Siltais laiks mudina domāt par sportiskām aktivitātēm

Siltais laiks, ar ko vasara mūs līdz šim ir apveltījusi visai dāsni, ne tikai ļaužu prātiem liek sliekties jūras un sauļošanās virzienā, bet arī mudina domāt par sportiskām aktivitātēm. Lai apjaustu iespējas mūsu pilsētas iedzīvotājiem izkustēties, ieskatījāmies vairākos mikrorajonos.
Nu jau vairākus gadus visi puslīdz kvalitatīvie futbola stadioni pilsētā ir nodoti FHK “Liepājas metalurgs” pārziņā. Tādi ir “Daugavas” un “Olimpijas” stadioni, kā arī “Daugavas” stadiona rezerves laukums, Raiņa parka stadions, bijušais “Hidrolat” stadions Darbnīcu ielā. Salīdzinājumā ar vairāku gadu senu pagātni daudzas no futbola arēnām ir labi sakoptas. Tik liels stadionu skaits klubam ir saprotams, jo “Liepājas metalurga” kreklos spēlē vairāk nekā 20 vienības, no 8 līdz pat vairāk nekā 30 gadu vecumam.
Taču, kas vieniem ir ieguvums, citiem rada problēmas, jo pašlaik metalurgiem pieder monopoltiesības futbola laukumu jomā, par kuru īri var pieprasīt sev vēlamo summu.
Pavisam nesen Liepājā, Vaiņodes ielas galā, ir parādījusies jauna atpūtas vieta, kurā ir iespējams spēlēt volejbolu, tātad atliek tikai iegādāties tīklu un spēlēt. Iespēja spēlēt volejbolu un arī futbolu ir pilsētas pludmalē pie Glābšanas stacijas. Pirms diviem gadiem Liepājas Futbola federācija izveidoja pludmales futbola laukumu Jūrmalas ielas galā. Liepājas Futbola federācijas vadītājs Rūdolfs Jurjāns pastāstīja, ka sacensības šajā speciāli kājbumbai piešķirtajā jūrmalas pleķītī lielākoties ir paredzētas nedēļas nogalēs, bet pārējā laikā tur var spēlēt bumbu, cik vien tīk.
Pieminēšanas vērti ir arī tenisa laukumi, kur, pirmkārt, tiek domāts par tenisa skolas audzēkņiem, tomēr arī tur iespējams tikt pie spēlēšanas jebkuram gribētājam, tikai atkal jāņem vērā, ka šis prieks nebūs bez maksas, pie tam jārēķinās, ka laukumi nav pieejami jebkurā laikā. Tenisa sporta skolas direktors Imants Andersons pastāstīja, ja tikai pilsētā nenorisinās kādas sacensības, jebkuram interesentam ir iespējams spēlēt tenisu pāris stundas no rīta, kā arī vakaros.
Gada siltajos mēnešos visai populāra nodarbe pie mums ir riteņbraukšana, un tai ir atvēlēta visa pilsēta, it īpaši daudz vellapēdu minēju sastopami Jūrmalas parkā un tā apkārtnē. Tiesa, tur viņiem jārēķinās ar citiem atpūtniekiem un jādala takas un celiņi ar mazāk aktīvas atpūtas cienītājiem, jo speciālu veloceliņu Liepājā joprojām nav, kaut par to izveidi pēdējā laikā tiek runāts aizvien biežāk.
Savukārt iespēju trenēties bez maksas un visiem gribētājiem pilsētā gandrīz vai nav. Iecienīta futbola spēlēšanas vieta atrodas Ezerkrastā, netālu no pilsētas robežas – iepretī Neredzīgo biedrības namam. Tikai laukums ir nelīdzens un, atkarībā no tā, cik bieži vietējo namu iedzīvotāji vai draugu pulki te aizvada spēles, arī aizaudzis ar nezālēm. Piedevām tas vēl ir arī piegružots, bet vārtsargu laukumi vairāk atgādina ielas remonta laikā pirms asfalta uzklāšanas. Līdzīgas kvalitātes laukums atrodas netālu – pie daudzdzīvokļu namiem M.Ķempes ielas galā. Tur gandrīz visu laukumu klāj rupja grants un akmeņi, un spēlētāji lielākoties ir apkārtējās mājās dzīvojošie bērneļi. Ir patīkami noraudzīties, ka puikas kaitīgu ieradumu piekopšanas vietā labprātāk dzenā bumbu, tomēr šādu laukumu segums dažbrīd izraisa pārdomas, vai spēlēšana uz tiem veselībai nerada vairāk ļaunuma, nekā labuma.
