Sociālās integrācijas centrs

Neziņa un neticība sev cilvēkus ar invaliditāti nereti attur atgriezties pilnvērtīgā dzīvē. Kas būtu jādara, lai šo neticību un neziņu pārvarētu? Viens no ceļiem – uzticēties speciālistiem. Jau piecpadsmit gadu Labklājības ministrijas paspārnē darbojas valsts aģentūra “Sociālās integrācijas centrs”, kas novērtē invalīdu profesionālo piemērotību, ņemot vērā viņu spējas, iepriekš iegūto izglītību un veselības stāvokli, un piedāvā iespējas mācīties, apgūt jaunu profesiju. To var iegūt Jūrmalas Profesionālajā vidusskolā un koledžā RRC. Daudziem invalīdiem, kas patiešām bija gatavi mācīties, visgrūtāk pārvarams bija attālums, kas jāveic līdz Sociālās integrācijas centram un tā mācību iestādēm.

Lai būtu tuvāk

Kopš pagājušā gada rudens Sociālās integrācijas centrs panācis pretim cilvēkiem, kas mīt tālāk no Jūrmalas. Jau atvērtas filiāles – atbalsta punkti Cēsīs, Barkavā, Jelgavā un Kuldīgā, bet pagājušajā pirmdienā arī mūspusē, Cīravā, svinīgi tika pārgriezta atbalsta punkta kabineta oficiālās atvēršanas lente. Maija sākumā tāds notikums paredzēts Viesītē, bet pēc tam Daugavpilī un Rēzeknē. Atbalsta punktu tīkls tiek veidots par Eiropas Sociālā fonda projekta “Atbalsta punktu izveide profesionālās rehabilitācijas pasākumu nodrošināšanai invalīdiem Latvijā” līdzekļiem.

 “Mūsu centra, Labklājības ministrijas un Izglītības ministrijas cilvēki,” stāsta Sociālās integrācijas centra direktore Regīna Simsone, “izanalizēja situāciju, kā labāk palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, un konstatējām, ka lietderīgāk veidot punktus pie arodvidusskolām, jo tajās ir telpas, kur strādāt ar invalīdiem, ir speciālisti, kas to spēj darīt, ir dienesta viesnīcas, kur cilvēkiem palikt.”

Kas notiks atbalsta punktā?

Vispirms nolemts apzināt visus cilvēkus, kuri spēj mācīties. “Likumdošana šiem cilvēkiem dod iespējas mācīties, bet vispirms jāzina, ko viņi vēlas, prot un drīkst darīt,” saka Regīna Simsone. “Mums ļoti jāraugās, lai cilvēks izvēlētos tādu profesiju, kas nepasliktina viņa veselības stāvokli. Ja cilvēkam ir bijusi muguras trauma, viņam nevajadzētu mācīties par celtnieku, jo, darot šo darbu, viņš jutīsies vēl sliktāk.”

Pirmās trīs dienas atbalsta punktā cilvēku ar īpašām vajadzībām konsultēs ārsts, psihologs, pedagogs un sociālais darbinieks. Speciālisti kopā ar šo cilvēku mēģinās atrast tādu apgūstamo profesiju, kas atbilst viņa veselības stāvoklim, spējām un vēlmēm. Ja tas būs par maz, varēs pildīt testus un rīkot pārrunas, kā arī pamēģināt attiecīgajā profesijā darboties Jūrmalā.

Ja būs nepieciešams, kopā ar profesionālo vidusskolu tiks organizēti kursus, kuros apgūt profesiju. Cilvēkiem ir iespējams mācīties gan īsajos kursos, gan 160 stundu kursos, gan mācīties divus vai trīs gadus un iegūt vidējo profesionālo vai pirmā līmeņa augstāko izglītību.

Ja būs nepieciešams, cilvēki varēs mācīties arī Jūrmalā.

Kā iziet patstāvīgā darbā

Lai negadītos tā, ka cilvēki apgūst profesiju, bet pēc tam nevar savas zināšanas izmantot, Sociālā integrācijas centra speciālisti strādās arī ar darba devējiem. Tas vajadzīgs, lai saprastu, kādas profesijas vajadzīgas Kurzemē un vai būs iespējams kursantiem nodrošināt prakses vietas. Viena lieta ir apgūt profesiju teorētiski, bet cita – darba vietā, uzskata Regīna Simsone.

