Bezdarbnieku stāsti

Esot gan ­– tā vismaz māca 1.maijs, kas pasludināts par Pasaules darba svētku dienu. Tie, kas diendienā dodas uz darbu, ar lielāku vai mazāku entuziasmu veic savus ikdienišķos pienākumus, diezin vai domā tādās kategorijās. Darba nozīmi, šķiet, tā pa īstam tikai novērtējam, kad to zaudējam. Un, lūk, ekonomiskā situācija izveidojusies tāda, ka Liepājā darbu jau zaudējuši vairāki simti cilvēku, vēl tikpat daudziem tas draud tuvākajā laikā.

1.maija priekšvakarā sameklējām vairākus no tiem, kas negaidīti palikuši bez darba dažādos laikposmos un dažādos uzņēmumos, lai uzzinātu, ar kādām domām bezdarbnieki sagaida jauno situāciju, kā tiek ar to galā un kā turpmāk veidojas viņu dzīve.

Sievietēm grūtāk

“Izmisums,” – tā savu pašreizējo noskaņojumu īsi raksturo Mairīte Feldmane, kura ir viena no tām tekstilražošanā nodarbinātajām, ko optimizācijas vilnis skāra jau pagājušā gada nogalē, kad štata samazināšanas dēļ viņa zaudēja darbu SIA “Lauma Fabrics”. Kopš tā brīža viņa intensīvi meklējusi darbu, bet bez panākumiem. Jāsaka gan, sieviete līdz šim mēģinājusi atrast atbildības un atalgojuma ziņā līdzvērtīgu darbu, kāds viņai bija iepriekš. Kopumā M.Feldmane nostrādājusi firmā “Lauma” 10 gadu, no sākuma bijusi Pārdošanas daļas vadītāja, pēc tam astoņus gadus pildījusi noliktavas vadītājas pienākumus, pēdējos gados – ražotnē “Lauma Fabrics”. Sievietes darba biogrāfija ir visai raiba, pēc izglītības būdama pedagoģe, viņa neilgu laiku strādājusi arī skolā. Bet, tā kā agri nomiris vīrs un viņa palikusi viena ar divām meitām, bijis jāmeklē darbs ar lielāku algu, lai varētu izdzīvot. Strādājusi lielākoties atbildīgos posteņos, vienubrīd bijusi arī galvenā grāmatvede bankā “Olimpija”, bet tā bankrotēja. Strādājusi vēl vairākos amatos, līdz konkursa kārtībā pieņemta darbā akciju sabiedrība “Lauma”, vēlāk turpinājusi darbu SIA “Lauma Fabrics”.

Par zaudēto darbu M.Feldmanei neesot dusmu. “Nē, nevaru teikt nevienu sliktu vārdu, kolektīvs mums bija brīnišķīgs,” viņa saka. “Un es saprotu, ka tagad tāda ekonomiskā situācija. Tagad neviens nevar justies drošs savā darba vietā.” Sarūgtinājums nācis pēc tam, kad, kļuvusi par bezdarbnieci, sieviete sākusi meklēt citu darbu. Viņa pūlējusies vairākus mēnešus, bet velti, un secinājusi, ka Liepājā darbu nevar atrast, vismaz tādu, kas atbilstu viņas prasībām.

“Bezdarbniece esmu no pērnā novembra,” pieredzē dalās M.Feldmane. “Vispirms divus mēnešus atpūtos. Un tad es savā naivumā sāku meklēt darbu. Kad cilvēks ir tik daudzus gadus nostrādājis vienā uzņēmumā, viņš nemaz nav gatavs pārmaiņām. Es nezināju darba tirgu, prasības – neko. Klauvēju pie daudzām durvīm. Tagad domāju, ka Nodarbinātības valsts aģentūra tomēr varētu vairāk palīdzēt bezdarbniekiem. Ja es zinātu, kas man būs vajadzīgs, tad jau uzreiz būtu tam gatavojusies. Mana vēlme bija strādāt kādu atbildīgu darbu, kur varētu likt lietā savu pieredzi, piemēram, pārzināt kādu noliktavu, vadīt varbūt kādu nelielu birojiņu. Bet pēc daudziem meklējumiem sapratu, ka man pietrūkst pašreizējam darba tirgum vajadzīgo zināšanu. Labi, ka protu darboties ar datoru. Bet visur prasa arī angļu valodas prasmi, tāpat lielākoties meklē cilvēkus, kam ir autovadītāja tiesības.”

