Piektdiena, 7. maijs Henrijs, Jete, Henriete, Enriko
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

XX gadsimta izcilākie Liepājas literāti

XX gadsimta izcilākie Liepājas literāti
07.07.2006 00:52

0

 

Šajā daudzu pārmaiņu, liktenīgu pagriezienu piemeklētajā gadsimtā Liepāja, ģeogrāfiski atrazdamās nomaļus no galvaspilsētas Rīgas, tomēr vienmēr pacentusies būt Latvijas notikumu centrā. Laiku pa laikam te cauri gājuši un pirmās ugunskristības saņēmuši arī rakstniecības pārstāvji. Liepāja lielākajai daļai no viņiem ir bijis kā atspēriena laukums tālākam un augstākam lidojumam. Literatūra, rakstniecība, grāmatniecība allaž prasījusi laiku un arī savu tiesu distancēšanos no ikdienas burzmas. Šie un daudzi citi iemesli ir pamatā tam, ka Liepājā daudzas literārās slavenības ir dzimušas, kādu laiku paskolojušās, bet tad savu literāro darbību sākušas un slavu ieguvušas jau “citos platuma grādos”. Tomēr ir arī tādi šodien joprojām pazīstami vārdi, kas gan piedzimuši, gan arī kādu brīdi iegriezušies un piestājuši, kā mēdz teikt, Liepājas ostā, dodami savu ieguldījumu mūsu pilsētas kopējā kultūras dzīves attīstībā un kopainā. Šeit izaugušie literāti ir savā starpā tik cieši saistīti, ka par spīti katra tālākā dzīvesceļa un daiļrades likteņa pagriezieniem viņu pēdas palikušas Liepājas piejūras baltajā liedagā, pilsētas bruģī, krodziņu un rūpnīcu smārdā – pilsētā, kurā piedzimst vejš un kurā joprojām dzīvo ar kurzemnieku spītu un lepnumu apveltīti ļaudis.

 Klāvs Ukstiņš (1832.–1904.g.)

Dzimis Vaiņodes pagastā, apbedīts mūsu pilsētas Bārenbušu kapos. Latvijas un Liepājas grāmatniecības vēsturē iegājis kā izdevējs, sabiedriskais darbinieks, kas stimulēja literāros procesus Liepājā vēl daudzus gadus pēc savas nāves. Viņš bija produktīvākais grāmatnieks, ko var droši dēvēt par “Liepājas Rapu”. Aktīva viņa darbība sākās 1876.gadā, kad K.Ukstiņš atvēra savu veikalu un bibliotēku. Viņš sarakstījis vairākas skolas mācību grāmatas, tulkojis daiļliteratūru un rakstījis dzeju. Izdevis daudzas grāmatas, arī tādu autoru darbu latviskojumus kā Miltona “Pazaudētā paradīze”, Homēra “Odiseja”. Klāva Ukstiņa izdotās grāmatu sērijas: “Dažādu jauku stāstu un stāstiņu krājums”, “Jaunā tautas bibliotēka”, “Mūsu zemes lode un viņas apdzīvotāji”. 22 gadus, līdz savai aiziešanai mūžībā 1904.gadā, viņš Liepājā izdeva un vadīja laikrakstu “Latvietis”.

 Jēkabs Janševskis (1865.–1931.g., īstajā vārdā Jēkabs Janovskis)

Dzimis Nīgrandes pagastā. Liepājā un tās tuvumā dzīvojis, strādājis un rakstījis grāmatas vairākos savas dzīves posmos. Daudzas savas recenzijas, stāstus, dzejoļus, feļetonus, tulkojumus, atdzejojumus publicējis K.Ukstiņa izdotajā avīzē “Latvietis”. J.Janševskis latviešu zelta fondā iekļuvis ar saviem romāniem par Kursas ļaužu dzīvi dažādos vēsturiskos posmos: “Dzimtene”, “Bandavā”, “Mežvidus ļaudis”. Viņa H.Heines “Dzejas” tulkojums 1900.gadā bija pirmais latviskojums. Arī no mūsdienu valodas un vēstures izpratnes aspekta rakstnieka stāsti un romāni saista ar bagāto, sulīgo valodu, kurā ir ļoti daudz senu apvidvārdu, vietvārdu, folkloras elementu, pagājušā gadsimta sadzīves ainu, lauku dzīves reālistiski apraksti, kolorīti lauku cilvēku raksturi un tipi, kas spilgti attēlo latviešu tautas vitalitāti un zemes mīlestību.

