Šīs ziņas ne tikai šokē un izbrīna, bet arī liek uzdot jautājumus – kas, kad, kur, kādēļ un ko darīt?

Kas? Atbilde ir polimēri – nosaukums, kuru katrs no mums ir dzirdējis. Gumija, celuloīds, viskoze, polietilēns, neilons, epoksīda sveķi – tie visi ir materiāli, kas sastāv no polimēru savienojumiem. Vienlaikus visi šie materiāli rada mikroplastmasas piesārņojumu: PET pudeles, polietilēna maisiņi, apavu gumijas zoles, transportlīdzekļu riepas sadaloties rada mikroplastmasu – daļiņas, kuru lielums nepārsniedz 5 milimetrus.

Kad? Mikroplastmasas stāsts aizsākās brīdī, kad cilvēce uzsāka mērķtiecīgu polimēra izstrādājumu izgatavošanu un izmantošanu. Sākotnēji tie bija dabīgie polimēri, piemēram, kaučuks, kurus globālās industriālās revolūcijas laikā pakāpeniski sāka aizstāt mākslīgi sintezēti savienojumi, cilvēku ikdienā ienākot neilona, celuloīda, polietilēna un citu mākslīgo polimēru savienojumu izstrādājumiem.

Kur? Mikroplastmasas daļiņas ir sastopamas faktiski visās vidēs. Jau 2002. gadā tika konstatēts, ka aptuveni 70% pasaules okeānos sastopamā piesārņojuma ir plastmasa. Dabas spēku – vēja, lietus, upju un okeāna straumju – iedarbībā plastmasa mikrodaļiņu un nanodaļiņu veidā izplatās un uzkrājas vidē, t. sk. mūsu organismos.

Kādēļ? Piedāvājumu nosaka pieprasījums jeb, pārfrāzējot šo vispārzināmo tēzi, cilvēce nevar vienā acumirklī atteikties no mākslīgo polimēru izstrādājumu izmantošanas. Apģērbs, apavi, sadzīves tehnika, transportlīdzekļu sastāvdaļas un citas lietas, bez kurām nav iedomājama mūsu ikdiena, pilnībā vai daļēji sastāv no mākslīgo polimēru savienojumiem.

Un, visbeidzot, – ko darīt? Atbilde ir vienkārša – atbildīga patērēšana, kas nozīmē ne tikai pārdomātu iegādi un atbildīgu izmantošanu lietas dzīves laikā, bet arī rūpes par tās ”likteni” pēc tam, kad lieta savu laiku ir nokalpojusi.

PET pudeles tiek pieņemtas otrreizējai pārstrādei, polietilēna maisiņi un citi plastmasas izstrādājumi ir utilizējami speciālos plastmasas izstrādājumu savākšanas konteineros, apģērbs un apavi var tikt nodoti otrreizējai izmantošanai, bet kas notiek ar polimēru izstrādājumiem, kurus nepieņem centralizētai pārstrādei? Ko darīt ar riepām, kuras vienmēr nolietojas tik ātri un pēcāk tik ilgi aizņem nepiedodami daudz vietas garāžu stūros, malkas šķūnīšos un uz daudzdzīvokļu māju balkoniem?

Interesants fakts: nolietotas riepas nevar apglabāt, jo apraktas riepas to formas un iekšpusē esošā gaisa dēļ tiek pakāpeniski izstumtas virs zemes. Turklāt individuāli šādas darbības arī nav pieļaujamas potenciālā gruntsūdeņu mikroplastmasas piesārņojuma dēļ. Valsts jau gadiem sola atrisināt šo problēmu, tikmēr privātās iniciatīvas šajā jomā cieš vienu neveiksmi pēc otras un nolietoto riepu kalni aug arvien augstāki.

Par to, kā ar nolietoto riepu problēmu cīnās citās valstīs, uzzināsiet rakstā ”Riepu apsaimniekošana – apgrūtinājums vai iespēja?”.