Vairāku mēnešu laikā ir aizsūtītas daudzas pieteikuma vēstules uz uzņēmumiem, lielākā daļa nav pat atbildējusi. Tagad viņas prasības kļuvušas daudz pieticīgākas. “Es savu naivitāti atmetu un sāku skatīties citas profesijas,” viņa saka. Kad pati publicējusi sludinājumu avīzē, M.Feldmanei pazvanījusi tikai viena darba piedāvātāja. “Sacīja, ka var mani iekārtot darbā Anglijā. Bet ko es tur varu strādāt? Man pēc 12 gadiem būs pensija, būs jāatgriežas Latvijā, nezinu, kā tad viss varētu izveidoties.”

M.Feldmane ir pārliecinājusies, ka situācija darba tirgū Liepājā ir bēdīga. “Un ļoti daudzi cilvēki te meklē darbu. Būs vēl šuvējas, tad celtnieki. Mans kaimiņš, kas strādā būvniecībā, arī tikko zaudēja darbu. NVA un pašvaldībai būtu vairāk jādara, lai palīdzētu – jāpēta situācija, jāprognozē, jāuzklausa cilvēki, jāveido izvērstāka apmācību programma.”

Pašlaik sieviete ir tuvu izmisumam, viņa sākusi interesēties arī par pašiem vienkāršākajiem darbiem. Tur pieprasījums vēl ir, varētu vienā otrā vietā iekārtoties, taču atalgojums ir ļoti zems. “Mana jaunākā meita vēl mācās augstskolā, būs logopēde, veiksmīgi tikusi budžeta grupā. Man ir jāpalīdz viņai pabeigt mācības, neko nevar darīt, tas arī ir nākotnei,” saka M.Feldmane.

“Un vēl jau ir tā, ka vīrietim tomēr vieglāk atrast darbu. Tas ir neapstrīdami. Pati saskāros ar šo lietu. Kādā noliktavā man pat atklāti pateica: jā, jūs visam atbilstat, bet mēs gribētu vīrieti. Sievietei, ja vēl viņa ir pusmūžā, ir grūtāk,” cieši pārliecināta darba meklētāja.

Pamats grūst zem kājām

Ne mazāk satriekta ir šuvēja akciju sabiedrībā “Lauma Lingerie”, kura piekrita padalīties savās pārdomās, bet nevēlējās, lai tiktu atklāts viņas vārds, jo, kamēr darbs vēl ir, viņa negrib lieki izaicināt likteni. Tomēr sieviete nelolo ilūzijas, ka optimizācija ies viņai secen. Varētu jau cerēt, jo pagaidām uzņēmuma vadītāji solījuši, ka no 350 darbiniekiem tiks atlaisti ap 130. Tomēr uzņēmumā klīst baumas, ka tas ir tikai laika jautājums un atlaisti tiks arī atlikušie darbinieki, jo firmas īpašnieki plānojot Liepājas ražotni pilnīgi pārcelt uz izmaksu ziņā lētāko Baltkrieviju vai vēl tālākām zemēm. Vienai otrai šuvējai jau esot piedāvāts pārcelties līdz ar ražotni uz Baltkrieviju un turpināt strādāt un dzīvot tur. Iespējams, tas varētu ieinteresēt darbinieces, kurām turpmākā darba meklējumus Liepājā apgrūtinās valsts valodas nezināšana.

“Ir tāda sajūta, ka pamats grūst zem kājām,” ilggadējā šuvēja atzina laikrakstam. “Esmu šeit nostrādājusi daudzus gadus, vairs nav tālu līdz pensijai, ko cerēju mierīgi sagaidīt, darot to, ko protu vislabāk. Patiesību sakot, tas arī ir vienīgais, ko protu. Ja man tagad būs jāmeklē cits darbs, nezinu, kā tikšu galā. Neslēpšu – man ir ļoti bail. Bail, ka nepratīšu apgūt citu amatu. Es neprotu braukt ar mašīnu, neprotu rīkoties ar datoru. Diezin vai spēšu to apgūt. Būs jāiet kaut kur mazgāt traukus vai par sētnieci, jo nomazgāt šķīvi vai noslaucīt ielu taču es prastu. Tikai jautājums – vai maz šajos amatos ir brīvas vietas? Un galvenais – cik gan tur varēs nopelnīt? Ne jau tik daudz, lai samaksātu par dzīvokli. Paldies dievam, ka bērni jau lieli, viņiem vairs nav vajadzīga mana palīdzība, tāpēc ceru, ka varbūt viņi man pirmajā laikā palīdzēs. Taču būt viņiem uz kakla arī negribu.”