 Haralds Eldgasts (1882.–1926.g., īstajā vārdā Jānis Miķelsons)

Studējis komerczinības Rīgā, gadsimta sākumā piedalījies braucienā uz Ameriku, strādājis par skolotāju Krievijā un Ukrainā. Pārcietis čekas ieslodzījumu un izbēdzis no nāvessoda. Liepājā Haralds Eldgasts (pseidonīms ņemts no skandināvu mitologijas) aizvada savas dzīves pēdējos trīs gadus. Strādāja par “Kurzemes Vārds” redaktoru un latviešu valodas skolotāju 1.vidusskolā. Šeit ar dievināto skolotāju sastopas Mirdza Ķempe, kas pēc Eldgasta nāves piemiņas rakstā viņu nodēvē par spilgtu personību, kas apveltīta ar “kulturālu plašumu, pedagogu – jauniešu personības izveides rosinātāju”. Eldgasts literatūrā ienāca 1905.gadā un kļuva populārs ar romānu “Zvaigžņotās naktis”, viņa spalvai pieder vairāki romāni, stāstu krājumi, piedzīvojumu apraksti, atmiņas, lugas. Ar pseidonīmu Sirotājs rakstījis feļetonus. Liepājas Jaunajā teātrī uzvesta viņa drāma “Agarta”.

 Zenta Mauriņa (1897.–1978.g.)

Latviešu literāri filozofiskās esejas žanra iedibinātāja un izkopēja, rakstniece, tulkotāja un skolotāja. Z.Mauriņa uzaugusi Grobiņā, sava tēva doktorātā. Piecu gadu vecumā, saslimstot ar bērnu trieku, uz mūžu piekalta pie invalīdu ratiņiem, kas nekļūst par šķērsli ar asu prātu un apbrīnojamu enerģiju apveltītajai sievietei gūt izcilus panākumus, augstas atzinības apliecinājumus no vairāku Eiropas valstu valdībām un kļūt par vienu no retajām latviešu sievietēm – rakstniecēm, kuras vārds ierakstīts un darbi ierindoti pasaules literatūrā. Ar Liepājas dzīvi Zenta Mauriņa cieši saistīta līdz 1921.gadam, kad iestājās Latvijas Universitātē. Viņa ar savām teicamajām zināšanām burtiski izcīnīja tiesības mācīties Krievu meiteņu ģimnāzijā (tagad 1.vidusskola), ko pabeidza ar zelta medaļu. Reizē ar neatkarīgās Latvijas valsts rašanos Mauriņa Grobiņā nodibināja pati savu proģimnāziju, bet pasniedza privātstundas arī Liepājā. 1944.gadā viņa kopā ar vīru K.Raudivi emigrēja uz Vāciju, septiņus gadus dzīvoja Zviedrijā, tad līdz mūža galam apmetās Vācijas kūrortpilsētā Krocingenē. Z.Mauriņa sarakstījusi vairākas grāmatas par tādu latviešu rakstnieku daiļradi un personību dvēseles traģismu kā Rainis, Poruks, Brigadere, Akurāters, Skalbe, par Ausekli, Krišjāni Baronu u.c. Pasaules literatūrzinātnieku ievērību ieguvis Mauriņas apcerējums par Dostojevski.

