Jaunie jūrnieki

Sestdien gan Liepājā, gan citviet Latvijā notiks Jūras svētki ar dziesmām, dejām un citām jautrībām. Taču jūrnieka profesijas ikdiena nebūt nav saistīta ar jautrošanos. Mēs dzīvojam jūras pilsētā, un mums ir senas ar zvejniecību un jūrniecību saistītas tradīcijas. “Kurzemes Vārds” centās izzināt, cik stipras jauno cilvēku vidū ir alkas pēc jūras, pēc kuģošanas, vai šodienas jauniešos dzīvo Krišjāņa Valdemāra aicinājums “Latvji, brauciet jūriņā!”.  

Kad alkas pēc jūras ir ierakstītas gēnos

Jūrniecības koledžas pasniedzēji novērojuši, ka vislabākie jūrnieki izaug no tiem audzēkņiem, kuri koledžas piedāvātās specialitātes izvēlas, sekojot ģimenes tradīcijām. Mācību iestādē pēc devītās klases beigšanas var mācīties par jūras transporta kuģu mehāniķiem un kuģu vadītājiem. Ir tādi puiši (jāpiebilst, ka skolā mācās arī pa kādai drosmīgai meitenei), kuriem ar jūru bijis saistīts gan tētis, gan vecaistēvs.

“Mans vectēvs kapteinis Juris Rasa arī savulaik beidzis mūsu jūrskolu, tagad viņš Liepājas ostā ir vecākais locis. Jūrniecības koledžā mācījies arī mans brālis Dainis Rasa,” ar lepnumu sacīja Kaspars Rasa.

Kaspars šopavasar ieguvis sardzes stūrmaņa mācību diplomu. Puisis pastāstīja, ka jau no pirmās klases zinājis, ka arī viņš kādreiz brauks jūrā. Vectēvs mazdēlu ne vienreiz vien bija pavizinājis ar velkoni. Puika draugiem varējis palielīties, ka bijis atklātā jūrā, lai gan tagad par to pasmaida, sak, cik nu tālu es tur biju! Jo tagad ir īsti, lieli kuģi redzēti un pa dažādām jūrām kuģots – ir izbaudīti Baltija jūras, Ziemeļjūras, Atlantijas okeāna viļņi. Kaspars prakses laikā iepazinis jūrnieka profesiju, sākot no pašas apakšas. Pirmajā brauciena reizē viņš bijis klāja kadets, kuram jādara paši melnākie darbi – jātīra, jāmazgā, jākrāso. 

Artis Skudra šopavasar pabeidzis sardzes mehāniķa specialitātes 4.kursu. Jaunietis nav liepājnieks, viņš uz skolu atnācis no Aizputes. Mācīties Jūrniecības koledžā ieteikuši draugi, kuri jau skolojušies Liepājā. Bet, kā atceras Artis, ģimenē varot atrast zināmas ar jūrniecību saistītas tradīcijas, jo viens no vectēviem bijis kapteinis. Neko vairāk par šī savas ģimenes locekļa gaitām viņš nezina, tā ka nākas vien secināt – alkas pēc jūras tomēr ir ieliktas gēnos.

Lai gan pēc pirmā reisa viņam tās rozā brilles par jūrā iešanu nokritušas. Bijis brīdis, kad šķitis: es tomēr nebraukšu uz kuģiem, ir jāmeklē cita specialitāte. Pirmā prakse viņam noritējusi Vidusjūrā, uz konteinerkuģa, kas piestājis Spānijas, Itālijas, Turcijas ostās, lai izkrautu un uzņemtu kravu. Viņš bijis arī pie Āfrikas krastiem. Arī Artim nācies veikt visus kadeta darbus. “Tomēr es palieku pie iesāktā, un rudenī turpināšu mācīties jau koledžas līmenī, lai iegūtu pirmā līmeņa augstāko izglītību,” saka jaunais sardzes mehāniķis, kurš šajās dienās gatavojas atkal doties tālā jūras braucienā.