Līdzšinējā Sociālās integrācijas centra pieredze rāda, ka pēc pārkvalificēšanās vai jaunas profesijas apguves darbu atrast spēj daudzi. Ir grupas, no kurām 75–80 procentu absolventu atrod darbu. Taču nereti gadās, ka cilvēks Sociālās izglītības centra mācību iestādēs profesiju apguvis, bet darbā viņam nevedas. Cilvēks neprot ne sevi pasniegt, ne aizstāvēt. “Strādāsim kopā ar darba devējiem, lai mācītu arī viņiem saprast, ko nozīmē strādāt ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības,” sola Regīna Simsone. Darba devēju vidū joprojām lielākoties valda stereotips, ka pieņemt darbā invalīdu ir gandrīz vai bīstami. Viņš var neadekvāti uzvesties, viņam var palikt slikti, un darba devēji saka, ka tad nezināšot, ko darīt. Kāds Liepājas uzņēmējs, kam piedāvāts prakses laikā pieņemt darbā cilvēku ar īpašām vajadzībām, bezkaunīgi noprasījis: “Kā tu iedomājies, ka varēsi te strādāt?” Problēmas var būt arī saskarsmē ar darbabiedriem. Cilvēki, kuri nav ikdienā kontaktējušies ar invalīdiem, var pret viņiem izturēties ar pārlieku lielu žēlošanu vai tieši otrādi, ar nicinājumu, novēršoties no viņiem. Tāpēc paredzēts, ka turpmāk sociālie darbinieki palīdzēs invalīdiem iedzīvoties darba kolektīvā, veikt pirmās sarunas ar darba devēju, pārvarēt samulsumu, mācīs sarunāties ar darbabiedriem. Daļai cilvēku ar īpašām vajadzībām organizēs profesijas apguvi tieši darbavietās. Īpaši tas attiecas uz cilvēkiem ar psihiskām saslimšanām. Šie cilvēki var darīt visu, atzīst Sociālās integrācijas centra speciālisti. Viņi ir lieliski grāmatveži, programmētāji utt., tikai jābūt pareizai apkārtējo attieksmei pret šiem cilvēkiem. Jāpārvar iesīkstējušie uzskati, ka cilvēks, kas nav tāds pats kā citi, ir kaut kādā ziņā sliktāks. Nav sliktāks, apliecina Sociālās integrācijas centra darbinieki, viņš var un spēj daudz.

Iestrādes jau ir

Viens no iemesliem, kāpēc tieši Cīravas Arodvidusskola izraudzīta par atbalsta punkta atrašanās vietu, ir šās mācību iestādes iepriekšējā pieredze. Tajā jau pāris gadu pēc Eiropas struktūrfonda projekta mācās cilvēki ar īpašām vajadzībām. “Kā mūs mācīja vācu kolēģi,” paskaidro Regīna Simsone, “pedagogiem, kas strādā ar cilvēkiem, kam ir īpašas vajadzības, jābūt sociāli labvēlīgiem. Tādam, kam nav nepieņemami vai bail strādāt ar invalīdiem. Nevienu nevar piespiest to darīt.

Cīravas Arodvidusskolas direktors Kārlis Fricsons stāsta, ka ideja veidot kursus, kuros varētu invalīdiem palīdzēt apgūt kādu noderīgu profesiju, radusies skolas darbiniecei Baibai Tikumai. Viņas radu bērns mācījies Dubultos. Izbraukāt turp bijis grūti. Kopā ar direktoru skatījušies, ko šajā ziņā piedāvā Eiropas Sociālais fonds. Un 2003.gadā sākuši rakstīt projektu. Sadarbojoties ar Liepājas pilsētas Sociālā dienesta direktori Aiju Barču un Liepājas rajona Sociālās nodaļas vadītāju Ausmu Bētu, tapa projekts. Padomu, kā un ko labāk darīt, nav liedzis arī Liepājas Neredzīgo biedrības priekšsēdētājs Māris Ceirulis. Kārlis Fricsons atzīst, ka arī viņš pats no sākuma bijis skeptisks, jo nekad iepriekš nav bijis saskāries ar cilvēkiem, kam īpašas vajadzības. Tad aizbraukuši pie Regīnas Simsones uz Sociālās integrācijas centru, visu apskatījuši, redzējuši, kā cilvēki mācās, kā dzīvo. No sākuma šiem cilvēkiem mācījuši tikai strādāt ar datoru. Pirmajā reizē pieteikušies 95 cilvēki. Kad redzējuši tik lielu atsaucību un cik aizrautīgi cilvēki apgūst visu, ko viņiem māca, sapratuši, ka arī vajadzētu palīdzēt apgūt kādu profesiju. Nu jau 105 cilvēki mācās četros arodos: par grāmatvežiem (vēl gads jāmācās), galdniekiem, automehāniķiem un pavāriem (viņi patlaban jau atrodas praksē, šopavasar būs izlaidums). Bet augustā sāks mācīties citi 45 cilvēki, kuri vēlēsies apgūt šīs profesijas. Mācību process klātienē savienots ar mājmācību: 30 procentu no mācību laika ir kontaktstundas – konsultācijas. Cilvēkiem ar īpašām vajadzībām uz mācību laiku ir iznomāti datori ar interneta pieslēgumu, lai varētu pildīt mājasdarbus. Skolā notiek arī praktiskie darbi. Pavāriem – laboratorijās, automehāniķiem un galdniekiem – darbnīcās. Pirms profesijas apgūšanas audzēkņi vispirms apgūst iemaņas darbā ar datoru.