 Voldemārs Sauleskalns (1905.–1973.g, uzvārdu latviskojis no Zonnbergs)

Liepājā ierodas 1938.gadā, kad ar Latvijas valdības un zemkopības ministra J.Birznieka tiešu atbalstu tiek iecelts par akciju sabiedrības “Kurzemes Vārds” laikraksta atbildīgo redaktoru. Vienu brīdi 1939.gadā viņš ir arī Liepājas teātra direktors, ar šo gadu viņš arī pieņem uzvārdu Sauleskalns. 1941.gadā izsūtīts uz Krieviju. Pēc septiņiem gadiem atgriežas un līdz 1950.gadam ir Liepājas teātra literārās daļas vadītājs, teātra paspārnē ar lielu enerģiju un entuziasmu nodibina Leļļu teātri. V.Sauleskalns sarakstījis ap pussimts lugu, un lielākā daļa no tām ir ieraudzījusi arī skatuves gaismu, tostarp arī Liepājas teātrī. Vairākas lugas un viencēlieni izdoti atsevišķās grāmatās. V.Sauleskalnam raksturīga prasme veikli virpināt dramaturģiskā materiāla tēmu un konfliktus. Populārs kļuva ar dramatizējumiem, īpaši Viļa Lāča “Zvejnieka dēlu”, “Veco jūrnieku ligzdu” u.c.

 Mirdza Ķempe (1907.– 1974.g.)

Vesela paaudze literātu viņu godbijīgi uzrunāja – Dzejniece un to dara līdz šai dienai, lai gan M.Ķempe daudz no sava talanta un spilgtās, neatkārtojamās personības upurēja konjunktūrai. Kopš 1927.gada dzīvo Rīgā, bet dzimto Liepāju apmeklē līdz pat savai aiziešanai. “Latvija man tomēr ir visskaistākā, un Liepāja – manas dvēseles pilsēta,” rakstīja Dzejniece. Vairāk nekā 20 gadus strādājot par Rakstnieku savienības dzejas konsultanti, caur viņas mātišķajām rokām izgāja un izauga lielākā daļa pēckara Latvijas jauno autoru. Vēl mācoties Liepājas 1.vidusskolā, M.Ķempe laikrakstā “Kurzemes Vārds” publicēja savu pirmo dzejoli “Ne jums”. Mirdzai Ķempei iznākuši grāmatās ap 15 dzejoļu krājumi: “Rīta vējš”, “Gaisma akmenī”, “Ērkšķuroze”, “Mīlestības krāšņais koks” u.c. Dzejas galvenie motīvi – mīlestība kā visaptveroša dzīves filozofija, kultūra kā īpaša gara dzīve un laikmets. Īpaša M.Ķempes daiļrades daļa ir tulkojumi no vācu, angļu, krievu, franču un spāņu valodas.

 Jānis Silazars (1912.–1975.g., īstajā vārdā Teodors Simanovičs)

Dzimis Liepājā. Pēc Pirmā pasaules kara bēgļu gaitām Latvijā atgriezās 1922.gadā. Pirmās publikācijas ar pseidonīmu S.Tims. Sākot ar 1935.gadu, turpmākie 25 dzejnieka dzīves un radoša darba gadi aizrit Liepājā. Tikai ar 1950.gadu pieņem vārdu – Jānis Silazars. “Kurzemes Vārdā” bez publicistiskiem materiāliem parādās viņa romantiskie dzejoļi. Strādā dažādus darbus, kopš 1940.gada visilgāk rūpnīcā “Sarkanais metalurgs”, un J.Silazara dzejā ienāk strādniecības tēma, kas blakus Kursas un Liepājas dabas apdziedājumam kļūst par viņa turpmākās daiļrades pamattēmu. Pirmais dzejoļu krājums “Manai rūpnīcai” (1955.g.), tam seko Liepājas periodā tapušie krājumi: “Dziesma dzīvei”, ar ko iegūst lielu popularitāti, un “Rozes logos” (skarbākais par Liepājas aizstāvju cīņām). No 1957. līdz 1961. gadam J.Silazars strādā avīzē “Komunists” un zem materiāliem parakstās ar dažādiem pseidonīmiem: A.Indzers, K.Kailass, arī Dzegužu Vilis, Gusts Dusts, S.Stagars u.c. 1961.gadā dzejnieks pārceļas uz dzīvi Rīgā.