Īpašs stāsts ir arī par pēdējos gados tādā kā pabērna lomā esošo Tosmares stadionu Spīdolas ielā. Pēc vietējo iedzīvotāju stāstītā, vēl pirms gadiem pieciem stadions bijis visai labā stāvoklī. Pat uzradušies uzņēmīgi ļaudis, kas solījuši laukumu savest kārtībā, bet rezultātā no tā čiks vien iznācis – zāliena virsējais segums tika noņemts, bet turpmākajiem darbiem acīmredzot pietrūcis līdzekļu, un nu stadions nīkuļo. To pat vairs nevar nosaukt par stadionu, jo pašlaik tajā vietā atrodas vien daļēji aizaugusi pļava, ar savu mūžu krietni pārdzīvojušiem futbola vārtiem. Labi zināms, ka Karosta un Tosmare no centra atrodas pietiekami tālu, lai bērniem būtu problemātiski pavadīt ilgu laiku ceļā uz sporta nodarbībām, kuru lielākā daļa ir koncentrēta pilsētas centrā vai tā tuvumā.
Varbūt tas kārtējo reizi izklausīsies pēc moralizēšanas, tomēr – cik daudz domājam par nākamo paaudžu veselību? Daudzi ar sportu saistīti cilvēki, necerot uz situācijas uzlabošanos, vairs tikai atmet ar roku – sak, kāda jēga ko teikt, ja tāpat nekas nemainīsies. Bērni, ja vien tie neapmeklē kādu sporta skolu vai klubu, pagalmos un uz ielām ir atstāti bez sportiskām aktivitātēm, jo sportošanas vietu kļūst aizvien mazāk, bet cigaretes, alkohols un nereti arī narkotikas kļuvušas pieejamākas nekā futbola, basketbola un volejbola bumbas.
Pērnā gada rudenī notika tikšanās starp Liepājas amatieru sporta spēļu aģentūru (LASSA) un Liepājas domes pārstāvjiem. LASSA vēlējās, lai dome viņiem piešķir zemi sporta laukumu izveidošanai, bet ar iekārtošanu un uzturēšanu nodarbotos paši amatieru sporta aktīvisti. Tas nenoliedzami būtu teicams projekts, kurā jebkurš sportot gribošs liepājnieks vai pilsētas viesis varētu bez maksas nodarbotos ar fiziskajām aktivitātēm. Šī iniciatīva gan domē atbalstu neguva, jo pašvaldības prioritāte ir cits projekts. Stāsta Liepājas domes sporta pārvaldes priekšnieks Artis Lagzdiņš: “Pašlaik darba kārtībā atrodas jautājums par daudzfunkcionāla sporta laukuma projekta izveidi. Pēc tā apstiprināšanas mēs varētu uzsākt pakāpenisku sporta laukumu izveidi pie pilsētas vispārizglītojošajām skolām. Piekrītu, ka LASSA iecere ir ļoti laba, jo vairāk sporta laukumu, jo labāk, tomēr mūsu prioritāte ir sporta laukumu izveide skolu tuvumā. Nereti skolas ir mikrorajonu centri, bet iespēja sportot šajos laukumos būtu ne tikai skolēniem, bet arī mikrorajonu iedzīvotājiem.”
Bet pašlaik sanāk paradokss – dažāda veida atkarību ārstēšanai tiek tērēti ievērojami līdzekļi tā vietā, lai cīnītos ar cēloņiem, piemēram, sakārtojot vai izveidojot spēļu laukumus.
Tā nu Liepājā, kas pretendē uz valsts otras nozīmīgākās pilsētas nosaukumu, joprojām ir stipri ierobežotas sportošanas iespējas – gada siltajos mēnešos fizisko aktivitāšu cienītāji lielākoties raugās pludmales virzienā, kur ir iespējams sportot, pat ja tur nebūtu radīti nekādi speciāli apstākļi, savukārt tie publiskie sporta laukumi, kas atrodas pilsētā, ir tik kritiskā stāvoklī, ka iecerētā atpūta tikpat labi var beigties traumpunktā.