Pēc jautājuma, vai viņa un vēl kādas pāris pieredzējušas šuvējas nevarētu likt prātus un spēkus kopā, izveidot savu nelielu šūšanas darbnīcu, galu galā pilsētā tomēr netrūkst dāmu, kas vēlas pēc individuāla pasūtījuma šūtus tērpus, kundze krata galvu. “Saprotiet, pirmkārt, tur vajadzīga liela nauda, lai sāktu savu biznesu, vajag labu šujmašīnu, telpu un citas lietas. Otrkārt, es neko nesaprotu no uzņēmējdarbības, no grāmatvedības, un es šaubos, vai vecuma galā vēl spētu ko tādu iemācīties un uzņemties risku.”

Arī šī šuvēja uzskata, ka sievietēm, jo īpaši gados, ir grūtāk atrast darbu nekā vīriešiem.

Pārbaudījums pašiem un pilsētai

Tādās pašās domās ir sieviete, kura 1996.gadā reizē ar daudziem kolēģiem zaudēja darbu akciju sabiedrībā “Liepājas metalurgs”. Kaut arī pagājis krietns laiks, viņa joprojām atceras tās sāpes un izmisumu, kas pārņēmis. Bet par “Laumu” viņai ir savs viedoklis: “Savulaik “Laumu” Liepājā izveidoja tieši tāpēc, lai būtu darbs sievietēm. Tagad, kad šis uzņēmums atlaiž darbinieces, sieviešu nodarbinātības problēma atkal saasināsies. Tas patiešām ir bēdīgi. Būs smagi. Gan viņām pašām, gan pilsētai tas būs liels pārbaudījums.”

Tomēr viņai pašai savulaik pēc darba zaudēšanas “Liepājas metalurgā” izdevies dzīvi stabilizēt visai ātri. “Šķiet, man vienkārši laimējās. Kaut kā sanāca, ka ar labu paziņu un draugu atbalstu ātri atradu citu darbu. Laimīga sagadīšanās,” vērtē Intas kundze. Vēl vairāk – viņa tagad, lai arī cik dīvaini tas izklausītos, ir pateicīga toreizējiem darba devējiem, ka štata samazināšanas kārtībā tikusi atlaista, jo tas licis meklēt jaunas iespējas. “Jā, gandrīz vai esmu pateicīga “Liepājas metalurgam” par to. Ja toreiz nebūtu spiesta izrauties no rutīnas un meklēt citu darbu, dzīve droši vien būtu pagājusi vienmuļi. Man izdevās mainīt skatījumu uz daudzām lietām. Nonācu citā vidē, iemācījos citādāk vērtēt problēmas un tikt ar tām galā. Pabeidzu kursus, pat augstskolā esmu pamanījies iestāties un to pabeigt pa šo laiku. Tā ka tagad esmu ļoti priecīga.”

Bet dzīves skola bijusi skarba, to Inta atdzīst: “Vispirms jau gāja visādi, kamēr tiku līdz tiem bezdarbniekiem. Nebiju jau vairs nekāda jaunā meitene. Tik traki nebija, ka būtu jāsāk lūkoties uz gružkastēm, lai izdzīvotu, bet daudz netrūka, ka būtu jākar zobi vadzī. Taču tad kaut kā viss pats no sevis nokārtojās, nāca viens piedāvājums, tad vēl cits. Tomēr, ja tev nav pazīšanās, tad nevienam neesi vajadzīgs. Man paveicās ar paziņām. Trāpīju īstajā laikā īstajā vietā.”

“Zinu, kā iet, kad paliec bez darba. Ne tikai iztikas ziņā, ir jau arī tāda lieta kā prestižs. Ja paliec bez darba, gadās arī, ka draugi novēršas, tu tiec savā ziņā izstumts no sabiedrības. Protams, tad tie nav īsti draugi, tomēr sāpīgi. Lai “Laumas” šuvējām veicas sameklēt jaunu darbu, atrast savu vietu dzīvē,” novēl pieredzējusī liepājniece. “Ne jau visām laimēsies ar pazīšanos, galvenais tomēr būs pašu sieviešu ziņā.”