Arturs Rozentāls ir stūrmanis, viņš tāpat turpina izglītību koledžā, ir Jūrniecības koledžas studentu pašpārvaldes priekšsēdētājs. Ar lepnumu viņš runā par savu skolu, par to liecina arī jaunieša formas tērps. Viņš vēlas panākt, lai topošie jūrnieki gribētu uzšūt un ar lepnumu nēsātu koledžas audzēkņa  formu, kas veicinātu skolas popularitāti.

“Kā lai neizvēlas jūrnieka profesiju, ja dzīvo Liepājā, simt metru no jūras,” ar humoru bilst Arturs. Viņa ģimenē arī var atrast tradīcijas, kas saistītas ar jūrniecības specialitātēm. Artura tēta patēvs gājis jūrā un vedis mazajam dāvaniņas no tālām zemēm, tādus našķus un lietiņas, kādas te savulaik nebija redzētas. Lai pārliecinātos, vai patiesi vēlas braukt uz kuģiem, pēc pamatskolas beigšanas viņš mammas draudzenei aizbraucis līdzi uz Klaipēdu ar transportkuģi, uz kura viņa strādājusi par stjuarti. Uz kuģa viņam paticis. “Mani ieinteresēja, kā norit braucieni, kā pārvadā kravas,” saka Arturs. “Man uz kuģa iepatikās. Un izvēlēto profesiju nenožēloju ne pēc pirmā prakses brauciena, ne pēc nākamās reizes.”  

Sāļā romantika

Ikdiena uz kuģa ir smaga un nogurdinoša. Jaunieši, kas pavadījuši jūrā mēnešus, tagad zina daudzus brauciena plusus un mīnusus. Arturs, piemēram, pavadījis sešus ar pusi mēnešus uz jūras. Viņa kravas kuģis piestājis gan pie Turcijas, gan pie Āfrikas un Amerikas Savienoto Valstu krastiem. Redzēta Itālija, Spānija un citas zemes. Tas tomēr ir zināms romantikas alku piepildījums.

Bet vai tik jauniem cilvēkiem nav par smagu ilgi būt šķirtiem no ģimenes, draugiem, no ierasta ikdienas ritma? Puiši nenoliedz, ka gadījies arī pa kādam izmisuma mirklim, ir bijuši brīži, kad, mēnešiem ilgi esot starp svešiem, dažādās valodās runājošiem cilvēkiem, uznāk doma mest visu pie malas un braukt mājās. Bet tas, izrādās, ir bijis tikai vājuma brīdis.

“Mums ir jābūt morāli stipriem,” apstiprina Artis. Bet Arturs pastāsta, ka viņam pirmajā reizē paveicies ar komandu, bijis labs un saprotošs kapteinis, un tas viss palīdzējis izturēt.

“Nedrīkst būt tā, ka tu nolien maliņā un bēdājies, ir jārunā ar cilvēkiem, un tas palīdz saņemties, izturēt,” novērojuši jaunie jūrnieki.

Sauszemes ļaudis parasti nevar atturēties, nepajautājot jūras braucējiem, kā tad ir ar vētrām, kā var izturēt lielo viļņošanos un vai ir pārciesta jūras slimība. Jaunie jūrnieki vētras ir piedzīvojuši un pārdzīvojuši vairākkārt. Arturs jau savā pirmajā braucienā iekļuvis lielajā vētrā “Vilma”, kas plosījās Atlantijas okeānā un kas, kā vēlāk ziņoja plašsaziņas līdzekļi, appludināja Amerikas krastus. Viļņi bijuši daudzstāvu mājas augstumā, kuģis zvāļojies ne pa jokam, piecas naktis neiznācis tā īsti pagulēt. Bet jaunietis tikai smaida: “Pat pirmajā reizē man tas bija patīkams piedzīvojums, es no tā ieguvu pozitīvas emocijas!”

  Lai cilvēki, kam nav tuva lielo ūdeņu stihija, saprastu, Kaspars min, ka, pēc ilgāka brauciena pa jūru pārbraucis mājās, viņš sākumā brīnījies, ka televizors nav nostiprināts. Jo uz kuģa viss aprīkots tā, lai vētras laikā mēbeles pa gaisu nelidotu. Ir arī speciāli galdauti, pa kuriem trauki neslīd.

