Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Viss sākas ģimenē

Viss sākas ģimenē
24.04.2008 18:13

0

Atslēgvārdi

Restotais lodziņš nav risinājums

Kā lai pāraudzina cilvēkbērnu, kurš negrib mācīties, kurš dod priekšroku klaiņošanai? Ko darīt ar zēniem un meitenēm, kuri lieto alkoholu, citas apreibinošas vielas, vēlās nakts stundās barā uzturas uz ielas, aizskar garāmgājējus, posta un lauž visu, kas gadās viņu ceļā? Ne vienreiz vien izskanējusi ideja – ja reiz vecāki un ģimenes nespēj tikt ar savām atvasēm galā, ir vajadzīga piespiedu izglītības vai audzināšanas iestāde, kaut kas līdzīgs tam, kādas bija kolonijas padomju laikā. Bet vai ar iespundēšanu būs līdzēts un problēma atrisināta?

“Atpakaļ tur vairs negribēju”

Oskars ir vīrs ar sirmiem deniņiem. Viņš dzīvo no mammas mantotā mājā pilsētas nomalē. Saimnieko viens. Viņš nelabprāt atceras skolas gadus un tajā laikā piedzīvoto. Kad Oskars bija apmēram divpadsmit gadu vecs, viņa ģimene: mamma ar diviem bērniem – meitu Ilzi un dēlu Oskaru – no laukiem atnāca dzīvot uz Liepāju. Bērniem nācās mainīt skolu un vidi. Pusmūža vīrs atceras, ka toreiz nebija tik viegli iejusties pilsētas straujajā ritmā un jaunajā klasē. Tās kolektīvs jau bija nostabilizējies, tur cits citam bija draugi un bija radušies atzīti līderi – strauji un darbīgi puikas, kuriem bija panākumi sportā un kurus labi ieredzēja kā klasesbiedri, tā skolotāji. Klusajam lauķim, kā viņu tūlīt nodēvēja pārējie skolēni, klasē tā īsti savas vietas neradās. Tāpēc viņam tā vietā, lai sēdētu skolas solā un mācītos, labāk patika aizstaigāt līdz Pērkones kanālam vai līdz Klaipēdas ielas veikaliem. Vīram pat netīkas atcerēties, kā viņu toreiz pieķēra ar veikalā paņemtiem gardumiem kabatā. Tā kā klāt nāca vēl citi grēki – stundu kavējumi, kam sekoja sliktas sekmes, tad nu atskanēja spriedums: sūtīt uz koloniju (tā toreiz sauca piespiedu pāraudzināšanas un izglītības iestādes). Kolonijā viņam (kā skopos vārdos pastāsta Oskars) neklājās viegli. Pa dienu vēl nekas, kārtība bijusi stingra – vajadzējis gan mācīties, gan amatu apgūt. Bet brīvajā laikā pārējie kolonisti rādīja savu raksturu, demonstrējot ietekmīgumu, un audzinātāji nešķiroja, kas vainīgs, – sodīja visus konfliktos iesaistītos.

Oskars toreiz rakstīja žēlabainas vēstules uz mājām, arī toreizējai ielu komitejas priekšsēdētājai, kuru apkārtnes privāto māju iedzīvotāji cienīja un pazina kā taisnīgu un iejūtīgu sievieti. Viņa arī palīdzēja puisim pirms piespriestā laika tikt uz mājām. Tagad viņš saka: “Man tā bija mācība, es jau kolonijā sev apsolījos, kad tikšu mājās, iešu uz skolu, neklaiņošu, atpakaļ vairs negribu!”

Divas korekcijas iestādes

Varētu domāt, ka kolonija bija labs līdzeklis, kā nepaklausīgus un izlaidušos bērnus padarīt rāmus un paklausīgus. “Es tādam viedoklim nepiekrītu,” no sirds oponēja Izglītības pārvaldes metodiķe bērnu tiesību jautājumos Dace Liņķe. “Tas bija nepilngadīgo cietums, un demokrātiskos apstākļos tāda brīvības ierobežošana, manuprāt, ir galīgi nepieļaujama.”

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas slēdza padomju laika kolonijas, to vietā radot pedagoģiskās korekcijas iestādes. Latvijā tādas ir divas – “Naukšēni” un “Strautiņi”. Tā kā piespiedu rakstura audzināšanas līdzekli var piemērot bērniem no 11 gadu vecuma, izveidojies tā, ka “Naukšēnos” iemitina meitenes un mazākus puikas, bet “Strautiņos” audzina lielākos zēnus.

Ja pirms pāris gadiem arī Liepāja sūtīja savus zēnus un meitenes uz abām šīm korekcijas iestādēm, tad pēdējos divos gados to vairs nedara. Kāpēc? Vai mums trūktu mazo likumpārkāpēju?

