Liepājas Mākslas vidusskolai – 80

Liepājas Daiļamatniecības skola dibināta 1926.gadā, un jau tās pirmie vadītāji un pedagogi bija izcilas personības, barona Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas Pēterpilī absolventi Hermanis Aplociņš (1891– 1958) un Jānis Sudmalis (1887 – 1984) un citi. Liepājas Mākslas vidusskola ir pirmā šāda skola Latvijā, kas saviem audzēkņiem deva stabilas zināšanas un prasmes lietišķajā mākslā. Gadu gaitā tās nosaukumi ir mainījušies, bet ne pamatnostādnes. Pārmaiņas skolā turpinās, bet jubilejas gadā vislielāko rezonansi un atzinību starptautiskā mērogā no latviešu un ārvalstu profesionāļiem ieguva skolas Keramikas nodaļa un tajā izaudzinātie mākslinieki. Tādēļ, dodot nelielu ieskatu jubilejas pasākumos, vairāk apstāsimies pie keramiķu devuma.

Kad pavērts vēdlodziņš

Ja pirms 80 gadiem skolas mācību process aizsākās ar trim specialitātēm – krāsa, māls, šķiedra un koks, tad pašlaik audzēkņiem tiek piedāvātas 8 izglītības programmas: apģērbu dizains, ādas izstrādājumu dizains, keramika, metālizstrādājumu dizains, koka izstrādājumu dizains, tekstilizstrādājumu dizains, vides dizains. Un šogad klāt nākusi arī audiovizuālā mediju māksla. Latvijas valsts neatkarības atgūšana un Eiropas Savienības dalībvalsts statuss Liepājas Mākslas vidusskolai ir ne tikai atvēris durvis uz pasauli un neierobežotas iespējas turpināt profesionālo izglītību, bet radījis arī problēmas, nostādot dilemmas priekšā – kā ar savu pedagoģisko un izglītības programmu, tehniskā aprīkojuma kvalitāti neatpalikt un būt konkurētspējīgiem ne tikai Latvijas sociālekonomiskajā telpā.

Ar esošajiem resursiem plašajām iespējām pagaidām vēl ir pavērts tikai vēdlodziņš, lai gan Mākslas vidusskolas audzēkņi un pedagogi pierādījuši, ka, esot ne labākajā ekipējumā, tomēr ir vērā ņemami partneri. Būdama vienīgā no Baltijas valstīm Eiropas Liceja parlamenta (ELP) partnerskola, Liepājas Mākslas vidusskola, tās audzēkņi jau kopš 1996.gada piedalās ELP organizētajos starptautiskajos konkursos. Liepājnieki šajos gados veiksmīgi startējuši Spānijā, Vācijā, Itālijā, Portugālē, Grieķijā, Kiprā, Beļģijā, Dānijā, Francijā un Skotijā (Lielbritānija), ar saviem mākslas darbiem izcīnot augstākās vietas un cita veida atzinību. Ne velti Liepājas Mākslas vidusskolai ir parādīta uzticība – 2009.gadā savās mājās uzņemt un organizēt Eiropas Liceja parlamenta konferenci, darbnīcas un juveliermākslas ceļojošo izstādi.

Retrospektīvās jubilejas izstādes

Ir dabiski, ka Liepājas Mākslas vidusskola savu 80.gadskārtu atzīmē ar vairākām izstādēm, bet retrospektīvās kopizstādes cita pēc citas tika atklātas novembrī un skatāmas vēl arī decembrī. Tēlotājas mākslai un lietišķajai mākslai tās ideālajā variantā ir priekšrocība darbus radīt un atstāt mantojumā šai un nākamajām paaudzēm. Mākslas darbi ir saglabāti muzejos, privātkolekcijās, bet audzēkņu diplomdarbi dažkārt arī pašā skolā.

Liepājas muzeja speciālisti bija pirmie, kuri muzeja nodaļā “Liepāja okupāciju režīmos” atklāja izstādi “Pedagogu piemiņai”. Tajā no muzeja krājuma tika atlasītas gleznas, kuras radījuši nu jau mūžībā aizgājušie skolas mācībspēki. Gleznas uzskatāmi liecina, ka tās radījuši talantīgi mākslinieki, bet pievienotās anotācijas stāsta par izcilām personībām, kas audzinājušas mākslinieku jauno paaudzi. Bez jau minētajiem Aplociņa un Sudmaļa, tie ir Nora Drapče, Pēteris Kļaviņš, Matīss Zavickis, Valters Uzticis, Rūdolfs Priede, Kārlis Celmiņš, Vilis Viduks, Ēriks Caune, Skaidrīte Elksnīte un Visvaldis Garokalns.

