Liepājas metalurga vārtsargu Dmitriju Žabotinski pazīstu kādus 20 gadus. Kopš tā brīža, kad Latvijas bērza-79 puikas sāka sacensties ar Sporta pils-80 (Dinamo-80, BHS-80) komandu. Kad viņdien apsveicu Dimu ar uzvaru Sporta Avīzes inspirētajā premjerlīgas premjera nominācijā, liepājnieks ir nosvērts, kā ripas ķerot.

Savas vārtsarga karjeras pēdējos 12 gadus Dima bijis kopā ar Latvijas hokeju: ar HK Rīga 16 gadu vecumā debitējot AEHL, esot Liepājas metalurga un Rīgas 2000 pirmsākumos, spēlējis AEHL, Baltkrievijā, bet pēdējās divas sezonas kopā ar LM tikai Latvijas čempionātā. Otrdien Ogrē saņemot Latvijas čempiona zelta medaļu, Dimam tika arī turnīra labākā vārtsarga lauri, turklāt viņu par labāko atzina visi septiņi virslīgas treneri.

– Liepājas metalurgs ar 30 punktu pārsvaru uzvarēja regulārajā čempionātā, finālā ar 4:0 sasitot ASK. Kur ir jūsu komandas spēks?
– Mums ir četras spēkos līdzvērtīgas maiņas. Formāli melnie – Ozola maiņa skaitās pirmā, taču katrā spēlē var izšaut jebkura no maiņām. Un, ja neiet spēle vienai maiņai, tas neko nenozīmē. Ja neiet divām, tas arī nekas, jo vēl paliek divas. Nekad nav bijis tā, ka spēle neiet visām četrām uzreiz.

– Un liepājnieku spēks ir arī vārtsargs Žabotinskis!
– Es ceru, ka no malas tas tā izskatās. (Smejas.) Bet mums komandā ir ļoti labi puiši.

– Uz kuriem tu tomēr šad tad uzbļauj!
– Skaidrs, ka ir arī jāuzbļauj. Viens otrs grib, lai uzsaucu, kāda situācija spēlē un kas viņam jādara, vai aizmugurē nav briesmas. Tāpat puiši brīdina arī mani un uzsauc, ko darīs laukumā. Tā mēs viens uz otru kliedzam, bet tā ir darba atmosfēra, un, ja spēlē izsprucis arī kāds biezāks vārds, cits uz citu neapvainojamies un ārpus spēles esam draugi.

– Vai tev jau ir Latvijas čempiona zelts?
– Jā, divreiz ar Liepāju un vienu reizi ar Rīgu, bet tas bija sen. Ar metalurgiem komandas pirmsākumos, bet ar rīdziniekiem arī viņu pirmajā sezonā – 2001. gadā. Kā redzi, līdz nākamajam zeltam bija stipri ilgi jāstrādā.

– Kādas ir tavas attiecības ar Latvijas izlasi? Kādreiz runāja, ka Žabotinskis nemaz uz izlasi neraujoties…
– Bijis ir dažādi… Biju izlasē iespēlēts kā Latvijas nepilsonis, tad mainījās noteikumi, ka spēlēt drīkst tikai ar Latvijas pasi. Nokārtoju pilsonības dokumentus, bet lielu iespēju spēlēt man nedeva. Braukt uz turnīriem un čempionātiem kā trešajam vai ceturtajam vārtsargam nav jēgas. Lai sēdētu tikai uz rezervistu soliņa… Tad labāk sēžu mājās.

– Un kāda ir situācija šopavasar? Uz Kanādu taču gribi tikt?
– Tas nav atkarīgs no manis. Kā Oļegs Znaroks lems, tā arī būs.

– Izskatās, ka šogad starp jums trijiem – tevi, Naumovu un Masaļski – lielas atšķirības nav…
– Ja skatāmies, kā nospēlējām turnīrā Sanokā, tad Sergejs ir pussolīti priekšā. Ar viņu komanda uzvarēja, Sergejs vairākkārt glāba no vārtu zaudējumiem. Mēs ar Edgaru tik pārliecinoši nenospēlējām. Sergejam tomēr ir ļoti liela pieredze, un nevajag aizmirst, ka Baltkrievijas čempionāts ir spēcīgāks par mūsējo. Taču tā arī nav, ka Sergejs vai Edgars man tagad būtu priekšā divus soļus. Nopietni pastrādāšu izlases koptreniņos, ja vēl dos iespēju uzspēlēt draudzības spēlēs… Iespēja tikt uz Kanādu man ir, tikai pats nedrīkstu to palaist garām.

– Jūs ar Masaļski esat konkurenti jau no agras bērnības. Vienubrīd tu biji izrāvies priekšā…
– Kad 1998. gada rudenī tika izveidots Liepājas metalurgs, treneris Leonīds Beresņevs vienu spēli vārtos lika mani, otru – Edžu. Tā mēs mainījāmies. Otrajā Liepājas sezonā man iznāca vairāk spēļu, bet 2000. gada vasarā pārgāju uz Rīgu 2000, Edgars palika Liepājā.