Dace Liņķe paskaidroja: “Prakse parādījusi, ka šāda veida piespiedu audzināšana nedod vēlamos rezultātus.” Lai gan ideja ir laba. “Naukšēni” izveidoti, ņemot par pamatu ārzemju pieredzi. Tur ar bērniem strādā profesionāli speciālisti, to skaitā psihologi, sociālie pedagogi. Bērni ir nodarbināti, viņi krāj punktus par katru savu labo darbu, un tas ir stimuls centies, jo tādējādi, parādot savu labo gribu un centību, var ātrāk tikt brīvībā. Un tomēr, kā parāda dzīve, bērni nevēlas uzturēties šādās iestādēs. Ne vienreiz vien dzirdēts, ka atkal un atkal kāds pusaudžu bariņš vai kāds audzēknis viens izbēdzis no “Strautiņiem”.

“Mājas paliek mājas. Lai kāda ir mamma, lai cik trūcīgas ir maltītes ģimenē, lai kādi skandāli, kas iesākas un beidzas ar pļēgurošanu, notiek mājās, bērni pēc tām tiecas,” sacīja D.Liņķe, izvirzot domu, ka “Strautiņi un “Naukšēni” ir pārāk tālu no Liepājas. Un tāpēc audzēkņi vēl retāk var satikties ar saviem tuviniekiem, kuriem nav materiālas iespējas, varbūt arī vēlēšanās braukt ciemos tik tālu ceļu. Bet bērniem ir ļoti svarīgi redzēt savu mammu, tēti, brāļus, māsas. Tikt mājās.

“Es nevaru viņu piecelt!”

“Palieku pie uzskata, ka ne jau nu cietuma tipa vai citāda  veida slēgtas pāraudzināšanas iestādes ir svarīgas,” iesākto sarunu turpināja Karostas pamatskolas direktore Santa Novada. “Palieku pie domām, ka vairāk vajag prasīt no vecākiem.”

Santas Novadas zina daudz piemēru, cik izlaidušies un savā nevarībā bezkaunīgi mēdz būt vecāki. Kāda piektās klases skolēna mamma, kad pedagogi meklēja skolā neesošo bērnu, tā arī pateica: “Es viņu nevaru piecelt!” Skolotāji aizbrauca pie sava audzēkņa uz mājām, un redzēja tādu ainu. Puika sēž gultā, skatās televīziju, bet mamma tikmēr mierīgi kvern virtuvē. “Slikti, ka pie mums nedarbojas administratīvie sodi par vecāku pienākumu nepildīšanu,” turpināja savu domu direktore. Var jau likt bērnus izņemt no ģimenes, ievietot Bērnu namā, Internātskolā. Bet tās taču nav nekādas pāraudzināšanas iestādes! Tām ir citas funkcijas un citi uzdevumi. Bet esot pat tādi vecāki, kuri labprāt pieļauj domu, ka viņiem atņem audzināšanas tiesības, atvasi ieliek Bērnu namā, sak, pēc pilngadības sasniegšanas kā bārenis vismaz dzīvokli dabūs. “Bet, ja viņiem būs jāmaksā valstij par to, ka dēlu vai meitu viņa vietā uztur un audzina valsts, tad varbūt tādi vecāki vairāk sāks domāt par saviem pienākumiem,” uzsvēra Santa Novada.

“Tāpēc es uzskatu, nebūs līdzēts ar to vien, ka bērnam piemēros kaut kāda veida pedagoģiskās korekcijas iestādi,” turpināja Karostas pamatskolas direktore. “Ir jāstrādā kompleksi, ar ģimeni, ar vecākiem. Jo atgriežoties no tiem pašiem “Strautiņiem vai “Naukšēniem” un nonākot atpakaļ vecajā vidē, kurā valda vecie tikumi un uzskati, nekas nemainīsies ne uzvedībā, ne domās un darbos.”

Bet varbūt ar mākslas spēku?

Ģimenes tēmai un atbildībai pievērsusies arī Irēna Karpa, iestudējot literāri muzikālu uzvedumu “Zaķis – nerātnais Robis”. Irēna Karpa ir ne tikai bērnu un jauniešu muzikālās studijas vadītāja, bet arī Pašvaldības policijas Nepilngadīgo lietu nodaļas inspektore. Uzveduma teksta autore ir viņa, mūziku sacerējis Ainars Karps. Uzvedumā darbojas Zaķis Robis, kura ģimenē aug daudzi bērni, kuram pie savējiem nepatīk, un viņš meklē, kur labāk. Tā viņš iet pa mežu un satiek vēl daudzas citas ģimenes. “To varētu saukt par pasaku, bet patiesībā es vēlējos parādīt to, kādas ir ģimenes un cik ļoti bērni tiecas pēc saprotošiem un atbalstošiem vecākiem,” sacīja Irēna Karpa.