 Viktors Lagzdiņš (1926.g.)

Liepājā dzīvo un strādā 32 gadus – no 1931. gada līdz 1963. gadam. Šajā laikā sešus gadus bijis Pionieru nama direktors, pēc tam piecus gadus, līdz pāriešanai uz dzīvi Rīgā un darbam žurnālā “Lauku Dzīve”, strādāja laikrakstā “Komunists”. Izmantojis vairākus pseidonīmus, biežāk Ā.Beciņš un V.Rieksts. Ārēji atturīgs, izsmalcināts, ar ironisku vīpsnu lūpu kaktiņos, šauru ūsu strīpiņu, V.Lagzdiņš atstāja pavēsa, pat augstprātīga cilvēka iespaidu, kas sevī slēpa lielisku humora izjūtu un Liepājas pašpuikas niķus. Caur šā vīra stingrajām rokām izgāja daudzi jaunie Liepājas prozas autori. Pats Viktors Lagzdiņš vispirms pievērsies bērnu literatūrai (“Teltis pie upes”, “Pārbaude” u.c.). 60.gados iznāk aprakstu krājumi (“Vienas gadskārtas lokā” u.c.), humoristiskās prozas krājums “Nelaimes auglis”. Labākie darbi apkopoti 60.jubilejas krājumā “Zili zaļā”, kas ir arī atzīšanās mīlestībā zēnības un jaunības pilsētai Liepājai. Pēc kriminālstāsta “Nakts “Mežāžos”” uzņem filmu “Aveņu vīns”.

 Egons Līvs (1924.–1989.g., īstajā vārdā Egons Gūtmanis)

Rakstnieks, kinoscenārists, latviešu jūrniecības vēstures apzinātājs. Kopš 1950.gada 14 gadus Liepājas zvejas ostā strādāja dažādus darbus. 1959.gadā ar stāstu “Cīruļu putenis” startē avīzē “Komunists” un ar Jāņa Silazara ieteikumu pieņem pseidonīmu Egons Līvs. Latviešu zvejniecība un jūrniecība kļuva par viņa mūža tēmu. Pirms 1969.gada pārceļas uz dzīvi Rīgā, strādāja par “Cīņas” korespondentu Liepājā. Publicistiskie materiāli apkopoti krājumā “Vērts bij vīriem satikties”. Izdotas piecas stāstu grāmatas, vairākas izlases: “Selgas vīri”, “Vecā romantiķu pirts” u.c., populārākā no tām, kas vēlāk pārtapa kinofilmā, ir “Kapteinis Nulle”. Līvs varēja uzrakstīt tikai vienu romānu “Velnakaula dvīņi” (1966.g.), lai ieietu latviešu literatūras zelta fondā, tulkots vairākās valodās, iestudēts teātros un ekranizēts. Strādājot Rīgas kinostudijā, uzrakstījis ap 10 scenāriju. Atstājis pierakstus par latviešu jūrniecības vēsturi, audioierakstos unikālas intervijas ar vecajiem jūras vilkiem. Egons Līvs ir no tiem, kas ilgi paliek dzīvo vidū un ar savu garīgo enerģiju piepilda dzīves telpu.

 Olafs Gūtmanis (1927.g.)