Viena no vecākajām, tradīciju bagātākajām un līdz šim stabilākajām Mākslas vidusskolā ir bijusi Apģērba dizaina nodaļa. Vairākus desmitus gadu tajā strādāja un to vadīja Astride Palka, pērn viņa pēkšņi aizgāja saules ceļu. Astride Palka arī sarežģītā laikā prata nosargāt nodaļas tradīcijas un amatmeistarības pamatus. Tādēļ skolas lielās jubilejas reizē nodaļas pedagogi un audzēkņi savai skolotājai veltīja nelielu piemiņas izstādi Latviešu biedrības nama galerijā, kurā arī tika atspoguļotas apgūstamā amata prasme un mākslinieciskā fantāzija.

Savukārt Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē skolas visu nodaļu kādreizējo absolventu diplomdarbi, kādi vēl atrodami pašu mājās. Ekspozīcija ļoti piesātināta, no visdažādākajiem materiāliem tapušie darbi stāsta par skolas audzēkņu ceļu uz lielo mākslu. Vēlme parādīt visu un vēstīt par Liepājas Mākslas vidusskolas senajām amatu apgūšanas tradīcijām – tas nav viegls uzdevums, varētu teikt pat grūti izpildāms. Un kaut arī izstādes iekārtotāji mākslinieki Zigrīda Atāle, Dzintra Budovska, Ilze Akselrode un Andris Garokalns veikuši gigantisku darbu, ekspozīcija nedod to informāciju, kādu vēlas sagaidīt gan skatītājs, gan arī paši skolas jubilejas galvenie viesi – bijušie absolventi, jo darbiem nav klāt nekādu nosaukumu, anotāciju vai paskaidrojumu. Līdz ar to ekspozīcija kopumā tā arī konkrēti un skaidri neuzrunā. Acīmredzot laikā, kad skola piedzīvo gan vadības, gan kadru maiņu, gan arī dažādas citas metamorfozes, šim skrupulozajam, ietilpīgajam darbam pietrūcis laika un spēka.

Ka apjomīgi ekspozīciju tomēr iespējams konceptuāli labi izstrādāt un izveidot, liecina Keramikas nodaļas apjomīgā izstāde “Avots”, kas tika iekārtota mākslas galerijā “Māja”. To gandrīz gadu gatavoja māksliniece Dace Grīnberga, kura skolā strādā 30 gadu, bet Keramikas nodaļu vada 12 gadu. Par šo izstādi un keramiķiem kopumā ir vērts parunāt plašāk un dziļāk.

Liepājas keramiķi Latvijā un pasaulē

Liepājas keramiķu devums skaļi un nozīmīgi izskanēja jau tikko aizvadītajā vasarā, kad Rīgā notika Starptautiskās Ženēvas Keramikas akadēmijas 42.ģenerālā asambleja par tēmu “Mūžīgā izglītība”, kurā sapulcējās pasaules keramiķu elite un kuras laikā notika keramikas izstādes lielākajās Rīgas izstāžu zālēs un galerijās. Konferencē, kas risinājās viesnīcā “Reval Hotel Latvia”, piedalījās vairāk nekā 250 mākslinieku no 26 pasaules valstīm, Liepājas Mākslas vidusskolas Keramikas nodaļas vadītāja, pedagoģe, māksliniece Dace Grīnberga spoži prezentēja savas vadītās nodaļas audzēkņu devumu un līdz ar to skolu kopumā. Liepājas vārds iegūla atmiņā pasaules keramiķu elitei, sākot no Amerikas kontinenta, cauri Eiropai un Āzijai līdz Austrālijai. Pēc būtības ar šo uzstāšanos arī sākās Liepājas Mākslas vidusskolas 80.gadskārtas atceres pasākumi.

Piedāvājums no Rīgas šajā nozīmīgajā starptautiskajā keramiķu forumā prezentēt Liepājas mākslas skolas Keramiķu nodaļu Dacei Grīnbergai nāca negaidīti, bet atteikties no ”šīs iespējas būtu nepiedodami. Ar domu – kas neriskē, tas nevinnē, Dace izdarīja lēcienu nezināmajā.