Uzvedums ir piedzīvojis otrreizēju atdzimšanu. Mazie bērni pirmskolas izglītības iestādēs pasaku par nepaklausīgo Zaķi Robi  skatīja jau 2002.gadā. “Rezultāti bija pārsteidzoši,” turpināja Irēna Karpa. “Jūs neticēsiet, bet pie manis vērsās trīs ģimenes, kurām uzvedums pārmainījis skatu uz dzīvi. Vienā atgriezās tētis, citā – saskaņa starp bērniem un vecākiem.”

Starp citu, uzdevums “Zaķis – nerātnais Robis”, kas savu iznācienu uz Liepājas teātra skatuves piedzīvos 9.maijā, top sadarbībā ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju. Tās galvenā inspektore Inga Dobele pastāstīja, ka izrādes laikā iecerēta diskusija ar skatītājiem – bērniem un viņu ģimenes locekļiem. Par to, kā veidojas savstarpējās attiecības, kas traucē mammai un tētim saprasties ar saviem bērniem.

Kāds tēvs, tāds dēls

“Visi bērni vēlas būt labi, vēlas piesaistīt sev uzmanību,” pieredzē dalījās Inga Dobele. Izglītības iestādēs veiktie pētījumi parāda, kādi ir nesaskaņu cēloņi un kāpēc bērni maina savu uzvedības modeli no paklausības uz pretošanos jebkādām uzvedības normām un jebkurām prasībām.

“Ja tāds mazs cilvēks nesaņem uzmanību un uzslavas no saviem tuviniekiem, tad viņš sāk pelnīt rājienus, sak, taču jau kaut kā ir pievērsis sev pieaugušo skatienus,” ir secinājusi Inga Dobele. “Tas ir arī jautājums par varu. Ja klasē autoritāti nevar iegūt ar labiem darbiem, tad to mēģina iekarot ar agresīvu uzvedību.”

“Te atkal un atkal ir jāatgriežas pie ģimenes lomas,” turpināja Irēna Karpa. Viņas pieredze rāda, ka daudz no tā, ko pieredzējis paša mājās, bērns dara skolā, satiekoties ar citiem zēniem un meitenēm. Piemēram, reiz skolas gaitenī skolotāja apturēja zēnu, kurš aiztika meitenes – spēra ar kājām, atņēma somu un aizmeta pa gaisu. “Kāpēc tu tā dari?” bērnam vaicāja skolotāja un mācīja viņam: “Ar meitenēm nevajag kauties, tu taču esi topošais vīrietis, tev viņas jāaizsargā!” Uz to puika atbildēja: “Mans tēvs vakar mammu piekāva! Nu, un kas par to?”

Punktu pielikt nevar

Taču nekādu punktu sarunai par bērnu atbildību un vecāku pienākumiem nevar pielikt.

“Ir kārtīgi jāizdomā, ko īsti mēs gribam panākt,” sacīja Santa Novada. “Pat ja veido kaut kādu pedagoģiskās korekcijas iestādi, ir nopietni jāapsver visi aspekti – ņemot vērā arī to, ka vienlaikus darbam ar zēniem un meitenēm, kuriem ir uzvedības traucējumi un mācību problēmas, attiecīgajiem speciālistiem jāstrādā ar viņu ģimenēm.”

“Uzvedības korekcijas iestāde tikai tad dos rezultātus un varēs kaut ko uzlabot, ja darbs noritēs kompleksi – kā ar bērniem, tā ar vecākiem,” uzskata Inga Dobele.

“Bērniem cietuma nevajag, bet, ja reiz ir nepieciešamība izolēt no nelabvēlīgās vides, un parādīt, ka eksistē arī cita veida dzīve, attiecības, kurās mēdz būt arī pienākumi, ne tikai tiesības, tad ir rūpīgi jāizsver, kā to darīt. Nevar teikt, ka pašvaldība nedomātu, kā risināt šos jautājumus, un neko nedarītu. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.pants paredz, ka pašvaldība strādā ar tiem nepilngadīgajiem, kas izdarījuši likumpārkāpumus, kuriem piemēroti nosacīti sodi. Liepājā pērn izveidota darba grupa, kurā kopā ar izglītības speciālistiem darbojas policisti un sociālie darbinieki. Mēs meklējam variantus, ko piedāvāt, ko darīt, lai skolas vecuma zēni un meitenes neklaiņotu un nekļūtu par likumpārkāpējiem. Pasākumos ietilpst gan brīvā laika pavadīšanas iespēju piedāvāšana, gan bērnam draudzīgas skolas atrašana,” paskaidroja Dace Liņķe.

Daina Meistere,
“Kurzemes Vārds”

Vai tiešām bērns jāieliek kolonijā, aiz bieziem mūriem, lai vecāki saprastu, ka viņiem ir jāpilda pienākumi un jāaudzina sava atvase?

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz