liepajniekiem.lv
Paradoksa komanda
“Prāta rokenrola” titulētākā komanda ir “Amazones mūžameži”, kurā apvienojušies draugi Emīls Dreiblats, Kaspars Migla, Edgars Džiguns, Raivis Ciekurzis un Roberts Streičs. “Uzvaram tāpēc, ka vienmēr izvēlamies galdiņus, kur vislabākais Wi-Fi,” negaidīti atklāj Roberts un nevainīgi piebilst, ka neviens jau neteica, ka izmantojam palīglīdzekļus.
Špikot erudīcijas spēlē ir nepieņemami, tās nav sacensības – kurš ātrāk ieguglēs pareizo atbildi.
Visi komandas biedri ir vai arī bijuši saistīti ar darbu medijos, nevis nāk no džungļiem. Kas tie par mūžamežiem? “Komandai ir fantastiskākais nosaukums, kāds vispār var rasties,” piekrīt Emīls. “Tas radās, mums ar Kasparu sarunājoties, priecājoties par dažnedažādām kļūdām, paradoksiem, kas mums ļoti patīk.
Nonācām pie secinājuma, ka ir diezgan ačgārni dēvēt Amazones mūžamežus par planētas plaušām, kā presē mēdz darīt.”
Protams, tie ir džungļi, daudz koku, kas mūs nodrošina ar skābekli, iestarpina Kaspars. Emīls turpina, ka plaušas dara tieši pretējo – patērē skābekli un rada ogļskābo gāzi. “Nolēmām, ka varam savu komandu balstīt uz šāda paradoksa,” viņš paskaidro.
Vai komanda radās pirms nosaukuma? Saņemu atbildes “jā” un “nē”. Komandas idejas autors Raivis sarunā nav klāt, viņam esot attaisnojošs iemesls – ieradīsies pēdējā brīdī.
Edgaram ir versija, ka komandas pamatā esot tīrā ģeogrāfija: “Ja tu nedzīvo 400 metru rādiusā no Emīla, tad nevari tikt komandā. Izņemot Roberts kaut kā ir ticis.” “Viņam ir mašīna,” smej Emīls.
Kaut mēs neko jaunu neuzzinātu!
Kaspars atzīst, ka daudz informācijas komandas vairākums smēlies, periodiski strādājot “Kurzemes Vārdā”. “Avīze ir informācijas pasaule, un kaut kas jau paliek,” viņš saka. Un šo informācijas pasauli vajagot pielietot, likt lietā iegūtās zināšanas.
Viens no formulējumiem komandas veidošanai bijis – saturīgi pavadīt laiku trešdienu vakaros. “Var jau savākties džentlmeņi un spēlēt kārtis vai šahu, bet arī šī ir spēle,” pauž Emīls.
K. Miglam būtiski spēlē uzzināt kaut ko jaunu. Taču esot bijusi arī tāda sezona, kurā novēlējuši viens otram – lai mēs neuzzinātu neko jaunu pēc šīs kārtas.
Katrā spēļu vakarā ir desmit kārtas. Katrā no tām izmanto dalībnieku iesūtītās tēmas, par kurām viņi gribētu, lai vakara vadītājs sagatavo jautājumus un uzdod tos visiem, pastāsta E. Dreiblats. Gadās, ka kāda komanda iesūta tēmu, kurā pašai pēc tam neveicas.
“Amazones mūžamežiem” traki gājis ar komiksu varoņiem un suņu šķirnēm. “Kur ir runa par tīrām akadēmiskām zināšanām, tur mums viss ir kārtībā. Ja jāatpazīst slavenības, sākas brīnumi,” atzīstas Emīls.
“Tāpēc mums ir Roberts, kurš populāro kultūru patērē un pārzina. Bieži ir paspīdējis ar labām zināšanām par dīvainām automašīnu markām.” Raivis, kurš daudz spēlējis diskotēkas, zina to repertuāru, savukārt Emīls teicami pārzina roka klasiku.
