Kas padara obligācijas salīdzinoši drošas?

Galvenie iemesli, kādēļ obligācijas tiek uzskatītas par salīdzinoši drošu ieguldījumu, ir šādi:

• Garantēti procentu maksājumi un kapitāla atmaksa: Iegādājoties obligāciju, ieguldītājs zina, ka saņems fiksētu procentu ienākumu noteiktos intervālos un pēc termiņa beigām – atpakaļ arī ieguldīto pamatsummu. Šāda paredzamība ļauj plānot finanšu plūsmu un izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem.
• Kreditoru prioritāte pār akcionāriem: Obligāciju īpašnieki ir uzņēmuma vai institūcijas kreditori. Ja emitents nonāk finansiālās grūtībās vai bankrotē, vispirms tiek apmierinātas kreditoru prasības. Tikai pēc tam, ja vēl paliek līdzekļi, atlīdzību var saņemt akcionāri. Tas nozīmē, ka obligacionāriem ir lielākas iespējas atgūt vismaz daļu ieguldītā, salīdzinot ar akciju turētājiem.
• Mazāks tirgus svārstīgums: Obligāciju cenas parasti svārstās mazāk nekā, piemēram, akciju vērtība. Īpaši stabilas ir īstermiņa valsts obligācijas, kuru cena parasti būtiski nemainās, ja vien valsts nemainīgi pilda savas saistības. Pat, ja tirgū notiek īslaicīgas cenu svārstības, investors, kas tur obligāciju līdz dzēšanas termiņam, parasti saņems atpakaļ visu nominālvērtību, tāpēc īstermiņa svārstībām nav praktiskas nozīmes.
• Portfeļa diversifikācijas priekšrocības: Iekļaujot obligācijas līdztekus akcijām un citiem aktīviem, var ievērojami samazināt portfeļa kopējo risku.

Obligāciju veidi un riska pakāpes

Visdrošākās tradicionāli ir valsts obligācijas, īpaši ekonomiski stabilu valstu emitētās. Valdība tās izdod, lai aizņemtos līdzekļus budžeta vajadzībām, un apsola noteiktā termiņā atmaksāt ar procentiem. Piemēram, Latvijas valsts obligācijas un krājobligācijas iedzīvotājiem piedāvā salīdzinoši drošu veidu, kā ieguldīt naudu – valsts garantē, ka termiņa beigās ieguldītā summa tiks atdota kopā ar uzkrātajiem procentiem. Līdzīgi ASV vai Vācijas valdību obligācijas finanšu tirgos tiek uzskatītas par ļoti drošiem ieguldījumiem, jo šo valstu valdības līdz šim vienmēr pilnā apjomā izpildījušas savas parādu saistības.

Savukārt korporatīvās jeb uzņēmumu obligācijas var būt riskantākas, jo to drošums ir atkarīgs no konkrētā uzņēmuma finansiālās veselības. Lielu, sen izveidotu un finansiāli stabilu uzņēmumu (piemēram, starptautisku korporāciju) obligācijas bieži saņem augstu kredītreitingu un tiek uzskatītas par diezgan drošām. Tomēr uzņēmumu obligācijām vienmēr pastāv kredītrisks, ja uzņēmums nonāk grūtībās, pastāv iespēja, ka tas nespēs veikt kupona maksājumus vai atmaksāt pamatsummu. Tāpēc augstāka riska uzņēmumu obligācijas piedāvā investoriem lielākus procentus, kompensējot paaugstināto risku. Piemēram, strauji augošu vai citu iemeslu dēļ riskantāku uzņēmumu obligācijas var solīt 8–10% ienesīgumu gadā, kamēr drošāko uzņēmumu vai valsts vērtspapīri var piedāvāt tikai 2–5%, toties ar lielāku drošības sajūtu.

Ja procentu likmes finanšu tirgos pieaug, jau emitēto obligāciju cenas biržā mēdz krist –tas notiek tādēļ, ka jaunās obligācijas iznāk ar augstākiem kuponiem, padarot vecākās mazāk pievilcīgas. Tomēr obligācijas priekšrocība ir tāda, ka cenu svārstības ir būtiskas tikai tad, ja investors vēlas pārdot obligāciju pirms termiņa.

Noslēgumā jāatzīmē, ka pat ja obligācijas nav pilnīgi bez riska, tās sniedz stabilitāti un paredzamību, ko citi, ar augstāku ienesīgumu, aktīvi ne vienmēr var nodrošināt.