Ārstēties, nevis cīnīties

Pēdējā mēneša laikā “Kurzemes Vārdā” publicēti vairāki raksti par dažādām problēmām Liepājas Reģionālajā slimnīcā. Toskait jau gadiem samilzušo saskarsmes problēmu, slimniekiem ierodoties slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Pēc tam, kad divas pacientes uzrakstīja iesniegumu slimnīcas vadītājiem, redakcijā notika saruna, kurā centāmies noskaidrot situāciju slimnīcā un iespējas, kā maksimāli novērst tos gadījumus, kad pacients aiziet neapmierināts. Sarunā piedalījās slimnīcas valdes priekšsēdētājs JURIS BĀRZDIŅŠ, valdes loceklis medicīnas jautājumos EDVĪNS STRIKS un izglītības un zinātnes virsārsts IVARS KRASTIŅŠ.

– Nevienam no mums nav noslēpums, ka publikācijas, kurās ir atklāti konflikti, ievēro daudz vairāk nekā tās, kurās stāstām labas lietas. Un tāpēc arī ir izskanējuši viedokļi no slimnīcas puses, ka “Kurzemes Vārds” realizē slimnīcas nomelnošanas akciju. Es savukārt šajā sakarībā labprāt atgādinātu Liepājas Pedagoģijas akadēmijas Sociālo zinātņu katedras vadītāja, Socioloģisko pētījumu centra vadītāja Artura Medvecka teikto: “Es domāju, ka arī uz vienu gadījumu vajag reaģēt, lai uzzinātu, vai tā ir būtība, sistēma vai atsevišķs gadījums.” Vai, jūsuprāt, pēdējā laikā izskanējušie gadījumi saistībā ar liepājnieku nepatīkamajiem piedzīvojumiem slimnīcā ir tā vērti, lai tos izskatītu?
Juris Bārzdiņš: – Protams, uz jebkuru gadījumu ir jāreaģē! Un, lai arī mums nepatīk šie raksti, tie tomēr ir iemesls, lai mēs uz tiem reaģētu un darītu visu, lai līdzīgas situācijas neatkārtotos. Un jebkurā gadījumā, tikko mums ir precīzi fakti – zināms pacients un notikuma laiks, mēs uz notikušo reaģējam un mēģinām noskaidrot taisnību.
Edvīns Striks: – Bet mēs nevaram izskatīt anonīmus gadījumus. Tāpēc, ja patiešām ir notikusi kāda netaisnība pret slimnieku, rakstiet iesniegumu, un mēs to izskatīsim. Tikai tā mēs varam uzzināt par šiem gadījumiem.

– Nav nekāds noslēpums, ka lielākajā daļā šo konfliktu ir vainojama tikai un vienīgi savstarpējā saskarsme un attieksme pret pacientu.
J.B.: – Cik man ir zināms, tieši šī attieksme pret pacientiem bija viens no iemesliem, kāpēc pērn notika slimnīcas vadītāju maiņa. Un, atzīšos godīgi, toreiz, stājoties šajā amatā, es domāju, ka šajā ziņā klāsies vieglāk, ka mainīt attieksmi būs viegli un tas neko nemaksā. Pašlaik, kad ir pagājis gads, atzīšos godīgi – tas nebūt nav tik viegli, un nevar arī teikt, ka tas neko nemaksā. To es esmu šajā gadā sapratis, bet mēs pie tā daudz strādājam. Piemēram, pašlaik notiek kvalitātes vadības sistēmu ieviešana, un tajā notiek arī dažādu gadījumu izvērtēšana nekavējoties. Un, ja liepājnieki atceras, ar Medvecka kunga vadītā centra palīdzību veicām arī slimnieku anketēšanu, lai zinātu tos virzienus, kuros jāstrādā vairāk, kā arī regulāri aptaujājam pacientus, kas ārstējas nodaļās. Un tāpat par attieksmi daudz runājam gan savās sapulcēs, gan arī rakstām savā slimnīcas avīzē. Un tāpēc mums pašiem šķiet, ka pārmaiņas notiek un ka darbinieki nav vienaldzīgi pret dažādiem notikumiem. Tieši tāpēc arī mēs tik emocionāli reaģējam, kad parādās šādi negatīvi raksti.