“Visgrūtāk ir ēst zupu,” saka Kaspars. Un pastāsta, kā viņš vētras laikā žonglējis ar zupas šķīvi, lai kaut ko no tā dabūtu mutē. Bet kajītē viņa guļvieta gan tikusi nopludināta, jo, vētrai tuvojoties, aizmirsis aiztaisīt iluminatoru.  Puiši saka, ka jūras slimība gan viņus neesot piemeklējusi. 

Jūras junga – pirmais ieskats jūrniecībā

Tagad, vasaras vidū, Jūrniecības koledžā aizritējuši izlaidumi un sākas jauns posms – audzēkņu uzņemšana. Pamatskolas beidzēji, devīto klašu absolventi, tiek aicināti mācīties par jūras transporta kuģu mehāniķiem un kuģu vadītājiem. Tālāk viņi jau koledžā varēs apgūt pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību kuģu mehāniķa un kuģu vadītāja studiju programmās. Jaunieši pēc vidusskolas koledžā var iestāties, lai iegūtu starptautisko pārvadājumu organizācijas – loģistikas speciālista izglītību, kā arī mācīties par jūras transporta kuģu mehāniķiem un kuģu vadītājiem. Bez tam koledžā izstrādāta un nodota licencēšanai jauna pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības maksas studiju programma “Tiesību zinātne un jūras tiesības ar jūras tiesību specializāciju”,  kurā varēs mācīties pēc vidusskolas beigšanas.

Koledžas pedagogi stāsta, ka labākie audzēkņi ir tie, kuri turpina ģimenes tradīcijas. Un skolā mācās bijušo absolventu atvases jau trešajā paaudzē. Tas parāda, ka ir labāk, ja par izvēlēto profesiju ir kaut mazākais priekšstats. Lai vēl vairāk ieinteresētu par jūrniecības specialitātēm un kuģošanas lietām, skolotājs Oļegs Zabeļskis izveidojis jūras jungu pulciņu. Tas darbojas uz Jūrniecības koledžas bāzes, un tajā skolēni no dažādām skolām var iepazīties ar jūras lietu knifiņiem – viņi mācās izprast komandas, siet mezglus, var apskatīt kuģus ne tikai no ārpuses.

 Arī jaunie jūrnieki Artis Skudra, Kaspars Rasa un Arturs Rozentāls šajā jomā saskata perspektīvu. Puiši ir reālisti, nometot romantikas plīvuru, viņi saka: “Jā, jūrniecībai ir nākotne. Bez kuģiem un kuģošanas pasaule ir mirusi, jo jūra ir labākais veids, kā nogādāt kravu no kontinenta uz kontinentu, no valsts uz valsti.”

Tāpat viņi saka – ja jaunietis cer uz lielu peļņu, tad viņš ir jāsarūgtina. Jā, viņiem prakses laikā ir labi samaksāts. Bet tagad, kad rokā ir tikai mācību diploms, Latvijas Jūrniecības reģistrā ir jākārto kompetences novērtēšanas eksāmeni. Lai tiem sagatavotos, ir jāapmeklē kursi, kas nebūt nav lēti. Tāpēc jaunie speciālisti vēlētos mazāku birokrātiju un saprotošāku attieksmi pret viņiem. Taču, klausoties jauniešos, neatstāj sajūta, ka ir izaugusi stipra un stabila jūrnieku jaunā maiņa.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds” 

Pieci iemesli, kāpēc jaunieši izvēlas apgūt ar jūru un kuģiem saistītas profesijas:
1. Turpina ģimenes tradīcijas;
2. Mudina vecāki, kuriem bijusi saistība ar jūrniecību;
3. Ieteic draugi, kuri jau mācās Jūrniecības koledžā;
4. Romantikas meklējumi, tālu zemju apceļošana;
5. Vēlas nopelnīt daudz naudas.

 
Jauno speciālistu (no kreisās) Kaspara Rasas, Arta Skudras un Artura Rozentāla stāja un vārdi apliecina, ka jūrniecības nākotne ir drošās rokās.