Dzimis un visu mūžu dzīvo Liepājā. Izņemot 13 gadus, kas aizvadīti divreizējā izsūtījumā Sibīrijā. Pēc reabilitācijas 1956.gadā strādā visdažādākos darbus Liepājā. No 1966. līdz 1982. gadam ar pārtraukumiem strādāja vietējos laikrakstos, bet 70.gadu sākumā – par vecāko redaktoru Latvijas televīzijas Liepājas filiālē. Gadus 40 līdz šai dienai konsultē jaunos autorus, tādējādi turpinot savas skolotājas dzejnieces Mirdzas Ķempes misiju Liepājas pusē. Daudz publicējas Latvijas un trimdas latviešu preses izdevumos. Pirmais dzejolis “Martā” publicēts 1958.gadā, pirmais dzejoļu krājums “Stiprie mezgli” iznāk 1964.gadā, tad “Zilā glūda”, centrā piekrastes un tundras cilvēku trauksmainā, romantiskā dzīve, stiprās saiknes ar dabu. Tiem seko “Disonanse”, “Saulgrieži” u.c., kuros dzejnieks atsedz laika pretrunas, tautas un indivīda dvēseļu pārtapšanas ceļus, saistot to visu ar izjustu dabas tēlojumu. Iznākuši arī 6 stāstu krājumi. 1993.gadā iznāk “Dzīves grāmata”, kas saviļnoja lasītājus ne tikai Liepājā un Latvijā, bet arī Kanādā, Zviedrijā, Austrāljā u.c. Patlaban pēdējā izdotā grāmata ir dzejas krājums “Godavārti”. Kopumā iznākušas 14 grāmatas.

 Ēriks Hānbergs (1933.g.)

Liepājā dzīvoja un strādāja 17 gadus, bet dzīvas saites ar to nav pārtraucis līdz šai dienai. Strādājis par Liepājas vietējo avīžu literāro līdzstrādnieku, laikraksta “Cīņa” korespondentu, līdz 1971.gadā pārcēlās uz Rīgu. Līdz 1999.gadam bija “Neatkarīgās” redaktora biedrs. Pirmā literārā publikācija – garais stāsts “Pirmā grēka līcis” 1976.gadā, par ko saņem E.Veidenbauma prēmiju. 80.gados iznāca trīs stāstu krājumi “Taka rudzu laukā”, “Plikie un pusplikie”, “Biķu alus”, romāns “Kartupeļu stāsti”. Izdotas ap 10 publicistiskas grāmatas, tādas kā “Vīru vakara valodas”, “Nekušinot…”, “Un atskrēja melns teļš”, “Kukuržņi. Aizmetņi” u.c. Ē.Hānberga prozas pamattēma – lauku cilvēki un viņu dzīve. Rakstnieka stils lakonisks, ar ietilpīgu dialogu, raksturīgs dokumentāli ass dzīves pretrunu atmaskojums, kas sadzīvo ar humoru. Hānbergs – tas saistās ar omulībām, neparastībām, sulīgām asprātībām, dzīvu valodu, kopsakarību meklējumiem lauku mainībā, jautrām kopāsanākšanām un prasmi izlīdzināt samezglojumus.

 Augusts Štrauss (1934.–1986.g.)

Rakstnieks un dzejnieks. Dzimis un dzīvojis Sakas pagastā, pēc tam līdz mūža galam mitis Liepājā. Līdzīgi Zentai Mauriņai bērnībā saslimis ar bērnu trieku un piekalts pie invalīdu ratiņiem. Zināšanas un valodas apguvis pašmācības ceļā. Pirmā nozīmīgā publikācija – dzejolis “Mana pirmā diena” 1968.gadā žurnālā “Karogs”. Izdoti četri dzejoļu krājumi: “Saules ēnā”, “Šaipus apvāršņa kalna”, “Akmens otrā puse”, “Tēvu zemes gaisma”. Dzejas tēma – krāsains, kolorīts lauku dzīves, darba un dabas tēlojums, kas daļā dzejoļu savijas ar filozofiskām, ar abstraktām domām. Pie lasītājiem nonākuši arī trīs stāstu krājumi: “Kārtu kārtām tēvu zeme”, “Mājas gars un citi…”, “Debesis pār mājām”, kuros dominē krāsains, valodā bagāts lauku ikdienas un cilvēku tēlojums. A.Štrauss kādu laiku arī aktīvi publicēja recenzijas par autoru iznākušajiem dzejoļu krājumiem. No tulkojumiem ievērību guvis Š.Bodlēra “Ļaunuma puķes” latviskojums no franču valodas.

 Edvīns Tauriņš (1937.g.)

