Ints Grasis

Uzreiz jāatzīst, ka es nekādā ziņā nepretendēju uz superobjektīvu pētījumu par 20.gadsimta Liepājas tautsaimnieku “Top 20”, jo tas būtu pāri maniem spēkiem un arī iespējām. Esmu pārliecināts, ka jūsu, dārgie lasītāji, versija par mūsu laikmeta izcilākajiem tautsaimniekiem būtu citāda. Pirmkārt, tāpēc, ka tautsaimniecība ir plašs jēdziens, kas ietver ļoti daudz nozaru, bet pie skaitļa 20 man tomēr bija jāpieliek punkts. Otrkārt, tautsaimniecība man bija jāizvērtē dažādās sabiedriski politiskās iekārtās, kurās bija pat klaji pretēji uzskati, arī par īpašuma formām, kas ir visas tautsaimniecības pamatā. Ikviena tautsaimnieka padarīto centos izvērtēt, nešķirojot politiskos uzskatus un, protams, tautības.
Pirmās nosauktās izcilās personības savus lielākos darbus jau paveikušas 19.gadsimtā, tomēr vēl šodien, uz 21.gadsimta sliekšņa, daudzviet pilsētā varam redzēt viņu veikumu. Un pats galvenais, ko gribēju pateikt ievaddaļā, ir LIELS PALDIES tiem daudzajiem cilvēkiem – gan tiem, ar kuriem tikos klātienē, gan tiem, kuri savu vērtīgo informāciju atstājuši grāmatās, žurnālos, avīzēs, muzeju stendos, internetā, palīdzot izveidot manu priekšstatu par 20.gadsimta Liepājas ievērojamākajiem tautsaimniekiem.

 Pauls Maksis Berči

Berlīnē un Pēterburgā izglītību guvušais P.M.Berči (1840.– 1911.g.) bija īsts būvmākslas virtuozs, kura talants visspilgtāk izpaudās no 1871. līdz 1902. gadam, kad viņš bija Liepājas arhitekts, tādējādi gandrīz vienpersoniski veidodams moderno kapitālisma periodu mūsu pilsētā. P.M.Berči atvēra arī privāto būvprojektu biroju, kura darbība turpinājās līdz 1935.gadam, un viņa aizsākto turpināja dēls Maksis Berči. Talantīgajam arhitektam vistuvākā bija viduslaiku māksla – romānika un gotika. Viņš ir autors Apgabaltiesas namam, Nikolaja ģimnāzijai, Sv.Annas baznīcas tornim, Liepājas biržas ēkai, Kūrmājai, Peldu iestādei, arī Cesvaines baznīcai, Ventspils rātsnamam un daudzām citām izcilām celtnēm. Turklāt P.M.Berči izstrādājis arī ansambļu vai atsevišķu ēku projektus gandrīz visām Liepājas fabrikām, kuras lielā skaitā Liepājā cēla 19.gadsimta beigās: Vikandera un Larsona korķa un linoleja fabrika, Kīlera eļļas fabrika, tēraudliešanas fabrika “Fēnikss”, drāšu fabrika “Bekers un Co”, ādu fabrika “Korona” u.c.

 Gavrils Semikoņenovs

Inženieris un zinātnieks G.Semikoņenovs (1845.–1912.g.), kas dzimis Kurskas guberņā, bija P.M.Berči laikabiedrs. Ar izcilām sekmēm beidzis Pēterburgas Satiksmes ceļu inženieru institūtu un drīz vien kļuvis par ievērojamu speciālistu dzelzceļu, tiltu un ostu celtniecībā. G.Semikoņenova darbības augstākā virsotne bija Liepājas ostas rekonstrukcijas un tiltu konstruēšanas un celtniecības darbu vadīšana. Ap viņu kā labsirdīgas dabas cilvēku grupējās Liepājā strādājošo inženieru pulciņš. G.Semikoņenovs ar savām inženierkonstrukcijām un pētnieciskajiem darbiem, arī sabiedriskā kārtā organizējot pat īpašu naudas fondu, popularizējis ģeniālā krievu zinātnieka Lobačevska ģeometriju. Starp citu, vienu no viņa teorēmām esot no jana atklājusi kāda franču matemātiķe, un tas noticis 1969.gadā (!).

