Liepājas lepnums neapšaubāmi ir tās pludmale, bet ne mazāk nozīmīgs – arī tai līdzās esošais, turpat blakus izstieptais Jūrmalas parks, kas papildina piekrastes joslu kā skaists ietvars dārgu kaklarotu. Kaut arī daļa pilsētas pludmales pēdējos gados gūst lielu uzmanību un regulāri tiek posta Zilā karoga saņemšanai, to pašu diemžēl nevar teikt par Jūrmalas parka teritoriju, kur nesenā pagātnē restaurēto un sacelto prestižo privātmāju ielenkumā joprojām manāmi pāris nožēlojamu objektu. Jo skumjāk, ka tieši tie kādreiz varēja lepoties ar Liepājas patriotisma simbolu slavu.

Šie pašvaldības pārziņā esošie objekti ir katram liepājniekam tuvais Gulbju dīķis, kā arī Latvijas rokmūzikas un, varētu pat teikt, brīvdomības šūpulis – koncertdārzs “Pūt, vējiņi!”.

Koncertdārzs nedrīkst mirt!

Tā nav, ka kopumā Jūrmalas parkā nevarētu manīt rūpes: zālieni ir nopļauti, krūmāju džungļi izcirsti, izveidotas glītas puķu dobes, dažreiz pat darbojas strūklakas. Tomēr, tuvojoties parka galvenajam akcentam – vēsturiskajai estrādei, tagad – koncertdārzam “Pūt, vējiņi!”, uzvēdī skumjas pamestības dvesma. Nē, ne jau tāpēc, ka nenotiktu sarīkojumi – to nedēļas nogalē joprojām ir pietiekami, kaut arī par to neliecina afišas pie koncertdārza ieejas un tāpēc apmeklētājiem jābūt ļoti erudītiem, lai izzīlētu, kādi sarīkojumi brīvdienās gaidāmi. Bet pārējā nedēļas laikā, jo īpaši mākoņainākās un vējainākās vasaras dienās interesentus pie koncertestrādes vārtiņiem pārsteidz dubulti piekārtas kūtenes, jo, izrādās, šādā laikā te nestrādā pat ierīkotā kafejnīca “Balta bize””, tādās reizēs teritorija šķiet pilnīgi pamesta.

Ja tomēr sagaidīta koncertdārza “Pūt, vējiņi!” vārtu atslēgšana par godu kādam sarīkojumam, tad aina arī iekšpusē nepaveras spoža. Izdrupušas betona apmales, izkurtējusi dēļu grīda, caurs jumts…

Situāciju trāpīgi raksturo Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna: “Nespēju iedomāties Liepāju bez šā koncertdārza. Bet estrāde ir fiziski un morāli neglābjami novecojusi, kā arī kļuvusi par šauru. Noskatīties, kā koncertdārzs mirst, nav patriotiski un Liepājas kultūrai raksturīgi, tādēļ ir jārīkojas. Jāorganizē arhitektu plenēri, kā to rekonstruēt, atjaunot, jo estrādei “Pūt, vējiņi!” jāatgūst otra elpa kā vienam no pilsētas zīmoliem.”

Joprojām cerību sarakstā

Tomēr projekti par estrādes atjaunošanu jau vairākus gadus iestrēgts ceļā uz pilsētas Kapitālinvestīciju fondu, jo arvien citi nodomi izrādījušies svarīgāki. Tā nu koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” paliek aiz svītras tā sauktajā cerību sarakstā. Pagaidām pašvaldība estrādei spējusi atvēlēt tikai finansējumu jaunu krēslu iegādei – tas gan ir vairāk nekā 10 tūkstošu latu apjomā, un, protams, nav maz, tomēr nepietiekami, lai estrādi saglabātu un atjaunotu.

Tādējādi labie nodomi, ja tiem nav naudas seguma, paliek tikai vīzijas. Un koncertdārzs kā mirējs jau daudzus gadus gaida finansējumu savai atdzimšanai, taču joprojām nav skaidru ziņu, kad pilsēta šim mērķim varētu atlicināt līdzekļus Jo pašlaik prioritātes ir multifunkcionālā sporta kompleksa būve un koncertzāles “Lielais dzintars” celtniecība, kur arī nepieciešams ievērojams pašvaldības līdzfinansējums. Tāpēc grūti pateikt, kad nauda varētu atlikt arī koncertdārzam “Pūt, vējiņi!”. Bez tam – kamēr nav aprēķinātas detalizētas tāmes, nav arī zināms, cik īsti lielas summas vajadzētu ieguldīt estrādes atjaunošanā. Tomēr nav šaubu, ka tās varētu būt ļoti apjomīgas.