Rakstnieks. Dzimis un joprojām dzīvo Liepājā. Strādājis par skolotāju un 2.kultūras nama direktoru. Kopš 1964.gada ar dažu gadu pārtraukumu strādā rūpnīcā “Liepājas metalurgs” par martenkrāšņu kontrolieri un līdz šodienai – par tērauda liešanas operatoru. Pirmā publikācija – tēlojums “Kvēlojošas ogles” – parādās 1959.gadā laikrakstā “Komunists”. Līdz šim izdoti trīs stāstu krājumi: “Doņu paklājs”, “Diena ar kaiju”, “Vējš, vēl lielāks vējš”. 1998.gada nogalē iznāk viņa pirmais romāns, Latvijas mēroga konkursa laureāts – “Grēcinieka sirdspuksti”. Kritiķi to vērtējuši pretrunīgi, bet ne ar vienaldzību, atzīstot, ka romānam piemīt zināms valdzinājums, cilvēciskā labestība, skepse, spēles azarts, arī smieklīgums, neizraudātu asaru nopietnība. E.Tauriņam ir savdabīgs, nereti psiholoģiski motivēts, smalks skatījums uz dzīvi, cilvēkiem un notikumiem, kuru ne katrs uzreiz pieņem. Izdots arī viens dzejoļu krājums “Zvīņu katedrāle”.

 Jānis Peters (1939.g.)

Dzimis Priekulē, līdz 1964.gadam dzīvo, mācās un strādā Liepājā. Patstāvīgas dzīves gaitas sāk par skatuves strādnieku un režisora palīgu Liepājas teātrī, pēdējos divus gadus pirms pārcelšanās uz Rīgu strādā par literāro līdzstrādnieku vietējos laikrakstos. Pirmā publikācija – dzejolis “Kaist pīlādzis sniegā” laikrakstā “Komunists” 1961.gadā. Ir viens no M.Ķempes Liepājas izauklētajiem bērniem. Līdz šim iznākuši vairāk nekā desmit viņa dzejas krājumi un izlases: “Dzirnakmens”, “Priekšnojautas”, “Svētā mierā, sāpēs mūžīgās” u.c. Petera dzejas valoda un izjūta ir izteikti latviska gan ar varoņu mentalitāti, mitoloģiskajiem priekšstatiem, folkloras tēliem, tautas dziesmu tonalitāti. Galvenā tēma – tautas liktenis no pagātnes caur tagadni uz nākotni. Dzeju caurstrāvo dramatisms, aktīva, nesamierināma pozīcija. J.Peteram ir arī teatrāli rotaļīgi, romantiski un pat tautiski grotiski dzejoļi. Īpaši tas parādās dzejoļos, kas rakstīti speciāli muzikālajām izrādēm, kas iestudētas Liepājas teātrī sadarbībā ar komponistu I.Vīgneru. Kopš 70.gadu otrās puses J.Peters pievērsās publicistikai, tad top esejas par latviešu kultūras darbiniekiem.

 Nora Kalna (1939.g.)

Dzimusi Rucavas pagastā. Liepājā dzīvo un vietējos laikrakstos strādā no 1963. līdz 1971. gadam. Diplomēta žurnāliste. Pēc pārcelšanās uz Rīgu strādā žurnālā “Zvaigzne”, Latvijas radio, izdevniecībā “Liesma”. Pirmā publikācija – dzejolis “Tilti” rajona laikrakstā “Ļeņina Ceļš” 1963.gadā. Izdoti pieci dzejoļu krājumi: “Gliemežvāki uz plaukstas”, “Kliedziens” u.c. Dzejniece ar lielu sirsnību un krāsās bagātu valodu runā par Kurzemes jūrmalu un mežiem, bet jau otrajā krājumā ieskanas Noras Kalnas otra mīlestība – tuksnešu tautas zeme Turkmēnija. Šai tēmai veltītas četras aprakstu grāmatas: “Slāpes”, “Tuksneša āladža” u.c., arī turkmēņu autoru darbu tulkojumi. N.Kalna, raksturā kurzemnieciski spītīga un lepna, arī savā dzejā ir mazvārdīgi aprauta, bet ietilpīga, bez liekas jūsmas, kliedzieniem un vaidiem. Pēdējo gadu dzejā jūtama smeldze.