 Semjons Kņepeņins

Būvuzņēmēja S.Kņepeņina (1855.–1929.g.) karjera Liepājā ir piemērs, kā no vienkārša privātbankas kasiera var kļūt par vērienīgu komersantu. Kņepeņina uzņēmums izkrāva akmeņogles kara ostā, viņam pasūtīja ēku būvi. Būvuzņēmējs ierīkoja savu galdniecību, nelielu eļļas spiestuvi. Par viņa domas lidojumu liecina arī naivā ideja par saspiesta gaisa importu no Itālijas, taču nevar noliegt S.Kņepeņina lieliskās komersanta spējas, neraugoties uz augsta līmeņa izglītības trūkumu. S.Kņepeņina vadībā notika kara ostas un cietokšņa būve, viņš piedalījās Liepājas tramvaja līnijas būvē, uzcēla Helēnas mazbērnu novietni (tagad – agrākais dzemdību nams Sporta ielā), Sieviešu ģimnāziju (tagad – 1.vsk.) u.c. Protams, tautā vispazīstamākā būve ir Kņepeņina nams Bāriņu ielā, kas savulaik bija lielākā augstceltne pilsētā ar ērtiem dzīvokņiem, labu apdari un vienu no pirmajiem liftiem Liepājā.

 Kārlis Hilbrants

K.Hilbrants dzimis 1869.gadā Rīgā. Izglītojies Rīgas pilsētas reālskolas komercnodaļā. Līdz 1895.gadam viņš bijis specidijas kantoru vadītājs Liepājā un Odesā, tad Vikandera un Larsona linoleja fabrikas valdes priekšsēdētājs Liepājā. K.Hilbranta vārds Latvijas rūpnieku vidū bija pazīstams un cienīts, turklāt viņš bijis aktīvs sabiedriskais darbinieks un 12 gadus arī Liepājas pilsētas valdes loceklis. No 1905. līdz 1915. gadam uzņēmējs bija Liepājas fabrikantu savienības priekšsēdētājs, bet no 1923. līdz 1925. gadam – Liepājas biržas komitejas priekšsēdētājs. 1925.gadā K.Hilbrants kļuva par Somijas vicekonsulu Liepājā.

 Kārlis Lasmans

K.Lasmans dzimis 1872.gadā Liepājā un bijis ievērojams Liepājas komersants un rūpnieks. Komerciālo izglītību apguvis Liepājā un Skotijā. No 1899. līdz 1913. gadam bijis tvaikoņu satiksmes un apdrošināšanas nozares veikalu īpašnieks Maskavā un Pēterburgā. 1913.gadā atgriezies savā dzimtajā Liepājā, kur tūdaļ ievēlēts par ādu fabrikas “Korona” rīkotājdirektoru, bet vēlāk, līdz pat padomju okupācijai, bijis fabrikas valdes priekšsēdētājs. Tāpat ilgus gadus bijis Liepājas fabrikantu apvienības priekšsēdētājs, arī Liepājas biržas komitejas priekšsēdētāja biedrs. K.Lasmans analizējis ekonomiskos procesus Latvijā un ar savām zināšanām un viedokli plašāku sabiedrību iepazīstinājis publikācijās. Pēc viņa ierosinājuma, lai segtu Liepājas 300 gadu jubilejas svinību izdevumus, 1925.gada 23.jūlijā iznāca Liepājai veltīts pastmarku komplekts, kurā ir 5 pastmarkas. To vērtībā bija ietvertas piemaksas par labu Liepājas pilsētai. K.Lasmans apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Otrā pasaules kara laikā emigrējis.