Vai paši esam gatavi atbalstīt?

Vairākus gadus koncertdārzu “Pūt, vējiņi!” apsaimniekoja un sarīkojumu norisi nodrošināja SIA “Liepājas Sporta un kultūras pils” ar valdes locekli direktori Daci Gruntmani priekšgalā. Šogad, kad sākta Sporta un kultūras pils pārbūve par Liepājas multifunkcionālo sporta halli, estrādes “Pūt, vējiņi!” apsaimniekošanu pārņēmusi SIA “Nekustamo īpašumu rekonstrukcija”, kur D.Gruntmane turpina vadīt kultūras lietas.

Pēc D.Gruntmanes teiktā, vēl pērn viņa izstrādājusi tāmi, lai koncertdārza teritorijā atjaunotu celiņus un zālienu, tomēr finansējums nav saņemts. “Laikam nav īstais laiks, kad cerēt uz naudu estrādei “Pūt, vējiņi!”, galu galā tiek celta multifunkcionālā sporta halle, remontēta Latviešu biedrības nama fasāde un citi lieli objekti, pašvaldībai izdevumu pietiek,” saprot D.Gruntmane.

Viņa piebilst, ka apmeklētāji jau to nemana, bet šo gadu laikā koncertdārzā paveikti arī dažādi visai apjomīgi uzlabojumi – sakārtota elektroinstalācija u.c.

D.Gruntmane uzskata, ka koncertdārza remonts nav vienīgā problēma, kas saistās ar šās iestādes nākotni. Tā galu galā ir brīvdabas estrāde, kur darbība gadā iespējama tikai pāris vasaras mēnešos. Tāpēc ļoti jādomā, kā piesaistīt apmeklētājus gan tagad, gan vēl jo vairāk nākotnē, kad izmainīsies situācija un pilsētā, piemēram, sāks darboties jaunā koncertzāle “Lielais dzintars”.

“Un jāsaka godīgi,” norāda D.Gruntmane. “Liepājnieki paši neizrāda patriotismu un, iespējams, nenovērtē šo brīvdabas objektu, kas viņiem ir – proti, koncertdārzu. Cik daudz labu  koncertu un sarīkojumu organizēts, bet vietējie ir kūtri apmeklētāji. Jāteic, ka producenti ļoti piesardzīgi vērtē iespējas rīkot Liepājā plašus pasākumus, koncertus, jo iepriekšējā pieredze rāda, ka liepājnieki nav atsaucīgi. Te nu ir tas jautājums – vai liepājnieki ir gatavi atbalstīt ar savu klātbūtni estrādi, cik nu tas būtu nepieciešams? Jo grūti pašvaldībā aizstāvēt finansējuma nepieciešamību, ja liepājnieki ar savu apmeklējumu neapliecina, ka viņiem šis objekts vajadzīgs!”

Kā klājas, pīles Gulbju dīķī?

Turpat netālu no koncertdārza “Pūt, vējiņi!” veģetē vēl viens kādreiz iecienīts objekts – Gulbju dīķis. Kopš cēlo putnu tur vairs nav, palicis tikai nosaukums, jo realitātē tas kļuvis par pīļu dīķi. Bet ne jau tas ir bēdīgākais. Galvenais, ka dīķis jau ilgu laiku šķiet pamests novārtā un ar katru gadu izskatās arvien nožēlojamāks. Ūdens aizaudzis, dīķa dibens pilns ar atkritumiem, betona apmale izdrupusi, trepes sagāzušās.

Kā vēstī vēsture, Gulbju dīķis ar saliņu un tempļveida lapeni ietilpst 1902.gadā celtās cara Nikolaja vārdā nosauktās peldu iestādes ansamblī. Kompleksa autors ir arhitekts Pauls Maksis Berči. Te bijusi apkārtējo vasarnīcu iemītnieku iecienīta atpūtas vieta. Uz saliņas varēts nokļūt pa diviem tiltiņiem, bet saliņā atradies neliels tējas paviljons. Apkārtējo māju iedzīvotāji siltajos vasaras vakaros tur pulcējušies, lai padzertu tēju, patērzētu un paklausītos mūzikas skaņās, kas atplūda no Kūrmājas. Ir zināms, ka dīķa gultne bijusi izklāta ar apaļiem, ļoti piemērotiem akmeņiem, taču pēc Otrā pasaules kara, iespējams, mainoties gruntsūdeņu līmenim, ūdens līmenis krities arī dīķī.