 Vinifreds Kraučis (1939.g.)

Vienīgais profesionālais tulkotājs, dzimis liepājnieks, kas ar tulkošanu nodarbojas līdz šai dienai un paralēli septiņus gadus strādā par žurnālistu radio “Brīvā Eiropa”. Tulko no 11 slāvu valodām un vācu valodas. 1969.gadā absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Vēstures nodaļu. Strādājis dažādus darbus Liepājā un Rīgā: par šoferi, skolotāju, muzeja un laikraksta “Komunists” līdzstrādnieku u.c. Pirmais publicētais tulkojums – M.Larni humoreska “Plikgalvju aizstāvēšanas līga” 1971.gadā žurnālā “Dadzis”. Tulkojumā pagaidām iznākušas 35 grāmatas, neskaitot publicējumus periodiskajos izdevumos. Var nosaukt tādus darbus kā V.Stamatova “Flagmanis”, D. un J. Papazovu “Ar “Džū” pāri Atlantijas okeānam”, D.Cončeva “Prinči”, M.Stingla “Zvaigžņu pielūdzēji”, D.Graņina “Sumbrs”, starp pēdējiem tulkojumiem jāmin P.Frīborta “Biezais”, par ko V.Kraučis saņēma augstu kritikas atzinību, un jaunā literārā redakcijā izdotie J.Hašeka “Šveika…” divi sējumi. Tulkotājam raksturīga izkopta valoda, precizitāte faktos, iedziļināšanās vides un tipāžu savdabībās.

 Monika Zīle (1941.g.)

Dzimusi Rēzeknes rajonā. Diplomēta žurnāliste. Kopš 1967.gada gandrīz 12 gadus aizvada Liepājā, strādājot par laikraksta “Komunists” Kultūras nodaļas vadītāju un “Cīņas” korespondenti. 1978.gadā pārceļas uz dzīvi Rīgā. Pirmā prozas publikācija – novelete “Tāds savāds vakars” 1968.gadaā laikrakstā “Komunists”. Lielākā daļa M.Zīles grāmatu pēc žanra ierindojamas starp aprakstu un stāstu, tajos izmantots žurnālistes gaitās uzkrātais materiāls. Aprakstu krājumi “Pamatrūpe”, “Kāds manā logā klauvē” u.c., stāstu krājums “Nakts putnu acis”. Darbos labā, bagātā valodā tēlota galvenokārt lauku dzīve un cilvēki ar precīzi iezīmētu vidi, interesantām situācijām. M.Zīle rakstījusi arī humoreskas ar pseidonīmiem Mērija Muša un Veronika Veldre. Sarakstījusi arī ap pusotra desmita lugu, kuras iestudējuši amatierteātri, Liepājas teātris – “Natālija, Nata–Lija”. Pēdējos gados rakstniece pievērsusies romānam. Grāmatās jau iznākuši un lielu popularitāti lasītājos guvuši romāni “Es, dežurējošā pareģe?…” un “Lilija”.

 Ēriks Kūlis (1941.g.)

