Pēc vairākiem citā pasaules malā aizvadītiem mēnešiem Būū ir atpakaļ un ļoti vēlas tikties ar savu cilti jeb klausītājiem.

– Tevi vairāk uzrunā par Ilzi vai tomēr par Būū?

– Tie, kas mani iepazinuši pēdējos gados, parasti sauc par Būū. Mamma un tētis, protams, nekad tā nesaka.

Pasākumā, kur ir daudz cilvēku un kaut kas jārisina, piemēram, organizatoriski, ja mikrofonā saka: “Ilze, nāc pie skatuves!”, var gadīties, ka ir vairākas Ilzes. Ja saka Būū, uzreiz skaidrs. Šādās situācijās tas ir praktisks glābiņš.

Šis skatuves vārds ir ļoti saaudzis ar mani, bet nav arī tā, ka visu laiku domāju: es esmu Būū.

Es esmu Ilze, kas dara savu darbiņu. Protams, daļa no tā ir šī identitāte, un dažreiz grūti nodalīt, kur beidzas Ilze un sākas Būū. Varbūt pat vajadzētu mēģināt nodalīt to vairāk.

– Kā radās tavs skatuves vārds?

– Tajā brīdī par nozīmi daudz nedomāju, tas šķita labs izsauksmes vārds. Viena nozīme angļu valodā ir tieši tā nobiedēšana – boo!, bet tas var būt arī kā mīļvārdiņš otrai pusītei – my boo. Tas man likās ļoti mīļi. Patīk arī, ka tam nav dzimuma.

Lai gan daudz runāju par sievišķību un mācos to iemiesot, zinu, ka manī ir spēcīga racionālā, pat maskulīnā enerģija.

Mani hobiji dažreiz var būt tādi, ko agrāk piedēvēja vīriešiem, piemēram, es daudz trenējos sporta zālē.

Man patīk, ka Būū ļauj man justies komfortabli neatkarīgi no tā, kurā pusē konkrētajā brīdī vēlos būt.

– Vai sievietei būt mūzikas industrijā ir grūti?

– Es domāju, ka sievietei jebkurā jomā ir kaut kādi pārbaudījumi. Mūzika ir ne tikai māksla, bet arī radošās uzņēmējdarbības forma.

Tajā brīdī, kad ir runa par performanci, radošo pusi, vai ir sarunas, intervijas, video, parasti nav daudz problēmu, bet aizkulisēs, kad runa ir par līgumiem, autortiesībām, savu nostāju, jūtu, ka parādās pretestība, ko es kā sieviete izjūtu mazliet vairāk.

Man vēl jāiemācās runāt tieši un stingri, jo bērnībā meitenēm mācīja būt pieklājīgām, izpatikt, bet šajā industrijā tas ne vienmēr strādā.

Tas, ko stāstu, ir subjektīvi, šajā brīdī es varu runāt tikai par savu kā sievietes pieredzi mūzikas industrijā.

– Šķiet, ka tev patīk sarunas ar saviem sekotājiem sociālajos tīklos, esi solījusi, ka rādīsi, kā top dziesmas.

– Protams, runāt ar cilvēkiem klātienē vai kameras priekšā ir divas dažādas, lietas, bet abas jāapgūst.

Mūsdienās bez satura radīšanas ilgtspējīgi pastāvēt mūzikā ir gandrīz neiespējami. Tie gadījumi, kad mākslinieks “pašauj vaļā” bez jebkāda mārketinga vai ieguldījumiem laika un naudas ziņā, ir ļoti reti.

Es noteikti neesmu tajā kategorijā. Nav variantu, gribas vai negribas, kontenti ir jātaisa. Tā mūsdienās vienkārši ir.

– Kopš komunikācijā pārgāji vairāk uz angļu valodu, kaut kas ir mainījies? Bija vērts to darīt?

– Zinu, ka esmu šī posma pirmajā nodaļā. Būū eksistē četrus gadus, un man šķiet, tas ir ļoti īss laiks, bet tas ir bijis ārkārtīgi intensīvs laiks.