Padomju laikos te izveidotās sanatorijas “Liepāja” viesi ik vakaru azartiski baroja gulbju pāri, kas dīķī mita daudzus gadus. Ziemās cēlos putnus izmitināja kādā sanatorijas pagrabā. Diemžēl gulbju idille neturpinājās ilgi, pirmā pazuda gulbju dāma, bet gulbju puisis Borja vēl kādu laiku vientuļš peldēja pa duļķainajiem dīķīša ūdeņiem, līdz kādu nakti nelietīga roka pārtrauca arī viņa dzīvību.

Par laimīgo gulbju pāri, kas pavasaros sajūsmināja ļaudis ar veselu baru pelēkpūkainu mazuļu, palikušas vienīgi atmiņas. Parka apmeklētāji tagad priecājas par pīļu ģimenēm ar pīlēniem, un arī tas taču ir jauki, būtu tikai dīķītis kaut nedaudz tīrāks un apkārtne – sakārtotāka.

Par dīķi nav aizmirsts

Pērn oktobrī Liepājas domes sabiedrisko attiecību speciālists Aigars Štāls stāstīja, ka pašvaldībā izskatot kapitālinvestīciju programmu 2007.–2011. gadam, kur domāts iekļauts arī projektu “Gulbju dīķa un līdzās esošās teritorijas rekonstrukcija”. Aprēķināts, ka dīķa, saliņas, lapenes un apkaimes rekonstrukcijai nepieciešams finansējums 390000 latu apmērā. Tomēr projekts palika aiz svītras, jo pilsētai izrādījās citas prioritātes.

Tomēr Gulbju dīķis neesot aizmirsts. Domes Attīstības pārvaldes vadītājs Vilnis Vitkovskis atzina:  “Neapšaubāmi, tas ir svarīgs, vēsturiski vērtīgs objekts, kas saglabājams un saudzējams. Turklāt dīķa sakārtošanas projekts jau ir izstrādāts, kā arī zināms nepieciešamais investīciju apjoms, kas varētu sasniegt ap 400000 latu. Tāpēc iecere atjaunot dīķi nekur nav pazudusi, tikai jāpagaida ar finansējumu, jo pašlaik investīciju grafiks ir ļoti saspringts, ņemot vērā apjomīgos objektus un vēl straujos sadārdzinājumus.”

Pēc Attīstības pārvaldes priekšnieka teiktā, Gulbju dīķa rekonstrukcijas projekts tiks atkal virzīts nākamā gada kapitālinvestīciju plānā, un, ja būs iespēja, pašvaldība tam līdzekļus atvēlēs. Turklāt V.Vitkovskis piebilda, ka arvien populārāka kļūstot prakse, kad attīstās sadarbība ar privātiem investoriem, kas būtu gatavi ieguldīt naudu pilsētas sakārtošanā. Tiekot strādāts arī šajā virzienā, bet konkrētu informāciju V.Vitkovskis pagaidām nevēlējās atklāt.

Uzziņai

Koncertestrādi “Pūt, vējiņi!” atklāja 1964.gada 21.jūnijā.
Festivāla “Liepājas dzintars” izveidotājs un koncertestrādes pirmais vadītājs no 1964. līdz 1971. gadam bija Rihards Stankevics.
No 1971. līdz 1975. gadam Kultūras un atpūtas parka direktore bija Ausma Groduma.
No 1976. līdz 1989. gadam direktores amatā strādāja Irēna Pālīte.
No 1990. līdz 1995. gadam par koncertdārza “Pūt, vējiņi!” direktori strādāja Dace Gruntmane.
No 1996. līdz 2000. gadam šo amatu pildīja Simona Rolava.
No 2001. līdz 2002. gadam pašvaldības īpašumu – koncertestrādi “Pūt, vējiņi!” – apsaimniekoja SIA “Argolats”.
Kopš 2002.gada estrādi apsaimnieko SIA “Liepājas Sporta un kultūras pils”.
2007.gadā – apsaimnieko SIA “Nekustamo īpašumu rekonstrukcija”.

Gulbju dīķis ar saliņu un tempļveida lapeni ietilpst 1902.gadā celtās un cara Nikolaja vārdā nosauktās peldu iestādes ansamblī.

Kompleksa autors ir arhitekts Pauls Maksis Berči. Te bijusi apkārtējo vasarnīcu iemītnieku iecienīta atpūtas vieta. Uz saliņas varēts nokļūt pa diviem tiltiņiem, bet saliņā atradies neliels tējas paviljons.

Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”

Gulbju dīķa izdrupušās apmales un sagāzušās trepes ir ne tikai vizuāli neglītas, bet var arī būt bīstamas mazuļiem, kas grib papriecāties un pabarot dīķa iemītnieces – pīles.

Koncertdārzā “Pūt, vējiņi!” sarīkojumu laikā netrūkst apmeklētāju, bet ikdienā tas izskatās kā neieņemams, paplucis cietoksnis.