taču vienlaikus krāsojumam nav nekādas papildu aizsardzības pret ārējo vidi.

Smiltis, sīkie akmeņi, ceļa putekļi, reaģenti – tas viss sāk iedarboties uz virsbūves virsmu jau no pirmās dienas.

Jauns automobilis – tas nav aizsargāts automobilis.

Tas vienkārši vēl nav paspējis uzkrāt sekas.

Kļūda Nr.2. Pirmā mazgāšana – un pirmie mikrobojājumi

Pat rūpīgs īpašnieks reti kontrolē, kā tieši tiek mazgāts viņa automobilis.

Automātiskās mazgātavas, cietas birstes, sūkļi ar smilšu atlikumiem, agresīva ķīmija – tas viss sāk atstāt mikroskopiskus bojājumus jau pirmajās nedēļās.

Sākumā tie nav pamanāmi.

Taču tieši tie veido to ”nogurušo” izskatu pēc gada.

Kļūda Nr.3. Paaugstināta riska zonu ignorēšana

Ir automobiļa zonas, kas uzņem galveno ekspluatācijas triecienu:

• priekšējais buferis
• motora pārsegs
• ārējie sliekšņi
• durvju apakšējās daļas
• zonas zem rokturiem

Tieši šeit pirmie bojājumi parādās jau pēc dažiem mēnešiem.

Problēma ir tā, ka lielākā daļa īpašnieku tos pamana tikai tad, kad tie jau ir uzkrājušies.

Kļūda Nr.4. Sistemātiskas pieejas trūkums kopšanā

Dārgu automobiļu īpašnieki bieži cenšas ”saudzīgi izturēties” pret savu auto.

Taču saudzīgums bez sistēmas nedarbojas.

Mazgāšana, piesardzīga braukšana, epizodiska kopšana – nespēj kompensēt pastāvīgo ārējās vides ietekmi.

Automobilis nolietojas nevis strauji, bet pakāpeniski.

Un tieši tas padara procesu nemanāmu.

Kļūda Nr.5. ”Darīšu vēlāk, ja parādīsies bojājumi”

Šī ir visizplatītākā un visdārgākā kļūda.

Jo ”vēlāk” nozīmē:

• dziļu pulēšanu
• bet dažos gadījumos – pārkrāsošanu

Un šeit parādās būtiskākais:

rūpnīcas krāsojumu nav iespējams pilnībā atkārtot.

Pat kvalitatīva pārkrāsošana jau ir kompromiss:

• mīkstākas remonta lakas
• iespējamās toņa atšķirības
• putekļu un defektu risks
• nepilnības sagatavošanas procesā
• automobiļa demontāža
• un citi faktori

Kad kopšana vairs nav pietiekama

Noteiktā īpašumtiesību līmenī pieeja mainās.

Jautājums vairs nav ”kā kopt”, bet gan – kā izslēgt pašu bojājumu iespējamību.

Jo kopšana ir reakcija.

Bet aizsardzība – sistēma.

Ko dara tie, kuri vēlas saglabāt automobili rūpnīcas stāvoklī

Risinājums, kas arvien biežāk kļūst par standartu – poliuretāna aizsargplēve (PPF).

Tās uzdevums nav ”uzlabot izskatu”.

Tās uzdevums ir uzņemt uz sevi visu fizisko nolietojumu.

Smiltis, akmeņi, reaģenti, mehāniskā iedarbība – tas viss iedarbojas jau nevis uz laku, bet uz aizsargslāni.

Divi viena un tā paša automobiļa scenāriji

Pēc 2–3 gadiem atšķirība kļūst acīmredzama.

Automobilis bez aizsardzības:

• šķembas no akmeņiem
• blāva laka
• pulēšanas pēdas
• krāsojuma dziļuma zudums

Automobilis ar aizsardzību:

• saglabāts spīdums
• nav ekspluatācijas pēdu
• oriģināls virsbūves stāvoklis

Secinājums, pie kura nenonāk uzreiz

Jautājums nav par to, vai bojājumi parādīsies.

Jautājums ir – vai tie būs uz automobiļa virsbūves vai uz slāņa, kuru var nomainīt bez sekām.

Pirmie 3 ekspluatācijas mēneši nav vienkārši pieraduma periods pie jaunā auto.

Tas ir punkts, kurā tiek noteikts tā stāvoklis pēc vairākiem gadiem.

Un visbiežāk šis punkts jau ir aiz muguras, pirms īpašnieks paspēj par to aizdomāties.