Kā tos izbeigt?

Laiks, kad izvēlamies, kādus preses izdevumus gribēsim nākamgad redzēt savā pastkastītē, ir klāt. Un tāpēc ir ļoti svarīgi, lai būtu kur šos sūtījumus ievietot – pašas pastkastītes. Kā zināms, tās sagādā raizes ne vienam vien liepājniekam. Pareizāk sakot, raizes sagādā tie, kas šīs kastītes posta. “Gribētu reiz par visām reizēm zināt, kas jādara, lai tās beidzot būtu kārtībā?” jautā ne viens vien liepājnieks, kas dzīvo daudzdzīvokļu mājā. Uz to tad arī mēģināsim atbildēt, meklējot šajā jomā ne tikai slikto, bet arī labos piemērus.

Kam domāta pastkastīte – sūtījumiem vai izsmēķiem?

No kā īsti jābīstas cilvēkam, kas savā pastkastītē gaida kādu sūtījumu? Pirmkārt, tie noteikti ir vandaļi, kas, iekļūstot māju kāpņu telpās, uzskata gandrīz vai par savu pienākumu izpostīt kādu pastkastīti. Starp citu, nav retums, kad šie huligāni ir pašu mājas puišeļi, kas nav atraduši citu izklaidi. Ik pa laikam gluži vai kā lipīga slimība uzliesmo pastkastīšu dedzināšanas mānija – tad tiek sapostīta ne tikai pati kastīte, bet aiziet bojā arī visi tajā esošie sūtījumi, ja saimnieks nav paspējis tos izņemt. Nav retums gadījumu, kad kāds pīpmanis pastkastītes izmanto kā izsmēķu trauku, kas arī ir par iemeslu sūtījumu sadegšanai.

Cita maniere – atlauzt vaļā durtiņas, sūtījumus izmētāt pa grīdu un aizbēgt. Un vēl kāds – vienkārši atraut pastkastītes no sienas, radot iespaidu, ka šai vietai pāri gājis gandrīz vai virpuļviesulis. Tieši šīs pastkastīšu laušanas mānijas dēļ kāda liepājniece, kas itin bieži uzturas Rīgā un tāpēc nevar katru dienu savākt savus sūtījumus, par sev pieņemamāku variantu izvēlējusies abonenta kastīti pasta nodaļā. “Tas vairs nebija izturams, kad regulāri mani sūtījumi, un ne tikai mani, mētājās pa visu kāpņu telpu,” viņa stāstīja. Bet punktu visam pielicis gadījums, kad kundzei atvienoja mobilo tālruni it kā nesamaksāta rēķina dēļ. Rēķins tiešām nebija samaksāts, tikai bēda tāda, ka kundze to nemaz nebija saņēmusi, jo kastīte atkal bija uzlauzta.

Ne mazums raižu tiem, kas piegādā sūtījumus iedzīvotājiem, sagādā tie cilvēki, kas tos izņem no svešu cilvēku pastkastītēm. Gan pasta darbinieki, gan citi speciālisti atzinuši, ka dažkārt nesaprašanās rodas pašu viena dzīvokļa saimnieku starpā, kad, piemēram, vīrs, ejot uz darbu, avīzi paņēmis līdzi, bet sieva par to neko nezina un ziņo, ka tā nemaz nav atnesta.

Cits gadījums, kad patiešām kaimiņi cits no cita aizņemas avīzi. Kāda mājsaimniece dalījās pieredzē. “Es redzēju, ka pastniece aiziet, drīz pēc tam gāju pēc savas avīzes, bet tās tur nebija,” viņa stāstīja. “Kkur varēja palikt? Bet vakarā, kad vīrs nāca mājās, viņš avīzi pārnesa. Vēlāk noskaidrojās, ka viena no pirmā stāva kaimiņienēm avīzi aizņēmās, izlasīja un pēcpusdienā godīgi atlika atpakaļ tajā kastītē, kuras dzīvokļa saimniekiem tā pienācās. Protams, ne visi garnadži ir tik godīgi.

Pavisam interesants ir Toma ielā 56/58 dzīvojošās Dzintras Puķītes piedzīvojums. Tas noticis pirms vairākiem gadiem. Sieviete bija ievērojusi kādu svešinieci, kas regulāri uzturas viņu mājā. Viņa ieradusies drīz pēc tam, kad mājā bijusi pastniece. Vairākkārt Dzintras kundze svešinieci sastapusi gaitenī, dažkārt pat redzējusi viņu turam rokās avīzes un žurnālus, viņai bijušas arī aizdomas, ka svešiniece tos zog no pastkastītēm, taču pierādīt to nav varējusi, jo pieķert viņu ķeksējam tās ārā, nav izdevies.

Taču reiz viņa aizgājusi apciemot draudzeni, kas ārstējās slimnīcā, un sadzirdējusi gaitenī murdoņu. Draudzene pastāstījusi, ka tur atnākusi pastniece ar jaunākajām avīzēm un žurnāliem. Dzintras kundzei par lielu izbrīnu tā bijusi tā pati sieviete, kas regulāri redzēta viņas mājā. Vārds pa vārdam, viņa paņēmusi apskatīties kādu auto žurnālu, pagriezusi otrādi un tur skaidri bijusi saskatāma adrese – no citām avīzēm garnadze to bija nodzēsusi, taču uz šī nebija ievērojusi. Izcēlusies asa vārdu pārmaiņa, svešiniece aizbēgusi, bet no tā laika arī mājā no viņas bijis miers.