– Bet tas cilvēks, kurš viņam nesaprotamu iemeslu dēļ ir izraidīts no slimnīcas vai bijis kāds cits nepatīkams mirklis, arī ir emocionāls, jo viņš ir slims un viņam ir vajadzīga profesionāļu palīdzība. Un viņš pacietīgi gaidītu, kad to saņems, ja vien viņam laipni paskaidrotu, ka būs jāpagaida, paskaidrotu, kāpēc tik ilgi jāgaida, jo cilvēks, nonākot slimnīcā, jau tā izjūt stresu.
J.B.: – Jā, te es jums pilnīgi piekrītu, diemžēl arī slimnīca ir sabiedrības spogulis. 
Ivars Krastiņš: – Atgriežoties vēl pie jūsu iepriekšējā jautājuma, es noteikti piekrītu, ka ir jāizvērtē katrs gadījums, lai konstatētu, vai tā ir sistēma. Ja šie pēdējie aprakstītie gadījumi patiešām būtu sistēma, tad tas nekur neder, un šāda sistēma ir jāizskauž, tomēr es tā nedomāju. Taču, ja avīzē parādās tikai un vienīgi sliktas lietas par slimnīcu, tad cilvēks jau pie mums ierodas ar domu cīnīties, jo viņš skaidri un gaiši zina, ka citādi te nekas nesanāks. Cilvēks zina, ka ir jāsit dūre galdā un tikai tad kaut kas notiks.
E.S.: – Es katru dienu esmu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā un nedomāju, ka tur strādājošo attieksme pret slimniekiem izmainās līdz ar manu ierašanos, taču, cik es tur esmu, tik tur ir klusu un mierīgi, un neviens ne uz vienu nekliedz. Turklāt netrūkst arī situāciju, kad pacients jau atnāk tik uzskrūvējies, ka sāk konfliktēt ar pirmajiem vārdiem. Vai arī, kas nav nekāds retums, ka pacients ir alkohola reibumā ar visām no tā izrietošajām sekām: agresīvs un tā tālāk. Uzņemšanas nodaļā līdzīgi kā ātrajā palīdzībā aptuveni ceturtā daļa no visiem gadījumiem, kad jāsniedz palīdzība, ir saistīti ar alkohola lietošanu. Tad nu ārstam ir viens šāds labi lādēts pacients, otrs, trešais un pie ceturtā viņš gluži vienkārši noraujas. 
J.B.: – Es, vēl atgriežoties pie slimnīcas kā pie sabiedrības spoguļa, gribu minēt dažus faktus: esmu izrēķinājis, ka pie mums strādā kāds cilvēks no katras divdesmitās liepājnieku ģimenes, tātad mēs esam tā pati Liepāja.