 Jānis Smiltnieks

J.Smiltnieks (1876.–1952.g.) – izcils latviešu tālbraucējs kapteinis un Liepājas ostas valdes priekšsēdētājs (1918.– 1937.g.). Skolojies Liepājas jūrskolā un tirdzniecības akadēmijā Kopenhāgenā. Pirmajā pasaules karā bijis Krievijas Baltijas flotes transportkuģa “Ludi” komandieris. Viņš kā priekšsēdētājs 1918.gadā noorganizējis Liepājas ostas valdi, ostas policiju un satiksmi pa jūru starp Liepāju, Ventspili un Rīgu. Ar tirdzniecības tvaikoņiem, kas tika atņemti vācu okupācijas varai, nodibinājis kuģniecības satiksmi gar piekrasti ar ārzemju ostām. Iztīrījis ostu no grimekļiem – kuģiem, velkoņiem, laivām. Viņa laikā pēc kara notika ostas atjaunošana, tirdzniecības kanāla padziļināšana ar spridzināšanu. J.Smiltnieks bermontiešu uzbrukuma laikā noorganizēja peldlīdzekļus desanta izcelšanai pie Pāvilostas un munīcijas transportu pa jūru starp Liepāju un Rīgu, turklāt viņš arī palīdzēja Latvijas pagaidu valdībai no Lielbritānijas eskadras saņemt ieročus. J.Smiltnieks saistīts vēl ar kādu nozīmīgu vēstures notikumu – 1913.gadā Atlantijas okeānā viņš varonīgi vadīja degošā Lielbritānijas kuģa “Valturno” pasažieru glābšanu. Miris Stokholmā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 Jānis Annus

Par J.Annusu (1887.–1964.g.) atstātas liecības, ka viņš bijis tirgzinis un finansists gandrīz vai no skolas sola un viņa lielākie nopelni saistāmi ar jauno tautsaimnieku izglītošanu. Dzimis Liepājā. Pēterburgā ieguvis matemātikas skolotāja un komerczinību skolotāja tiesības. Bijis Liepājas proģimnāzijas pārzinis un tirdzniecības skolas inspektors. Strādājis Pēterburgā, bijis arī Žorža Bormaņa fabrikas direktors. Latvijas proklamēšanas laikā atvēris komercskolu Liepājā. Bijis Liepājas Valsts tehnikuma Komercnodaļas vadītājs un komercpriekšmetu pasniedzējs. Aktīvi piedalījies kredītiestāžu darbā. Kļūdams Saeimas deputāts, turpināja darboties arī Liepājas tehnikumā. Skujenieka Ministru kabineta laikā iecelts par Latvijas Hipotēku bankas direktoru. Bijis arī finansu ministrs. Viņam tieši piedaloties, parlaments pieņēma tādus nozīmīgus normatīvos aktus kā likums par ārvalstu kredītu izmantošanu valsts dzelzceļu vajadzībām (1931.g.), likums par valsts garantijām eksporta kreditēšanai (1931.g.), likums apdrošināšanas lietā. Tie bija dokumenti ar paliekošu nozīmi. 1941.gadā 14.jūnijā bija spiests pret savu gribu no sava dzīvokļa Rīgā pārcelties uz lopu vagonu… Par sevišķiem nopelniem izglītības laukā apbalvots ar Staņislava ordeni.

 Andrejs Jagars

A.Jagars (1892.–1969.g.) bija inženieris enerģētiķis, kura mūža lielākais nopelns ir Liepājas maiņstrāvas elektrostacijas ierīkošana un Lejaskurzemes lauku elektrifikācija. No 1928. līdz 1944. gadam (ar pārtraukumu 1940.–1941.gadā, kad viņš bija galvenais inženieris “Energotrestā” Rīgā) J.Jagars bija Liepājas pilsētas elektrības uzņēmuma vadītājs. Viņa vadībā vecās līdzstrāvas elektrostacijas vietā izbūvēja jaunu maiņstrāvas spēkstaciju un izveidoja plašāku Kurzemes elektrifikāciju, paplašinot elektroapgādes tīklu un pakāpeniski pievienojot Grobiņu, Durbi, Aizputi, Priekuli, Vaiņodi, Skrundu, Kuldīgu un Saldu, kā arī apkārtējos pagastus. 1938.gadā J.Jagars ar referātu piedalījās Lauku elektrifikācijas pasaules enerģijas konferencē Vīnē. Viņš bija arī Ķeguma spēkstacijas pieņemšanas komisijā. Pēc kara J.Jagars strādāja nozīmīgos amatos Vācijā un ASV, kur arī miris. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