“Nekad vēl nebiju veidojusi šādu prezentācijas disku,” atzīstas Dace, “bet, sekojot loģikai, paņēmu mūsu diplomandu darbu “balto grāmatu” un paskatījos audzēkņu izstrādāto darbu tēzes. Kad to lasīju, sapratu, cik man ir bijušas kolosāli talantīgas audzēknes. Izvēlējos 7 jaunu mākslinieču – Artas Baltās, Artas Dzirkales, Kristīnes Vizbules, Ritas Putras, Ilvas Japiņas, Lindas Buzoverovas, Sanitas Ābelītes – stāstus par sajūtām, domām, emocijām un iegūtām atziņām, skolu beidzot. Iznāca tāds filozofisks stāsts par spēcīgām personībām, kuras, diplomdarbu veidojot, ir bijušas kā uguns, kas deg pret nakti, un gaisma, kas deg pret tumsu. Viņu darbos doma no formas nav atdalāma, un ikviena forma ir kāda laika sprīža iekšējā stāvokļa izpausme. Viņu diplomdarbi būtībā aptver pasaules radīšanas un veidošanās loku, visas stihijas, sākot no gaismas un ūdens rašanās līdz dzīvībai, no bites čakluma uz zemītes līdz fantāzijas lidojumam uz zvaigznēm. Keramika – tā ir arī uguns stihija. Mālam jāatstāj laiks un telpa, lai tas spēlētos gaismēnās, faktūrās, formā un tā tālāk…

Visu tekstu angļu valodā iztulkoja un ierunāja mūsu skolotāja Inese Spinga. To visu kopā ar mūziku diskā salika Pedagoģijas akadēmijas un “Rietumu radio” cilvēki. Mēs pat sapņos necerējām, ka gūsim tādu atzinību no pasaules keramiķu elites! Pēc mūsu diska bija ovācijas, nobeigumā mums nāca klāt šie pasaules klases mākslinieki, arī viens otrs no latviešu izcilajiem keramiķiem, spieda roku, teica paldies,” prieku neslēpj Dace Grīnberga.

Viņa pati var būt gandarīta arī kā māksliniece, jo asamblejas laikā Rīgas galerijās, izstāžu zālēs, muzejos, Pētera baznīcā u.c. bija ļoti daudz izstāžu. Starptautiskajā Ženēvas Keramikas akadēmijā ir tikai trīs tās biedri latvieši – Pēteris Martinsons, Ilona Romule un Latvīte Medniece. Nacionālajā Mākslas muzejā bija izstāde tikai šīs akadēmijas biedriem – “Pasaules māli”, Savukārt Latvijas keramiķu izstāde “Visur tie māli” – Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, bet Svētā Pētera baznīcā – “Ķieģelis”. Dacei Grīnbergai par pārsteigumu viņas darbi iekļuva abās prestižajās izstādēs.

“Es gribu uzsvērt, ka minētajās izstādēs piedalījās arī pieci mūsu skolas un arī jau Mākslas akadēmijas absolventi: Sarmīte Zutere, Arta Dzirkale, Inese Līne, Kristīne Lazdāne. Un par to esmu ļoti lepna,” saka Dace Grīnberga.

Avots – dzīvinošo spēku pirmsākums un turpinājums

Keramiķu starptautiskajā asamblejā smeltās atziņas un pārliecība, ka arī Liepājā skolotie keramiķi spējīgi līdzvērtīgi nostāties blakus šīs mākslas elitei, deva spēku un pārliecību veidot Liepājas Mākslas vidusskolas Keramiķu nodaļas absolventu izstādi plašajā mākslas galerijā “Māja”. “Šī ir otrā nodaļas izstāde, bet pirmā notika pirms 10 gadiem Liepājas muzejā,” atceras Dace Grīnberga. “Tad piedalījās vairāk nekā 40 autoru. Toreiz mums gāja ļoti grūti, jo saistībā ar Latvijas valsts neatkarības atgūšanu bija smags un sarežģīts laiks, tomēr izstāde mums iznāca laba. Tagad cits laiks, bet arī netrūkst grūtību. Tomēr, ne ar vienu nekonsultējoties, es izdomāju, ka šo retrospektīvo izstādi veidošu. Tā tapa gandrīz gadu, jo nav jau vienkārši ne bijušos skolas audzēkņus sameklēt, ne arī darbus savākt un galvenais – atvest uz Liepāju, jo keramika – tā ir trausla lieta. Rīgas un ap to dzīvojošie keramiķi savus darbus atgādāja uz Mākslas akadēmiju. Šobrīd tur mācās divas manas audzēknes – Arta Baltā un Sanita Ābelīte, kuras šos darbus pieņēma, bet liepājnieki sanesa skolā. Tā kā izstādē ir dažādu paaudžu keramiķu darbi, izvēlējāmies nosaukumu “Avots”, jo galu galā no tā arī viss sākas. Šoreiz izstādē piedalījās 55 dažādu paaudžu keramiķi ar 70 darbiem, kas izpildīti dažādos žanros un tehnikās.