– Tomēr slimnīcā strādājošajiem ir jābūt profesionāļiem un jājūt, kur veidojas konflikts, lai to nemaz nepieļautu. Var diezgan labi saprast vecas un slimas sievietes neapmierinātību un pat sašutumu par attieksmi pret sevi, ja ģimenes ārsts viņu ir norīkojis uz slimnīcu, bet tur viņai vietu atsaka. Nav brīnums, ka viņai jau tā augstais asinsspiediens paaugstinās vēl vairāk, un viņa kļūst emocionāla un sāk, kā jūs teicāt, cīnīties. Turklāt pieļauju iespēju, ka viņa situāciju būtu sapratusi, ja viņai nevis noskaldītu, ka vietas nav, bet paskaidrotu, kas notiek.
I.K.: – Te es gribu piebilst, ka šī kundze ir sistēmas upuris. Šo problēmu acīmredzot varēja risināt, Uzņemšanas nodaļas personālam sazinoties ar šīs slimnieces ģimenes ārsti. Ir lietas, kas valsts līmenī nav nokārtotas. Bet es piekrītu – šajā konkrētajā gadījumā attieksme šo situāciju būtu mainījusi. Šis patiešām nebija gadījums, kad ir nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, pietika ar to, ka šī kundze saņēma palīdzību Uzņemšanas nodaļā – viņa varēja doties mājās un turpināt ārstēšanos ambulatori, diemžēl daudzos gadījumos cilvēki nesaprot, ka tagad slimnīcā ir šāda kārtība.
E.S.: – Uzņemšanas nodaļa vairs nav tāda, kādu to bijām pieraduši redzēt gadiem ilgi – vieta, kur aizpilda tikai papīrus un nosūta uz nodaļu. Tagad tā ir vieta, kur slimnieks uzturas vairākas stundas, kur viņu izmeklē, sniedz pirmo palīdzību un tad izvērtē, vai ir nepieciešama ārstēšanās slimnīcā, vai cilvēks var doties mājās un turpināt ārstēšanos ģimenes ārsta uzraudzībā. Un te arī rodas tā stundām ilgā gaidīšana – kamēr veic visus izmeklējumus, tas nav pusstundas darbiņš, tam patiešām ir jāvelta vairākas stundas.  
J.B.: – Tā faktiski ir neatliekamās palīdzības nodaļa. Un mūsu mērķis nekādā gadījumā nav pēc iespējas ātrāk slimnieku izdzīt cauri šai nodaļai. Gluži otrādi – mērķis ir šajā nodaļā slimnieku maksimāli izmeklēt un viņam palīdzēt. Un tas nozīmē, ka cilvēks tur var pie sistēmas pavadīt pat 12 stundas. Un iespējams, ka pēc šajā nodaļā saņemtās palīdzības cilvēkam ārstēšanās slimnīcā vairs nav vajadzīga.

– To slimniekam, kuru ģimenes ārsts ir norīkojis uz slimnīcu, ir grūti saprast. Tad, lūdzu, paskaidrojiet, ko šajā nodaļā ir iespējams paveikt?
E.S.: – Kā jau iepriekš sacīju, slimnieku uzklausa ārsts, viņam veic analīzes, ja vajadzīgs, kompjūterizmeklējumus, rentgenu un citu, apskata speciālists un ievada medikamentus – šādi strādā slimnīcu Uzņemšanas nodaļas visā pasaulē, tas nav nekāds jaunums un mūsu izdomājums. Ir neskaitāmi daudz situāciju, kad pietiek ar pāris stundās sniegtu palīdzību, lai cilvēks varētu tālāko ārstēšanos veikt mājās sava ģimenes ārsta uzraudzībā. Turklāt es gribu piebilst, ka tas notiek arī paša slimnieka interesēs – ir taču labāk ārstēties mājās, nekā lieki gulēt slimnīcā, kur katra gultasdiena maksā piecus latus. Turklāt šajā laikā slimnieks guļ komfortablā gultā.

– Taču, ja slimniekam trīs un vairāk stundu ir jāsēž vestibilā uz cieta sola un neviens pat nepajautā, ko viņš gaida, tad gan, manuprāt, ir saprotams, kāpēc viņš ir neapmierināts. Bet, ja viņam kāds paskaidrotu, ka ir slimnieki, kam palīdzība nepieciešama ātrāk, ka visi speciālisti šobrīd ir aizņemti, es domāju, ka tas, kuram situācija nav tik akūta, arī gaidīs nekurnēdams.
I.K.: – Pilnīgi pareizi! Un šīs ir tās situācijas, kuras mēs cenšamies izskaust. Bet ticiet man, tas nenāk viegli. Ja cilvēks 20 gadu ir strādājis ar attieksmi – man neko nemaksā, tad var maksāt jebkādu algu, viņš savu attieksmi nemainīs. Turklāt pārveidot Uzņemšanas nodaļu par vietu, kur cilvēkus izmeklē un kur viņiem sniedz palīdzību, nemaz nebija tik viegli. Arī no nodaļas personāla puses bija noraidoša attieksme, ka viņiem tas nav jādara. Tā kā šādas pārmaiņas nenāk viegli. Un te es gribu uzsvērt mūsu pašu lielāko problēmu – kadrus. Ja cilvēki, kas meklē darbu medicīnā, mums stāvētu rindā, ticiet man, situācija noteikti būtu labāka un mēs varētu atlasīt labākos no labākajiem, bet diemžēl rindā neviens nestāv. Šī iemesla dēļ mēs nevaram laikus izmeklēt pacientus, mēs nevaram laikus noteikt diagnozi un paveikt daudz ko citu, un tāpēc arī nākas pagaidīt ilgāk, nekā gribētos. Diemžēl tāda ir situācija – arī man, ierodoties jebkurā Latvijas slimnīcā, tūlīt izskan uzaicinājums: vai jūs negribētu pie mums padežurēt? Kaut vai brīvdienās, bet lūdzu, lūdzu… Es varētu būt kaut vai pēdējais sliņķis, bet mani un tāpat jebkuru citu ārstu atplestām rokām ņemtu pretī, jo slimnīcās nav kas strādā un katrā vietā ir laimīgi par jebkuru ārstu. Rīgas slimnīcas tiek cauri uz jauno ārstu – rezidentu rēķina, bet citur Latvijā šādas iespējas ir ierobežotas. Pēdējā gada laikā gan situācija ir nedaudz uzlabojusies, tomēr tā nav novēršana īsā laikā. Tāpēc arī mēs sadarbībā ar Liepājas pārstāvniecību Rīgā organizējam jaunajiem ārstiem tikšanās Liepājā, lai piesaistītu viņus te nākt un strādāt.