 Tālivaldis Frickauss

T.Frickauss (1913.–1993.g.) – tālbraucējs kapteinis, Liepājas zvejnieku kopsaimniecības “Boņševiks” ilggadējais valdes priekšsēdētājs (1953.–1978.g.), kura laikā lielais uzņēmums piedzīvoja savu uzplaukumu, padomju gados pārējiem Latvijas zvejnieku kolhoziem parādot, kā kļūt par miljonārkolhozu. “Boņševiks” tolaik domāja ne tikai par ražošanu, bet vērienīgi iesaistījās arī pilsētas saimnieciskajā un sabiedriskajā dzīvē, atbalstot arī sportu un kultūru. T.Frickauss bija cilvēks, pie kura varēja aiziet pēc palīdzības (arī naudā un graudā), un nereti viņš atbalstu neatteica. T.Frickauss mācījies Liepājas jūrskolā, beidzis K.Valdemāra jūrskolu (1938.g.) un savas jūrnieka gaitas sācis 1923.gadā uz velokuģa “Austra” par maiņas kapteini. Bijis Liepājas ostas locis no 1945. līdz 1946. gadam, ostas arodbiedrības priekšsēdētājs, Liepājas pilsētas izpildkomitejas nodaļas vadītājs (1951.–1953.g.), flotes galvenais kapteinis (1978.–1982.g.), tehniskās flotes vecākais kapteinis (līdz 1986.gadam). Apbalvots ar Oktobra revolūcijas ordeni.

 Tālivaldis Vēsmiņš

T.Vēsmiņš (dz.1930.gadā) – inženieris celtnieks, kas savulaik 9 gadus bijis būvdarbu vadītājs zvejnieku kolhozā “Dzintarjūra”, bet gandrīz 30 gadus – 22.celtniecības pārvaldes priekšnieks, šobrīd bez Pilsētas domes deputāta pienākumiem pilda arī Liepājas SEZ valdes locekļa amatu, kā arī ieņem vadošus amatus uzņēmumos “Duna”, “Laskana”, “Laskana TE”, kur viņam pieder kapitāldaļas. Viņš ir līdzīpašnieks arī citās uzņēmējsabiedrībās. Latvijas un Zviedrijas kopuzņēmums “Laskana”, kurā T.Vēsmiņš kļuva par prezidentu, bija viena no pirmajām firmām ostā, kas uzsāka vērienīgu darbību. Pērn T.Vēsmiņš lielākos ienākumus guva dividendēs no SIA “Duna” (126 tūkstošus latu), kurā kapitāldaļas pieder arī viņa dēlam, tāpat veiksmīgam uzņēmējam Gunvaldim Vēsmiņam un citiem radiniekiem, un tādējādi ir viens no bagātākajiem komersantiem Liepājā.