Liela jautrība bijusi, atbildot uz jautājumu, kā sauc Boņuka zirgu filmā “Cilvēka bērns”. Roberta pareizā atbilde, ka vārds ir Cikcers, komandas biedriem šķitusi absolūti nelietojama un raisījusi amizantas asociācijas.
“Labi sabalansēts kolektīvs ir viens no priekšnoteikumiem, lai mēs vienmēr ieņemtu vietu trijniekā. Zemāk par 4. vietu neesam bijuši, ja spēlējam piecatā,” teic Kaspars.
Zinu, bet neatceros
“Amazones mūžamežu” blice priecājas, ka spēle kļūst arvien populārāka, komandas nāk klāt. “Mēs neesam konkurenti, esam draugi. Bišķi spiež tas, kas piecas sezonas esam uzvarējuši. Baigā atbildība, visi uz mums skatās. Būtu priecīgi, ja kāds apsteigtu. Tas būtu interesantāk arī citām komandām, jo tagad visi nāk, bet vieni vinnē, tas nav godīgi,” uzskata Kaspars.
Salīdzinoši nesen, kopš pagājušā gada rudens, “Prāta rokenrolā” spēlē komanda “Zinu, bet neatceros”. “Jo mums tā diezgan bieži gadās,” Linda, Ieva un Anna paskaidro nosaukumu. Komandā vēl ir puiši Ralfs un Ingus.
Meitenes pastāsta, ka spēlēt pamudinājuši garlaicīgi rudens vakari. “Ieraudzījām, ka pēc kovida kaut kas lēnām sāk kustēties, un domājām, ka vajag iziet prātu paasināt. Likās, ka esam baigi gudrās. Atnācām un sapratām, ka varbūt nē. Toties te var daudz iemācīties, labi laiku pavadīt, pasmieties,” pastāsta spēlētājas.
Par zaudējumiem absolūti nepārdzīvojot, vienkārši patīk piedalīties spēles pēc.
Spēļu rīkotājs Ainārs Spūlis priecājas pirmajā kārtā redzēt tik daudz cilvēku, ieradušās piecas jaunas komandas.
Viņš atzīst, ka biedrība “Prāta rokenrols” un spēles esot hobijs. Tomēr tāds, kurā jāiegulda daudz darba paralēli pamatdarbam starptautiskā biznesā.
“Bet, nospēlējot vakaru, gandarījums ir milzīgs. Sanākušie cilvēki dod tādu enerģiju atpakaļ, ka esmu jau gatavs nākamajai spēlei,” saka rīkotājs.
Jautājumus pārsvarā gatavojot viens pats, tagad nedaudz šim procesam pieslēdzoties mamma. “Esmu izlēmis, ka gatavus jautājumus nepieņemu. Meklēju informāciju internetā, pārbaudu faktus divos, trijos avotos. Ja jautājums ir plašākā mērogā nekā Latvija, pārbaudu informāciju angļu valodā. Daudz izmantoju enciklopēdiju “Britannica”, kuras informācijai droši var uzticēties,” saka Ainārs.
“Prāta rokenrolā” kopā labi jūtas dažādas paaudzes. “Ir komanda, kurā apvienojušies jaunieši un senioru gadagājuma cilvēki. Ideāla kombinācija. Mūsdienu mūziku labāk pārzina jaunieši. Vēsturi – vecāki cilvēki. Pats esmu pārsteigts, cik šeit sanākušie ir erudīti, jo daudzus atrastos jautājumus vērtēju kā ļoti sarežģītus, atbildes pats nevarētu izdomāt,” pastāsta A. Spūlis.
Pirms vairākiem gadiem, dzīvojot Rīgā, viņš bijis dalībnieks prāta spēlēs. “Man ļoti patika, sapratu, ka gribētu kaut ko tādu izveidot. Šo to esmu pašpikojis no citām spēlēm. Vēsturiski tās nāk no Anglijas, kur, lai krogos nebūtu tikai jāsēž, kļuva ļoti populāri spēlēt erudīcijas spēles,” pastāsta A. Spūlis.
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.