Dzimis Priekulē, mācījies, līdz šai dienai dzīvo un strādā Liepājā. Strādājis dažādus darbus, bijis inkasators, martenceha brigadieris, laikraksta “Komunists” korektors un literārais līdzstrādneks, kopš 1990.gada neilgu laiku avīzes “Diena” Liepājas informācijas biroja vadītājs. Kopš 1994.gada SIA “Kurzemes Vārds” izpilddirekors. Pirmā publikācija – tēlojums “Viņi raka siltumtrasi” laikrakstā “Komunists” 1962.gadā. Sākot ar stāstu krājumu “Rēķins pavisam vienkāršs” 1971.gadā līdz 1999.gadam Ērikam Kūlim iznākušas 20 grāmatas: stāstu krājumi “Sapņotājs no piektā stāva”, “Dievadotais”, “No mīlestības neviens vēl nav nomiris” u.c Stāsts “Nobela prēmija mīlestībā” ar nosaukumu “Parāds mīlestībā” 1984.gadā ekranizēts Rīgas kinostudijā. Ē.Kūlim raksturīgs liriski ironisks tēlojums, dažkārt arī groteska, daudz salīdzinājumu, metaforu, epitetu. Puse no Ē.Kūļa daiļrades ir veltīta bērniem. Lielu popularitāti ieguvušas viņa pasaku grāmatas par rūķiem, kā arī citu personāžu piedzīvojumi, kopā tās ir 103 pasakas 10 grāmatās. Tās saista ar sulīgo valodu, humora izjūtu, bagāto iztēli, labsirdību. Pasakas jau iestudētas amatierteātros un Liepājas Leļļu teātri.

 Modris Zihmanis (1927.g.)

Dzimis Tērvetē, mācījies Jelgavas un Rīgas tehnikumos. Pēc Otrā pasaules kara politiski represēts un no 25 piespriestajiem gadiem 15 aizvadījis Uraļskas un Vladimiras cietumos. 1964.gadā atgriežoties Latvijā, apmetas Liepājā. Tāpēc Modris Zihmanis latviešu literatūrā ienāk vēlu – 62 gadu vecumā, aktīvi publicējas, raksta un izdod grāmatas tikai pēdējos desmit gadus. Konspiratīvo literāro darbību ar pseidonīmu Zelmenis dzejnieks sāka jau ieslodzījuma laikā kopš 1950.gada, pirmās legālās publikācijas dzimtenē parādās 1989.gadā avīzē “Liepājas Vārds”. Līdz šim Rīgas, Liepājas un trimdas tautiešu presē publicēts ap 180 eseju, daudz dzejoļu, vairāki stāsti un tēlojumi, tulkojumi krievu un lietuviešu valodā, notikuši radioraidījumi un raidlugas. Publikācijas kopkrājumos “Atmiņu lauskas”, “Uz ežiņas galvu liku”, “Es sapni par dzimteni pagalvī likšu”, bet “Via Dolorosas” teksts tapa A.Engelmaņa komponētajai oratorijai, kas veltīta Latvijas valsts 80.jubilejai. Īsā laikā iznākušas grāmatas: dzejas krājumi “No manas asinsgrupas” un “No mīlestības pergamentiem”, arī stāstu un atmiņu krājums “Nemesīdas gūstā”.

 Gunta Šnipke (1955.g.)

Dzimusi Liepājā, diplomēta arhitekte, 20 gadus strādājusi savā profesijā dažādās iestādēs, kopš 1998.gada ir Liepājs pilsētas galvenā māksliniece. Patlaban iznākusi tikai viena viņas dzejas grāmatiņa “…bērns ienāca”. Kopš pirmās publikācijas 1970.gadā žurnālā “Veselība” līdz šai dienai G.Šnipke ir aktīvi publicējusi savus dzejoļus, prozas un dramaturģijas darbus, dažādus informatīvos un problēmrakstus par Liepājas mūzikas, teātra un mākslas norisēm, arī par arhitektūru (arī ar pseidonīmiem O.Urbāne, A.Reinholde) visās Liepājas pilsētas un novada avīzēs, vairākos Rīgas laikrakstos un žurnālos. Liepājas teātrī un Saldus amatierteātrī iestudēta luga “Brīnums”. Guntas Šnipkes poēzija ļoti piesātināta, dzejas tēli blīvi, dažkārt faktūrā raupji, tomēr emocionāli atraisīti. Viņas dzejai raksturīga ironiska attieksme, drastisks vides tēlojums, paradoksi, kurā neizpaliek arī traģiskas notis. Savdabīga mīlas lirika, ar spriegām izjūtām, vientulību un pesimismu, kas nezaudē dzīvi apliecinošu pamatnoskaņu.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz