Diskusija

Vairākus gadus runāts un spriests, ko darīt ar leģendāro mūzikas festivālu “Liepājas dzintars” un tā norises vietu – koncertdārzu “Pūt, vējiņi!”. Laiks pielikt punktu, lai varētu iet tālāk un gatavoties nākamās vasaras notikumiem.

Pēc Kultūras pārvaldes un tās vadītājas Leldes Vīksnas iniciatīvas uz diskusiju par šiem jautājumiem bija uzaicināti dažādi speciālisti. Diskusijā iesaistījās mūziķi Aivars Hermanis, Uldis Marhilēvičs un Jēkabs Ozoliņš, arhitekts Uģis Kaugurs, neatkarīgais producents Verners Bokums un Kultūras pārvaldes jurists Juris Jirgens, kā arī Pasākumu un reklāmas nodaļas vadītājs Valdis Skujiņš.

Diskusijas dalībniekiem bija izvirzīti šādi galvenie jautājumi:

1. Vai Liepājā festivālu kustība attīstās un rodas jauni producenti?
2. Vai festivāls “Liepājas dzintars” un koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” ir Liepājai nozīmīgi zīmoli?
3. Vai tie ir savstarpēji saistīti jēdzieni un to visu vajag saglabāt un atjaunot?
4. Vai konkurss festivālā ir svarīgs un tas jāsaglabā kā tramplīns jaunu, talantīgu grupu izaugsmei?
5. Kāda varētu būt koncertdārza “Pūt, vējiņi!” nākotne?

Valdis Skujiņš: – Mūzikas festivālu rīkošanā process notiek – attīstās jau iedibinātie un rodas jauni, kas priecē. Te var nosaukt jau brāļu Mediņu rīkoto stabilo “Beach Party” un visjaunāko – “Roke’n’roll visām paaudzēm”, kuru vasaras beigās producēja Guntis Kolerts. Pēdējais bija īpašs ar to, ka uz vienas skatuves atradās mūziķi, kas jau tautā iemīļoti, sevi apliecinājuši, un līdzās viņiem bija bērni un jaunieši, kas, iespējams, pēc dažiem gadiem uzmirdzēs pie Latvijas mūzikas debesīm. Aivars Brīze gatavojas jaunam festivālam “Roka leģions”, kuru jau tagad sāk veidot no pamatiem. Tajā pa visu Latviju dažādos posmos līdz finālam gatavas piedalīties no 80 līdz 120 grupām. Tādēļ esmu pārliecināts, ka radīsies arvien jaunas producentu grupas, kas radīs ko jaunu. Ja nopietnās mūzikas festivāli tiek finansēti, tad popmūzikai ir tikai līdzfinansējums. Lieliem festivāliem jāgatavojas gadu, un tie nevar būt tikai viens no desmit. Piemēram, Klaipēdā ir producentu grupa, kas veselu gadu gatavo tikai Jūras svētkus. Tagad tā strādā arī brāļi Mediņi ar pludmales festivālu. Kas attiecas uz “Liepājas dzintaru”, es uzskatu, ka punkts tika pielikts tā 30.jubilejas koncertā “Daugavas” stadionā, iemūžinot arī DVD formātā. Ir palikusi tikai nostalģija, bet nav radusies jauna komanda, kas būtu ieinteresēta domāt par tālāko attīstību.

Aivars Hermanis: – Es kā mārketinga cilvēks skatos no cita viedokļa. Pirmkārt, “Liepājas dzintars” ir liels zīmols, bet tam vairs nav satura. Ir citi laiki un cita situācija. Padomju laikā Dzintarā lieliski darbojās konkurss, bet tagad, tirgus apstākļos, šo ideju uzturēt ir smagi. Pats vārds festivāls nozīmē svētkus. Šodien cilvēki vēlas dzirdēt labus mūziķus, taču to dalība arī dārgi maksā – vismaz pusmiljonu eiro, bet zvaigznes – miljonu eiro. Otrkārt, tikpat līdzvērtīgs Liepājas zīmols ir koncertdārzs “Pūt, vējiņi!”, kas, uzskatu, ir perspektīvs. Par šo zīmolu esmu drošs. To pazaudēt būtu liels zaudējums Liepājai un liela kļūda. Parasti jāiegulda milzīgi līdzekļi reklāmai, lai kļūtu labi pazīstami. Te tas jau ir, un tā ir vērtība. Nenoliedzami, ka tas piesaista arī tūristus. Ir jādomā, kā to izmantot. Skaidrs, ka estrāde jāpārbūvē, jo tā neatbilst nekādām tehniskajām prasībām. Jāizvēlas konkrēts formāts, kam tā kalpos. Kā un ko – par to jātiek skaidrībā pašvaldībai. Rokkoncerti tajā ir vēsture, tiem vajadzīgs stadions. Tomēr jāņem vērā, ka pēc ieilgušas pauzes atdzimst arī kordziedāšana. Tādēļ vajadzētu koncertdārzu, kuru var transformēt.

Uldis Marhilēvičs: – Piekrītu par estrādes “Pūt, vējiņi!” zīmolu. Tomēr par “Liepājas dzintaru” mans redzējums ir ļoti vienkāršs. Tā zieda laikos kopā nāca grupas ar savu programmu un arī ar savu jaunradi – ar tautas dziesmas apdari. Pēdējos gados šo festivālu noveda pie kraha tas, ka dienā spēlēja visādas jaunas grupiņas, kuras klausītājus īpaši neinteresēja, bet naktī uzstājās dažas pazīstamas, tāpat arī nebija radoša uzdevuma. Radošais process nonivelēts arī tagad, kad grupas spēlē piesmēķētos klubos, sporta spēlēs un vēl kaut kur. Jaunrade varētu būt mūziķiem tas dzinulis un arī klausītājos radītu interesi.

A.H.: – Bet cik ir to grupu, kas spēj sniegt stundu garu programmu?

U.M.: – Kāpēc stundu? Pietiek ar 30 minūtēm! Ja mēs nepalīdzēsim un nestimulēsim, tad tā latviešu mūzika arī nomirs. Ir jādod iespēja.

Juris Jirgens: – Festivāls “Liepājas dzintars” bija svētki šodienas vidējai paaudzei un vēl vecākiem. Tās nes sev līdzi nostalģiskas atmiņas, kas ir svešas jaunajiem. Jāatzīst, ka tā ir vēsture un jāiet tālāk.

Verners Bokums: – Man patīk par to jaunradi. Ja festivāls tiek rīkots ar pašvaldības, Kultūras pārvaldes finansējumu, tad tā ir publiska nauda, kurai jānes sabiedrisks labums, un tas būtu dotais uzdevums – šī jaunrade. Tas vairs nav komercpasākums kā, piemēram, “Beach Party”, kas sagandē dabu un faktiski nenes lietderību sabiedrībai.

A.H.: – Šo jautājumu var izvērst. Un tas skar izglītību, kas nav mazsvarīgi. Mums valstī pašlaik svarīgākas ir pilis, nevis gaisma. Tāda ir pašreizējā valsts kultūrizglītības politikas tendence. Mums pietrūkst izglītības, apmācības, bet ar to būtu jāsāk. Skolās vairs nav kordziedāšanas, un cik mūzikas skolās māca džezu un tamlīdzīgi? Akadēmiskās izglītības pamati arī ir svarīgi, mums tagad pietrūkst profesionālisma. Cik mums ir tādu mūziķu, kuri var spēlēt dažādu stilu mūziku un visādās grupās, orķestros? Tas arī ir publiskās lietderības uzdevums, lai varētu radīt. Ir jādomā perspektīvā piecus, desmit gadus uz priekšu. Brends jeb zīmols ir ceļš uz starptautiski atpazīstamu festivālu.

Uģis Kaugurs: – Man nāk prātā kādā filmā izskanējuši vārdi “vietā, no kuras es nāku, pieņemts miroņus aprakt”. Dzintars ir kā braukt uz skolas salidojumu – jauki, bet tas bija tik sen, ka grūti atpazīt. Vai to maz iespējams reanimēt? Domāju, ka “Liepājas dzintars” kā kultūras fenomens ir beigts.

U.M.: – Neviens to netaisās reanimēt.

U.K.: – Jā, “Pūt, vējiņi!” kā brends gan var tālāk darboties. Tā ir ekselenta vieta pati par sevi, kas ir būvēšanai neaizskaramā zonā – ļoti tuvu jūrai. To ir centušies privatizēt ar jebkuriem līdzekļiem, un labi, ka tas nav noticis.

Lelde Vīksna: – Šis jautājums no dienas kārtības ir noņemts un pateikt kategorisks – nē. Koncertdārzs “Pūt, vējiņi!” ir pašvaldības īpašums – publiska vieta, kas pieejama visiem.

U.M.: – Zīmols ir svarīgs. Tas var nosūbēt un pēc tam kļūt vēl vērtīgāks.

U.K.: – Jūrmalas parks un pludmale tomēr ir diezgan inerta pilsētas daļa, tādēļ estrāde “Pūt, vējiņi!” ir tā vieta, par ko ir jēga runāt un vērts padomāt. Principā estrāde jāgrauj nost, jo skatuvei vajadzētu būt ar skatu uz jūru. Bet konkrēti rīkoties var tad, ja ir skaidrs, ko mēs šajā vietā gribam, ko vēlamies attīstīt.

Jēkabs Ozoliņš: – Estrāde “Pūt, vējiņi!” ir jānograuj un jāizveido tā, lai šo vietu varētu izmantot visādiem koncertiem. Arī simfoniskajiem un koriem. Liepājas kamerorķestris šovasar jau parādīja, ka var atjaunot koncertus “Liepājas vasara”, kuri savulaik notika 21 gadu pēc kārtas un kuros uzstājās izcili mūziķi un dziedātāji. Kaut vai vijolnieks Gidons Krēmers. Tāpēc nevajadzētu pilnīgi norakt arī Dzintaru. Caur to izgājuši gandrīz vai visi šodienas vadošie mūziķi. Jā, piekrītu, ka tā dzirkstele, kas var atdzīvināt, ir tieši jaunrade. Šī ideja noteikti mūzikas grupas piesaistītu un ieinteresētu. Tāpat rokfestivāls ar bērniem – super! Ka tas var notikt, parādīja Guntis Kolerts šovasar ar savu rokenrola festivālu.

V.S.: – Piekrītu, ka jānāk pazīstamajiem mūziķiem kopā ar bērniem. Tā ir tā dzīvā vide, kas stimulē.

A.H.: – Tomēr kvalitāte ir ļoti svarīga. Tas viss saistās ar to pašu profesionālo izglītību.

U.M.: – Vienalga uzskatu, ka tik bēdīga tā bilde nav. Pati festivāla “Liepājas dzintara” struktūra bija pareiza. Ne velti uz tās bāzes izauga labi mūziķi. Uz beigām tā aizgāja pilnīgi garām.

V.S.: – Visas pazīmes rāda, ka festivālu gars Liepājā turpināsies. Vajadzīga tikai motivācija, arī ideju netrūkst.

U.M.: –  Tieši tā – svarīga ir motivācija un tas, ko piedāvā organizētāji, producenti. Tāds mikslis – grupas kopā ar bērniem un plus vēl jaunrade – arī var būt interesants. Bet ne nakts diskotēkas.

J.O.: – Bītli arī kādreiz bija jauni un nepazīstami. Pie mums joprojām darbojas sistēma – ja iegūsti atzinību ārzemēs, tad tevi beidzot ierauga arī pašu mājās. Jauniešiem jādod iespēja – tā ir mūsu misija, festivāla misija. Tā varam izaudzināt jauniešus – radītājus, ne tikai patērētājus. Talanti ir jāattīsta.

U.M.: – Izdosies, ja tāds festivāls nebūs komerciāls. Tā ir problēmas atslēga.

A.H.: – Liepājai ir tās īpašā aura, cilvēki te labprāt brauc arī no tālienes – tas ir fakts, un ar to vajag nopietni rēķināties.

U.K.: – Ja vēl runājam par estrādi “Pūt, vējiņi!”, tad vajadzētu padomāt, kā šo vietu atdzīvināt arī ziemas posmā. Te būtu jāuzceļ kafejnīca, kur atrastos vieta arī muzejam. Lai tur skanētu mūzika un cilvēkiem būtu patīkami atnākt un uzkavēties.

Lelde Vīksna: – Domāju, ka pateikšu kopējās domas. Festivālam “Liepājas dzintars” jāatstāj durvis vaļā. Kas zina, varbūt pēc gadiem, varbūt pat ātrāk atradīsies kāds enerģisks producents, kurš spēs to atdzīvināt. Bet tā ir mūsu nozīmīga vēsture, tāpēc esam domājuši par kādu stūrīti muzeja izveidei. Tāpat Kultūras pārvalde jau iesniegusi projektu estrādes “Pūt, vējiņi!” skiču konkursam.

Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Diskusijas dalībnieki parādīja ieinteresētību gan par festivālu “Liepājas dzintars”, gan koncertestrādi “Pūt, vējiņi!” un to tālāko likteni.