Pagaidām angļu valodā esmu izdevusi tikai divas dziesmas, tas ir pats sākumiņš. Tie mākslinieki, kuri mani iedvesmo, savus karjeras stāstus būvējuši desmitiem gadu. Es arī savu darbu redzu kā ilgtermiņa projektu.

Man jau ir simtiem tēmu, par kurām gribu runāt pēc 20, 30 gadiem.

Tas nav vienas vasaras pasākums. Es to apzinos, es eju caur šo prizmu un jūtos vienkārši fantastiski.

– Kad tu atgriezies Latvijā pēc ceļojuma?

– Maijā. Sākumā savu aizbraukšanu nopozicionēju tādos vārdos, ka daži pat pārprata. Patiesībā biju prom četrus mēnešus. To var nosaukt dažādi – par pārziemošanu, par braucienu vai ceļojumu.

Manā leksikā un sajūtās tas bija kas vairāk – es to saucu par pārdzimšanu, par pārmaiņām.

Zināju, ka mainīšu valodu, un man kā dzejniecei, kā vārdu autorei, kurai radošā darba dzinējspēks un avots ir valoda, tas bija milzīgs solis.

Lai saņemtos to izdarīt, bija vajadzīgs kaut kas radikāls, kā šie prombūtnes mēneši. Gribēju, lai šis process ir enerģētiski un emocionāli piesātināts, lai es patiešām to izdarītu, jo pieņemt lielus lēmumus vienmēr ir mazliet bailīgi.

– Kā tu izvēlējies, kurp doties?

– Man plānā sākotnēji bija tikai Indonēzija, jo tā finansiāli bija “paceļamāka” – budžets man nebija liels. Tad Austrālijas latvieši piedāvāja uzstāties, apmaksāt ceļu un kādu brīdi tur padzīvot. Teicu – jā, jo Indonēzija ir turpat kaimiņos.

Nonākot tur, sapratu, ka notiek ļoti daudz sinhronitāšu un sakritību – izgaismojas pieredze, kas man jāizdzīvo. Tas patiešām bija maģisks brauciens.

– Tu redzēji daudz ko jaunu. Atceros emocionālo ierakstu par delfīniem, ko vienmēr esi gribējusi sastapt. Vai vēl kādu vēlmi izdevās īstenot?

– Grūti aprakstīt, tad vajadzīgs konteksts no manas dzīves, lai saprastu, kāpēc šis moments bija tik spilgts.

Piemēram, man patīk veidot vision board – salikt bildītes ar nākotnes ainām. Man nekad iepriekš tā nav bijis, kā šo dažu mēnešu laikā, kad piepildījās simtiem no tām bildītēm, pat tā, kuru saliku pirms vairākiem gadiem.

Daudzas biju aizmirsusi, bet pēkšņi redzēju tās īstenojamies.

– Ko tev deva šis ceļojums?

– Lielākais ieguvums bija pārliecība, ka sapņi strādā. Un es liku nākamos vision board jau ar pilnīgi citu perspektīvu.

Ja esmu dabūjusi tās neticamās bildes, pieredzējusi tos neticamos momentus ar cilvēkiem, ar vietām, sevī, savās sajūtās, tas nozīmē, ka es varu daudz!

Protams, jāiegulda darbs, tas nav tikai iedomāties bildīti, un piepildīsies viss, ko vēlies. Bet es redzu, ka man ir dotības –

spēju ar savu darbu caur emocijām realizēt vai materializēt sapņus.

Tas man deva papildu ticību, ka viss sanāks.

– Ko tu vēl vēlies piepildīt no sava vision board?

– Jā, ir lietas, kuras vēl nav piepildījušās, tādēļ varu likt atkārtoti. Man būs suns. Fiziski vēl nav, bet zinu, ka būs – darba līnijas vācu aitu suns.

Man tas ir ļoti emocionāls sapnis, bet es tam pieeju atbildīgi. Esmu mācījusies par kinoloģiju un suņu psiholoģiju, pagājušogad brīvprātīgi strādāju patversmē, palīdzot rehabilitēt suņus, meklējot viņiem mājas.