– Jūs ieminējāties, ka daļa slimnieku, kuri nonāk slimnīcā un kuriem nav nepieciešama stacionāra palīdzība, ir sistēmas upuri. No jūsu pašu ārstiem esmu dzirdējusi, ka šādu situāciju būtu mazāk, ja slimnīcai veidotos labāka sadarbība ar ģimenes ārstiem.
J.B.: – Ir Ministru kabineta noteikumi, kas regulē, kādam ir jābūt nosūtījumam uz slimnīcu. Tajos ir teikts, ja pacientam ir nepieciešama diennakts ārstniecības personas uzraudzība, nosūtot viņu uz slimnīcu, ir jāpievieno izraksts ar izmeklēšanas rezultātiem, kas pamato konkrēto nosūtīšanas mērķi un pacienta veselības stāvokli. Diemžēl bieži vien ģimenes ārsti saviem pacientiem izsniedz tikai mazas lapiņas bez jebkādiem izmeklējumiem un pamatojumiem. Turklāt šajos pašos Ministru kabineta noteikumos ir teikts, ka ģimenes ārstam ir jāvienojas ar pacientu un ārstniecības iestādi par pacienta nosūtīšanas laiku.
E.S.: – Ir ļoti daudz labu piemēru, kad ģimenes ārsti piezvana uz Uzņemšanas nodaļu vai ārstējošajam ārstam un visu izrunā: aizrunā vietu nodaļā un paredzamo ārstēšanu. Tā arī šai sadarbībai vajadzētu veidoties. Bet ērtāk ir izsniegt lapiņu ar norīkojumu un pateikt, ka slimnīcā ir 12 stāvi un lai nu meklē, kas tam cilvēkam kaiš. Mēs no savas puses varētu minēt neskaitāmi daudz šādu gadījumu. Bet, kā jau es teicu – ir ļoti daudz ģimenes ārstu, kas atraduši ļoti veiksmīgu sadarbību ar slimnīcas ārstiem.

– Varbūt ir jāsēžas pie sarunu galda ar ģimenes ārstiem?
J.B.: – Mēs esam to jau darījuši – esam bijuši uz sarunām primārās veselības aprūpes centros un runājuši par šo sadarbību.