Skatoties atpakaļ, es domāju tā – katram skolotājam vai nodaļas vadītājam, kas šeit ir strādājis, ir savi audzēkņi bijuši. Laiks un arī paša pedagoga personība vienmēr kaut ko nosaka un izsaka,” ir pārliecināta Dace Grīnberga. “Tādēļ paralēli šai retrospektīvai izstādei esmu savākusi un ierāmējusi senākas un jaunākas fotogrāfijas, kas atspoguļo Keramikas nodaļas darbību un tās cilvēkus. Tām tagad nodaļā ir sava vieta pie sienas. Jaunie jau nezina mūsu vēsturi, šīs personības, kas te strādājušas, mācījušās un tālāk pasaulē aizgājušas. Vecākā gadagājuma mākslinieki, redzot šīs fotogrāfijas un arī savus darbus izstādē, bija priecīgi un aizkustināti. Man bija maģistra darbs par pedagoga personības lomu laika posmā līdz Otrajam pasaules karam. Šāds pētījums ļoti vajadzīgs arī par pēckara periodu,” ir pārliecināta māksliniece Grīnberga.

“Ir mums zvaigznes gan lielākas un spožākas, gan arī aktīvi un radoši darbojas. Ir arī tādas, kas uzliesmoja un pazuda. Visi jau par zvaigznēm nekļūst, un vai tas ir tik svarīgi,” Dace jautā. Un pati arī atbild: “Manuprāt, skolas uzdevums veidot personības un audzināt cilvēkus, kuriem ir izpratne par mākslu un kultūras vērtībām. Talantīgākie aiziet pa mākslas ceļu, bet pārējie kļūst par tiem īstenajiem mākslas sapratējiem. Šāds cilvēks uz daudzām lietām skatīsies ar pavisam citādām acīm, uz keramiku noteikti. Mums ir vesela plejāde pazīstamu keramiķu Latvijā un ārpus tās. Piemēram, no 50.gadiem Edīte Zvagule, Sarmīte Zutere, no 60.gadiem – Māra Linkaite, Edvards Geners, Andrejs Ķiģels u.c.

Esmu izaudzinājusi Artu Dzirkali, Inesi Līni, kura pašreiz strādā Porcelāna muzejā, to mūsu skolā nemācīja, Māri Grosbahu, kurš kļuvis par lielu, daudzpusīgu mākslinieku, tālu izrāvies, pa pasauli braukā, strādājis par mācību spēku Amerikā, arī Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpat Uģi Pucēnu, kurš darbojas Aizputē, studijā “Serde”… Tie visi ir mani bērni, baidos, ka nevaru visus nosaukt. Piemēram, Antra Mazika tagad strādā reklāmas nozarē, tomēr keramika joprojām pie sirds, un viņa laiku pa laikam aiziet pie Zanes Eltermanes, lai kaut ko atkal uztaisītu.

Ir tomēr ļoti svarīgi ne tikai savākt savus absolventus uz kopējām izstādēm, bet arī rūpēties par savas skolas vēsturi, jo, kā mēdz teikt, bez pagātnes nav nākotnes. Savas saknes ir jāapzinās, tad jūtamies stiprāki un bagātāki,” neatlaižas Dace.  “Skolu nodibināja 1926.gadā, un mēs bijām pirmie, lai gan faktiski pirmajos divos gados keramikas kā tāda nebija, jo nebija telpu, tikai veidošanas darbnīca. Keramikas nodaļa uz pašreizējām telpām skolā pārnāca 1958.gadā un tādi te esam jau 48 gadus.