Nedrīkst nolaist rokas

Arī Vita Grišina, kura ir bijusī SIA “Lamele” darbiniece, izgājusi cauri bezdarbnieka ugunskristībām un tikusi ar to galā veiksmīgi. Viņa ir viena no aptuveni 120 darbiniekiem, kas darbu zaudēja iepriekšējā gadumijā, kad īsi pirms 2007.gada sagaidīšanas uzņēmumu slēdza. Toreiz “Kurzemes Vārds” rakstīja par atlaistajiem cilvēkiem, kam Ziemassvētku un Jaungada dāvanu vietā nācās saņemt darba uzteikumu, turklāt uzņēmums nebija ar darbiniekiem norēķinājies, tā ka svētki bija jāsagaida pilnīgi bez naudas. Vēl jo traģiskāk tas bija ģimenēm, kam bankrotējušā uzņēmumā strādāja vairāki to locekļi. Pie tām var pieskaitīt arī Vitas Grišinas ģimeni, jo kokapstrādes firmā strādāja gan viņa, gan vecākais dēls, turklāt mātei mājās vēl bija audzināmi divi pusaudži.

Kopš šiem notikumiem pagājis mazliet vairāk nekā gads. Tagad, sazinoties Vitu Grišinu, viņas skats uz dzīvi bija kļuvis jūtami gaišāks.

Uz jautājumu, kā tagad veicas, atbilde skanēja optimistiski: “Veicas labi. Esmu atradusi citu darbu, tagad strādāju tirdzniecībā. Un arī citiem klājas samērā normāli, visi bijušie darbinieki ir atraduši darbu, viens otrs pat atkal strādā pierastajā kokapstrādē.”

Kā pagājis laiks no pagājušā gada satraucošā sākuma līdz šim brīdim? V.Grišina stāsta, ka vispirms, protams, izmantojusi bezdarbnieka pabalstu, kamēr atradusi citu darbu. Tirdzniecībā tāpēc, ka kādreiz jau šajā jomā strādājusi. Arī dēls atradis darbu, tagad strādā būvmateriālu veikalā.

Tomēr viņa atzīst, ka kokapstrādē varēja nopelnīt vairāk: “To nevar noliegt, tagad alga ir mazāka. Taču darbs interesants, esmu apmierināta.”

Viņa nepiekrīt viedoklim, ka sievietēm būtu grūtāk pilsētā atrast darbu nekā vīriešiem. “Nē, tā tas nav,” V.Grišina saka. “Ja cilvēks grib, viņš var darbu atrast neatkarīgi no tā, vai ir vīrietis vai sieviete. Ja tev ir galva uz pleciem, ar ko domāt, un rokas, ar ko darīt, tad perspektīva ir. Nu, nav pie mums tāds bezdarbs, lai nevarētu atrast darbu. Viss ir tikai pašu rokās. Jā, vienmēr var gribēt lielāku algu, labāku darbalaiku utt., bet nav tā, ka cilvēkam būtu jāpaliek vispār bez darba.”

Plašajā pasaulē

Kā zināms, jau pērn Liepājā atsākās uzņēmumu slēgšana, kādēļ simtiem cilvēku zaudēja darbu. Bezdarbnieku maizē nokļuva maksātnespējīgās SIA “Liepājas sērkociņi” darbinieki, viņiem piepulcējās daļa no restrukturizētās “Liepājas Cukurfabrikas” atlaistajiem strādājošajiem.

Bet šā gada sākumā, apsteidzot uzņēmuma “Lauma Lingerie” optimizācijas plānus, par lielāko bezdarbnieku birumu parūpējās britu kompānija “International Greetings”, kas slēdza savus meitasuzņēmumus Liepājā, kā arī filiāles rajonā un citur Kurzemē, bez darba atstājot kopumā ap 500 cilvēku. Apsveikumu ražotnes bijušie darbinieki laikrakstam pauda, ka darba zaudējums bijis ļoti sāpīgs, jo darbs viņiem paticis, nav bijis pārlieku grūts un arī nopelnīt varēts. Tagad bez darba palikušie cilvēki lielākoties kārto bezdarbnieka pabalstus, lai būtu ko iztikt, kamēr sameklēs citu darbu. Šajos meklējumos viņi visi droši vien satiksies – bijušie apsveikumu ražotāji, kokapstrādātāji, sērkociņu, cukura ražotāji, šuvējas u.c.