– Tavā vārtsarga CV ir gandrīz tikai Latvijas klubi vien!
– Biju aizbraucis uz Saratovu, treneris Mariņičevs solīja, ka došot arī uzspēlēt, tad klubam mainījās plāni, punktu arī nebija tik daudz, kā saimniekiem gribējās, un treneris tos gribēja dabūt ar pieredzējušiem vārtsargiem. Cik ilgi sēdēšu bez darba? Atgriezos Rīgā.

– Tavā karjerā bija arī Vācijas posms.
– Jā, un komanda Timmensdorfā nebija slikta, no kluba 18 spēlēm uzvarējām 16, es biju pirmais vārtsargs, bet reģionālā līga nebija tas hokejs, kur gribējās spēlēt. Tur bija trīs labas komandas, divas – viduvējas, bet pārējās… Turklāt reģionālajā līgā arī neko daudz nemaksāja. Ogrē, kur atgriezos no Vācijas, maksāja vairāk.

– Latvijā vienubrīd runāja, ka Žabotinskim kabatā esot Vācijas pase!
– Tās nu gan ir muļķības! Lai dabūtu Vācijas pasi, tur jānodzīvo vismaz seši vai deviņi gadi. Deviņi, ja nestrādā, seši, ja strādā. Jā, man bija iespēja emigrēt uz Vāciju, pa t.s. ebreju līniju. Tēvs, mamma un māsa tagad dzīvo Vācijā, taču man pietika ar divām nedēļām. Sveša valsts, mentalitāte man pilnīgi sveša, un man tur ne pārāk patika. Varbūt, ja aģents dabūtu vietu DEL līgā… Bet par to tobrīd i runas nebija. Spēlēt hokeju varu arī Latvijā, un ja vēl te maksā vairāk nekā Vācijā. Atgriezos Latvijā. Manas mājas tomēr ir šeit.

– Kā tu, Dima, nonāci hokejā? Vai Dinamo auras un panākumu dēļ tēvs tevi aizveda uz Sporta pili?
– Nē, tēvs tas nebija. Mācījos 43. vidusskolā Grīziņkalnā, pirmajā klasē uz skolu atnāca treneris Andrejs Tumševics un paprasīja skolotājam, lai ļauj mums uzspēlēt futbolu. Kādus trīs vai četrus Tumševics uzaicināja trenēties hokejā.

– Un kā tu tiki vārtos?
– Kādā treniņā zālē, kad visi gulējām uz grīdas, treneris pajautāja, kurš grib stāvēt vārtos. Pieteicos. Kāpēc? Tagad vairs neatceros, kāpēc, taču savu izvēli neesmu nožēlojis nevienu brīdi. Bet, ja tevi uztrauc mans varbūt nestandarta augums, tad, sākot trenēties, es biju otrais garākais komandā, uzreiz aiz Durdina. Pārējie visi – Beļajevs, Ostankovičs – izauga, es ierindā no otrā palēnām vien nonācu septītajā, astotajā, devītajā vietā, skaitot no garā gala.

– Ja nekļūdos, tavs tēvs nav nekāds maziņais?
– Nē, viņš ir vēl mazāks par maniem metru septiņdesmit, bet tēvs visu mūžu ir vingrojis un uzkačājies, tāpēc varbūt izskatās garāks, nekā ir.

– Kuras ir vārtsarga Žabotinska labākās īpašības?
– Man ir laba reakcija, esmu kustīgs un cenšos uzminēt, ko katrs pretspēlētājs darīs laukumā. Liekas, ka tas man izdodas.

– Bet vājo vietu Samsung premjerlīgas premjeram nemaz nedrīkst būt!
– (Smejas.) Ir gan, un vispirms jau mans mazais augums.

– Tu, Dima, pēdējos 12 gadus esi spēlējis Latvijā. Vai mūsu hokejs stāv uz vietas, regresē vai tomēr iet uz priekšu?
– Salīdzināt Latvijas un Baltkrievijas čempionātus nebūtu korekti, bet, ja runājam tieši par Latvijas čempionātu, tas ar katru gadu kļūst spēcīgāks. Solīti pa solītim. Visiem jau gribētos, lai tas būtu vēl spēcīgāks, taču šosezon mums jau bija piecas spēcīgas komandas – mēs, ASK, Rīga 2000, Latgale un arī LSPA/Rīga. Skaidrs, ka labākie U-18 un U-20 izlašu puiši brauks uz Kanādu, un tas ir pareizi. Bet tie spēlētāji, kas nedabū darbu Eiropā, labprāt spēlē Latvijā. Halles mums ir saceltas, naudu arī maksā pat vairāk nekā dažviet Eiropā. Ja vēl mums būtu vairāk komandu, kur spēlēt. Ja katru gadu tiktu izveidota viena vai divas jaunas komandas, turklāt tie būtu projekti ne tikai uz vienu vai divām sezonām… Man liekas, ka maziem solīšiem, bet Latvijas hokejs tomēr iet uz priekšu.

Jānis Matulis,
“Neatkarīgā Rīta Avīze”