Apzinos, ka manis izvēlētā suņu šķirne ir ļoti specifiska. Vajadzēs daudz zināšanu, jo

es gribu, lai suns man pievienotos pasākumos, lai viņš, no vienas puses, mani sargā, kad pastaigājos mežā, bet, no otras puses, netraucē, kad skaņotājs man pieliek ausu monitoru.

Kad tas būs, būs skaisti – liels vilks, ar kuru iešu pa mežu.

– Kāpēc tev patīk būt mežā?

– Tur ir labi, tur ir kluss, un tur esmu absolūti patiesa savās sajūtās. Es dievinu būt dabā. Pilsētas ir dinamiskas un mīļas, bet līdz galam neesmu radīta pilsētas dzīvei. Ja nu vienīgi nomalītē.

– Tu dzīvo Rīgā. Uz kurieni brauc baudīt dabu?

– Šovasar pēc atgriešanās es strādāju tik daudz, ka man ir maz laika izbraukt pie dabas. Bet cenšos, kur vien ir iespēja, iziet dabas takas.

Man patīk platās piejūras zonas, jo tur nevar apmaldīties. Teiksim, divu kilometru rādiusā starp dzelzceļu un jūru var klaiņot, brist, sapņot, un nav nepieciešamības sekot kartei.

Kad ir lielāks nogurums, tas man ļoti palīdz, ka nav jāskatās GPS.

– Vai arī Liepājā tev ir kāda īpaša vieta pastaigām?

– Man ļoti patīk Kurzemes piekraste, bet reti atbraucu, jo man nav mašīnas. Tiesības ir, mašīnas nav.

Paldies Dievam, ar koncertiem izbraukāju visu Latviju, un manas mīļākās atmiņas ir tieši no koncertiem.

Tas ir forši, ka Dieviņš un organizatori dod iespēju izrauties no mājām.

– Kādas ir tavas atmiņas par uzstāšanos Liepājā?

– Man šeit ir bijuši daudzi koncerti. Pirmajā vasarā man bija iespēja iesildīt “The Sound Poets”, kad viņiem bija koncerts Liepājā. Arī “Prāta vētras” iesildīšana bija skaista un iedvesmojoša pieredze gan plašās publikas dēļ, gan viņu komandas dēļ, kas ir ārkārtīgi jaudīga.

Man ir ļoti svarīgi pēc koncerta nopeldēties. Tas ir nenormāls kaifs.

Tādēļ eju peldēties pēc katra koncerta. Es peldos arī ziemā, bet grupas biedrus ūdenī iedabūt nevaru.

– Kas bija pirmais, ko tu izdarīji, atgriežoties Latvijā?

– Satiku mammu un tēti. Viņi bija noilgojušies pēc manis, un es pēc viņiem arī. Biju laimīga atgriezties sporta zālē – savā džimā. Tas mani ikdienā tur pie veselā saprāta.

Manī ir daudz dusmu, daudz stresa, pārdzīvojumu.

Šis nav viegls darbs. Daudzi sapņo par skatuvi, bet vadīt menedžmentu, grāmatvedību, radošo pusi, komandu, radīt saturu, sniegt intervijas, gādāt par publisko tēlu, sevi uzturēt formā un kontrolēt budžetu neatkarīgam māksliniekam ar mazu komandu ir ārkārtīgi grūti.

Un, ja nebūtu sporta zāles, es jau sen būtu sākusi dauzīt priekšmetus un ne tos vien. Sports palīdz atgriezties līdzsvarā.

– Pēc atgriešanās Latvijā uzstājies Mālpilī, Ikšķilē un citur. Kā bija satikt savus klausītājus?

– Ai! Šie koncerti man “izsita korķus”. Grupā parasti spēlē mani puiši Toms un Artūrs, bet divi koncerti bija ar citu pavadošo sastāvu, es biju viena no solistēm.

Pēc pirmā koncerta pie manis pienāca basists Jānis Rubiks, fantastisks, stilīgs, ezotērisks, superīgs cilvēks, viņš man teica: “Vai tu redzēji, kā tās meitenes dzied līdzi, kā viņas dzīvo līdzi?”

