Bērns nav mazs pieaugušais, tas ir cilvēks attīstībā. Tas nozīmē to, ja mēs bērnam medicīnisko palīdzību pilnvērtīgai attīstībai nesniedzam šodien, tad rīt problēmas būs samilzušas.

Negatīvā ietekme tādēļ ir ne tikai uz bērnu un ģimeni individuāli, bet uz sabiedrības rādītājiem ilgtermiņā.

Secinājums ir tāds, ka

nav zināms, kurās Latvijas vietās un kādiem pakalpojumiem ir jābūt nodrošinātiem, lai visiem bērniem un ģimenēm tie būtu sasniedzami vienlīdzīgi.

Mums šim nav sistēmas.

Bērni kā prioritārā mērķgrupa – tas praksē nestrādā, jo bērni nesaņem pakalpojumus ātrāk, vairāk un arī medicīniskajai palīdzībai finansējuma pietrūkst.

Strādājām ar nozares pārstāvjiem no dažādām iesaistītajām pusēm,

nevienam nav atbildes un viedokļi atšķiras par to, kuri ārsti drīkst vai nedrīkst un cik tālu drīkst ārstēt bērnus.

Pakalpojumiem bērnu veselībai valsts atvēl 93 miljonus eiro. Kas ir labi – primārajā aprūpē finansējums aiziet mazāk nekā sekundārajā. Pacientu skaits primārajā aprūpē ir lielāks.

Tieši tajā parādās veselības aprūpes sistēmas efektivitāte – kamēr ar to tiek galā primārā aprūpe, tikmēr ir lētāk un no ārstnieciskā viedokļa efektīvāk.

No kopējā bērnu veselības finansējuma 33 miljonus tērē zobārstniecībai, oftalmoloģijai – 4,3 miljonus, otolaringologa pakalpojumi ir pieprasīti un pakalpojumu īpatsvars ir liels – 6,7 miljoni eiro, fizioterapijai – 5,3 miljonus eiro.

Taču ģimenes gadā maksas pakalpojumiem iztērē vismaz 14,5 miljonus eiro (summa, kas deklarēta Valsts ieņēmumu dienestā, bet faktiski tā var būt lielāka).

Ambulatorajā veselības aprūpē robus valsts neizdarībā aizlāpām ar ziedotāju atbalstu – tas ir kļuvis par normu.

Arī Latvijā ir veselības busiņš, kas brauc uz neaizsniedzamām vietām pie ģimenēm ar bērniem, kuri citādi nekad nenonāks līdz galvaspilsētai un pat ne līdz reģiona centram pie ārstiem speciālistiem!

Tad te ir tas moments, ka 7 gadu vecumā uzzina, ka bērna ikdienas problēmas ir redzes dēļ, jo tā ir pirmā reize, kad redze tiek pārbaudīta.

Pirmais ieteikums ir sākumā izveidot sistēmu, kuras šobrīd nav, un skaidru pakalpojumu tīklu.

Kopumā bērni ar pieaugušajiem stāv vienotā rindā.

Apzvanījām iestādes, lai pie speciālista pieteiktu piecus gadus vecu bērnu. Liela daļa atteica bērnam vizīti pie ārsta – nav bērnu ārstu un vispārējās specializācijas ārsti nepieņem bērnus vai pieņem no noteikta vecuma – pārsvarā pusaudžus.

Esam pateicību parādā tiem vispārējās specializācijas ārstiem, kuri pieņem arī bērnus.

71% gadījumu vispārējās specialitātēs ārsti bērnus nepieņem, tādēļ 350 bērnu, kuri nesaņem pakalpojumus savā reģionā (vai tuvāk dzīvesvietai), katru dienu no visām Latvijas pusēm brauc uz Rīgu pie ārstiem.

Bērnu specializācijas ārsti lielākoties strādā Rīgā. Reģionos nav, piemēram, bērnu endokrinologu, gastroenterologu, bet būtu nepieciešami. Bērnu specialitātēs pat dažas rezidentūras vietas netiek sistemātiski aizpildītas.

Ir arī ārstu kompetenču sadrumstalotība, kas rada mākslīgu ārstu speciālistu trūkumu.

Jāstiprina pediatru iesaiste bērnu aprūpē – tikai 17% bērnu saslimstot vērsās tieši pie pediatra, pārsvarā visi dodas pa tiešo pie specializētajiem bērnu ārstiem. 43% pediatru pieņēma bērnus slimnīcu uzņemšanas nodaļās.

Vēl viens ieteikums no Valsts kontroles puses ir ģimenes ārstu prakšu darba ar bērniem uzlabošana.

10% ģimenes ārstu prakšu iesaistās minimāli bērnu aprūpē, 4% prakšu ir, kur vispār nereģistrē, bet 7% ģimenes ārstu ļoti maz pacientu lokā ir bērni.

Gaidām labākus rezultātus uz profilaktisko apskašu aptveri.

Profilaktiskās apskates līdz gada vecumam saņēma 95% bērnu. Savukārt vecumā no gada līdz 18 gadiem profilaktiski apskašu aptvere ir 56%.

Šis rādītājs izskaidro problēmas, ar ko pēc tam saskaramies izglītības sistēmā, ka bērnu speciālās vajadzības nav identificētas un pamanītas novēloti.

Jāņem vērā, ka tuvāko gadu laikā 156 ģimenes ārsti beigs darbu, rindā uz praksēm nestāv, bet 32 tūkstoši bērnu var palikt bez ģimenes ārsta.

Maija Āboliņa, Valsts kontroles padomes locekle