 Juris Stalažs

Visu savu darba mūžu strādājis “Latvenergo”. Rietumu elektrisko tīklu direktors kopš 1982.gada. Profesionālis, kas līdztekus vadītāja darbam pārzina gandrīz jebkuru tehnisko un saimniecisko procesu uzņēmumā. Dzimis 1938.gadā Liepājā. 1961.gadā J.Stalažs LVU Mehānikas fakultātē ieguvis inženiera elektriķa kvalifikāciju. Sākotnēji strādājis Ziemeļaustrumu elektriskajos tīklos, kur pildījis arī galvenā inženiera vietnieka pienākumus, bet 1978.gadā atgriezies dzimtajā Liepājā. Liels pārbaudījums uzņēmumam bija Liepājas pilsētas siltumapgāde valsts atdzimšanas sākumā, kad bija problēmas ar kurināmo un zemas maksātspējas dēļ nepietika līdzekļu. Nopietns darbs un daudz līdzekļu ieguldīts, no padomju armijas pārņemot Karostas un ostas elektrotīklus un tos sakārtojot. J.Stalaža darbības laikā RET notikušas būtiskas izmaiņas gan elektrotīklu, gan Liepājas siltumcentrāles tehniskajā aprīkojumā. Speciālistu apmācībai un pieredzei palīdz auglīgā sadarbība, kas izveidojusies starp RET un Gotlandes energokompāniju. J.Stalažs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa I pakāpes goda zīmi.

 Pēteris Zvaigzne

Pēteris Zvaigzne (1897.–1963.g.) Liepājā ieradās 1945.gada maijā un darbu sāka par nopostītās rūpnīcas “Sarkanais metalurgs” direktoru. Turklāt viņam bija pietiekami liela pieredze metalurģijā – 30.gados viņš bija Krievijas metalurģiskās rūpnīcas direktors Donbasā, bet kara laikā vadīja metalurģisko uzņēmumu Urālos. Atjaunošanas darbus daudzviet nācās veikt bez rasējumiem pēc atmiņas un pāri palikušajām konstrukcijām. P.Zvaigzne tolaik veiksmīgi atjaunošanas darbos iesaistīja arī vācu karagūstekņus, no kuriem daļai bija laba izglītība. Jau 1945.gada 14.novembrī pirmā atjaunotā martenkrāsns deva pirmās 60 tonnas tērauda. Gadu pēc atjaunošanas darbu sākuma rūpnīca kausēja tēraudu, deva jaunceltnēm velmējumus, stiepli, naglas un citus metālizstrādājumus, kas karā cietušajai Liepājai, Latvijai un PSRS bija ārkārtīgi nepieciešami. P.Zvaigzne bija tas, pēc kura iniciatīvas rūpnīcas paspārnē pieņēma pilsētas futbola komandu, kas vēlāk kļuva par slavenāko Liepājas visu laiku vēsturē. 1958.–1959.gadā partijas pilsētas konferencēs asi kritizēja rūpnīcas attīstības tempus un 1959.gada beigās P.Zvaigznem bija jāaiziet…

 Nikolajs Golodovs

1960.gada janvārī par “Sarkanā metalurga” direktoru kļuva Ukrainā un Krievijā pieredzi smēlies metalurgs N.Golodovs, kas rūpnīcas priekšgalā bija līdz 1989.gadam. Viena no ietekmīgākajām personībām Liepājas vēsturē. Viņa vadībā rūpnīca piedzīvoja īstu revolūciju – 1960.gadā ekspluatācijā nodeva velmēšanas stāvu 350-2, 1962.gadā uzsāka jaunā martenceha būvniecību, un pēc trīsarpus gadiem pirmā martenkrāsns deva pirmo kausējumu, 1970.gadā stājās ierindā pirmā tērauda nepārtrauktās liešanas iekārta, vēlāk uzbūvēts kombinētais velmēšanas stāvs 350/250. N.Golodova laikā tapa Metalurgu kultūras pils, metalurgu slimnīca, daudzdzīvokļu nami metalurgiem – tās ir būves, kurām šodien mūsu pilsētā ir liela nozīme. N.Golodovs, kam bija pārliecināta komunista reputācija, daudzas metalurģiskās rūpnīcas problēmas varēja atrisināt, sēžot pie viena galda ar ietekmīgiem un augstu stāvošiem partijas funkcionāriem. 1989.gadā rūpnīcas direktora pārvēlēšanās N.Golodova izvirzītais kandidāts zaudēja… Pavisam nesen N.Golodovs miris Ukrainā.