Viņš to pateica tā, nofrāzēja tā, ka man perfekti iedūra dvēselē. “Vai tu to tiešām redzēji?” viņš jautāja.

Es sapratu, ka neesmu tik ļoti novērtējusi, cik tas ir īpaši. Kopš tās reizes vairākkārt, būdama uz skatuves, esmu apraudājusies, ko es agrāk sev neļāvu darīt.

Esmu ļoti emocionāla, ļoti daudz raudu, bet uz skatuves nekad. Bet nu vairs nevaru noturēties. Tā ir skaista dāvana, ka ir cilvēki, kas mani saprot, ka varu citus iedvesmot ar tēmām, vērtībām, kurām es ticu.

– Tev tik dabiski izdodas uzstāties, šķiet, vispār nav problēmu ar to, bet agrāk tas tev radīja diskomfortu?

– Nē, uz skatuves man patīk būt. Man ir grūti visu laiku censties būt aktuālai, radīt saturu, sniegt intervijas, būt sociālai. Bet esmu iemācījusies darīt arī to.

Es redzu lielu laimi klusā dzīvē ar manu suni pilnīgi anonīmā lauku nostūrītī, ideālā gadījumā pie jūriņas. Man ir nepieciešamība ļaut mūzikai izskanēt un atrast savu auditoriju. Tāpēc es to daru.

– Ko no tevis prasa uzstāšanās uz skatuves?

– Es tam gatavojos kā treniņam. Apģērbu izvēlos tādu, lai varu brīvi kustēties – tupēt, lēkāt, vēl svarīgi, lai nekas nenokristu, piemēram, ausu monitoru kastīte.

Es nevaru būt pilnīgi atslābināta vai tajā “izkusušajā” sievišķīgajā enerģijā, jo uzstāšanās man ir darbs un piepūle.

Stundu būt gan fiziski, gan enerģētiski saspringtā stāvoklī un turēt telpu ir grūti. Bet vienlaikus arī fantastiski.

Man patīk šis izaicinājums, un es apzinos, ka attīstu prasmi to darīt. Tas nav viegli, bet es tik ļoti gribu nodarboties ar mūziku, ka izdarīšu visu, kas vajadzīgs.

– Kādas ir tavas ambīcijas? Kuros festivālos vai vietās Latvijā gribētu uzstāties?

– Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sāku rakstīt angļu valodā, ir tas, ka manas ambīcijas ir lielas. Es skatos ārpus Latvijas.

Tas nav tāpēc, ka man šeit kaut kā pietrūktu. Bet mani vienmēr iedvesmojuši žanri un mākslinieki ārpus Latvijas. Jau bērnībā 99% no tiem, kas mani iedvesmoja, bija ārzemju mākslinieki.

Mums ir fantastiska māksla, dažādās jomās ļoti talantīgi cilvēki, speciālisti un mākslinieki. Bet mani iedvesmo afrobiti, regetons, afrokubieši, es uzaugu ar blūzu un rokabiliju.

Es neuzaugu ar skaņu, ar ko vidēji cilvēks Latvijā uzaug.

Pārsvarā mūsu ausis patērē radio. Pirms gada man jautāja, ar kuriem māksliniekiem gribētu strādāt. Pirmais, kas man ienāca prātā, bija Burna Boy, tad Little Simz, Asake, Bad Bunny. Man sapnis būtu dziesma kopā ar amerikāņu dziedātāju Viktoriju Monetu Makantu.

Bet tad es sašļuku – varbūt man vajadzēja nosaukt citus vārdus, latviešu mūziķus. Tomēr būšu patiesa: ja man sirds saka Burna Boy, tad tas arī jāatzīst.

– Tavi vecāki klausījās ārzemju mūziku?

– Tas bija, pateicoties tētim. Viņš ir riktīgs melomāns, viņam mājās bija ļoti daudz ierakstu, lai gan tajā laikā bija grūti šos ierakstus dabūt. Bieži tas notika nelegāli, bet mani šī mūzika aizrāva.

Bērnībā mans galvenais objekts bija melns radioaparāts un tēta CD disku izlase, vēlāk vinila plates, kad iemācījos lietot atskaņotāju.

