Starp tiem 300–400 klausītājiem, ko spēj uzņemt “Wiktorija”, bija arī Detlefa vētraino Liepājas jaunības dienu līdzgaitnieki, kuri izklīduši pa pasauli, bet šis koncerts kļuva par iemeslu arī viņiem mērot ceļu uz Liepāju, lai klātienē ļautos tovakar bieži piesauktajai nostalģijai.

Kad uz lielākas vai mazākas skatuves kāpj sen dzīvos koncertus nespēlējuši mākslinieki, daļu auditorijas viņi spēj paņemt, piedāvājot vienmēr strādājošās idealizētās ilgas pēc jaunības.

Detlefa gadījumā šis dvēseles stāvoklis iet roku rokā ar smagām, bet tīrām alternatīvā roka skaņām, kurās līdz ar Ulda Dirnēna tīrradņa unikalitāti saklausāmas arī ietekmes no grandža un postgrandža, roka un alternatīvā roka.

Nevis noliedzot, bet uzsverot Detlefa autentiskumu, tomēr grūti izvairīties no vēlmes piesaukt “Placebo”, kad kāds nezinātājs pajautā, ko sagaidīt no šī mākslinieka.

Jebkurā gadījumā, Detlefam nebija vajadzīga faktiski nekāda reklāmas kampaņa, lai viņa “Wiktorijas” koncerta biļetes izpirktu vēja ātrumā un rastos nepieciešamība sarīkot papildkoncertu.

Tieši viņa jaunības draugi pirms koncerta sprieda, diez, vai izteiktais introverts Detlefs pirms uzstāšanās būs tikpat nobijies un uztraucies kā agrāk?

Pat ja bija, no skatītāju pozīcijām tas īsti nebija novērojams. Gan pati skatuve, gan mūziķi vizuāli izskatījās askētiski un lakoniski.

Kas zina, kā Detlefa koncertu scenogrāfija var mainīties līdz ar kāpšanu uz lielo festivālu skatuvēm, bet pagaidām grūti iedomāties Detlefu ar spoguļbumbām, ugunsšoviem, fona dziedātājām un daudzskaitlīgāku pavadošo mūziķu sastāvu.

Detlefs neizliekas par to, kas viņš nav, visu enerģiju koncentrējot mūzikā un tekstos, tiesa, salīdzinot ar “Eiforijas” laikiem, spurainības un nepieradinātības ir mazāk, bet kvalitātes un skaņas tīrības vairāk, dzirdamas arī elektronikas pieskaņas.

Detlefa dziesmās organiski savienojas melanholija un agresija, skaudri ģitāru rifi ar saldsērīgām melodijām.

Pāri visam stāv viņa vokāls, iespējams, viens no labākajiem uz Latvijas roka skatuves, nemaz nerunājot par mūziķa perfekto angļu valodu, kam Latvijas mūzikā ir maz konkurentu, lai neteiktu, ka nav vispār.

Jau ilgāku laiku pirms koncerta pārpildītā “Wiktorija” ar katru pirms mūziķu kāpšanas uz skatuves irstošo mirkli kļuva vēl pilnāka.

Publikai manot, ka grupa no beksteidža pa kultūras nama galeriju sākusi ceļu uz skatuvi, uzvirmoja pirmās ovācijas, kas pieklusa, lai bez lieka trokšņa saklausītu Detlefa vakara pirmo muzikālo vēstījumu – vienu no agrāko slavu laiku himnām “Blind actor”.

Aklā aktiera tēlošana, izlikšanās (2004. gada albums “Tu izliecies par sevi”), slēpšana vai varbūt kaut kā glabāšana (2007. gada albums “Skapī”) ir tās īpašības, kas asociējas ar Detlefa jaudīgākajiem darbiem.

Daudzām pasaules mūzikas leģendām, piemēram, Bobam Dilanam, Džimijam Hendriksam, Deividam Bovijam, arī Kurtam Kobeinam, introvertums nav liedzis izveidot apskaužamas muzikālās karjeras un pulcēt tūkstošos mērāmas auditorijas.

Tomēr laikam jau, ka visu viņu daiļrades pamatā ir vēlme un pat nepieciešamība izkliegt savu dzīves stāstu, savu sāpi.

Daiļrade ir sava veida pašterapija, kas īpaši spilgti atspoguļojoties tieši mākslinieku pirmajos darbos.

Ja arī apmeklētājiem bija nepieciešama ledus salaušana, tad teatrālā iesildīšana šo uzdevumu paveica godam, un sekoja neaizmirstams koncerts no “Vienreiz mūžā” kategorijas, lai arī nupat jau Detlefs pilnvērtīgi atgriezies pašmāju mūzikas apritē.

Kad pērn publiski parādījās informācija, ka Detlefs gatavs izrauties no gadiem ilgās mierīgās ģimenes dzīves Latvijas otrā malā, kaut kur pie Igaunijas robežas, pašmāju mūzika piedzīvoja nelielu zemestrīci.

Ap to laiku viņš blogam “vintagelatvija” pastāstīja, ka muzikāli nevienu brīdi nebija apstājies, dziesmas tapa, bet atgriezties aktīvākā muzicēšanā nebija ne īstais laiks, ne arī īstā vieta.

Sajūsmas pilnām atsauksmēm pavadītais pārpildītais koncerts “Palladium” nav kļuvis par vientuļu uzplaiksnījumu, un arī ar koncertiem Liepājā Detlefa atgriešanās nav noslēgusies.

Jau zināms par viņa kāpšanu uz festivālu “Positivus” un “Saldus saules” skatuves, izdota dziesma “1998”, kas radusies nosaukumā pieminētajā gadā.

Stāstot par šo skaņdarbu, Detlefs piemin mēģinājumus kādā Liepājas šķūnītī, kas saskaņā ar kāda viņa tā laika drauga teikto atradies netālu no stacijas – 1905. gada ielā.

“Tas bija laiks, kad sākām mēģināt šķūnī Liepājā, kādas mājas pagalmā. Mums vēl nebija ne īstu bungu, ne ģitāras pastiprinātāju, ne arī liela atbalsta no mājas saimnieces, kas mūs šad un tad tramdīja,” par skaņdarbu stāsta mūziķis.

Pagājušā gadsimta izskaņas un divtūkstošo gadu sākumā visai kolorītās un interesantās Liepājas alternatīvās mūzikas aprindās Uldis Dirnēns ar savu grupu tiešām varēja asociēties ar parādīšanos, šķiet, ne no kurienes un šķūņa mūziku.

Koncerti ar dažiem apmeklētājiem, Latvijas platajā galā notikusi koncertturneja, kuras viens no dalībniekiem atceras pārtikšanu no sniega pikām un tikai vienu ēdienreizi vairāku dienu laikā…

Vēlāk jau sekoja atpazīstamības atspēriena dēlis – realitātes šovs “Talantu fabrika”, arī sadarbība ar tālaika Liepājas lielāko grupu “Tumsa”, Latvijas mūzikas topu virsotnes, albuma ierakstīšana un klipa filmēšana Anglijā.

Koncerti Liepājā apliecināja, ka kvalitāte Detlefam nekur nav zudusi,

publikas mīlestības varbūt ir pat vairāk nekā pirms gadiem desmit un, ja reiz viņam vēl joprojām ir ko teikt mūzikā, tad, iespējams, nav nekādu šķēršļu, lai arī turpmākajos gados Detlefa koncerti noslēgtos ar vairākkārtējiem publikas lūgumiem: “Atkārtot!”, – kuriem mūziķi atsaucās, turklāt, šķiet, ar milzu baudu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.