 Valērijs Terentjevs

1989.gadā par metalurģiskā uzņēmuma direktoru kļuva līdz tam mehāniskā ceha vadītāja pienākumus veikušais V.Terentjevs (dz.1948.gadā), kas metalurga rūdījumu mūsu pilsētā guvis no 1970.gada un piedalījies arī metalurģiskās rūpnīcas celtniecībā Indijā. Pēc rūpnīcas privatizācijas 1997.gadā kļuvis par jaunizveidotās akciju sabiedrības “Liepājas metalurgs” valdes locekli un izpilddirektoru. Daudz sirmu matu V.Terentjevs dabūja pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad grūtas dienas sākās ne tikai metalurgiem, bet arī daudziem citiem Latvijas uzņēmumiem, kas zaudēja tradicionālos noieta tirgus. Vēl pavisam nesen, tikai pirms četriem gadiem, rūpnīca strādāja ar nolemtības sajūtu. Trūka apgrozāmo līdzekļu, izejvielu, bija iekrāti lieli parādi. Tomēr šis grūtais laiks tika pārdzīvots, un liels nopelns tajā ir ražošanas komandierim V.Terentjevam un veiksmīgai uzņēmuma privatizācijai. Jaunie uzņēmuma saimnieki prata novērtēt viņa profesionalitāti un vadītāja spējas un tādēļ nebija nepieciešams meklēt jaunu izpilddirektoru. V.Terentjevam Saeima 1995.gadā piešķīra Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem valsts labā.

 Kirovs Lipmans

Akciju sabiedrības “Liepājas metalurgs” prezidents. Latvijas Hokeja federācijas prezidents. Viens no Latvijas ietekmīgākajiem un vērienīgākajiem biznesmeņiem, dzimis Liepājā (1940.gadā) un tikai pavisam nesen nopietni izvērtis savu darbību dzimtajā pilsētā. Viņš ir vairāku kompāniju dibinātājs, Īrijas firmas “Gesil” pārstāvis Latvijā, pārvaldot kontrolpaketes “Liepājas metalurgā” un Liepājas Eļļas ekstrakcijas rūpnīcā. Viņa ierašanās Liepājā un interese par metalurģisko uzņēmumu bija kā glābējzvans ap 2500 darbiniekiem, kuriem draudēja bezdarbs. Šajā laikā uzņēmuma attīstībā, parādsaistību nokārtošanā un modernizācijā ieguldīti milzīgi līdzekļi. Tie, kas smīķāja par modernas ledushalles uzcelšanu pavisam īsā laikā, drīz vien saprata, ka Lipmana nodomi ir pavisam nopietni. Tika rekonstruēts arī pilsētas galvenais stadions. Zem metalurgu karoga šobrīd ar labiem panākumiem spēlē futbolisti, hokejisti. K.Lipmans izpelnījies arī “Gada liepājnieka 98” titulu.

 Zigrīda Rusiņa

Z.Rusiņas vārds saistīts ar otru lielāko Liepājas uzņēmumu – “Lauma” un daudzināts kā šā uzņēmuma veiksmes simbols. Viņa 1967.gadā beigusi Rīgas Politehnisko institūtu, kļūstot par trikotāžas inženieri tehnoloģi, kopš 1969.gada – tātad no “Laumas” pirmsākumiem – strādā par šās rūpnīcas inženieri, galvenā inženiera vietnieci un galveno inženieri, bet kopš 1984.gada ir uzņēmuma priekšgalā. Rūpnīcai, kuru cēla ar padomju laika vērienu un kurai strādniekus sasauca no visas plašās padomijas, protams, pārmaiņu laikos klājās ļoti smagi. Tomēr Z.Rusiņas vadītā komanda šajā situācijā spēja darboties prasmīgi. Pēdējais lielākais pārbaudījums bija Krievijas krīze, pēc kuras uzņēmums piespiedu kārtā atvadījās no daudziem darbiniekiem, taču turpināja darbu, un finansiālie rādītāji gadu no gada uzrāda peļņu. Nav noslēpums, ka pie Z.Rusiņas pēc padoma gājis ne viens vien pilsētas vadītājs. Viņa ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, titula “Gada liepājniece 94” ieguvēja. Pilda arī Liepājas SEZ valdes locekles pienākumus.