Šai pieredzei ir vēl viens aspekts. Gan skolēni, kas mācās parastajās grupās, gan skolotāji arvien vairāk saprot, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām ir tādi paši kā viņi un var un spēj daudz. Ka viņi ir sabiedrības daļa. Kamēr skolai vēl nav bijusi izbūvēta uzbrauktuve, puiši bez mudināšanas skrējuši pretim un palīdzējuši cilvēkiem ratiņkrēslos iekļūt skolā.

Vai Cīravas atbalsta punktam būs atsaucība

2005./2006.mācību gadā Sociālās integrācijas centra mācību iestādēs – arodvidusskolā un koledžā RRC – mācījās 55 procenti vidzemnieku, 20 procentu Zemgales cilvēku ar īpašām vajadzībām. No Kurzemes tikai 13 procentu. Kāpēc kurzemnieki tik atturīgi? Iespējams, tas tāpēc, ka cilvēki baidās iziet no mājām, ārpus sava dzīvokļa sienām, kur jūtas drošībā, kur viņus neuzlūko ziņkārīgas acis, kur viņi nejūt nicinošu novēršanos.

Sociālās integrācijas centra darbinieki, atbalsta punktus atvērdami, ar lielu cerību skatās uz pašvaldību sociālajiem darbiniekiem. Tieši viņi vislabāk pārzina, kādi cilvēki ar īpašām vajadzībām dzīvo viņu pilsētās vai pagastos. Tieši viņi zina, kas šos cilvēkus interesē, kā ar viņiem runāt, lai raisītu vēlmi atbraukt pārbaudīt savu veselību un spējas, lai pārliecinātu, ka viņu vienīgais ceļš nav speciālās skolas, ka šie cilvēki var iekļauties aktīvā darba un sabiedriskajā dzīvē.

Sociālās integrācijas centrs vienojies arī ar Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisiju par ciešāku sadarbību. Katru gadu ap 2000 cilvēku līdz ar invaliditātes grupu saņem arī ārsta atzinumu, ka viņiem būtu jāpagūst jauna profesija vai jāpārkvalificējas, bet šo iespēju izmanto labi ja piektā daļa. Sociālās integrācijas centra darbinieki cer arī uz ģimenes ārstu lielāku atbalstu.

Cīravas atbalsta punktā būs iespējams ne tikai saņemt informāciju par mācību iespējām, bet arī konsultēties pie ergoterapeita, fizioterapeita, mediķa un psihologa. Tiem, kas nevēlēsies mācīties uz vietas un kam pašiem mājās nav datora, būs arī iespēja iesaistīties tālmācībā. Mācību un konsultāciju laikā klientiem būs iespēja dzīvot bezmaksas dienesta viesnīcā un trīs reizes dienā saņemt veselīgu ēdienu. 2008./2009.mācību gadā Sociālās integrācijas centra atbalsta punktus sāks finansēt no valsts budžeta. Tāpēc nebūtu jābaidās, ka iesāktais sociālās rehabilitācijas un mācību kurss varētu tikt pārtraukts no paša cilvēka neatkarīgu iemeslu dēļ. “Mums jādara viss, lai cilvēki varētu pacelt galvu, lai neviens nepaliktu aiz borta,” aicina Sociālās integrācijas centra direktore Regīna Simsone, cerot, ka sabiedrība viņu sadzirdēs.

Līvija Leine,
“Kurzemes Vārds”

Sociālās integrācijas centra direktore Regīna Simsone pārgriež lenti Cīravas atbalsta punkta atklāšanas svinīgajā ceremonijā.