– Vai patiešām ir tā, ka slimnīcas nodaļas ir tik pārpildītas, ka nespējat slimniekus uzņemt? Pirms pāris gadiem statistikas dati liecināja, ka gultasdienu noslogojums ir vidēji ap 70 procentiem.
J.B.: – Pirms mūsu sarunas pārliecinājos, ka gultasdienu noslogojums ir 90 un vairāk procentu. Bet, protams, ka vietu trūkums ir epizodisks. Gadā ir pāris tādu dienu, kad slimnīca patiešām ir pilna, taču tas nenozīmē, ka mēs šajā laikā neuzņemam slimniekus, kuriem ir nepieciešama neatliekama palīdzība. Paldies Dievam, koridoros vēl nevienam nav jāguļ, bet, ja tāds brīdis pienāks, nekas cits neatliks, kā šādi rīkoties – es zinu, ka dažviet Rīgas slimnīcās tā notiek. Bet tā, ka mums pilnīgi nebūtu vietu, kur ievietot slimnieku, līdz šim vēl nav bijis. Cita lieta – dažkārt jāpārplāno gultu novietojums, lai sabalansētu vietas vīriešu un sieviešu palātās. Un es ar pilnu atbildību saku, ka mēs būsim palīgs ģimenes ārstiem, bet, lūdzu, kontaktējieties ar mums un saplānosim laiku, lai nevienam slimniekam nenāktos piedzīvot nepatīkamus brīžus.

– Ja nepieciešams, slimnīcā taču telpu pietiek, lai atvērtu vēl kādu nodaļu.
J.B.: – Ja viss notiks, kā paredzēts, jau maijā atvērsim jaunās telpas turberkulozes slimniekiem un maijā uz Īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas bāzes plānojam atvērt arī palliatīvās aprūpes nodaļu.

– Ne mazums cilvēku ir nonākuši situācijā, kad ātrā palīdzība viņus atved uz slimnīcu, tur pāris stundu laikā Uzņemšanas nodaļā sniedz palīdzību, un cilvēks nakts vidū ar čībām kājās var doties mājās, taču viņam nav ne naudas taksometram, ne pat kārtīgu siltu drēbju, jo gadās, ka ir atvests pidžamā. Nav arī kam piezvanīt, lai atbrauc pakaļ un aizved mājās. Un neviens šim slimniekam nevar piedāvāt nekādu palīdzību.
J.B.: – Teikšu atklāti – šādas situācijas būs aizvien biežāk, jo mēs turpināsim attīstīt palīdzības sniegšanu Uzņemšanas nodaļā. Bet vest slimnieku atpakaļ uz mājām ar ātrās palīdzības transportu, protams, nav paredzēts. Tāpēc pie šī jautājuma sakārtošanas mēs strādājam. Iespējams, ir jāpanāk saprātīga vienošanās ar kādu taksometru firmu.

– Un joprojām aktuāla ir arī problēma par acu ārsta, ausu ārsta un neiroķirurga palīdzību, kuru slimnīcā saņemt ir problemātiski.
E.S.: – Jā, šo speciālistu trūkst un vienīgais, ko es varu atbildēt – mēs darām visu, kas ir mūsu spēkos, cenšoties piesaistīt jaunos speciālistus. Te mums ir jāsaka paldies Liepājas domei, ka ir piešķirta nauda, lai jaunajiem ārstiem varam īrēt dzīvokļus. Un, ja būs vajadzīgs, esam gatavi ieguldīt arī slimnīcas naudu, lai tikai dabūtu ārstus uz Liepāju.
J.B.: – Tāpēc šīs sarunas nobeigumā es piebildīšu, ka, manuprāt, situācija slimnīcā tomēr nav tik bezcerīga, kā varbūt izskatās pēc dažiem neveiksmīgiem gadījumiem: mēs gan meklējam jaunus speciālistus, gan arī strādājam ar esošajiem kadriem un galvenais – sniedzam palīdzību slimniekiem.
E.S.: – Un, būsim atklāti, tad, kad cilvēki ir izārstēti, pateicības raksta reti kurš.

Kristīne Pastore,
“Kurzemes Vārds” 

Juris Bārzdiņš: “Stājoties šajā amatā, es domāju, ka mainīt attieksmi būs viegli un tas neko nemaksā, bet izrādās, ka tas ir daudz grūtāk, nekā es biju domājis.”

Edvīns Striks: “Būsim atklāti – tad, kad cilvēki ir izārstēti, pateicības raksta reti kurš.”

Ivars Krastiņš: “Ja avīzē parādās tikai un vienīgi sliktas lietas par slimnīcu, tad cilvēks pie mums ierodas ar domu cīnīties, jo viņš skaidri un gaiši zina, ka citādi te nekas nesanāks.”