 Uldis Pīlēns

U.Pīlēns (dz.1956.gadā) skolojies Veimāras Arhitektūras un būvniecības augstskolā, iegūdams inženiera arhitekta diplomu. Ievērojams Latvijas arhitekts un uzņēmējs, arī politiķis. SEZ valdes priekšsēdētāja vietnieks, “Latvenergo” valsts pilnvarnieks un padomes priekšsēdētāja vietnieks, akciju sabiedrības “U.Pīlēna birojs” prezidents, Tautas partijas valdes loceklis. Sekmīgi darbojas privātbiznesā. Viņa biroja lielākie darbi mūspusē ir dzīvojamā māja Bernātos, motelis “Nīcava”, viesnīca “Feja”, ledushalle, rindu mājas Grobiņā, “H&L” studijas vairumbāzes un būvuzņēmuma “Nams” ražošanas bāzes celtniecība Liepājā, ražotnes “Aile” rekonstrukcija Grobi?ā, Pētertirgus kompleksa rekonstrukcija u.c., taču netrūkst arī nozīmīgu objektu citās Latvijas pilsētās. 80.gados strādājis par Liepājas galveno arhitektu. Pēc U.Pīlēna iniciatīvas izstrādāta Liepājas brīvās ekonomiskās zonas koncepcija. Ieguvis “Gada liepājnieka 97” nosaukumu.

 Guntars Krieviņš

G.Krieviņš (dz.1964.gadā) ar mērķtiecīgu un pārdomātu darbu, būdams vēl pietiekami jauns, vienlaikus spējis apvienot nozīmīgus amatus – gan Liepājas SEZ pārvaldnieka, gan Liepājas SEZ valdes locekļa, gan Liepājas domes deputāta, gan “Latvijas dzelzceļa” valsts pilnvarnieka. Kas attiecas uz viņa paveikto SEZ, tā izvērtējums sekos vēlāk, taču nav apstrīdamas G.Krieviņa organizatora spējas, darbojoties vadošā amatā. Cilvēki norādījuši arī uz viņa diplomāta talantu, lietišķumu un nosvērtību. G.Krieviņam ir veiksmīga pieredze arī privātbiznesā, tādēļ, būdams SEZ pārvaldnieks, viņš lieliski apzinās ostas uzņēmēju rūpes.

 Valija Zabe

Akciju sabiedrības “Liepājas Cukurfabrika” ģenerāldirektore. Sieviete, kurai bija pa spēkam izvilkt vienu no lielākajiem Liepājas rūpniecības uzņēmumiem – Cukurfabriku, kas atdzima gandrīz no pelniem, kad jau sākās tās likvidācija. V.Zabe savu darba pieredzi guvusi Liepājas uzņēmumā, un ir cukura ražošanas speciāliste. Uzņēmuma grūtajos laikos, kad nācās aiziet iepriekšējam direktoram, kolektīvs aicināja uz valdi V.Zabi un viņai pietika drosmes un gribasspēka piekrist. Jau 1996.gadā, kaut uzņēmums pārstrādāja tikai 35 tūkstošus tonnu cukurbiešu, taupīgi saimniekojot un racionāli izmantojot no jēlcukura pārstrādes iegūtos līdzekļus, Cukurfabrika guva pat nelielu peļņu. Laba sadarbība ar Cukurfabriku izveidojusies zemniekiem, taču šobrīd cukura tirgū atkal radušās lielas problēmas un atkal daudz kas būs atkarīgs no V.Zabes, kas ir arī Latvijas Cukurbiešu audzētāju un pārstrādātāju asociācijas prezidente. Viņa ir titula “Gada liepājniece 97” ieguvēja.