Iedzīvotājiem jāspēj vienoties

Kam īsti pieder pastkastītes? Tāds lielākoties ir daudzdzīvokļu namos mītošo iedzīvotāju jautājums. Daudzdzīvokļu tāpēc, ka privātmāju saimniekiem neienāk prātā par tām prasīt atbildību no avīžu piegādātājiem vai kāda cita. Kā noskaidrojām, pastkastītes nav ne pasta, ne kādas citas iestādes īpašumā vai pārziņā, bet par tām jārūpējas to īpašniekiem pašiem. Kā tām jābūt noformētām, nosaka “Pasta noteikumi”, uzsverot, ka kāpņu telpai, kurā novietotas pastkastītes, jābūt labi apgaismotai un uz katras kastītes ir jābūt tās īpašnieka dzīvokļa numuram.

Imants Suharevskis ir mājas vecākais Aisteres ielā 7. Pastkastītes tajā, tāpat kā daudzās citās mājās, esot patiešām novecojušas, jo savulaik tur vandaļi uzvedušies kā uzvarētāji. Viņš gan vairākkārt runājis namu pārvaldē “Jaunliepāja” par šo kastīšu nomaiņu, taču atbilde esot viena: jūsu mājai ir negatīva bilance, naudas nav, un nav par ko kastītes nomainīt! Imants gan nesaprot, kur tā nauda paliek, un ir konsultējies ar Valsts kontroli par šiem jautājumiem.

Māju apsaimniekošanas uzņēmumā “Jaunliepāja” redakcija mēģināja noskaidrot, kāda ir pastkastīšu sakārtošanas prakse. Ēku uzraudze Anita Balode pastāstīja – ja mājai naudas nav, tad patiešām nav arī iespējas ierīkot jaunas pastkastītes. “Taču, ja ir, mēs vienojamies ar uzņēmumu “Liepājas furnitūra”, kas izgatavo metāla pastkastītes: gan sekcijveida, gan pa vienai, divām vai trim kopā, un novietojam daudzdzīvokļu mājās,” viņa skaidroja un minēja, ka to var apskatīt Krūmu ielā 7, Vānes ielā 9 un citviet. Šonedēļ jaunas pastkastītes ierīko arī Ziedu ielā 5. Šādā veidā iegādātas pastkastītes cena esot 8 lati un 87 santīmi.

Noskaidrojām, ka tirdzniecības vietās, kur pārdod pastkastītes, to cena vidēji ir ap 10 latiem. A.Balode gan nenoliedza – lai daudzdzīvokļu mājās ierīkotu jaunas pastkastītes, ir jāsaņem lielākās daļas iedzīvotāju piekrišana. Un pastāstīja, ka netrūkst gadījumu, kad daļa iedzīvotāju jau nopirkusi jaunas kastītes par savu naudu un nepiekrīt, ka citiem tās ierīkos par mājas kopējo naudu. “Tad mēs neko nevaram iesākt,” viņa noplātīja rokas.

Pastkastītes aiz slēgtām durvīm

Tomēr ne visur ir tā, ka iedzīvotāji nespēj vienoties un sakārtot pastkastītes. Tas izdarīts, piemēram, piecstāvu mājā Toma ielā 56/58, ko apsaimnieko kooperatīvs “Draudzība”. Tā ir viena no pirmajām kooperatīvu mājām Liepājā un namu pārvalžu pakļautībā tai nekad nav bijis lemts pabūt. “Varbūt tāpēc arī esam pieraduši, ka par visu jādomā un jārūpējas pašiem,” sacīja šīs mājas iedzīvotāja Dzintra Puķīte. Mājas pārvaldnieks ir viņas vīrs Kārlis.

Pastkastīšu jautājums kļuvis aktuāls pirms aptuveni diviem gadiem. Tās nebija mainītas no 1966.gada, kad māja uzcelta. Vecās bija no skaidu plates, nolietojušās, izdrupušas un ar izlūzušām durtiņām, skaidroja Dzintras kundze. “Parunājām ar cilvēkiem un vienojāmies, ka par kopējo mājas apsaimniekošanas naudu iegādāsimies jaunas – visiem vienādas,” viņa pastāstīja. Un iebildumu nevienam nav bijis.

Tagad sūtījumi ir drošībā, un drošākus tos padara arī tas, ka šajā mājā durvis vienmēr ir slēgtas. Tajā nav koda atslēgas, par kuru Puķītes kundze nav augstās domās, jo tās ātri lūst, bet gan katram mājas iedzīvotājam ir sava ārdurvju atslēga un katrs aizejot tās aizslēdz, bet pārnākot atver – tieši tāpat kā durvis slēdz katrs savā privātmājā.

Te gan sākumā bijuši iebildumi no dažām ģimenēm – kas notikšot, ja cilvēks pārradīsies mājās naktī, bet nebūs atslēgas? Daži pat Puķīšu ģimeni brīdinājuši – tad jums izsitīs logus. Nekā tamlīdzīga – vairāku gadu garumā ir bijuši tikai pāris gadījumu, kad jāiet glābt kāds, kurš naktī netiek iekšā. Radiniekiem, kas regulāri apciemo kādu šajā mājā, pašiem ir savas atslēgas, un problēmu neesot, toties mājā ir tīrs gaitenis, neviens pa nakti nevienam smirdīgu čupu pie durvīm nav nolicis, svešinieki pa māju neklīst. Un arī sūtījumi, kas nonāk pastkastītēs, ir drošībā. Tāpat arī pašas pastkastītes – savējie tās nebojā, bet svešinieki iekšā netiek.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds”

“Vienkāršas un glītas ir mūsu pastkastītes,” rāda Dzintra Puķīte.