Lai pilsētā mazinātu saspringumu darba tirgū, Liepājas domes priekšsēdētāja vietnieks, Nodarbinātības komisijas priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš uzskata: “Liepājā vajadzētu turpināt pagaidu algoto sabiedrisko darbu projektu, kas dotu iespēju bezdarbniekiem bez kvalifikācijas uz laiku iesaistīties arī pilsētas sakopšanas darbos.”

Bez tam zināms, ka šogad darbību Liepājā paplašina un arī uzsāk vairāki jauni Eiropas uzņēmumi, kam kopumā vajadzēs ap 250 darbinieku. Bet vai vienā rūpnīcā daudzus gadus strādājušajiem būs iespējams pārorientēties uz citu ražošanu? Vai šuvēja spēs kļūt par, piemēram, datora detaļu montētāju vai kokapstrādātājs – par metālapstrādātāju?

Nav izslēgts, ka daļa no bezdarbniekiem, ja tomēr neatradīs atbilstošu darbu Liepājā, papildinās jau tā tūkstošiem plašās viesstrādnieku rindas Īrijā, Anglijā un citās Rietumeiropas valstīs.

Taču, kā tikko uzzināja laikraksts, dažiem no Liepājā darbu zaudējušajiem paveras vēl plašāki apvāršņi, proti, britu kompānija “International Greetings”, kas līdzīgi kā daudzi jo daudzi citi Rietumeiropas ražotāji dodas meklēt laimi un lielāku peļņu uz Austrumu pusi, aicina līdzi arī Liepājā sevi vislabāk apliecinājušos darbiniekus. Viens no viņiem ­Uldis Leitāns laikrakstam apstiprināja, ka pieņēmis piedāvājumu doties darbā uz Ķīnu. Ko tur darīsit? – vaicājām uzņēmīgajam liepājniekam. “Apmācīsim ķīniešus ražot apsveikumus,” atsmēja Uldis Leitāns. Vai nebaida došanās uz tik tālu zemi, pāri pusei pasaulez? “Nē,” atbildēja liepājnieks. “Mani drīzāk baida palikšana šeit, kur viss grūst un nekas nenotiek.”

Pusmūža vīrieša ģimene devusi akceptu ģimenes galvam doties izzināt plašo pasauli. “Kāpēc neizmantot iespēju, ja to piedāvā? Kāpēc neizmēģināt spēkus?” jautā Uldis Leitāns. Un viņam nevar nepiekrist. Tiešām – kāpēc ne? Galu galā tas ir interesantāk, nekā lasīt uzpumpētos šampinjonus Īrijā.

Un varbūt tiešām pienācis laiks, kad braucam ne tikai strādāt melnos darbus Rietumeiropā, bet apzināmies, ka varam kaut ko arī iemācīt citiem plašajā pasaulē, ja reiz šeit tam nav pieprasījuma.

Uzziņai 

“Bezdarbs ir un paliek visakūtākā tirgus saimniecības ekonomiskā un sociālā problēma, kas ir aktuāla jebkurā valstī (arī Latvijā). Pastāv vairāki iemesli, kāpēc bezdarbs tiek uzskatīts par sociālu un ekonomisku problēmu: resursu zudums, nenodarbināto cilvēku ekonomiskās grūtības, personības degradācija u.c.

Nelielā apjomā bezdarbam ir jābūt normāla tirgus apstākļos. Kāds vienmēr sev meklēs piemērotāku darbu, kāds centīsies stāties darba attiecībās pirmo reizi utt. Jebkurā momentā kādas darba vietas ir brīvas, jo ir cilvēki, kas tās meklē, un ir, kas arī necenšas atrast darbu.

Bet augsts un arvien pieaugošs bezdarbs ir valsts ekonomiskās lejupslīdes pazīme. Sociālā aspektā tas raksturo sabiedrības pretrunu saasināšanos. Bezdarba apmērs konkrētā valstī, reģionā noteiktā periodā ir viens no nozīmīgākajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, kas liecina par saimnieciskās aktivitātes pakāpi.”

(No “Karjeras centra” materiāliem.)

Sarmīte Pelcmane,
“Kurzemes Vārds”

Pagaidu algoto sabiedrisko darbu projekti dod iespēju bezdarbniekiem uz laiku iesaistīties arī pilsētas sakopšanas darbos.