“Labdien! Lūdzu atvainot par traucējumu, ko sagādāju ar šo vēstuli, taču gribu dalīties domās…”

Tā sākas viena no vēstulēm redakcijai. Starp citu, tagad raksta daudz retāk. Uz redakciju vienkārši var atnest uzrakstīto, ietaupot naudu pastmarkai un aploksnei. Bet, ja skatāmies pēc būtības, tad reti šādā veidā kāds izsaka viedokli. Daudzus apmierina telefons. Tādēļ mēs arī esam nopietnāk sākuši raudzīties uz vēstulēm. Tas nozīmē, ka arī autoriem vajadzētu nopietnāk izturēties pret to saturu. Viena lieta, ja kāds no žurnālistiem izlasīs vēstuli, un pavisam cita, ja to publicēs, un tad var būt zināmas sekas. Šeit jau vajadzīga konkrētība. Ja tās nav, var pieņemt, ka adresāts, tas ir, žurnālists, noskaidros detaļas, atradīs pavedienu. Tas nav izslēgts, taču ar nosacījumu, ka vēstule ieinteresēs. Ja runa būs par mūsu mazajām pensijām un dārgo medicīnisko apkalpošanu, tad šeit negribas rakt jau tāpēc vien, ka viss jau sen uzrakts – labuma nebūs nekāda. Tad jau labāk vērsties pie Saeimas deputātiem.

Kirila Bobrova publikāciju rubrikā “Skatiens” lasiet piektdienas “Kurzemes Vārdā”.