Interesanti, ka mūsu skola pati sev ir sagatavojusi arī pedagogus, jo tādu arī sākumā nebija – tikai pats direktors Hermanis Aplociņš, muzeja dibinātājs Jānis Sudmalis un podniekmeistars Taluts… 1924.gadā nodibināja Mākslas akadēmiju, darbojās Rūdolfa Pelšes keramikas meistardarbnīca un tikai tad pēc dažiem gadiem no turienes atnāca māksliniece un skolotāja Margrieta Tiškevice, kura, starp citu, bija beigusi Štiglica skolu Pēterpilī un kura te sāka nodarboties arī ar porcelānu. Marija Riņķe, talantīga māksliniece, kura diemžēl nesen mirusi, tad bija Roberts Vītoliņš – abi Pelšes studenti. Pēc tam jau izauga mūsu pašu audzēkņi, kuri palika skolā un strādāja par pedagogiem.

No pirmā izlaiduma ilgi Keramikas nodaļā strādāja un to arī vadīja Zigfrīds Jurševskis. Tas laiks iezīmējās ar to, ka meklēja jaunas tehnoloģijas – kristāliskās un redukcijas glazūras, un citas. Mācījās daudzi ļoti talantīgi audzēkņi, bet tad sākās karš un gandrīz visi viņi aizbrauca no Latvijas. Tagad jau mēs par dažu gaitām svešumā esam šo to uzzinājuši – Jurševskis Kanādā veiksmīgi nodarbojās ar keramiku un arī tēlniecību, saņēmis vairākas balvas.

Tagad mums Keramikas nodaļā ir stabila komanda. Es nezinu, kā manas kolēģes, bet es ar viņām jūtos ļoti labi. Tie ir cilvēki, kuriem var uzticēties. Keramika ir ļoti sarežģīta un fiziski smaga lieta, bez komandas ir grūti vai pat neiespējami strādāt. Tad vēl nāk nejaušības moments, kad atver krāsni un ir vai nav iznācis. Un viss darbs ir vējā, met kaut pret sienu. Taču arī keramikā daudz ko šodien iespējams darīt citādi – ar datorgrafiku un tamlīdzīgi. Tās ir plašas iespējas. Bet tad pedagogiem ir nepieciešams iziet apmācības kursus, lai varētu brīvi pārvaldīt attiecīgās datorprogrammas. Jā, un paši datori ir nepieciešami. Bet tas jau ir skolas vadības ziņā – ir vai nav vajadzīgi zinoši pedagogi,” savas domas un pārliecību Liepājas Mākslas vidusskolas 80.gadskārtā pauž tajā izaugusī māksliniece un pedagoģe Dace Grīnberga.

Keramikas nodaļas pasniedzēji
no 1926. – 2006.gadam:
Taluts 1926. – 1928. (?)
Margrieta Biškevice 1928. – 1931.
Marija Riņķis 1931. – 1933.
Roberts Vītoliņš 1933. – 1936.
Zigfrīds Jurševskis 1936. – 1944.
Pēteris Kļaviņš 1945. – 1958.
Žanis Rubežs 1945. – 1977.
Taira Haļapina 1952. – 1953.
Edite Zvagule 1959. – 1963.
Haralds Audars 1960. – 1976.
Sarmīte Zutere 1963. – 1965.
Māra Taurite 1965. – 1970.
Daina Kopštāle 1969. – 2003.
Ingrida Ģelze-Ozoliņa 1970. – 1976.
Andra Stankēviča 1976. – 1978.
Arma Goveiko 1978. – 1979.
Dace Grīnberga 1976. līdz šim laikam
Leons Visockis 1982. – 1998.
Ilze Eniņa 1985. – 1999.
Arta Dzirkale 2000. – 2004.
Linda Buzoverova 2004. līdz šim laikam
Vineta Trumpeniece 2006. līdz šim laikam.

P.S. Izceltie ir bijuši arī nodaļas vadītāji, bet visiem nav zināms precīzi no kura gada līdz kuram.

 
Indra Imbovica,
“Kurzemes Vārds”

Liepājas Mākslas vidusskolas Keramikas nodaļas vadītāja,  māksliniece Dace Grīnberga.   

Paaudžu tikšanās: (no kreisās) Velga Melne, Danuta Sīle un Sanita Ābelīte pie kolēģes Ineses Līnes darbiem.

 Izstādes “Avots” darbus aplūko Liepājas Mākslas vidusskolas kādreizējā ilggadējā pedagoģe, tekstilmāksliniece Anna Eltermane ar jaunāko meitu, keramiķi Zani Eltermani.     

Daces Grīnbergas darbs “Ķieģelis”, kas bija eksponēts arī tāda paša nosaukuma izstādē Rīgas Sv.Pētera baznīcā Starptautiskās Ženēvas Keramikas akadēmijas asamblejas laikā.