Es neatceros daudz draugu, bet atceros albumus un māksliniekus, ko klausījos – “Queen”, “The Beatles”, “Led Zepelin”, blūza klasiķi, rokabili mākslinieki. Klausījos un atdarināju, kā viņi dzied.

Bet es esmu dzimusi Latvijā, un tas, ko radu, ir simbioze starp to mūziku, ko klausījos, un manu latvietes identitāti. Man ļoti patīk rakstīt latviski, daudzi saka, ka tas ir grūti, bet man tas nāk dabiski.

Tagad mācos savu personību un muzikālo izteiksmi izteikt angliski. Negribu rakstīt prastas popdziesmas, bez satura. Man svarīgi, lai dziesmām ir vēstījums, lai tās nav tukšas.

– Kas tev rodas pirmais – vārdi vai mūzika?

– Parasti vārdi. Bet drīzāk idejas, un tad tas viss tā kā apaug. Protams, gadās arī citādāk, bet pārsvarā man ir ideja, no kuras veidojas koncepts, kāda rindiņa.

Sākumā ir mazliet smieklīgi, tāds kā prikols, un tad es to attīstu tālāk.

– Vai jau bērnībā zināji, ka gribi kļūt par dziedātāju?

– Jā, man nekad nav bijis cita plāna. Nāriņa bija plāns B. Man likās, ja neies mūzikā, būšu nāriņa (smejas).

Esmu ūdens cilvēks, un tagad mācos brīvo niršanu.

Gribētu vairāk laika veltīt hobijiem, bet šobrīd tie nav prioritāte.

Tomēr niršana un atrašanās ūdenī ir īpašs apziņas stāvoklis – no vienas elpas ir atkarīga tava dzīvība. Jo dziļāk ej, jo vairāk apzinies, ka tur esi tikai tu un tava koncentrēšanās. Tas dod mieru.

– Kā tu sadzīvo ar savu popularitāti?

– Gadās, ka uz ielas grib kopā nofotografēties vai paprasa autogrāfu, bet tas notiek reti. Latvieši nav tik atvērti. Vairāk ir tā, ka pamana, bet neko nesaka, novēršas, sačukstas.

Ja es redzu kādu sabiedrībā zināmu cilvēku, es pasmaidu, lai viņš zina, ka es viņu redzu un eju ar gaišumu. Nekas nav jāsaka, bet gribu, lai tas cilvēks sajūt labu enerģiju.

– Daudzas meitenes noteikti gribētu zināt, kā tev izdodas saglabāt tik skaistus, garus matus?

– Noslēpums ir vienkāršs – es neeju pie friziera, mazgāju matus reizi nedēļā un parasti vienkārši sapinu bizē (smejas). Es tos izlaižu tikai uz skatuves un filmējot video. Gandrīz nekad neveidoju.

Sabiedrība liek sievietēm tērēt daudz resursu ārējam izskatam, bet es uzskatu, ka tad, ja to laiku ieguldītu mācībās vai kādās prasmēs, tas dotu vairāk.

Protams, uz skatuves man jāsavācas, bet uz skaistumkopšanu nefokusējos. Griezt matus vēl negribu, bet kādreiz gribētos tos nodzīt uz nullīti.

Vizītkarte

Ilze Fārte

• Pazīstama ar skatuves vārdu Būū.
• Dzimusi 1997. gadā Rīgā.
• Vecāki: tēvs Uldis un mamma Zinta.
• Sešu gadu vecumā sākusi mūzikas skolā apgūt klavierspēli, vēlāk spēlējusi kokli, mandolīnu, ģitāru un vijoli, piedalījusies ārzemju latviešu kopienu pasākumos.
• 2021. gadā uzvarēja konkursā “Ghetto faktors”.
• 2022. gadā saņēma divas “Zelta mikrofona” balvas kategorijās “Gada debija” un “Gada dziesma” par skaņdarbu “Sāku no sākuma”.
• Debijas albums “Albūūms” izpelnījies gan kritiķu, gan klausītāju atzinību.
• Patīk peldēt, nirt, lasīt grāmatas, braukt ar velosipēdu, būt dabā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.